Diskusija sociālajā vietnē “FACEBOOK”
Līga Muzikante: Man prieks, ka arvien vairāk latviešu feisbukā uzdrošinās runāt par Latvijas dekolonizāciju!
Armands Tilla: Ne tikai dekolonizāciju. Bet jau tagad katrs sevi cienošs latvietis ignorēs okupantu valodu visās tās izpausmēs.
Andris Ezergailis: Domāju, ka pēdējā laika notikumi daudziem atvērs acis.
Kaspars Kuncis: Esmu vienmēr to rakstījis.
Roberts Raimo: [Par] jebkādu dekolonizāciju.
Normunds Stahl: Pārāk ilgi esam klusējuši.
Valdis Groza: Šis pēdējais 9. maijs daudziem pielika punktu.
Aivis Vasilevskis: Tad sapratuši, ka Latvija ir kolonija?
Sandra Strīķe: Jāuzmanās, ka netiek cietumā.
Aivars Gedroics: Tiešām daudz tādu te ir???
Vita Nikitina: Latvietim jau patiesībā cita ceļa tagad nav, kā tikai cīnīties par DDD.
Elita Kalniņa: Nu galvenais, vai ir vairāk darītāju…
Dolores Rizzotto: Beidzot.
Devijs Kalejs: Es arī esmu pret Eiro Savienības 4. maija Latviju.
Agris Purvins: Pirms 40 gadiem runāšana par deokupāciju prasīja drosmi. Pašlaik tā neprasa neko un nedod neko.
Inese Kalniņa: Pilnīgas muļķības – šodien neviens par dekolonizāciju nerunā, jo nav drosmes. Šodien tikai daži cilvēki nebaidās nenogurstoši runāt par nepieciešamību veikt deokupāciju un dekolonizāciju. Aizbildināšanās, ka šodien tādas runas neko nedod, ir apliecinājums bailēm. Diemžēl Aivars Garda pamatoti vairumu latviešu sauc par lopveidīgajiem, jo mietpilsoniskuma taukos iegrimušie prātuļotāji, ka runāt par dekolonizāciju nav jēgas, nav nekas vairāk kā lopveidīgie.
Arturs Zadorins: Latvijai ir sākumā problēma, ka uz mūsu rēķina dzīvo kaimiņi, tie paši lietuvieši ar savu Maksimu un tā tālāk. Mūsu lauksaimniekam ir izdevīgāk pārdot pienu lietuvietim un beigās nopirkt no lietuvieša krējumu. Tas izskatās aptuveni tā: es atbraucu uz Latviju ar 1000 eiro, iztērēju tos Maksimā, 21% no tā Maksima samaksā nodoklī, samaksā izdevumus, un peļņa aiziet uz Lietuvu.
Aivars Garda: Kāpēc tad, manuprāt, bailīgais Agris Purvins nerunā par dekolonizāciju? Viņš, manuprāt, ļoti labi apzinās: ja par to runās, tad viņu nostums no varas siles kā nostums arī pārējos rukšus – deputātus un ministrus, kuri pieraduši garšīgi rīt no siles. Tātad ir bailes, Agri Purviņ. Ja visi kļūtu drosmīgi un par to runātu ne tikai laikraksta “DDD” slejās, bet visās radiostacijās un televīzijās, Saeimā un valdībā, tad tas dotu visu, kas latviešu tautai ir vajadzīgs. Jo tad Saeima un valdība būtu spiesta rīkoties un izraidīt okupantus. Apbrīnoju, kā Agrim Purviņam nav kauns par savu gļēvumu.
Agris Purvins: Vai godājamais Aivars Garda nevarētu pavēstīt, kas tā par “varas sili, no kuras mani nostums”. Būtu jauki arī man to zināt? Kas attiecas uz drosmi, tad Līgu par dekolonizācijas pieminēšanu uz sārta [neliek] sadedzināt, bet viņu vienkārši vara ignorē! Tā ka par drosmi te nav runa, bet gan par pilnīgi nereālu ieceri, kurai nevēlos veltīt savu laiku, jo šis vilciens sen ir aizgājis! Lai cik ironiski neskanētu, tad dekolonizācijas lielāko ieguldījumu ir devis Kalvītis, izraisot ekonomisko krīzi, kuras laikā Latviju atstāja liels skaits Krievijas kolonistu. Diemžēl tiem pievienojās arī latvieši, un šis nav labs veids, kā dekolonizēt Latviju.
