Kopš 2004. gada 12. marta, kad notika uzbrukums Aivaram Gardam, ir aizritējuši 16 gadi. Vainīgie nav atrasti. Policija cenšas izbeigt kriminālprocesu noilguma dēļ. Taču Aivars Garda šo lēmumu pārsūdz arvien augstāk stāvošam prokuroram, jo slepkavības mēģinājumam, kas tika pret viņu vērsts, noilguma nav.
Aivara Gardas sūdzība Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokuroram Armīnam Meisteram
Par pieņemto lēmumu izbeigt kriminālprocesu
2020. gada 25. jūnijā Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas prokuratūras virsprokurore Anita Urbacāne nolēma atstāt spēkā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 1. biroja 1. nodaļas inspektores I.Jermakas 2020. gada 16. marta lēmumu par kriminālprocesa Nr.11088036104 (turpmāk – arī Kriminālprocess) izbeigšanu.
2020.gada 16. martā procesa virzītāja – Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 1. biroja 1. nodaļas (turpmāk – Izmeklētājs) inspektore I. Jermaka (turpmāk – arī Policija) – nolēma izbeigt kriminālprocesu Nr. 11088036104 noilguma dēļ. Par šo lēmumu iesniedzu sūdzību Rīgas pilsētas Latgales prokuratūrai, pēc tam Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas prokuratūras virsprokurei.
Prokurores lēmumu atstāt spēkā Policijas lēmumu par Kriminālprocesa izbeigšanu noilguma dēļ uzskatu par nelikumīgu, nepamatotu un atceļamu noziedzīgā nodarījuma nepareizas kvalificējas dēļ.
Kā jau rakstīts iepriekšējās sūdzībās, atkārtošu, ka, juridiski izvērtējot noziedzīgo nodarījumu, kas tika vērsts pret mani 2004. gada 12. martā, pastāv pamats to kvalificēt kā mēģinājumu izdarīt slepkavību pastiprinošos apstākļos (cilvēku grupā), tātad pēc Krimināllikuma 117. panta 10. punkta (01.02.2004.–25.05.2004. Krimināllikuma redakcijā), par ko saskaņā ar Krimināllikumu var piespriest mūža ieslodzījumu. Atbilstoši Krimināllikuma 56. panta pirmās daļas 5. punktam par šāda nozieguma izdarīšanu 15 gadu kriminālatbildības noilgums neattiecas.
Uzskatu, ka krimināllietas materiāli liecina par virspusēju un formālu nozieguma izmeklēšanu, kas ir novedusi pie nozieguma neatklāšanas. Šādos apstākļos, kad noziedzīgais nodarījums ir nepareizi kvalificēts un nav piemērota atbilstošā Krimināllikuma norma, kas neparedz kriminālatbildības noilgumu, nav pieļaujama Kriminālprocesa izbeigšana noilguma dēļ.
Sūdzību pamatoju ar turpmāk minētajiem argumentiem.
[1] Prokurore Anita Urbacāne 25.06.2020. lēmumā raksta: “Attiecībā par Jums izteiktajiem draudiem norādāms, ka šos faktus pēc Jūsu iesniegumiem bija pārbaudījusi Drošības policija, un netika saskatīts pamats kriminālprocesa uzsākšanai, ko apliecina krimināllietas materiāliem pievienotās atbildes, līdz ar ko identificētās personas šajā kriminālprocesā netika nopratinātas.”
Šādu Izmeklētāja attieksmi pret konkrēto noziegumu uzskatu par klaji bezdarbīgu un nenopietnu. Fakts, ka Drošības policija nebija saskatījusi pamatu kriminālprocesa uzsākšanai par man izteiktajiem draudiem, nav attaisnojams pamats, lai noskaidrotos draudu izteicējus nenopratinātu šajā kriminālprocesā, kurš ierosināts par reālu manai dzīvībai bīstamu uzbrukumu.
Vēršu uzmanību, ka no Drošības policijas tika saņemts paskaidrojums no, piemēram, tobrīd Ventspilī dzīvojošā nepilsoņa J(..) G(..). Tieši no viņa datora un no viņa e-pasta adreses (angel.x@inbox.lv) uz manis vadītās biedrības “Latvijas Nacionālā fronte” tika nosūtīti šāda rakstura draudi: “Nāvi Gardam [..]!” J(..) G(..) neesot spējis paskaidrot, kā šāds teksts ir nosūtīts. Manuprāt, krieviem ir labs teiciens: “Валять дурака!” (“Tēlot muļķi!”) – kas itin precīzi attiecināms uz Ventspilī nopratināto triju cilvēku kompāniju, kuru par man izteiktajiem draudiem nopratināja Drošības policijas Ventspils reģionālā nodaļa, kā arī uz pašu Drošības policiju. Jāpiebilst, ka arī Drošības policijas darbinieki, uzklausot stāstītās muļķības un neierosinot kriminālprocesu par draudiem manai dzīvībai, izturējās noziedzīgi bezdarbīgi.
