Līga Muzikante
Kopš 1940. gada 17. jūnija aizritējuši 80 gadi. Nomainījušās četras paaudzes. Kāds visiem labi zināms Pravietis vadāja pūli pa tuksnesi 40 gadus, lai divu paaudžu laikā cilvēku bars kļūtu par tautu. Pēc analoģijas, divu paaudžu laikā tauta var kļūt par pūli jeb pašlabumu meklējošu cilvēku baru, ja to mērķtiecīgi degradē. Tas, ka latvieši vēl joprojām samierinās ar okupāciju un kolonizāciju, vienoti necenšoties padzīt ārējos ienaidniekus, liecina, ka četru paaudžu laikā esam nacionāli degradējušies – sasnieguši bīstamo robežu: būt vai nebūt latviešu tautai. Ja ārējais ienaidnieks netiek padzīts, tad tauta iet bojā. Nevis fiziski, bet garīgi – zaudē savu nacionālo kultūru, pēc tam arī valodu. To pierāda pasaules tautu vēsture.
1939.–1940. gadā Latvijā no valsts augstāko amatpersonu puses izskanēja rozā solījumi par drošo nākotni sadarbībā ar Padomju Savienību. Tagad to daudzi latvieši maigi dēvē par Kārļa Ulmaņa kļūdu vai par “citādāk viņš nevarēja”, taču ārējā ienaidnieka ielaišanu valstī bez cīņas patiesāk ir saukt īstajā vārdā – par nodevību.
Vadonis – tas ir valsts ieguvums. Un es nekādā veidā negribu kritizēt pašu vadonības principu. Taču… ko līdz saimnieciskais uzplaukums Kārļa Ulmaņa vadībā un patriotisma audzināšana skolās, ja nepilna gada laikā sava valsts tika atdota ārējam ienaidniekam bez cīņas?! Vai tiešām nostalģija, kā Kārlis Skalbe rakstīja, pēc “Trekno Cūku zemes” aizsedz latviešu izpratni par to, ka sava valsts ir jāaizstāv ar visiem iespējamiem līdzekļiem?! Pat “Trekno Cūku zemi” taču nedrīkst bez cīņas atdot tam, kurš to iekāro. Nožēlojami, apkaunojoši, nodevīgi ir rīkoties pretēji. Rezultātu latviešu tauta un valsts jūt vēl joprojām: arī tagad politiķu rožainie solījumi par latviešu tautas saliedēšanu ar okupācijas laikā šeit ienākušajiem ārējiem ienaidniekiem, turpina šo noziegumu pret cilvēci. “Trekno Cūku zeme” kopā ar ārējiem ienaidniekiem joprojām ir daudzu latviešu utopiskais ideāls.
Deokupācijas un dekolonizācijas neveikšana apdraud nacionālo drošību, pazemo latviešu tautas pašcieņu un izšķīdina tās nacionālās pretošanās spējas. Astoņdesmit gadus ilgusī sadzīvošana ar ārējo ienaidnieku lielāko daļu latviešu ir pārvērtusi nacionāli bailīgos, iztapīgos bezgribas cilvēciņos, kas samierinās ar savas tautas pazemošanu un tiecas tikai pēc treknas privātās dzīves, nevis patiesas nacionālās Brīvības un Kultūras.
Jau 1938. gada 23. jūnijā ‒ tātad gadu pirms Molotova‒Rībentropa pakta noslēgšanas un divus gadus pirms Latvijas okupācijas ‒ Helēna Rēriha vēstulē Latvijas Rēriha biedrībai brīdinoši rakstīja:
“Vai mēs neapsūdzēsim tos ministrus un karavadoņus, kuri, neraugoties uz to, ka kaimiņos ir spēcīgs agresors, sāks novākt savus robežas nocietinājumus un nebūs laikus gādājuši par savas valsts kaujas spēku? Vai mēs viņus nesauksim par nodevējiem? Vai gan ir tāda veselīga tauta, kura, tiecoties pēc savas valsts izaugsmes un attīstības, gribētu izskatīties pēc paklausīgas aitiņas? Kur varonības gars ir zudis, tur nevar gaidīt uzplaukumu. Un mūsu Miera Karogs, kas norāda Augstāko izpratni, pēc kuras ir jātiecas, tajā pašā laikā nostiprina patiesu Aizsardzību. Agresija ir viens, bet likumīgo tiesību aizsardzība ir pavisam kas cits. Tāpēc vienīgais līdzeklis pret kariem ir pareiza audzināšana un aicināšana piedalīties valsts uzdevumu īstenošanā.”
Dzīvās Ētikas Mācībā tiek uzsvērts, ka nodevību nevērtē pēc tās cēloņiem, bet gan pēc sekām – jo smagāka nodevība, jo smagākas sekas.
Nodevības karma ir briesmīga – to redzam vēl astoņdesmit gadus pēc okupācijas. Ja tautu un valsti nodod tās vadonis, kuram tauta uzticas, tad nodevības karma skar arī pašu tautu, kas pieļāvusi un attaisno šo vadoņa rīcību. Tādēļ šobrīd vienīgā iespēja, kā izdeldēt tumšās nodevības sekas, ir katram latvietim ikdienā darboties DDD sasniegšanas virzienā, tādējādi ieliekot taisnīgus un gaišus pamatus labām sekām nākotnē. Vajag reāli, nevis ar ilūzijām paraudzīties uz pagātnes notikumiem. Pagātni mēs nevaram ne atgriezt, ne izmainīt, taču nākotne top šajā mirklī caur mūsu domām, jūtām, darbiem.
Kā tapa Latvijas okupācija
1920.–1930. gados Latvijas militārā doktrīna balstījās uz aizstāvēšanās kara ideju. To pamatoja viens no redzamākajiem Latvijas militārajiem speciālistiem ģenerālis Hugo Rozenšteins 1932. gada publicētajā darbā “Latvijas kara ģeogrāfija”: ja Latvija ierobežoto materiālo līdzekļu dēļ nevar sev nodrošināt pietiekami modernu militāri tehnisko aizsardzību, akcents jāliek uz karavīru taktisko iemaņu attīstību, fizisko un morālo sagatavotību.
Lai pasargātu Baltijas valstis no okupācijas, bija nepieciešams izveidot militāru savienību. Kā atzīst vēsturnieks Edgars Andersons grāmatā “Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture”, triju Baltijas valstu kopējais iedzīvotāju skaits (5 600 000 cilvēku) pieļautu 650 000 vīru lielas armijas mobilizāciju. Iespējams, šis skaitlis reāli būtu mazāks – 360 000 vīru (100 000 Igaunijā, 130 000 Latvijā, 130 000 Lietuvā). Tomēr tas būtu vērā ņemams spēks. Vēsturnieks Juris Ciganovs norāda: “Salīdzinājumam: 3 500 000 cilvēku lielā somu tauta iesaistīja Ziemas karā pret Padomju Savienību 295 000 vīru. Somijas armija godam izpildīja savu pienākumu, cīņās gan zaudējot daļu savas teritorijas, taču saglabājot neatkarību. Baltijas valstu un Somijas armijas bruņojums, kā arī tehniskais potenciāls bija aptuveni vienāds. Taču nekādu kopīgu aizsardzības plānu Latvijai, Lietuvai un Igaunijai nebija. Tikai Latvija un Igaunija noslēdza militāro savienību (1921., 1932., 1934. gada līgumi), kas gan palika [vienīgi] uz papīra.”
1934. gada 15. maijā par valsts vadītāju kļuva Kārlis Ulmanis. Sākās tā saucamie zelta Ulmaņlaiki, kurus pieņemts daudzināt. Latvieši nelabprāt šķiras no Kārļa Ulmaņa idealizācijas. Pozitīvi ir vērtējams saimnieciskais uzplaukums Kārļa Ulmaņa laikā, taču Latviešu valsts atdošana ārējam ienaidniekam nav attaisnojama ar sešus gadus ilgušo pārticības baudīšanu un tautiskā romantisma sludināšanu. Ar ko gan var lepoties Ulmaņlaiku skolnieks, kurš audzināts patriotiskā garā, ja savas varas nobeigumā vadonis pats rīkojās gauži nepatriotiski? Pieņemts uzskatīt, ka Kārlis Ulmanis cēla latviešu pašapziņu. Varbūt tā arī bija. Bet tikpat spēji viņš iedragāja mūsu tautas pašapziņu, būdams vadonis un dodams pavēli nepretoties ārējam ienaidniekam. Šī pašapziņas brūce joprojām struto, pūžņo un nespēj sadzīt, jo ārējie ienaidnieki bradā mūsu zemi, kopš Kārlis Ulmanis viņus ielaida mūsu valstī.
1935. gada jūlijā par Latvijas ārlietu ministru Kārlis Ulmanis apstiprināja Vilhelmu Munteru, kurš šajā amatā palika līdz pat okupācijai, kad viņš pēkšņi pazuda. Pēc dažām nedēļām Kremlis vairs neslēpa, ka Munters padomju ārlietu komisariātā ir pārņēmis Rietumu nodaļas vadību. Vai Kārlim Ulmanim trūka gudru drošības dienesta darbinieku, kas saskatītu Muntera nodevīgumu jau laikus?
Jau 1939. gada 1. oktobrī Kārlis Ulmanis no Maskavas telegrammā saņem prasību sūtīt ārlietu ministru ar līguma parakstīšanas pilnvarām uz Maskavu. Ministru kabinets piešķīra Munteram līguma parakstīšanas pilnvaras faktiski bez apspriešanas, lūdzot tikai pakaulēties par ievedamā karaspēka lielumu. Galvenais vārds, protams, piederēja Ulmanim, kurš uzsvēra, ka Munteram piederot viņa pilnīga uzticība un Staļins to jau reiz esot pieņēmis garākai auglīgai sarunai. Nākamajā dienā, tātad pāris mēnešus pēc Molotova–Rībentropa pakta noslēgšanas, Vilhelms Munters brauc uz Maskavu, kur notiek sarunas ar Molotovu, klātesot Staļinam.
Šajās sarunās Staļins atklāti paziņoja: “Tas, kas noteikts 1920. gadā, jau nevar palikt uz mūžīgiem laikiem. Jau Pēteris Lielais Krievijai gādāja izeju uz jūru. Mēs tagad esam tādā stāvoklī, kādā ilgi nevar palikt.”
Par spīti Staļina izteiktajai nekaunībai, 1939. gada 5. oktobrī Munters parakstīja Bāzu līgumu jeb Savstarpējās palīdzības paktu starp Latvijas Republiku un PSRS un Konfidenciālo protokolu par padomju militārajām bāzēm Latvijas teritorijā. Starp citu, ir zināms, ka Vilhelms Munters ir bijis masonu ložas biedrs, un tiek baumots, ka tāds bija arī Kārlis Ulmanis.
Līdztekus iepriekš minētajiem notikumiem 1939. gadā tapa filma “Zvejnieka dēls” pēc nākamā okupācijas valdības vadītāja Viļa Lāča romāna motīviem, kuru plaši reklamēja Ulmaņlaiku Sabiedrisko lietu ministrija. Filmas pirmizrāde notika īsi pirms Latvijas okupācijas. Un atkal Kārlis Ulmanis nekā nezināja par Viļa Lāča uzskatiem, kas vērsti pret Latvijas neatkarību?
1939. gada 12. decembrī Kārlis Ulmanis ar vēstījumu uzrunāja tautu. Lasot šo vēstījumu, īpaši spilgti prātā skan Helēnas Rērihas 1938. gada pravietiskais brīdinājums, kurš citēts šī raksta sākumā.
1940. gada 12. decembrī izskanējušais Kārļa Ulmaņa vēstījums ir kā salda iemidzināšana pirms gaidāmajiem baisajiem notikumiem.
Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa vēstījums tautai pēc Savstarpējās palīdzības pakta starp Latviju un PSRS noslēgšanas
Pēdējā laika notikumi kara laukos un valsts vīru kabinetos ir risinājušies nepieredzētā un nepiedzīvotā straujumā, nesdami tautu un valstu dzīvē, tautu un valstu savstarpējās robežās un attiecībās pārvērtības, pārgrozības un pagriezienus, kuri ne tikai jauni, neparasti, bet patiesi vēsturiski.
[..]
Saimnieciskais spēks un stiprums būs uzturēts un saglabāts, ja jo drīzāk mums izdosies piespiest sevi piemērot visu saimniecību jaunajiem kara ietekmētiem apstākļiem ražošanā, ražojumu sadalīšanā (šī vārda plašākā nozīmē) un patēriņā, kā arī apdomīgā taupībā; ja drīz panāksim ārējās tirdzniecības piemērošanu jaunajiem apstākļiem, tiklab importā kā eksportā, ja izkopsim un iespējami paplašināsim tirdzniecību ar Padomju Savienību, ar kuru nupat slēdzam jaunu tirdzniecības līgumu, paplašinot pastāvošā līguma apjomu, bet tāpat arī ar Vāciju, Angliju un citām valstīm, kuras mums sasniedzamas.
[..]
Vispirms man jānoraida visas šaubas un aizdomas, ka drošība mūsu zemes iekšienē varētu tikt apdraudēta no ārienes un ja taisni šinīs dienās šādas baumas top iznēsātas, tad jāzina visiem, ka tās ir bez pamata un šādu baumu fabricētāji un iznēsātāji dara to savu šauru aprēķinu dēļ, bet arī uz sava riska, vienalga, kādā valodā šīs baumas top izplatītas. Ar visu vajadzīgo stingrību valdība apklusinās baumu fabricētājus un atbrīvos sabiedrību no visādiem citiem nīkoņām, nespēka, baiļu un briesmu sludinātājiem un iekšējas vienības šķēlējiem.
Neviens no ārienes mums jaunu iekārtu neuzspiež, bet ja pie mums rastos kādi, kas tā domā – tad mēs paši dosim viņiem arī piemērotu atbildi.
[..]
Viens satraukuma veids šinī sakarībā ir stāsti, ka arī daži latvieši gribot izceļot reizē ar vāciešiem. Kāpēc – to laikam viņi paši zina, bet viņi maldās, ka pie mums drošība varētu tikt traucēta un ka tādēļ viņiem jāaizbraucot, un bez tam, ja kādas briesmas draudētu, tad jau visiem, ne jau viņiem vien.
Bet lai kādi viņu iemesli – ja kāds grib braukt, lai brauc, bet lai zina, ka izbraukšana šinīs dienās ir iespējama tikai līdzīgā kārtā kā vāciešiem – Latvijas pilsoņiem, proti, uz neatgriešanos.
[..]
Mēs redzam, kam vārdi ir bijuši tikai vārdi, atšķirībā no tiem, kam vārdi pārvērtušies – dziļā, stingrā pārliecībā.
[..]
* * *
1940.gada sākums faktiski bija sagatavošanās okupācijai. 30. aprīlī tika pieņemts Likums par valsts aizsardzību, pēc kā Kārlis Ulmanis kļuva ne tikai par bruņoto spēku, bet visas valsts aizsardzības augstāko vadoni, pārņemot visu dzīvā spēka un materiālos resursus. Tagad vienīgi viņš varēja lemt par Latvijas valsts likteni. Pēc pusotra mēneša notika Latvijas okupācija. Un mēs zinām, 17. jūnijā radio viņš uzrunāja latviešu tautu ar vārdiem: “Es vēlos, ka mūsu zemes iedzīvotāji ienākušās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību.” Runu viņš nobeidza: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās!”
Pēc tam Valsts prezidents Kārlis Ulmanis pieņēma demisiju no Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa un 20. jūnijā apstiprināja jauno Augusta Kirhenšteina valdību. Valsts prezidenta amatu viņš pildīja veselu mēnesi, līdz 1940. gada 21. jūlijam, akceptējot ārējā ienaidnieka prasības. Līdz ar Ulmaņa palikšanu amatā par vairāk nekā mēnesi tika novēlota Latvijas sūtņiem Lielbritānijā un ASV piešķirto ārkārtas pilnvaru iedarbināšana. Toties šī mēneša laikā Kārlis Ulmanis paspēja izsludināt vairāk nekā piecdesmit ārējam ienaidniekam nepieciešamu likumu, kurus bija pieņēmusi Augusta Kirhenšteina valdība. Šādā veidā prezidents Kārlis Ulmanis leģitimēja ārējā ienaidnieka ieliktās valdības likumdošanu, kas aktīvi veicināja okupācijas nostiprināšanos Latvijā.
Kā norāda pazīstamais tiesību zinātnieks D. A. Lēbers, Kārlis Ulmanis pats parakstīja likumus, kas palīdzēja iznīcināt Latvijas neatkarību. Šo likumu vidū D. A. Lēbers min, piemēram, 1940. gada 8. jūlija Likumu par politiskajiem vadītājiem armijā, kurš noteic:
“Notiekošās vēsturiskās pārmaiņas Latvijas Republikas valsts iekārtā, kas pamatotas uz latvju tautas un Padomju Savienības tautu brālīgu draudzību [..] prasa izvest dzīvē arī Latvijas armijas demokratizēšanu [..] audzināt visus armijas karavīrus valsts demokrātisko pārmaiņu garā…”
Daudzi no okupācijas pirmajā mēnesī Kārļa Ulmaņa parakstītajiem likumiem bija vērsti uz sagatavošanos piespiedu nacionalizācijai jeb latviešu īpašumu atņemšanai. Piemēram, Likuma par kaitniecības apkarošanu 1. pants skanēja: “Aizliegts iznīcināt, bojāt un nobēdzināt savu un svešu mantu nolūkā ar šādu darbību kaitēt valsts un sabiedriskām interesēm.” Protams, šāds likums bija nepieciešams, lai latviešu mantu pēc tam varētu sagrābt okupācijas režīms.
Tāpat gaidāmo kolektivizāciju ievērojami atviegloja Kārļa Ulmaņa izsludinātais Likums par zemes spekulāciju, kurš noteica: “Lauku nekustamos īpašumus līdz turpmākam aizliegts atsavināt, iegūt, apvienot vai sadalīt bez tieslietu un zemkopības ministru atļaujas.”
Pēdējā darbadiena Kārlim Ulmanim bija īpaši ražīga. 20. jūlijā viņš parakstīja 13 likumus. Saskaņā ar vienu no tiem “Pārgrozījumi likumā par Valsts prezidentu” Kārlis Ulmanis Valsts prezidenta amata izpildes pilnvaras atdeva Augustam Kirhenšteinam. Tādējādi viņš bija pabeidzis ielikt likumu bāzi ārējā ienaidnieka varai Latvijā un paklausīgi akceptējis arī pats savu atstādināšanu. Latvijā bija sācies Baigais gads.
Līdzīgs scenārijs notika arī Igaunijā. Savukārt Lietuvas prezidents Antans Smetona vienīgais no Baltijas valstu prezidentiem pirms okupācijas aicināja vismaz uz simbolisku bruņotu pretestību, kas pierādītu, ka valsts nav atdota bez cīņas. Taču premjerministrs un lielākā daļa ministru, kā arī armijas virspavēlniecība viņu neatbalstīja. Tādēļ pirms ārējā ienaidnieka ienākšanas Lietuvas teritorijā Smetona no amata atkāpās un emigrēja uz ārzemēm.
Pavēle “Cīnieties!” neizskanēja
Aivara Gardas komentārs
- jūnijā uz redakciju piezvanīja kāds mūsu avīzes lasītājs un bija ļoti neapmierināts, ka laikraksts “DDD” kritizē Kārli Ulmani par to, ka viņš padevās PSRS bez neviena šāviena. Šis Līgas Muzikantes raksts vēl vairāk apliecina laikraksta “DDD” veidotāju pausto uzskatu. Tie ir fakti, pret kuriem grūti kaut ko iebilst.
Mans nelaiķa tēvs bija apmēram tajā vecumā kā šis neapmierinātais lasītājs. Viņš arī gāja skolā Ulmaņlaikos. Viņa sentimentālās bērnības atmiņas par Kārli Ulmani bija tik spēcīgas, ka es tā arī nespēju viņu pārliecināt, ka Ulmanim vajadzēja karot. Tēvs teica, ka Ulmanis taču gribēja labu, jo domāja, ka Staļins neko ļaunu latviešu tautai nenodarīs. “Sveiki, labrīt!” es teicu tēvam. Tā varēja domāt vienkāršs zemnieks, bet ne Valsts un Ministru prezidents, kuram par Staļinu viss bija zināms. Tomēr tēvs palika nelokāms.
Es arī biju lasījis jaunībā Ulmaņlaikos izdotu grāmatu par Kārli Ulmani, slavinošu grāmatu. Man tā patika toreiz. Es arī biju tajos uzskatos, ka Ulmanis jau neko nevarēja darīt. Vēlāk, visu no jauna pārdomājot, sapratu, ka Ulmani vajag vērtēt vismaz divējādi. Pirmkārt, ar plus zīmi par to, ka viņš labu darīja savai tautai un strādāja valsts labā. Otrkārt, ar mīnus zīmi par to, ka viņš paša radīto pirmskara periodā ar savu rīcību pilnīgi iznīcināja.
Tas, ka daudzi latvieši nesaskata Ulmaņa rīcībā pirms un pēc okupācijas nekā ļauna, ir ļoti bēdīgi. Tas liecina par spriešanas mazspēju – labākajā gadījumā. Par gļēvumu, nodevīgumu, vēlmi dzīvot mietpilsoņa-patērētāja dzīvi – sliktākajā gadījumā.
Šajā Līgas Muzikantes rakstā var izlasīt, cik daudz ļauna Kārlis Ulmanis nodarīja latviešu tautai un valstij jau pēc okupācijas, parakstīdams Staļinam tīkamus dokumentus.
Leģenda vēsta, ka karali Artūru viņa pilī pēkšņi ielenca naidnieka karaspēks. Naidnieks, līdzīgi Staļinam, teica: “Padodies, neesi lepns!” Karalis Artūrs esot mirkli padomājis, paņēmis rokā savu leģendāro zobenu Eskaliburu, izlikdamies, ka metas ceļos naidnieka priekšā. Tad, strauji pacēlis Eskaliburu augstu virs galvas, karalis Arturs iesaucies: “Cīnieties! Cīnieties kā vēl nekad!”
Vairāk viņš nespēja pateikt, jo vairākas naidnieka bultas, kas visu laiku bija uz karali Artūru vērstas, ieurbās viņa krūtīs. Tūlīt pat neapbruņotā tauta un, protams, arī viņa drosmīgie divpadsmit bruņinieki uzsāka cīņu ar ienaidnieka pārspēku – un uzvarēja.
Karalis Artūrs izkliedza pēdējo pavēli: “Cīnieties!” Kārlis Ulmanis lika latviešiem “palikt savās vietās”.
Patiesi, ja nekā citādi nevarēja, tad Kārlis Ulmanis vismaz būtu izkliedzis radiofonā savu pēdējo pavēli: “Cīnieties! Slaktējiet padomju okupantus, cik vien spējat!” Ja viņš tajā mirklī tiktu nogalināts, tad vismaz ar godu. Tas novērstu viņa noziegumu pret savu tautu un valsti līdz savu pilnvaru labprātīgajai un gļēvajai nodošanai Augustam Kirhenšteinam.
Publicēts laikraksts “DDD” Nr.11(457) [2020. gada 5.–18. jūnijs]