Steidzīte Freiberga: Agris Purvins mierīgi noskatījies, ka vilciens aiziet, un tagad to tā lepni paziņo – vai nav kauna? Būtu vismaz devies tam līdzi, nebūtu te jāplātās ar savām “gudrībām”. Bet mums tomēr tas vilciens nav aizgājis, kā jau teica Aivars Garda. Vienīgi bailuļi un gļēvuļi ar to samierinās – ar ārēja ienaidnieka integrāciju savā zemē un latviešu tautā. Bet būtu vismaz klusējuši šie gļēvuļi – tas taču ir negods! Okupantu integrācija – tas ir noziegums, kam nav nekāda attaisnojuma. Kā tagad tiek skandināts par kovidu, tā būtu ik brīdi skandinājuši par deokupāciju un dekolonizāciju, tad tauta droši vien sadzirdētu, kas ir nepieciešams, lai tā izdzīvotu. Ik brīdi taču tagad liek domāt par to, lai mēs izdzīvotu, un kā ir ar visu tautu – vai ar dekolonizācijas neveikšanu un okupantu integrāciju tauta izdzīvos?!
Aivars Garda: Jā, uz sārta par dekolonizācijas sludināšanu pagaidām nevienu neliek. Bet nerunāt patiesību par dekolonizāciju, lai tikai kāda sabiedrības daļa cilvēku par to nenosodītu, arī ir bailes. NA deputāti baidās no nostumšanas no siles. Agra Purvina “sile” šajā gadījumā ir būšana kopā ar tā saucamo “sabiedrības krējumu”, kas ir saistīts ar varu. Tā ka gļēvs vien esat, lai kā pūlētos attaisnoties. Kamēr latvieši ir dzīvi, nekāds vilciens nevar būt aizgājis! Tā ir gļēvuļu leksika, lai tikai nebūtu nekas jādara.
Agris Purvins: Tukšu runāšanu un salmu kulšanu patiesi neuzskatu par drosmi, bet Jūs sev par varonību, runājot par DDD, esat sev Lāčplēša ordeni piešķīris!
Inese Kalniņa: Agris Purvins, izskatās, nemaz nekaunas un pat spītīgi visdažādākos veidos turpina visiem izrādīt savas bailes, kas paralizējušas viņa domāšanu, liekot taisnīgas idejas aizstāvību uzskatīt par tukšu salmu kulšanu. Un, cik zinu, tad Aivars Garda sev nekādus ordeņus nav piešķirs, taču Agris Purviņš ar savu gļēvulīgo vāvuļošanu gan ir godam nopelnījis bumbuļzeķa-siekalzaķa ceļojošo vimpeli un nozīmīti piedevām. Varēs vimpeli turēt mājās uz plauktiņa un tīksmināties. Bet tiem, kuri nebūs lasījuši viņa baiļu un aprobežotības pilnos komentārus šeit, feisbukā, bumbuļzeķa-siekalzaķa nozīmīte pie Agra žaketes atloka uzreiz liks saprast, kas viņš par “diženu vīru”!
