Atklāta vēstule 13. Saeimas deputātiem un valsts vadītājiem
Andrejs Lucāns
Pensionēts agronoms
[..]
2009. gada 23. marta “Latvijas Avīzes” intervijā tika izjautāts Andris Šķēle ‒ bijušais zemkopības ministra Daiņa Ģēģera vietnieks, lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu pārraudzītājs, privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas loceklis un tās darbības koordinators, Ministru prezidents. Pret norādi, ka mums tagad ir “slikti”, “grūtības”, bet nav skaidri nospraustu mērķu, nav termiņu, kad tas beigsies, ekspremjers ir optimists.
“Tā gluži nav… Mūsu situācija vēl ir relatīvi laba. Mums nevajadzētu sludināt, ka Latvijas tautas ieceltie, augstajos amatos esošie cilvēki ir tie sliktie ļaudis, kā saka nelieši, kuri plānveidīgi ir noveduši valsti līdz kliņķim… Jā, lauksaimniecība jāindustrializē, lai mēs varam tirgoties un konkurēt… ja mūsu zemnieks, no eironaudām subsidējies, nopērk tehniku Ls 100 000 vērtībā, tad viņam šī dārgā tehnika jāspēj noamortizēt noteiktā platībā… Tas, kas ir vajadzīgs, ir lauku industrializācija!” ‒ savu viedokli neapstrīdami pauž ekspremjers Andris Šķēle, bet to “nerentablo saimniecību, ar kuru uzturēšanu līdz šim nodarbojās viena partija”, nākotni redz ieplūšanā lielajā industriālajā saimniecībā.
Tā ir noziedzīga vīzija – latviešu tautas padzīšana no savas zemes. A.Šķēle valsti redz vienkāršoti: kā lielu rūpniecības uzņēmumu, kā biznesa subjektu. Šāds A.Šķēles ‒ kā kabineta inženiera, no lauku un zemnieku nacionālās būtības un sūtības tālu stāvošas personas ‒ viedoklis ir saprotams. Tas sasaucas ar viņa 2000. gadā pausto lauksaimniecības nākotnes vīziju, pareģojumu, ka “lauksaimniecībā dominēs koncentrēta, specializēta un tehnoloģiski moderna agrārā industrija un ka tuvāko 10 gadu laikā strādājošo skaits laukos samazināsies vēl par 150 000”, kad statistika tobrīd rādīja vairs tikai 135 000.
Lauksaimniecība tika novirzīta uz sliedēm, kas ved projām no latviešu tautas un Latvijas valsts vitālajiem mērķiem. Ar zemes resursu izpārdošanu personām bez Latvijas pilsoniskās atbildības ‒ latviešu nācijas un Latvijas valsts pastāvēšana ir būtiski apdraudēta. Šī apdraudētība ir jānovērš! Un tas ir jādara mūsu ievēlētajiem deputātiem.
Ignorējot starpkaru Latvijas pieredzi, pielīdzinot lauksaimniecisko ražošanu rūpnieciskajai, īstenoja un tiek turpināts īstenot lauksaimniecību kā biznesa ekonomiskās attīstības modeli (kvantitāte), kam piemīt nacionālo neatkarību, nacionālo pašapziņu, valsts drošību, paaudžu pārmantojamību, darba iespējas, strādājošo ieinteresētību, ražošanu, peļņas sadali, sociālo vienlīdzību, demogrāfiju, dabu, augsni, sabiedrisko kultūrvidi un lauku apdzīvotību degradējošs raksturs.
Tas darbojas pretēji nacionālas valsts un latviešu nācijas interesēm, jo tā vienīgais mērķis ir maksimāla peļņa par jebkādu cenu, un tas lielā mērā tiek realizēts uz citu izaugsmes un attīstības ierobežošanas rēķina.
[..]