Uzskatu, ka, izmeklējot kriminālprocesu par manai dzīvībai bīstamo uzbrukumu, izmeklētājam ir jāsaskata Drošības policijas darbinieku “muļķa laišana” un jānopratina visi atrastie draudu izteicēji.
Kā jauns fakts Kriminālprocesā ir vērtējams tas, ka iepriekš minētais ventspilnieks J(..) G(..) pēc uzbrukuma pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā un savā “Facebook” profilā (…) dižojas krekliņā ar sirpi un āmuru – simbolu, kas uzbrukuma laikā tika uzzīmēts uz manas aizdedzinātās automašīnas loga stikla. Pielikumā pievienoju ekrānšāviņu uzņēmumus ar J(..) G(..) publiski redzamajām fotogrāfijām. Protams, krekliņš nav tiešs pierādījums slepkavības mēģinājumam, taču vēlreiz atkārtoju, ka izmeklēšana saistībā ar draudiem, kas tika izteikti pirms uzbrukuma man, ir bijusi neattaisnojami bezdarbīga. Turklāt draudi tika izteikti manai dzīvībai, nevis smagu miesas bojājumu izdarīšanai!
Ekrānšāviņa uzņēmums no sociālās vietnes “Facebook” J. G. profila.
Šajā sakarā lūdzu virsprokuroru J(..) G(..) demonstrēto atbalstu “sirpja un āmura” simbolikai uztvert par jaunatklātiem apstākļiem, kuri nebija zināmi procesa virzītājam lēmuma pieņemšanas brīdī. J(..) G(..) un arī citu draudu izteicēju nopratināšana Kriminālprocesā varētu iegūt būtisku nozīmi lēmuma pieņemšanā.
[2] Kā “atrakstīšanos” uzskatu virsprokurores Anitas Urbacānes norādi: “…neviena no kriminālprocesā pratinātajām personām tieši uzbrukuma brīdi nav redzējusi un nav liecinājusi par to, ka attiecībā pret Jums bijusi intensīva sišana ar vairākiem rīkiem vai priekšmetiem.”
Fakts, ka nav nopratināts neviens uzbrukuma tiešs aculiecinieks, nevar būt pierādījums, ka sišana nav bijusi intensīva ar vairākiem rīkiem vai priekšmetiem. No 2004. gada 07. aprīļa eksperta atzinuma Nr. 16-1565 izriet, ka cietušajam [..] minētie miesas bojājumi varēja rasties trulu, cietu priekšmetu iedarbības rezultātā 2004. gada 12. martā.
Ir skaidrs, ka eksperta atzinums liecina par ļoti smagiem dzīvībai bīstamiem miesas bojājumiem, kas varēja tikt izdarīti tikai mērķtiecīgu nāvējoša spēka pilnu enerģisku darbību rezultātā. Pretēji Prokurores apgalvojumam, arī ar vienu rīku vai priekšmetu, sitot pa dzīvībai svarīgām ķermeņa vietām, ir iespējams paveikt tīšu slepkavību.
Tiesu prakses apkopojumā “Noziedzīgu nodarījumu par smagiem miesas bojājumiem kvalifikācijas jautājumi tiesu praksē (Krimināllikuma 125., 127.–129., 131., 132. pants) un to kopība ar citiem noziedzīgiem nodarījumiem”[1] tiek paskaidrots (izcēlumi mani – A.G.):
“Norobežojot smaga, dzīvībai bīstama miesas bojājuma tīšu nodarīšanu no slepkavības mēģinājuma (izdarāms tikai ar tiešu nodomu), jāņem vērā tiesu praksē nostiprinājusies atziņa, ka uz vainīgā tiešu nodomu attiecībā pret nāvi var norādīt dzīvībai izteikti bīstama veida, rīku un līdzekļu, piemēram, nāvējoša fiziska spēka, [..] smaga priekšmeta un tamlīdzīga noziedzīga rīka, kas tūlīt spēj sagādāt nāvi, izmantošana. Ja izmantotais rīks vai līdzekļi ir samērā maz bīstami dzīvībai konkrētos apstākļos, par tiešu nodomu atņemt dzīvību var liecināt prettiesiskas rīcības ilgums un iedarbības intensitāte, kas neatbilst mērķim “piekaut” vai “vienkārši nodarīt miesas bojājumus”.”[2]
Pamatoti uzskatu, ka, izdarot ārkārtīgi spēcīgos sitienus pa manai dzīvībai svarīgo orgānu, uzbrucēji nevarēja neapzināties savas rīcības iespējamās sekas – manas nāves iestāšanos. Par uzbrucēju nodomu izdarīt slepkavību, nevis nodarīt smagus miesas bojājumus, liecina šādas pazīmes:
1) darbības tika vērstas uz manai dzīvībai svarīgu funkciju pārtraukšanu – uz nāvējošu traumu radīšanu;
2) lai paveiktu noziegumu, tika lietotas nevis dūres, bet speciāli rīki, ar kuriem var izraisīt cilvēka nāvi;
3) sitieni tika veikti pietiekami spēcīgi un nāvējoši, lai radītu manai dzīvībai svarīgo funkciju pārtraukšanu, par ko liecina dzīvībai bīstamie miesas bojājumi, uz kuriem detalizēti norādīts ekspertīzē;
4) mana nāve neiestājās no uzbrucēju gribas neatkarīgu apstākļu dēļ.
