Ausma Muzikante
Latvijas Nacionālās frontes dalībniece
LNNK vecbiedre
Esmu tā saucamais “Ulmaņlaika bērns”. Kopš bērnības man atmiņā īpaši notikumi, kuros biju klātienē. 1935. gada 18. novembrī – Brīvības pieminekļa atklāšanā – sēdēju tēvam uz pleciem, visu redzēju labāk par citiem. 1938. gadā Uzvaras laukumā biju Dziesmu svētkos. 1938. gada vasarā kā guntiņa pabiju skautu un gaidu nometnē Lielupē – atmiņā palicis satiktais ģenerālis Kārlis Goppers, kuru pēc pāris gadiem čeka spīdzināja, sakropļoja un cietsirdīgi nogalināja. Tūlīt arī pirmie skolas gadi, kas mācīja būt godīgai, čaklai un mīlēt savu dzimto zemi.
Okupācija
Bērnības skaistās atmiņas pārtrauc 1940. gada 17. jūnijs – saulains vasaras rīts! Ar māti un trīsgadīgo māsu ap pusdienlaiku gājām Rīgā pa Tallinas ielu. Pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas stāvēja krievu tanks, ap to – raibos brunčos savādus dančus lēkāja savāda izskata sievas, svieda ziedus tankistiem, visapkārt skanēja sveša, savāda valoda. Es mammai teicu, ka laikam tiek uzņemta filma!…
Lūk, tā sākās Baigais gads, kurš izpostīja neskaitāmas ģimenes, iznīcināja spējīgākos, labākos latviešus, it īpaši spēkpilnus vīriešus, talantīgus latviešu karavīrus, uzņēmējus un radošās inteliģences pārstāvjus, lopu vagonos un Sibīrijas aukstumā nogalināja tikko dzimušus zīdaiņus un bezspēcīgus sirmgalvjus… Baigajā gadā tika nošauti vai deportēti daudz Latvijas armijas karavīru – pēc manā rīcībā esošām ziņām, vismaz 4665, no tiem 1086 virsnieki, viens admirālis un 23 ģenerāļi. No deportācijas atgriezās tikai kādi 70 latviešu karavīru… pārējie bija miruši – gājuši bojā pazemojošos apstākļos, nevis cīņā par savu Tēvzemi, kuras drošībai bija veltījuši visus savus spēkus un dzīvi.
Lūk, tā sākās Baigais gads! Tas, ko pats esi redzējis un piedzīvojis, paliek visspilgtāk atmiņā. Ļoti grūti 1940. gada rudenī bija mācīties skolā – visās telpās karājās Padomju Savienības vadoņu bildes un jāmācās dziesmas, kuru saturs bija svešs un sirdij nemīļš. Skolotāji apjukuši, nobijušies, nelaimīgi. Kad ar draudzenēm klusiņām dungojām Latvijas himnu, skolotāja asarām acīs mūs apklusināja, lai tā nedarām.
Lasot iepriekšējā “DDD” numurā publicēto rakstu “80 gadus kopā ar ārējo ienaidnieku”, sirdī dzima pateicība par to, ka tiek atklāts līdz šim nezināmais.
Par ģenerāli Ludvigu Bolšteinu mēs uzzinājām tūlīt pēc viņa izmisuma soļa. Viņš bija vienīgais tik augsta ranga Latvijas bruņoto spēku virsnieks, kurš 1940. gada 21. jūnijā izdarīja pašnāvību, tādējādi parādīdams attieksmi pret okupāciju. Tēvs stāstīja, ka jau 1939.‒1940. gadā L.Bolšteins bija ātri aptvēris draudus Latvijas neatkarībai un uzskatījis, ka armijai ir jāpretojas, par spīti pretinieka pārspēkam. Latvieši ir pierādījuši, ka spēj izcīnīt kaujas pret fizisku pārspēku. Zinot slepeno informāciju par Latvijas okupāciju, pirms nošaušanās viņš bija aicinājis Latvijas valdību atstāt Latvijas teritoriju, lai trimdā sagatavotos neatkarības atgūšanai. Taču viņš saņēma pavēli palikt Latvijā, kuru izpildīja. Savā pirmsnāves vēstulē Latvijas valdībai ģenerālis Bolšteins rakstīja:
“Savai priekšniecībai. Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu staltu ēku ‒ savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.”