Uz ES valstu zemes cenu fona kļūst skaidra pret latviešu tautas un Latvijas valsts nacionālajām interesēm vērstā Latvijas Republikas 6. Saeimas 1996. gada 5. decembrī pieņemtā likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” nodevīgā būtība, kas nodrošināja turpat divdesmit gadus apstākļus neierobežotā platībā par dempinga cenām izpārdot lauksaimnieciskās zemes resursus personām bez Latvijas pilsonības un pilsoniskās atbildības.
“Situācija ir ļoti vienkārša: ja mēs atveram durvis pasaulei, tad mums jāsaprot, ka visi spēles noteikumi tiek mainīti, ka mums ir iespējas iet un pirkt zemi Dānijā, ja mums ir tāda nauda un vēlēšanās, savukārt dāņiem braukt šurp un pirkt zemi šeit,’’ dažus gadus vēlāk bezatbildīgi un demagoģiski skaidroja tā laika Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Runas un ierosinājumi par zemes aizsardzību ilgstoši ir palikušas Saeimu un valdību nesadzirdētas, precīzāk sakot – līdz pat šodienai. To nostāju zemes jautājumā atklāj Zemes dienesta vadītājs Guntis Grūbe: “Mums nekad nav bijis politiska uzstādījuma noskaidrot, vai zemes īpašnieks ir pilsonis vai nepilsonis, vai pastāvīgais iedzīvotājs, jo Ministru kabineta noteikumi par kadastra vešanu tādu šķirošanu neparedz.’’ (“LA”, 12.02.2002.).
Kopš iestāšanās ES ir jau izaugusi pusaudžu paaudze, bet vēl aizvien neesam nodrošinājuši vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Rezultātā notiek Latvijas lauku depopulācija, emigrācija, bet atrisinājuma nav, jo nav bijusi vēlēšanās to atrast.
Kāda te vienlīdzība ES vienotajā tirgū? Vienlīdzība taču ir iespēju vienlīdzība! Brīvajā globālajā tirgū Latvija tika nolikta iztirgošanai par dempinga cenu. Katastrofāli jūtamā mērā tas ir arī noticis.
[..]
Salīdzināsim 1914. un 2018. gadus: 1914. gadā 2,4% īpašniekiem pieder 43,0% LIZ (lauksaimniecībā izmantojamās zemes); 2018. gadā 4,2% pieder 56,6% LIZ.
Cik līdzīgas ir atbildes! Esam atgriezušies pie muižu laiku zemes īpašumu sadales struktūras, protams, ar to pavadošajām negatīvajām sekām šodienas apstākļos: dabas un kultūrvides degradācija, sabrukušas un brūkošas lauku viensētas, neizmantotas LIZ platības, personām bez Latvijas pilsonības iztirgoti zemes resursi, likvidētas skolas, negatīva demogrāfija, lauku depopulācija, masveida emigrācija.
[..]
Septiņus gadus pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā norvēģu ekonomists Ēriks Reinerts secina:
“Patiešām, Latvija ir piedzīvojusi virkni “graujošu graušanu, kas ir raksturīgi perifērijas kapitālismam, kad to pakļauj ekonomiskiem šokiem: sākotnējai deindustrializācijai (Ivars Godmanis – A.L. piez.) seko delauksaimnieciskošana (Valdis Birkavs, Māris Gailis, Andris Šķēle, Vilis Krištopans, Aigars Kalvītis, Atis Slakteris, Mārtiņš Roze, Jānis Dūklavs – A.L. piez.) un beigās – depopulācija (visas Saeimas un valsts vadītāji – A.L. piez.).”
Salīdzinājumi nepārprotami liecina par atgriešanos pie muižu laiku zemes sadalījuma un īpašumtiesību struktūras, ar visu no tā izrietošo. Biznesa izaugsmes ekonomika ir iznīcinājusi Latvijas mazās lauku saimniecības, kvantitātes un efektivitātes vārdā upurējot cilvēku dzīves vidi un veidu.