[2] Vērtējot objektīvo pusi, tiesu prakses apkopojumā[3] ir norādīts, ka slepkavības “obligāta objektīvās puses pazīme ir cēloņsakarība – tāda objektīvā saikne starp nodarījumu (darbību vai bezdarbību) un to radītajām laika ziņā sekojošajām kaitīgajām sekām, kurā darbība vai bezdarbība sagatavo un nosaka seku iestāšanās reālu iespēju, un darbība vai bezdarbība ir galvenais noteicošais faktors (nepieciešamība), kas neizbēgami radījis kaitīgās sekas. [..] Ja cietušā nāve, ko vainīgais ar savu rīcību vēlējies izraisīt, no vainīgā gribas neatkarīgu iemeslu dēļ nav iestājusies, nodarījums kvalificējams kā slepkavības mēģinājums.”
Noziedzīgais nodarījums notika gaišā dienas laikā, un, kā var secināt no liecinieku liecībām, tas tika iztraucēts, jo notikuma tuvumā parādījās cilvēki. Spēcīgo sitienu dēļ es nekavējoties zaudēju samaņu, kas uzbrucējiem, iespējams, ļāva secināt, ka viņi savu mērķi – manas nāves iestāšanos – ir sasnieguši. Šī liecība atrodas lietas materiālos. Tāpat lietas materiālos atrodas fakti par iepriekš izteiktiem draudiem arī manai dzīvībai.
[4] Uzskatu, ka izmeklēšana ir veikta tendenciozi – bez īpašas vēlēšanās atklāt noziegumu. Par to jau no paša kriminālprocesa uzsākšanas brīža liecina nozieguma nepareizā kvalifikācija. Jau 2004. gada 12. marta lēmumā kriminālprocess tika uzsākts par huligāniskām darbībām personu grupā, kas saistītas ar miesas bojājumu nodarīšanu man un automašīnas bojāšanu. Tātad mērķtiecīgi organizēts un labi izplānots noziegums, kura laikā es biju pakļauts nāves briesmām, tika novērtēts kā huligāniskas darbības un kvalificēts pēc Krimināllikuma 231. panta otrās daļas. Nepareizā kvalifikācija devalvēja pret mani vērstā nodarījuma smagumu un padarīja nekvalitatīvu tā izmeklēšanu jau pašā sākumā, kad ir jāiegulda vislielākā izmeklēšanas aktivitāte. Tādējādi valsts amatpersonas, kas vadīja šo pirmstiesas izmeklēšanu, demonstrēja nicīgu attieksmi gan pret manām tiesībām uz objektīvu un pilnvērtīgu pirmstiesas izmeklēšanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, gan pret sabiedrību kopumā, mazinot paļāvību, ka valsts aizsargā dzīvību, veselību, tiesības un brīvības arī tiem latviešiem, kas cīnās par okupantu izraidīšanu no valsts.