Pieminētajā rakstā “80 gadus kopā ar ārējo ienaidnieku”, izsekojot visus notikumus pēc 1940. gada 17. jūnija, atmiņā nāk fakts, ka nepilnu mēnesi pēc okupācijas, 14. jūlijā, notika viltus vēlēšanas. Spilgti atceros, cik tēvs todien sarunā ar savu draugu bija skumjš, un acīs viņiem abiem bija asaras. Tobrīd, būdama skolas bērns, vēl visu nesapratu. Taču atmiņā šī diena palikusi īpaši bēdīga, vēl jo vairāk tāpēc, ka tā bija mana 9. dzimšanas diena.
Šodien, pēc 80 gadiem, atklājas tik daudz līdz šim noklusētu faktu par Kārli Ulmani. Atceros, ka jau 1939. gadā, kad tika ierīkotas padomju militārās bāzes Latvijas teritorijā, no vecāku sarunām sapratu, ka esam pakļauti reālam ienaidniekam. 1939. gada pavasarī jau gluži kā pareģojumu Edvarts Virza rakstīja dzejoli “Baigā vasara”: “Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs… Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs…”
“Kārlis Ulmanis pats parakstīja likumus, palīdzēja iznīcināt Latvijas neatkarību,” ‒ norāda jurists un vēsturnieks Dītrihs Andrejs Lēbers. Par to lasām arī Aivara Gardas komentārā iepriekšējā “DDD” numurā. Viena mēneša laikā pēc okupācijas, palikdams Valsts prezidenta krēslā, Kārlis Ulmanis parakstīja vairāk nekā piecdesmit okupācijas varai nepieciešamu likumu! Un, visbeidzot, man rodas retorisks jautājums pašam Kārlim Ulmanim – vai viņš tiešām nesaprata, kas notiek jau pirms 1939. gada, kad Krievijā masveidā tika nogalināti latvieši, kad notika bruņošanās un pieauga agresija? Vai Kārlis Ulmanis pats ticēja tam, ko vēstīja tautai par Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un PSRS? Kādēļ gados, kad viņa vadībā Latvijas valsts piedzīvoja saimniecisko uzplaukumu, netika domāts par savas valsts aizsardzību visiem iespējamiem līdzekļiem? Par to taču nopietni jārūpējas visu laiku, nevis tikai brīdī, kad laupītājs jau dauzās pie durvīm!
Uzzinot visu, ko Kārlis Ulmanis vēl paveica, “palikdams savā vietā” un neatkāpdamies no Valsts prezidenta amata pēc Latvijas okupācijas, šāda rīcība ir jāvērtē kā nodevība. To es saku kā cilvēks, kurš piedzīvojis pirmskara Latvijas uzplaukumu un pēcokupācijas Latvijas sagrāvi un savas tautas neizmērojamās ciešanas. Vadonim ir jāuzņemas atbildība gan par labajiem, gan par postošajiem lēmumiem! Varbūt Kārlis Ulmanis bija gļēvs, pietrūka drosmes atteikties parakstīt ienaidnieka sastādītos dokumentus pēc 1940. gada 17. jūnija?! Vadoņa gļēvums arī ir nodevība.
Un tā vēl paliek strīdīgs jautājums, cik pareiza bija pavēle nepretoties?
Interesanti, raidījumā “Ielas garumā – Merķeļa iela” (2006. gadā) stāstā par Latviešu biedrības namu izskanēja kāda ziņa. 1939. gada 28. septembrī Ulmanis Latvijas biedrības namā bija saaicinājis sabiedrības pārstāvjus uz “gadskārtējo tēju”. Pasākumā steidzīgi esot ieradies ģenerālis Ūdentiņš un ziņojis Ulmanim, ka pie Latvijas robežas grupējas PSRS armijas karaspēks. Kārlis Ulmanis tūlīt esot reaģējis: “Jāveic vispārēja mobilizācija!” – bet ģenerālis Berķis un ģenerālis Balodis iebilduši, ka armija tam nav gatava! Raidījumā sacīja, ka šādas ziņas esot atrodamas nopratināšanas dokumentos Maskavā esošajā arhīvā.