Līga Muzikante: Kāds liels Pravietis teica: “Lai mirušie aprok savus mirušos!” Kādēļ šis salīdzinājums? Tāpēc, ka, lasot Agra Purvina (Purviņa?) komentārus, jūtu no viņa plūstam iepuvušas pašapziņas smārdu, kas apsmidzināts ar lētu tautisma odekolonu. Patiesībā šis Purvins (Purviņš?) savā garā ir vai nu miris, vai aizmidzis dziļā miegā. Tādēļ pats savu gļēvumu neapzinās, toties smejas par tiem, kas tādi nav. Es, runājot un laikrakstā “DDD” rakstot par dekolonizāciju, patiešām daru to dabiski, tas ir, man nav jāpārvar bailes, jo savas tautas dzīvību aizstāvēt man nav bail. Bet man ir jāpārvar pretestība, piemēram, tādu kā Agris Purvins noniecinājumu, izsmieklu. Lai to pārvarētu, ir nepieciešama garīgā enerģija un pašcieņa. Taču ir daudz latviešu – un viņu ir vairākums –, kuriem to darīt ir bail. Bail no izsmiekla, no sabiedriskās izstumšanas, no nepatikšanām darbā, no krimināllietu ierosināšanas, no okupantu uzbrukumiem utt. Tādēļ es apsveicu ikvienu, kurš beidzot uzdrošinās publiski paust atbalstu Latvijas dekolonizācijai jeb ārējā ienaidnieka padzīšanai. Ja Agrim Purvinam (Purviņam?) to darīt nav bail, bet viņš to nedara, tad šis cilvēciņš gluži vienkārši ir kangars savā būtībā. Spēcīgi degradējies latvietis! Jo dekolonizācijas pieprasīšanu nosaukt par “tukšu runāšanu un salmu kulšanu” spēj tikai gļēvulis, kas savu gļēvumu slēpj, vai arī apzināts kangars!
Man ir pretīgi skatīties uz šāda cilvēciņa divkosību: savam tēlam viņš smiņķē virsū ģenerāļa Radziņa drosmi, bet vienlaikus savai tautai un valstij novēl iet bojā, saliedējoties ar ārējiem ienaidniekiem (kuri šeit ienākuši un savairojušies jau vairākās paaudzēs). Nav pasaules vēsturē nevienas tautas un valsts, kas nebūtu aizgājusi bojā, nepadzīdama okupantus. Ja Agrim Purvinam (Purviņam?) smadzenēs ir vismaz dažas krokas, tad viņš to saprot, bet savas kangariskās iedabas dēļ par to ņirdz. Ja smadzeņu kroku nav, tad es viņam piedodu, jo, ja Dievs kādu grib sodīt, Viņš atņem tam prātu… ko tad nu es tādam apdalītam vēl klupšu krāgā.
Agris Purvins: Ja jau reiz tik drosmīga bārstīt apvainojumus, tad nosauciet kaut vienu savu veikumu šajos 30 gados, ko esat veikusi, lai kaut viens okupants būtu atstājis Latviju jūsu darbības rezultātā. Kas attiecas uz drosmi, tad 1987. gadā piedalījos kalendāros nemieros, 1988. gadā Helsinku grupai vācu parakstus, kas nosodīja Rībentropa–Molotova paktu. Uz mani skatījās manās dzimtajās Pļaviņās, kā uz jukušu, 1989. gadā 16.–17. jūnijā organizēju LNNK Staburaga nodaļas gājienu no Aizkraukles līdz Brīvības piemineklim, protestējot pret Latvijas okupāciju, biju 2. LNNK ārkārtas kongresa delegāts, 1990. gadā Stučkas kara komersiātā iesniedzu iesniegumu, ka atsakos dienēt okupācijas armijā. Pēc pāris mēnešiem mani iesauca uz rezervistu apmācību, neaizgāju. Tajā laikā par to draudēja reāls cietumsods. 1991. gadā no 13. līdz 22. janvārim dzīvoju Rīgas centrā. 1991. gadā oktobrī iestājos Zemessardzē un joprojām esmu tajā. 1994. gadā Ādažu poligonā, kā NAA kadets noskatījos, kā krievu tanki pamet Latviju. Es par DDD iestājos, tad, kad Jūs [Līga Muzikante] vēl zem galda staigājāt. Ar kādām pārākumu tiesībām Jūs varat ko man pārmest?! Vienīgi to, ka tādi kā mēs nepanācām to, ko gribējām, – DDD, bet panācām tomēr tādu Latviju, ko ir atzinušas visas pasaules valstis, tai skaitā Krievija.
