Atklāta vēstule 13. Saeimas deputātiem un valsts vadītājiem
Andrejs Lucāns
Pensionēts agronoms
Turpinājums no: Kā mēs izdzēsām latviešu tautas esības prieku. 1. daļa
Ko darīt?
Nepareizas valsts nacionālās ideoloģiskās un agrārās ekonomiskās politikas rezultātā LZR (lauksaimniecības zemes resursi) ir padarīti par nepievilcīgu eksistences nodrošināšanas avotu. Darba vietu samazināšanās laukos nav normālas evolūcijas rezultāts, bet gan neierobežotas alkatības un valsts pārvaldītāju nacionālās bezatbildības sekas.
Zemnieka sēta bija un varētu kļūt par patriotiskās un valstiskās domāšanas audzināšanas dabisko vidi, jo ir valstiskā veidola prototips.
Rūpniecība ir bizness, lauksaimniecība ir saimniekošana – dzīvesveids, kas sevī ietver abus. [..]
Par pašvaldībām: mans redzējums
Jāatjauno pagastu pašnoteikšanās tiesības. Šajā nolūkā vajag organizēt trīslīmeņu lauku pašvaldības. Pirmais līmenis – pagasta pašvaldība, otrais līmenis – rajona pašvaldība, trešais līmenis – novada (Vidzeme, Latgale, Sēlija, Zemgale, Kurzeme) pašvaldība (nevis administratīvais reģions).
Visu triju līmeņu pašvaldību vēlēšanas notiek vienlaikus. Attiecīgā rajona pagastu pašvaldību vēlētāji saņem piecus vēlēšanu sarakstus: vienu pagasta pašvaldības deputātu (nealgotu) ievēlēšanai; otru pagasta vecākā (algota) ievēlēšanai; trešo rajona pašvaldībai (2. līmenim) pagasta virzīta kandidāta (algota) ievēlēšanai; ceturto, kas ir kopīgs visiem rajona pagastiem, – rajona vadītāja (algota) ievēlēšanai; piekto rajona virzīta kandidāta (algota) ievēlēšanai (3.līmenī), piemēram, Vidzemes novada pašvaldībā.
1.un 2. līmenim kandidātus izvirza katra pagasta vēlētāju apvienība bez sasaistes ar kādu politisko partiju. 3. līmenim kandidātus izvirza, piemēram, Vidzemes novada rajonu (2.līmeņa) pašvaldības. 1., 2. un 3. līmenim kandidātos var tikt izvirzīti bezpartejiskie un jebkuras partijas biedri.
Pagasta pašvaldību pārstāv ievēlēti nealgoti deputāti (goda pienākums) un algots pagasta vecākais. Pagasta pašvaldība pieņem algotu grāmatvedi, kasieri, apkopēju un vēl kādu – atkarībā no būtiskas nepieciešamības un pagasta finansiālajām iespējām. Nekāda voluntāra, ar konkrētā pagasta pašvaldību un iedzīvotājiem nesaskaņota administratīvās teritorijas robežu grozīšana un obligāti pildāmo funkciju noteikšana no augšas netiek pieļauta.
Katrs rajons saistīts ar pilsētu, kurai ir sava pašvaldība. To sadarbībai pilsētas pašvaldības valdē ietilpst rajona vadītājs un otrādi – rajona pašvaldības valdē ietilpst pilsētas pašvaldības vadītājs, abiem ir ar lēmējtiesības.
Kardināli nemainot agrāro politiku, lauku depopulācija turpināsies un [Satversmes] preambulā ierakstītais sapnis visdrīzāk nepiepildīsies. Zem uzurpētā (pieciem patiesajiem novadiem voluntāri atsavinātā) nosaukuma “novadi” tiek īstenota reformas šķietamība – pakāpeniska atgriešanās pie rajonu līmeņa līdzekļu koncentrēšanas iespējas ar vienlaicīgu pagastu iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesību likvidāciju un ceļa atbrīvošanu industriālajam biznesam.
[..]
Veicamie pasākumi un pamatnostādnes:
1) Lai lauki būtu apdzīvoti un attīstītos, lai zemes piešķiršanas un iegādes problēmu risināšana Latvijas pilsoņu interesēs dotu labumu, likumdevējiem un valsts vadītājiem ir jānoskaidro un jāizvērtē patiesība.
Prioritārais uzdevums būtu: noskaidrot faktisko situāciju laukos. Šajā nolūkā pie Valsts prezidenta institūcijas vajadzētu atjaunot vēsturnieku un izveidot lauku problēmu izpētes un risinājumu piedāvājumu komisijas.
Komisiju sastāva veidošanā vajadzētu vadīties no skotu filozofa Deivida Hjūma padoma: “Ja jūs kaut ko nepieredzat, jums nav tiesību par to runāt, jo, ko neesat piedzīvojis, to jūsu gars nevar satvert vai pat pieskarties tam”.