Stāvoklis, kur lielas zemes platības paliek neizmantotas, tiek pārdotas ārzemniekiem, bet pašiem liegta iespēja ražot un nodrošināt sev iztiku un tauta spiesta pamest savu zemi, ir absurds. Mūsu likumdevēju un valsts vadītāju līdzšinējo atbildību par savu zemi un latviešu tautu vērtējot, atļaušos citēt Venecuēlas mācītāja Džo Raita, parlamenta sesiju atklājot, svētbrīdī teikto:
“Mēs zinām, ka Tavs Vārds saka: “Nolādēti tie, kas sauc par “labu” to, kas ir “ļauns” un tas ir tieši tas, ko esam darījuši”.” (“LA”, 01.02.2011.).
Lauksaimniecība kā biznesa modelis ir pretrunā ANO noteiktajām pamatiedzīvotāju tiesībām (2007. gada ANO Deklarācija par pamatiedzīvotāju tautu tiesībām):
“ANO Ģenerālā asambleja…
atkārtoti apstiprinot, ka pamatiedzīvotājiem, īstenojot savas tiesības, jābūt brīviem no jebkāda veida diskriminācijas (2009. gadā sāktā un mūsdienās turpinātā administratīvi teritoriālā reforma rupji diskriminē latviešu tautas tiesības – A.L.);
norūpējusies par to, ka pamatiedzīvotāji vēstures gaitā ir cietuši daudzas netaisnības, kolonizācijas un tām piederošo zemju, teritoriju un resursu atņemšanas rezultātā (ceļu LZR izpārdošanai personām bez Latvijas pilsonības pavēra 6. Saeima un turpina 13. Saeima – A.L.), kā dēļ šie iedzīvotāji nav varējuši īstenot savas tiesības uz attīstību saskaņā ar savām vajadzībām un interesēm;
atzīstot neatliekamo vajadzību respektēt pamatiedzīvotājiem piemītošās tiesības, kas izriet no viņu politiskās, ekonomiskās un sociālās struktūras un no viņu kultūras, garīgajām tradīcijām, vēstures un uzskatiem, jo īpaši tiesības uz savām zemēm, teritoriju un resursiem (latviešu tautas tiesības pastāvēt un attīstīties diskriminējošs starptautiskais kapitāla kustības līgums attiecībā uz LZR – A.L.), un sekmēt šo tiesību īstenošanu;
atzīstot arī neatliekamo vajadzību respektēt pamatiedzīvotāju tiesības, kas apliecinātas valstu noslēgtajos starptautiskajos līgumos, nolīgumos un citos konstruktīvos dokumentos (vienots ES tirgus neadekvāti subsidētiem Latvijas zemniekiem – A.L.), un sekmēt šo tiesību ievērošanu;
paturot prātā, ka šīs deklarācijas tekstu nedrīkst izmantot, lai liegtu jebkuriem iedzīvotājiem tiesības uz pašnoteikšanos (pagastu pašvaldību ievēlēšanas tiesības likvidētas – A.L.) atbilstoši starptautiskajām tiesībām;…
svinīgi pasludina šo Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatiedzīvotāju tiesību deklarāciju…”
Tātad atjaunotās Latvijas Saeimas nav nodrošinājušas pamatiedzīvotāju – latviešu un līvu – tiesības uz savu zemi (Abrenes atdāvināšana, LZR iztirgošana personām bez Latvijas pilsonības, industriālo graudaugu un lopkopības saimniecību lobēšana, uzturēšanās atļauju tirdzniecība utt.), tiesības starptautiskajos līgumos (brīvās kapitāla kustības līgums, brīvais tirgus starp ES dalībvalstīm bez adekvātas vietējo ražotāju ekonomiskās aizsardzības), pašnoteikšanās tiesības (atņemtas tiesības vēlēt pagastu pašvaldības).
[..]
Turpmāk vēl…
Publicēts saīsināti
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.12(458) [2020. gada 19. jūnijs–3. jūlijs]