Problēma tajā, ka no sākuma, lai panāktu DDD, ir jāceļ latviešu pašapziņa un nevis otrādāk. Mums joprojām stāv kolaborantiem pieminekļi, viņu vārdos nosauktas ielas un skolas. Mums nav pat atjaunots obligātais militārais dienests. Mums valstī tikai 1% pilsoņi ir apmācīti ar ieroci aizstāvēt savu dzimteni! Par kādu DDD Jūs varat sapņot!!!? Ko arī daru, cik varu, lai celtu latviešiem pašapziņu! Tāpēc arī pēdējos savas dzīves gadus esmu veltījis ģenerāļa Radziņa popularizēšanai, jo uzskatu, ka mūsu tautas izcilākie cilvēki arī ceļ mūsu tautas pašapziņu. Tāpat asi iestājos pret kolaborācijas slavēšanu un par OMD atjaunošanu, par ko pret mani ZS ir ierosināta dienesta izmeklēšana. Atzīstu, ka tas nav daudz, bet, ja katrs latvietis būtu izdarījis tikpat, tad jau mēs būtu veikuši DDD.
Kur Jūs esat ņēmuši, ka man ir vajadzīgs “tēls, kuram smiņķēt Radziņu virsū”?!!! Mana sieva un bērni mani mīl un ciena arī tāpat bez mistiska “tēla”, bet citu mīlestība man nav vajadzīga! Uzskatu, ka nevis runāšana spēj ko mainīt, bet gan darīšana. Tāpēc uzskatu, ka nav jēgas runāt par lietām, kuras nespēju pat ietekmēt, kur nu vēl mainīt! Jūsu piedāvātā stratēģija, kuras pamatbūtība attiecībā pret tuvākajiem domubiedriem ir “sit savējos, lai ienaidnieks baidās”, man ir neizprotama. [..]
Inese Kalniņa: Es nesaprotu, kādēļ jūs, Agri Purvin, tā vēršaties pret laikraksta “DDD” veidotājiem. Izlasīju jūsu garo komentāru (sajūta, ka esat bijis uz raudāšanas robežas). Sapratu, ka esat par idejām, ko aizstāv laikraksts “DDD”. Tad kas jums nepatīk? Kādēļ neesat kopā ar laikraksta veidotājiem, bet vēršaties pret viņiem? Es nesaprotu. Vai Līga Muzikante, atgādinot, ka joprojām nav veikta deokupācija un dekolonizācija, aizskāra jūsu vīra dūšu? Pēc jūsu reakcijas tā šķiet. Tad jau jāsecina, ka Līgai Muzikantei taisnība, bet jūsu komentāri ir tikai emocionāla taisnošanās, kas no malas izskatās nedaudz smieklīgi (saku to draudzīgi, lai pasargātu jūs no līdzīgām kļūmēm nākotnē).
Liene Apine: Agris Purvins, kurš norādījis profilā piederību Latvijas armijai, patiesi nesaprot vai tikai tēlo muļķi un gļēvuli? Katrs komentārs, kurā Agris Purvins mēģina apkārtējos pārliecināt par savu drosmi, kļūst aizvien garāks, garāks un bezjēdzīgāks. Kāda jēga vairs no jūsu labajiem darbiem Atmodas laikā, ja šobrīd aktīvas rīcības, lai tiktu veikta deokupācija un dekolonizācija, nav? Jūs Līgai Muzikantei un citiem laikraksta “DDD” veidotājiem jautājat, kas ir darīts, lai no Latvijas aizbrauktu okupanti un kolonisti? Šis jautājums ir absurds, jo tieši laikraksts “DDD” nenogurstoši, pacietīgi un regulāri raksta par nepieciešamību veikt deokupāciju un dekolonizāciju, un par veidiem, kā to veikt. Jūs, ja esat saistīts ar armiju, esat dezertējis, iegrimstot tikai atmiņu vākšanā par ģenerāli Radziņu. Vai to no jums vēlētos ģenerālis? Esmu pārliecināta, ka viņš no jums kā militārista sagaidītu aktīvu rīcību savas tautas un dzimtenes aizstāvībā, nevis gļēvuma demonstrējumus sociālajos tīklos.
Agris Purvins: Pirmkārt, neesmu dezertējis, bet esmu atvaļināts, sasniedzot pilnu izdienas vecumu. Otrkārt, esmu Zemessardzē kā brīvprātīgais. [..] cik Līgas Muzikantes laikraksts “DDD” ir pietuvinājis DDD realizācijai. [..]