Līdz šim šāds piedāvājums dzirdīgas ausis nav sasniedzis. Šīs komisijas ieteikumi un padomi palīdzētu mazāk kļūdaini realizēt lauku apdzīvotības atjaunošanu.
2) LZR problēma kļūs prioritāra, ierādot zemi laukos dzīvot un strādāt gribētājiem. Latvijas Zemes fondam tādu platību nav. Saeimai būs jāpieņem lielo zemju īpašniekiem nepopulārus lēmumus. Ne tādus, kādus pieņēma pirmās brīvvalsts izcīnītāji, – zemi atsavinot bez atlīdzības. Te, zemi atsavinot, par mērauklu būtu jāņem nevis pašreizējā tirgus cena, bet gan cena, par kādu tā tika nopirkta no bijušā īpašnieka un jaunā īpašnieka ieguldītais kapitāls.
Par šo nākotnē neizbēgamo procesu skaidro Dr.habil. agr., profesors Artūrs Boruks:
“* Lauksaimniecības un mežu zemes īpašniekiem, kā fiziskām, tā juridiskām personām, atstājamas līdz jauna likuma pieņemšanai viņu pašreizējās zemes platības, kuras var tikt pārdotas tikai Latvijas pilsoņiem;
* Aizliegt no jauna apvienot vienās rokās īpašumtiesības uz lauksaimniecības un meža zemēm ar kopējo platību vairāk par 300 (vai 500) ha;
* Ja mantošanas ceļā apvienotos vienās rokās vairāki lauksaimniecības un meža zemes īpašumi, kopplatībā pāri par 300 (vai 500) ha, tie likvidējami brīvprātīgi triju gadu laikā, skaitot no mantojuma saņemšanas dienas, atstājot mantiniekam pēc viņa izvēles vienu vai vairākus īpašumus vai to daļas kopplatībā līdz 300 (vai 500) ha;
* Atļaut lauksaimniecības un/vai meža zemes īpašniekam nomāt zemes platības virs 300 (vai 500), noslēdzot ar iznomātāju nomas līgumu, kas reģistrējams vai ierakstāms zemes grāmatā.
Līdz ar to zemes īpašumtiesību jautājums būtu atrisināts un Latvijas lauku ļaudis varētu nodrošināt savas zemes saimniektiesības.” (02.05.2006.)
3) Jāmaina garīgā, dvēseliskā un agrārā nacionālā ekonomiskā filozofija un ideoloģija – no lauksaimniecības kā biznesa uz lauksaimniecību kā saimniekošanu, dzīvesveidu jeb stacionārā stāvokļa ekonomiku.
Ideoloģisko un filozofisko padomu šo problēmu risināšanai varam saklausīt rakstnieka Jāņa Lejiņa viedoklī:
“Šodienas ideoloģija ir: jāpelna nauda, nevis jādzīvo. Cilvēki jauc iespējas ar vajadzībām. Atšķirība ir milzīga. Vajadzību ir maz – ģimene, siltums, ēdiens, bērni. Bet, ja cilvēks grib pelnīt naudu, viņam jārēķinās, ka tad nauda diktēs savus noteikumus. Ja viņš grib dzīvot, tad būs noteicējs par sevi.”
Vai nu turpinām pašreizējo ceļu uz tautas tiesību un attīstības iespēju ierobežošanu un padzīšanu no savas zemes, vai arī, radot interesi un iespēju atgriezties pie savas zemes un kā brīvam cilvēkam ar pašapziņu un pašcieņu ražot, kaut vai sākot ar vienu kazu un kartupeļu vagu, bet ražot. Pašiem ražot, nevienam nebūt parādā un nemaksāt viltīgos kredītus un paverdzinošo kredītu procentus. Būt neatkarīgiem saimniekiem savā zemē.
4) Lai lauku depopulāciju mainītu pretējā virzienā, ir nepieciešams izstrādāt Agrārreformas likumu, kas lauksaimniecību no alkatīgā industriālā biznesa novirzītu uz nacionāli atbildīgu un ilgtspējīgu saimniekošanu – dzīvesveidu. Labākais paraugs no kura mācīties, manuprāt, ir starpkaru Latvijas realizētā agrārā reforma.
Projekts atjaunot 100 000 pamesto viensētu varētu tikt pārvērsts par jaunatni (un ne tikai jaunatni) iedvesmojošu un aizraujošu mērķi. Par mērķi ar visdziļāko kultūrvēsturisko un nacionālo jēgu.
Sīkražotājam (līdz 100 ha, raugoties no mūsdienu retorikas) jākļūst par dabasvidei un kultūrvidei draudzīgu konkurēt spējīgu lielražotāju caur kooperāciju.
“Tas spēks, ko neredz pilienā, top liels un spēcīgs kopumā.” raksta J.Rainis.
Turpmāk vēl…
Publicēts saīsināti
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(459) [2020. gada 3.–23. jūlijs]