Iespējams, ka taisnība izskanēja iepriekš minētajā raidījumā. Taču vēlreiz ir jāuzdod jautājums: kādēļ tad armija nebija gatava?! Viss notikušais liecina, ka valsti vadīt var tikai tāds spēcīga rakstura cilvēks, kuram ir drosme stāties pretī ienaidniekam arī tad, ja viņu grib pakļaut ar viltību.
Sekas jūtamas mūsdienās
Un kas notiek šodien? Kādas ir 1940. gada 17. jūnija okupācijas sekas Latvijā? Ko pavēle “palikt savās vietās” deva latviešu tautai un valstij? 80 gadus pēc šīs pavēles lielākajās pilsētās latvieši ir minoritāte un, “palikuši savās vietās”, neuzdrīkstas veikt pat dekolonizāciju. Latviju vada vārgas, iztapīgas rokas. Latviešu tautas pašcieņa ir pazemota, pašapziņa nespēj atgūties. Ir nepieciešams milzu darbs, lai no okupācijas rezultātā izveidotā pūļa atkal augšup celtos varonīga, brīva latviešu tauta. Tauta fiziski spēj atjaunoties gan pēc kara, gan pēc mēra, taču garīgi pazemota, garīgi sagrauta tā nīkuļo un samierinās ar netaisnību. Valstij visbīstamākā ir tautas nepretošanās un samierināšanās ar okupāciju un kolonizāciju.
Lasot pasaules vēsturi, jāpiemin romiešu valstsvīrs un domātājs Cicerons (106.‒43. g. p.m.ē.). Viņa traktāts “Par valsti” iztirzā jautājumu par ideālu valsti, valdnieka tikumu un cilvēka pienākumu – šīs patiesības atklāšanas dēļ viņam bija daudz ienaidnieku. Ciceronu nogalināja. Viens no viņa citātiem: “Vēsture ir labākā skolotāja.” Zinu, daudzi teiks – šodien ir 21. gadsimts, Latvija ir Eiropas Savienībā, tā ir varena, mums ir labi, ar Eiropas tiesas lēmumiem mums atļauj pārdot zemi visiem, kas grib pirkt, mums vajag draudzīgi sadzīvot ar visiem, kas grib šeit dzīvot… Netikumiski cilvēki ievēl netikumisku varu un dzīvo netikumisku dzīvi, samierinādamies ar neveikto DDD un citām uzspiestajām nelietībām. Vai nav par traku?!
Pirms 32 gadiem, 1988. gada 6. aprīlī, tika pazudināts Gunārs Astra, kurš tiesā atklāja, ka zina par starptautisko asambleju rezolūcijām, kas vēsta par Baltijas valstu okupāciju un kolonizāciju. Gunāram Astram bija domubiedri – viens no viņiem Eduards Berklavs, par kuru Uldis Ģērmanis raksta: “Berklavs ir vienīgais bijušās Latvijas kompartijas nomenklatūras loceklis, kam bijusi drosme un varēšana, kā arī nelokāma griba neatlaidīgi cīnīties par Latvijas patiesās neatkarības atjaunošanu.”
Lūk, ar stingru prasību atjaunot 18. novembra Latvijas valsti tika sastādīta LNNK programma. 1988. gadā mūsu ģimene arī iestājās LNNK. Kādā sanāksmē Eduards Berklavs atklāti sacīja: “Es zinu, ka mani izseko, bet es neatkāpšos no mūsu programmas, mums ir jāatjauno valsts, likvidējot okupāciju, un ir jānotiek dekolonizācijai.”
Ar 700 000 īsteno Latvijas pilsoņu balsīm tika ievēlēts Pilsoņu Kongress, bet atradās nodevēji, kas gluži kā Godmanis atzīst: “Mēs pārņēmām varu, mēs uztaisījām savu valsti.”
Nobeigumā man ir jautājums “Visu Latvijai!”, kas savulaik solīja sekot LNNK programmai, ‒ vai esat padomājuši, kādēļ Eduards Berklavs atteicās kļūt par jūsu godabiedru, bet dzīves pēdējos gados atbalstīja tieši Latvijas Nacionālo fronti, laikrakstu “DDD” un Aivaru Gardu? Ar savu dzīves pieredzi viņš redzēja, kurš turpinās cīņu par Latvijas patiesās neatkarības atjaunošanu un kurš to nedarīs…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.12(458) [2020. gada 19. jūnijs–3. jūlijs]