Steidzīte Freiberga
Steidzīte Freiberga
Nu tā – Latvijas okupācijas diena ir nosvinēta. Cik gan degradētam jābūt cilvēkam, lai pieļautu, ka viņa zemē okupantu varza svin viņa zemes okupāciju!? Tas ir prātam neaptverami, ka latviešos pilnīgi nemaz vairs nav pašlepnuma, lai ar kaut ko tik amorālu un pretīgu samierinātos. Eiropas diena – ko tik vien neizdomā, lai okupantiem būtu iemesls Latvijā svinēt savu uzvaru, un latvieši klanās un loka ceļus visu šo absurdo direktīvu priekšā.
Ar masu medijiem priekšgalā tiek dziedāts pilnā kaklā: 9. maijs, Eiropas diena, lūk, cik jautri mēs to svinam, dziedam un dejojam, pielāgojoties okupantu farsam! Pat grūti formulēt, cik tas viss ir neizturami pretīgi. Parunājot ar vienu otru latvieti (pat ar labi zināmiem), dzirdu: “Nu, ko tu bozies, vai tad viņi tev skrien virsū?” Sākumā kļūstu mēma, līdz atgūstos, un atbildu: “Jā, tik tiešām man viņi skrien virsū.”
Visas ezeru atpūtas vietas (mūsu vasarnīca ir pie Bušnieku ezera), visi vasarnīcu rajoni, visi veikali, visas ielas utt., kur vien skaties – viss ir šo parazītu (okupantu) pārpilns, un dzird tikai viņu valodu, viņu častuškas, un turklāt viņi vēl tēlo te kungus, bet tu, latvieti, pastāvi pie ratiem. Un nav jau citas izejas – tu nevari viņus pārkliegt, jo viņi taču ir karaļi, bet tu savā zemē esi nožēlojams bandinieks (peška). Tik zemu latvieši ir krituši un, galvenais, par to nekaunas, bet vēl lepojas, ka varējuši izdabāt parazītiem. Kauns un negods!!!
Man bija saruna ar kādu mūsu vasarnīcas iemītnieci, kura it kā neieredzot krievus. Atgādināju, ka okupants jau nav tikai krievs, ka nav jānicina neviena tauta, jo ikviena iet savu attīstības ceļu, bet okupants ir tāds subjekts, kurš okupācijas laikā nelikumīgi ieklīdis svešā zemē, ielīdis svešā gultā, svešā īpašumā, vārdu sakot, parazīts, no kura tagad ar steigu ir jāatbrīvojas, ja jau okupācija ir beigusies.
Tātad gāju pie šīs kundzes un piedāvāju laikrakstu “DDD”, cerot, ka cilvēks grib kaut ko zināt un mainīt. Jau pie vārtiem viņa mani atturēja, ka neesot laika lasīt avīzes, esot jāstrādā, lūk, pie saimniecības (viņa grāba ar grābekli savu sētu). Tā nu apjukusi stāvēju pie viņas vārtiem. Saņēmos un ierunājos:
“Jums taču nepatīkot krievi, un kā tad Jūs tā mierīgi varat tīrīt savu sētu un nelikties ne zinis, kad okupanti mums te ir visapkārt? Kam tad jums tā sēta un dārzs, ja latviešu tauta pašu latviešu nevaļības un gļēvuma dēļ arī aizies pa burbuli?”
Nu mums izvērtās, ja tā var teikt, dialogs. Saukšu viņu par Marutu.
Maruta man atbild:
“Ko tad runāt pa tukšo, tā vai tā neko nevar izdarīt tiem krieviem, viņi taču te dzīvo.”
Es savukārt:
“Viņi te dzīvo un neko viņiem nevar izdarīt tāpēc, ka latviešiem – tādiem kā jūs – nav laika, jo galvenajā vietā jums stāv grābeklis, putras bļoda, krekls un tamlīdzīgi, un tā saucamais miers, lai tikai nebūtu nekas jādara, jāsaka, jāstrīdas. Bet neviens no gaisa mums neko nenosviedīs. Ja nav dūšas un nav laika, tad nežēlojieties, ka nepatīk krievi!”
Maruta iebilst:
“Kā Dievs būs nolicis, tā būs; cilvēks jau neko te nevar.”
Atbildu viņai:
“Dievs mūsu vietā nestrādās. Dievs ir devis mums vietu uz Zemes, tātad nolicis latviešus savā zemē, lai viņi tur dzīvotu, rūpētos par savu tautu, attīstītu tās kultūru, tātad ir jāvar, ir jāstrādā. Dievs vienīgi var palīdzēt, ja cilvēks darīs. Bet, ja mums tam nebūs laika un gļēvi noskatīsimies, kā okupanti mūs izdzīvo no mūsu Dieva dotās Tēvzemes, tad arī Dievs to pieļaus – un noiesim no evolūcijas ceļa, kā jau tas ir noticis ar daudzām citām tautām. Tātad, kā Dievs deva, tā arī atņems mums savu velti, ja mums tā nav vajadzīga, ja necīnīsimies par savas zemes nākotni.”
Maruta:
“Tiem krieviem jau neviens neko nevar padarīt tāpēc, ka viņu te ir par daudz. Ko tad mēs, maza saujiņa, varam?”
Es:
“Tur jau tā lieta, ka okupantiem mēs nemaz necenšamies neko padarīt, bet gādājam, lai viņiem šeit būtu komfortabli, pieļaujam viņu valodu itin visur, pat cenšamies vēl penterēt līdzi, lai tikai viņi saprastu. Bet viņiem jāsaprot tikai viens: – Čemodan, vokzal, roģina! Mums viņiem ik uz soļa ir jāparāda, ka te nav viņiem teikšanas – viņiem ir nevis jāpieprasa kaut kādas savas tiesības, bet jādodas uz turieni no kurienes šeit ieradās, uz savu mātušku. Un tieši tāpēc, ka okupantu šeit ir par daudz, mums tie ir likumīgi jāizraida, jāizdzīvo no savas zemes, pirms viņi to izdara ar mums. Mēs neesam maza saujiņa, bet gan esam tik lieli, cik lieli ir mūsu ideāli. Evolūciju taču virza mazākums, un tam ir jābūt ļoti augsti garīgi stabilam mazākumam.”
Tā nu šī Maruta notērēja savu nevaļīgo laiku, strīdoties ar mani, bet es ar savu “DDD” aizgāju, nedomājot, ka viņa kaut ko saprata.
Gribas tomēr cerēt, lai gan esmu sašutusi līdz sirds dziļumiem par šo latviešu lopisko dzīves veidu, ka kaut kad modīsies latviešos gara apziņa, sirdsbalss un no nesaprātīga pūļa tā beidzot kļūs par tautu.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.10(453) [2020. gada 22. maijs–4. jūnijs]