Liene Apine: Vīrieša pienākums aizstāvēt ne tikai savu ģimeni, bet arī savu tautu un dzimteni jau nezūd arī pēc atvaļināšanās no dienesta armijā. Tāds pienākums ir ikvienam vīrietim – arī tiem, kuri nekādi nav saistīti ar armiju. Tāds pienākums ir arī sievietēm. Katram latvietim ir pienākums aizstāvēt savas tautas un valsts intereses.
Agris Purvins: Liene Apine, to es arī daru, esot zemessargs!!! Pie tam, ja karavīrs tiek atvaļināts no dienesta, viņš automātiski netiek atbrīvots no pienākuma pildīt savu zvērestu. Viņš tiek ieskaitīts rezervē un kara gadījumā tiks mobilizēts.
Aivars Garda: Izlasot kārtējo, manuprāt, dumjo un iedomīgo Agra Purvina komentāru, atcerējos kādu prastu teicienu, kas, manuprāt, raksturo tādus purviņus: “Es i dumš un man ir labi.” To bieži atkārto Juris Lapinskis, smiedamies par tādiem mudakiem kā purvini. Krietni paplātījies ar savām pabalējušām spalvām, ko viņš ir darījis Atmodas sākumā, un domā, ka ar to pietiek. Tad kāpēc tagad iebēdzis krūmos un trīc no bailēm. Labi, ja vēl pats trīcētu, bet kāpēc par to ir jāstāsta varonīgām sievietēm, kuras jau 18 gadus izdod visvērtīgāko Latvijas avīzi. Šīs sievietes tika par to tiesātas vairākās tiesās, bet nav nobijušās kā tādi nožēlojamie purviņi. Viņš, lūk, ceļ latviešu pašapziņu. Ar ko? Ar savām bailēm krūmos sēdēdams? Tieši laikraksts “DDD” to vien dara, kā ceļ latviešu pašapziņu. Tikai latvieši paši negrib celt savu pašapziņu līdzīgi tādiem purviņiem. Būtu sēdējis savos krūmos un klusējis, bet nē, vajag izspļaut savu gļēvuļa indi uz tiem, kuri nenogurstoši strādā. Avīzes izdošana nav darīšana? Tādiem purviņiem krūmos sēdēšana un bailēs trīcēšana ir darīšana. Un grib, lai citi arī tā darītu.
Līga Muzikante: Ne vecums, ne jaunība nav nedz tikums, nedz netikums. Tomēr Agris Purvins lielīgi raksta, ka esot cīnījies par DDD, kad es vēl zem galda staigāju. Ņemot vērā, ka mums ir tikai septiņu gadu vecuma starpība, tad tas nozīmē, ka Agris Purvins, oktobrēns būdams, cīnījās par DDD. Apsveicami! Taču kādēļ viņš to nedara, izdienas vecumu sasniedzis? Kā gan ir iespējams celt latviešu pašapziņu, kā mērķi neizvirzot ārējā ienaidnieka padzīšanu no latviešu valsts teritorijas? Šādi Agris Purvins rīkojas kā savulaik Kārlis Ulmanis, kurš stimulēja latviešos romantisko tautiskumu, taču tūlīt pēc Molotova–Rībentropa pakta noslēgšanas ielaida Latvijas teritorijā agresīvās kaimiņvalsts karaspēka vienības, bet pēc nepilna gada deva pavēli latviešiem nepretoties, kad okupētājvalsts jeb ārējais ienaidnieks ienāca Latvijā. Tieši šī nepretošanās iecirta dziļu brūci latviešu tautas pašapziņā, pašcieņā, jo tai sekoja okupācijas varas represijas, kuru rezultātā bojā gāja tūkstošiem latviešu, arī tikko dzimuši zīdaiņi, grūtnieces un nevarīgi sirmgalvji. Latvijas teritorijā tika iepludināta okupētājvalsts piektā kolonna – ārējie ienaidnieki, kas izjauca etniskās proporcijas tik ļoti, ka latvieši kļuva par minoritāti lielākajās pilsētās. Šī ārējā ienaidnieka piektā kolonna vēl joprojām ir Latvijas teritorijā. Vai var būt vēl kas nejēdzīgāks kā sludināt latviešu pašapziņas celšanu bez dekolonizācijas mērķa izvirzīšanas?!
Agris Purvins: Par Jūsu vecumu, tad atvainojos, ka kļūdījos, jo pēc profila bildes Jums vairāk par 30 ir grūti iedot!!! Kas attiecas uz DDD, to, starp citu, joprojām daru, jo latviešu pašapziņas celšana ir tieši tas, kas liks daudziem “padomju cilvēkiem” atstāt mūsu valsti, jo šeit viņi ir, tikai pateicoties mūsu garīgajam un fiziskajam vājumam. Ar šo vājumu mēs dodam viņiem diez gan pamatotas cerības, ka Krievijas vara var atgriezīsies. [..] Galvenā ir ticība, ka mēs spējam aizstāvēt savu Tēvzemi ar ieročiem rokā, ja tas būs nepieciešams. Tas ir tas, par ko iestājās ģenerālis Pēteris Radziņš. Viņš nekur nevienā savā darbā pat nav pieļāvis domu par “palikšanu savā vietā”, bet gan latviešiem skaidroja, KĀDAI ir jābūt mūsu armijai un KĀ un KĀPĒC mums ir jāaizstāv sava valsts. Tas ir viens no būtiskajiem iemesliem, kāpēc es viņu popularizēju.
Steidzīte Freiberga: Agris Purvins sācis te izklāt garus palagus, ko pat nav interesanti purināt. Kā var atļauties lepoties ar to, ka nav pielicis ne pirkstiņa DDD veicināšanā, nav cīnījies ne par vienu no šiem D, bet tagad pūlas noniecināt pašaizliedzīgus cilvēkus, kuri ziedojuši visu iespējamo, lai pamodinātu tautu, kā Aivars Garda ar avīzes “DDD” veidotājiem, neskatoties, ka tikuši vajāti – gan morāli, gan fiziski. Nez, kur var ņem tik daudz nekaunības šādi purvini, lai, paši tupēdami krūmos, priecātos, ka, lūk, cilvēki, kuri dara, neesot neko sasnieguši. Ir prātam nepatverama tāda nekrietnība! Viņš esot zemessargs; būtu paturējis to labāk pie sevis – kādu zemi tad viņš ir sargājis, to krūmu pleķi, kur pats aiz gļēvulības tup?!
Un vispār šādi draņķi būtu jānosūta uz to populāro smilšu kasti – lai tur mētājas ar smiltīm, kas tādu “gudreļu” apziņas galvenā sastāvdaļa…
Līga Muzikante: Agris Purvins izvilcis savus pagātnes nopelnus. Vai šeit ir kāda sacensība? Man jāsmejas par šādu dižošanos. Jā, piedzimu vēlāk nekā Agris Purvins, tomēr arī es jau 1988. gadā iestājos LNNK Berģu nodaļā, kuru vadīja Ilga Pūpola. 1989. gadā piedalījos Pilsoņu komitejā un reģistrēju Latvijas Republikas pilsoņus. Biju arī Aglonas svētkos, kur veicu šo darbu. Vēršu uzmanību, ka nebiju vēl pilngadīga, tomēr man uzticējās. Mācoties prestižajā Rīgas 50. vidusskolā, 1985. gadā nosēju kaklautu un vairs to neuzsēju. Komjaunatnē neiestājos, kaut vecākus par to sauca uz skolu. 1987. gadā pie sava apģērba piespraudu Latvijas karodziņa nozīmīti… Skolotāji man iedeva iesauku – Brīvdomātāja, jo manu labo sekmju dēļ neko ar mani nevarēja izdarīt. Turklāt man paveicās ar skolotājiem, tie savās sirdīs mani atbalstīja. Tā ir pagātne, par kuru nemēdzu skandināt – šis ir izņēmums. Taču svarīgākais ir tas, ka ar tīru sirdsapziņu es varu teikt, ka savu cīņu turpinu. Savukārt Agris Purvins tikmēr līdzīgi kangariem ņirgājas par šo cīņu, jo, viņa vārdiem runājot, tā “neko nedod”…
Agris Purvins: Es Jums neesmu pārmetis gļēvumu un bailīgumu vai kāda citā veidā apvainojis Jūsu personību, ko patiesi cienu. Kaut mūsu uzskati, kā sasniegt latvisku Latviju, daļēji nesakrīt. Man ir saprotami Jūsu mērķi, bet nav saprotams veids, kā Jūs cenšaties tos panākt. Tāpat nav saprotams, kas tā par drosmi mūsu Latvijā runāt par DDD. Tā nav ne krimināli, ne administratīvi sodāma lieta. Iedalīt cilvēkus divās kategorijās – drosmīgie, kas runā par DDD, un bailīgie, kas nerunā par DDD…
Aivars Garda: Kā tad nav sodāma lieta? Mani un manas kolēģes tiesāja par to vairākās tiesās. Bet mēs uzvarējām. Otrkārt, cilvēkiem ir bail no oficiālās varas un sabiedrības nosodījuma. Tās arī ir bailes. Ja kādam nav bail, bet viņš par to nerunā un nedomā, tad viņš ir savas tautas nodevējs, jo atbalsta saliedētību – tātad vēl arī noziedznieks.