Noziedzīgais nodarījums tika pārkvalificēts tikai pēc sūdzības prokuratūrai un lūguma pārbaudīt lēno izmeklēšanu un nepareizo kvalifikāciju, vēršot uzmanību, ka pret mani ir ticis vērsts slepkavības mēģinājums. Izvērtējot sūdzību, 2004. gada 13. augustā Rīgas tiesas apgabala virsprokurora vietnieks atcēla policijas lēmumu daļā par nodarījuma kvalifikāciju un pats pieņēma lēmumu, ka izmeklēšana ir jāturpina pēc Krimināllikuma 125. panta otrās daļas 5. punkta (tīši smagi miesas bojājumi, ko izdarījusi cilvēku grupa) un 185. panta otrās daļas (mantas tīša iznīcināšana ar dedzināšanu vai citādi bīstamā veidā). Tomēr ne šis lēmums, ne citi dokumenti nepamato, kādēļ pret mani noziedzīgais nodarījums, kurš tika vērsts pret manu dzīvību, nav ticis kvalificēts kā slepkavības mēģinājums, kaut arī faktiskie apstākļi ļauj secināt, ka uzbrucēju mērķis bija mani nonāvēt.
Tas, ka piecus mēnešus, par spīti faktiskajiem apstākļiem un gūtajiem pierādījumiem, konkrētais noziegums bija kvalificēts un tika izmeklēts kā huligānisms, manuprāt, norāda vai nu uz izmeklētāju noziedzīgu bezdarbību un nihilismu, vai satriecošu neprofesionalitāti. Tieši šis neefektīvais sākuma posms lielā mērā ir novedis pie izmeklēšanas rezultātu trūkuma un nav ļāvis sasniegt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu. Par nihilistiskās attieksmes turpināšanu uzskatu arī Izmeklētājas nevēlēšanos izlemt jautājumu par noziedzīgā nodarījuma pārkvalificēšanu, tā vietā izbeidzot kriminālprocesu noilguma dēļ.
[5] Izmeklēšanas gaitā tika iegūti pierādījumi – noziedznieku atstātā simbolika “sirpis un āmurs” uz automašīnas stikla. Papildus ņemot vērā arī liecinieku paustās ziņas, ka uzbrukums pret mani ir vērsts manas nacionālās darbības dēļ, ir pietiekams pamats uzskatīt, ka noziedzīgais nodarījums tika izdarīts rasistisku, nacionālu, etnisku vai reliģisku motīvu dēļ, kas ir atbildību pastiprinošs apstāklis. Tāpat atbildību pastiprinošs apstāklis ir cietsirdība, kas izpaudās mērķī mani brutāli nosist daudzdzīvokļu namu pagalmā gaišā dienas laikā manu līdzdarbinieču – Līgas Muzikantes un Maijas Redeles – un citu cilvēku acu priekšā. Noziedznieki savu uzbrukumu bija izplānojuši, uzvilkuši melnas sejas maskas un rīkojās mērķtiecīgi, sitot tā, lai iestātos nāve.
Šāda nozieguma nepareizā kvalifikācija un vārga izmeklēšana demoralizē latviešu sabiedrību, iebiedējot, ka tie, kas iestājas par okupantu likumīgu izraidīšanu, daudzu cilvēku acu priekšā var tikt cietsirdīgi nosisti, bet noziedznieki netiks atrasti. Nepareizā kvalifikācija iedrošina arī pašus noziedzniekus.
Ņemot vērā iepriekš minēto un to, ka noziedzīgā nodarījuma pārkvalificēšana uz slepkavības mēģinājumu un noilguma atcelšana šim Kriminālprocesam būtu vērsta uz taisnīgu krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, paverot iespēju atrast un saukt pie atbildības vainīgos,
lūdzu virsprokuroru:
1) atcelt Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas prokuratūras virsprokurores A. Urbacānes 2020. gada 25. jūnija lēmumu un Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 1. biroja 1. nodaļas inspektores I. Jermakas 2020. gada 16. martā pieņemto lēmumu par kriminālprocesa Nr. 11088036104 izbeigšanu;
2) uzdot izmeklēšanas iestādei Kriminālprocesa ietvaros nopratināt visus Drošības policijas atrastos cilvēkus, kas izteikuši draudus manai un manu līdzdarbinieku dzīvībai pirms 2004. gada 12. marta, kad notika reāls uzbrukums.
3) 2004. gada 12. martā pret mani vērsto noziedzīgo nodarījumu kvalificēt pēc Krimināllikuma 117. panta 10. punkta un uzdot izmeklēšanas iestādei turpināt izmeklēšanu pēc šī panta pazīmēm.
Aivars Garda
[1] Pieejams: www.ar.gov/lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/kriminaltiesibas/.
[2] Tiesu prakse krimināllietās par slepkavībām (Krimināllikuma 116.–118.pants). Pieejams: www.ar.gov/lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/kriminaltiesibas/.
[3] Tiesu prakse krimināllietās par slepkavībām (Krimināllikuma 116.–118.pants). Pieejams: www.ar.gov/lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/kriminaltiesibas/.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.14(460) [2020. gada 24. jūlijs–6. augusts]
Saistītie raksti: