Kā paziņojusi iekšlietu ministra Sanda Ģirģena padomniece Beate Jonite, 27. maijā iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens iesniedzis partijas “KPV LV” Saeimas frakcijai sagatavotus grozījumus divos likumos – likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” un “Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā”. Grozījumu mērķis esot veicināt “viltus ziņu apkarošanu Latvijā”. Tie ir izstrādāti pavasara sākumā iekšlietu ministra sasauktajā darba grupā viltus ziņu apkarošanai, un pēc tam iesaistītās iestādes ir sniegušas vēl savus priekšlikumus.
“Latvijas informatīvās telpas viens no pamata apdraudējumiem ir dezinformācijas izplatīšana, kas ir arī valsts nacionālās drošības jautājums. Dezinformācija ne tikai tieši traucē sabiedrības psiholoģisko noturību dažādu izaicinājumu priekšā, ko saskatām arī Covid-19 laikā, bet arī iejaucas sabiedrības demokrātiskajos procesos, kompromitējot to leģitīmo iznākumu,” pauda iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens.
Tiesa, lielākoties nekur nav precīzi definēts, ko nozīmē “dezinformācija”, tomēr Eiropas Komisija savā kopīgajā paziņojumā Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai norāda, ka “ar dezinformāciju saprot pārbaudāmi nepatiesu vai maldinošu informāciju, kas tiek sagatavota, publiskota un izplatīta, lai gūtu ekonomisku labumu vai maldinātu sabiedrību, un var radīt kaitējumu sabiedrībai. Kaitējumu sabiedrībai cita starpā var radīt draudi demokrātiskajiem procesiem, kā arī sabiedriskajam labumam”.
Iekšlietu ministrija rosina likumu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” papildināt ar normu, ka tiesa var pieņemt nolēmumu par masu informācijas līdzekļa darbības izbeigšanu, ja tas izplata nepatiesu, maldinošu vai sagrozītu informāciju.
Ko nozīmē “nepatiesa, maldinoša vai sagrozīta informācija”, tā, protams, būs valdošā politiskā režīma interpretācija.
Iekšlietu ministrijas virzītie grozījumi likumos, kas skar masu mediju, tātad arī laikraksta “DDD” darbību, ne tuvu nav nevainīga tiekšanās uz patiesību. Tā ir “maiga” jeb aizplīvurota reālas cenzūras ieviešana. Viens no soļiem uz liberālo totalitārismu. Jau tagad no sociālajām vietnēm nereti tiek izdzēsti ieraksti par deokupāciju un dekolonizāciju, jo okupācijas un kolonizācijas izbeigšana Latvijā neatbilst varas uzurpatoru plāniem. Saskaņā ar cenzoru gribu, nepieciešamība atbrīvoties no ārējiem ienaidniekiem var tikt pasludināta par “maldinošu informāciju”.
Kā šāds likums būs noderīgs valdošajiem liberastiem, kuru varu apdraud patiesība? Padomāsim par homoseksuālisma propagandas izplatīšanās ātrumu un apjomu. Proti, 1973. gadā bariņš pustraku psihiatru ASV dīvainos apstākļos nobalsoja, ka homoseksuālisms ir jāizslēdz no slimību klasifikatora. Pēc nedaudz gadiem šī vājprāta lobijs pārņēma visu pasauli – nu psihiskā slimība kļuvusi par “alternatīvu veselību”. “Alternatīvi veselie” pulcējas lepnuma gājienos un propagandē, cik labi ir “nojūgties”, seksuāli aplidojot sava dzimuma pārstāvjus un, piedodiet par atklātību, kulstot mēslus sava partnera taisnajā zarnā. Bet medijs, kurš cenšas cilvēkus vest pie veselā saprāta un norāda, ka šāda slimīga, pretdabiska tieksme tomēr ir un paliek psihiska saslimšana, kurai jāmeklē ārstēšanas metodes, un ka ālēšanās lepnuma gājienos ir pielīdzināma, piemēram, narkomānijas publiskai reklamēšanai, – šāds medijs tiek izziņots “ārpus likuma” un slēgts.
Šāds vai citāds scenārijs, taču cenzūra šobrīd kļūst par realitāti.
Interesantu komentāru par šo ziņu portālā “Pietiek.com” uzrakstīja kāds lasītājs ar pseidonīmu Žulis.
Žulis: Nu ko, viss notiek pakāpeniski un mērķtiecīgi. Vispirms postkomunistiskā mafija nodrošināja savu varu Saeimā. Pēc tam savā varā pārņēma visas valsts struktūras, ieskaitot kontroles, uzraudzības un tieslietu iestādes. Praktiski visi lielie masu informācijas līdzekļi ir pārvērsti par valdošās kliķes propagandas ruporiem, kas līdzīgi kā PSRS laikos slavē mūsu mīļotās partijnieku valdības “grandiozos” panākumus. Taču ar to vēl nepietiek. Ir jāaizbāž mute arī tiem nedaudzajiem, kas vēl uzdrošinās apšaubīt mūsu partijnieku veiksmes stāstus un optimistiskās prognozes par straujo izaugsmi, kā arī norādīt uz valsts izzagšanu, solījumu (arī pašu izdoto likumu) nepildīšanu un genocīda piekopšanu pret tautu.
Protams, tam visam ir piemeklēts labs aizbildinājums – cīņa pret maldinošu, sagrozītu informāciju un viltus ziņu apkarošana. Ja jau tā, tad pirmie būtu pie atbildības saucami un slēdzami tieši pašas kliķes propagandas rupori, kas tautu ir maldinājuši ar visādiem “veiksmes stāstiem”, “gāzi grīdā “ un OIK-u slavinājumiem, centušies attaisnot atsevišķu valstsvīru stulbos, valstij kaitējošos lēmumus par privātbanku un citu privātuzņemumu “glābšanu” ar nodokļu maksātāju naudu un daudz ko citu.
Uzjautrinošs šajā ziņā ir teikums par to, ka, kaut arī likums “paredz nodrošināt vārda un uzskatu paušanas brīvību… tomēr likumā netika paredzēts pietiekami iedarbīgi rīki tam, lai dezinformācijas izplatība informatīvajā telpā neietekmētu šī mērķa sasniegšanu.”
Tātad iznāk, ka mēs esam domāt nespējīgi idioti un tādēļ vajadzīgi speciāli rīki, kas nodrošinātu tikai “pareizas” informācijas nonākšanu mūsu prātos. Un to “pareizo informāciju” ar saviem rīkiem mums nodrošinās tie, kuri, visu šo laiku melojot par izaugsmi, attīstību visa sakārtošanu, uzlabošanu, attīstīšanu, ir noveduši valsti neatmaksājamu parādu jūgā un nabadzībā?! Smieklīgi, ja nebūtu tik skumji.
Publicēts laikraksts “DDD” Nr.11(457) [2020. gada 5.–18. jūnijs]