Saruna ar Antinea Doloresu Cukurs-Rizoto – slavenā latviešu lidotāja Herberta Cukura meitu
Turpinājums no: Cietsirdīgi nogalinātais. 1. daļa
Trūkst pašcieņas
DDD: Mūsu sarunas sākumā jūs teicāt, ka tēvs ir izglābis vairākus žīdus. Kā tas notika?
Antinea Doloresa Cukurs-Rizoto: Jā, viņš izglāba astoņus žīdus. Pirms gada uz mūsu dzimtas mājām “Bukaiši” bija atbraukusi izglābtās žīdu meitenes Mirjamas Kaicneres meita. Lai paglābtu Mirjamu, mans tēvs ar māti viņu pieņēma mūsu mājās, uztaisīja viltus dokumentus ar Cukura uzvārdu. Tas bija ļoti bīstami, jo par to, protams, draudēja nāvessods. Taču tēvs bezbailīgi palīdzēja Mirjamai ar viltotajiem dokumentiem kopā ar mums emigrēt uz Brazīliju. Vēl viens no izglābtajiem bija muzikāli apdāvināts zēns Ābrams Šapiro, kuru mans tēvs pieņēma savā “Arāja komandas” garāžā darbā. No mehānikas puika neko neprata, taču šādi tēvs viņu pasargāja un darbus darīja viņa vietā. Vēlākās mana tēva apsūdzībās parādās Šapiro liecības tēvam par sliktu. Izrādās – safabricētas! Roberts Klimovičs, pētot Herberta Cukura lietu, satikās ar Šapiro, kurš atzina, ka neko tādu, kas būtu pret manu tēvu, viņš nav liecinājis.
DDD: Tātad sanāk, ka visas apsūdzības ir safabricētas? Un patiesībā tā vietā, lai Herbertu Cukuru apsūdzētu žīdu šaušanā, viņam vajadzētu uzcelt pieminekli par žīdu glābšanu?
A.D.C.-R.: Jā, tāda ir patiesība.
DDD: Arī Latvijā daudzi ir noticējuši labi organizētajām klačām par jūsu tēvu. Kā jums liekas, kas notiek ar mums, latviešiem?
A.D.C.-R.: To, kas notiek, ir ļoti bēdīgi redzēt. Latvieši ir kļuvuši bailīgi, nespējīgi pretoties meliem, pazemīgi netaisnības priekšā. Tas izpaužas visās dzīves sfērās, ne jau tikai attieksmē pret manu tēvu.
Pirms pusotra gada tikai vienam latvietim – prokuroram Monvidam Zelčam – bija drosme un godaprāts izbeigt kriminālprocesu pret manu tēvu, atzīstot, ka viņa darbībās nav konstatējamas noziedzīgās darbības, par kurām viņš tiek apsūdzēts. Pēc žīdu organizācijas paustās neapmierinātības pagājušā gada septembrī šis melu pilnais kriminālprocess atkal ir atjaunots.
Un atkal, atjaunojot kriminālprocesu pret manu tēvu, latvieši parāda savu verdzisko dabu – vēlēšanos bučot kādam zābakus. Tas ir briesmīgi!
DDD: Kā jums liekas, vai tas varētu būt tādēļ, ka atjaunotais kriminālprocess nepieļautu jūsu tēva pārapbedīšanu Brāļu kapos?
A.D.C.-R.: Tēva pārapbedīšana vairs nenotiks. Ja viņa karabiedri, Brīvības cīņu dalībnieki, zinātu, ka manam tēvam neļauj tur atdusēties, viņi pieceltos un aizietu. Varbūt jau ir aizgājuši! Ja mans tēvs dzirdētu, kā par viņa mirstīgajām atliekām tagad spriež latvieši, par kuru nākotni lija asinis Brīvības cīņās, viņš nepieļautu šādu gānīšanos, jo bija lepns cilvēks. Es arī esmu lepna; ir cilvēki, kuri manu godu ir pelnījuši. Piemēram, jūs. Bet ir visādi jefiņi ar dažādiem tituliem un varām – viņi neizturas kā vīri; manās acīs viņi nav vīri! Piemēram, Kara muzejam mans brālis ir dāvājis daudzas lietas, arī tēva lidotāja cimdus. Tagad tie guļ pie jaunā formastērpā ģērbta lidotāja manekena kājām, un Kara muzejam nav drosmes norādīt, ka šie ir Herberta Cukura cimdi.
Lai šie jefiņi tā turpina – tas ir viņu pašu kauna traips. Mans tēvs bija karogs. Pieminēt viņu neļauj, jo visiem ir bail. Es zinu kādu labu vietu mana tēva piemineklim.
DDD: Okupantu pieminekļa vietā Pārdaugavā?
A.D.C.-R.: (Smejas.) Uzminējāt. Kāpēc gan ne!
Mana tēva gars ir dzīvs. Lai viņi domā, ka viņš ir miris, bet es zinu, ka viņš dzīvo. Cik daudz palīdzības nāk! Par ko tad latvieši cīnījās? Vai tad par šādu Latviju? Nē. Latviešiem ir tik brīnišķīga zeme, kuru tagad paši atdāvina okupantiem. Un vēl lien no ādas ārā, lai tikai runātu ar viņiem krieviski. Nožēlojami!
Trūkst pašcieņas. Bet latvieši ir tik spējīgi un varētu tik daudz.
Dari, un lai Dievs tev palīdz!
DDD: Jūsuprāt, kādēļ daudzi ārzemju latvieši neko nedara, lai padzītu okupantus no Latvijas?
Antinea Doloresa Cukurs-Rizoto: Man ir arī jautājums, kādēļ vajadzēja ievēlēt tādu Vairu Vīķi-Freibergu par Valsts prezidenti, kas atdeva Abreni Krievijai?! Vai tādēļ, ka viņa smuki runā angliski? Bet tas taču nav nekāds sasniegums Kanādā, no kuras viņa šeit ieradās.
Man kauns par šādiem tautiešiem ārzemēs! Te viņš atbrauc un demonstrē, ka nāk no kaut kādas pasaules kultūras… ka ir labāks. Viņi jūtas kā kungi, bet nav kungi. Pietrūkst sirds aristokrātijas. Arī šejienes latviešiem tās pietrūkst. Man ļoti patīk dziesma “Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē” – tā ļoti palīdzētu. Kur tad ir tie kungi dzimtajā zemē? Latvieši aizbrauc uz ārzemēm un strādā par kalpiem, bet savā zemē par kungiem negrib būt. Pelnīsi mazāk, bet būsi kungs.
DDD: Lai kļūtu par kungiem, ir jāpadzen ārējie ienaidnieki un jātiek galā ar iekšējiem.
A.D.C.-R.: Jā, ļoti pareizi pateici. Esmu ievērojusi – ja sāk runāt par nacionālajām lietām gan ar ārzemju, gan vietējiem latviešiem, par piedalīšanos cīņā par latviešu tiesībām, tad latvietis parasti atbild: “Ko tad es – es jau melns un maziņš.” Bet nav visi tādi! Piemēram, es sēžu pretī vienam cilvēkam, jaunai sievietei, kura nav ne melna, ne maziņa, bet dara lielu darbu. Latvijā ir vismaz viens miljons latviešu – vai tie nevarētu kaut ko savas zemes un tautas labā darīt? Es nerēķinu divus miljonus, bet vienu miljonu. Latvija taču ir tik brīnišķīga un pelnījusi mūsu visu rūpes un palīdzību.
Vai tiešām tā pilnībā jāuzdāvina kādam par velti? Pamostieties taču!
DDD: Ļoti labs ieteikums.
A.D.C.-R.: Ja tie latvieši, kas stāsta, ka neko nevar izdarīt pret šo netaisnību, ka ir “nekas”, aizietu uz Brāļu kapiem un paskatītos uz tiem, kas guļ zem Mātes Latvijas tēla, tad viņi ieraudzītu, ka šie varoņi no tagadējo latviešu gļēvuma un nevarības pieceļas un iet prom. Par ko tad viņi cīnījās – par šādiem cilvēkiem?!
Kā gan latvietis kaut ko var vai drīkst nevarēt savas tautas un valsts labā – vai tad tiešām savu zemi nemīl? Ja gribi būt par kalpu – visas durvis vaļā! Tik daudzas vietas pasaulē, kur var kalpot. Ja latvietis negrib būt kungs savā zemē, tad viņš savu zemi nav pelnījis. Ja latvieši Latvijā nebūs kungi, nāks citi kungi, kas pavēlēs.
DDD: Tādi latvieši savu valsti nav pelnījuši!
A.D.C.-R.: Jā, tieši tā. Nezinu, kāds kungs viņiem kaut ko visu laiku pavēl, bet viņos mīt bailes, ka šis kungs kaut ko tiem nepārmetīs: sak, ko tu izdarīji! Es cienu vienkāršus cilvēkus, sirds aristokrātus, kas ir drosmīgi, gudri un nekaunas būt latvieši. Bet tik daudz latviešu tic meliem. Ir tik briesmīgi, ka latvietis nāk pretī smaidīdams un ar dunci aiz muguras. Daudz ir bijis jāpiedzīvo.
Mēs nedrīkstam gulēt, ir jāpamostas! Uzskatu, ka ne tikai jāatmostas, bet pilnībā jāpamostas. Mans ideāls, lai katra tauta pasaulē dzīvotu brīnišķīgi savā zemē un nelīstu iekšā otra zemē. Lai katrs būtu laimīgs savā zemē. Arī Āfrika ir brīnišķīga zeme afrikāņiem.
Brazīlieši saka: “Dari, un lai Dievs tev palīdz!” Bet tev ir jādara, nevis jāguļ un jāgaida, ka Dievs pats palīdzēs. Šo vajadzētu iegaumēt arī tiem latviešiem, kuriem nepatīk tas, kas notiek ar Latviju, nevis justies “melniem un maziņiem”.
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.14(460) [2020. gada 24. jūlijs–6. augusts]