Līga Muzikante: Un vēl vēršu uzmanību uz provokatīvajiem paņēmieniem, kurus, uzskatu, apzināti liek lietā Agris Purvins (viņš nav vienīgais). Viņš nāk noniecināt un izsmiet tieši laikraksta “DDD” veidotāju ierakstus. Tikmēr “DDD” veidotāji viņa ierakstus neizsmej. Taču, kad “DDD” veidotāji pauž sašutumu par to, ka tiek noniecināts latviešu tautas šobrīd vissvētākais mērķis – dekolonizācijas panākšana, tad Agris Purvins paziņo, ka “DDD” veidotāji lietojot taktiku “sit savējos, lai ienaidnieks baidās”. Bet tieši viņš taču sit!!! Šajā ierakstā, kuru pārpublicēja Arvīds Kļaviņš, es izsaku prieku, ka arvien vairāk latviešu uzdrošinās ierunāties par Latvijas dekolonizācijas nepieciešamību. Uzreiz klāt ir Agris Purvins ar paziņojumu: “Pirms 40 gadiem runāšana par deokupāciju prasīja drosmi. Pašlaik tā neprasa neko un nedod neko.” Tā vietā, lai viņš pievienotos priekam par latviešu pašapziņas celšanos, viņš sāk ironizēt, ka mani jau neviens uz sārta neliek par to, ka rakstu par dekolonizāciju. “Sirsnīgs” latviešu pašapziņas cēlējs ir tas Agris Purvins! Jā, uz sārta neliek, taču mūsu biroja durvis tikušas uzspridzinātas, Aivaru Gardu mēģināja nogalināt, viņa mašīnu sadedzināja, Lienes Apines dzīvokļa logs tika izsists (bez apzagšanas), manas mašīnas logi arī tikuši vairākkārt izsisti (bez apzagšanas), manam divpadsmitgadīgajam dēlam uzbruka seši pieauguši krievvalodīgie un viņu piekāva (bez apzagšanas)… mums draudēja cietumsods, jo bija ierosinātas un iztiesātas trīs krimināllietas dekolonizācijas rakstu dēļ… utt., u.tjp. Jā, uz sārta mūs neliek…
Liene Apine: Manuprāt, pat tad, ja liktu uz īsta sārta, Agris Purvins to neuzskatītu par kaut ko īpašu…
Steidzīte Freiberga: Ne viens vien pasaules dižgars jau ir likts uz sārta par patiesības paušanu. Bet… Agris Purvins droši vien “pārgudri”, kā šeit “DDD” veidotājiem, paziņotu, ka nav bijis īstais veids, kā šo patiesību paust. Nu, ko gan mēs darītu bez tik “gudriem” cilvēkiem? Nebūtu vienkārši par ko runāt, pareizāk, muti dzesināt. Viņš saka: “…Jūsu pamatstratēģija ir apsaukāt un nozākāt tuvākos domubiedrus, izslēdzot jebkādu iespēju, ka viņi varētu pievienoties Jūsu idejām.” Pirmkārt, nebūt nemanīju, ka viņš ticis apsaukāts, to gan, ka viņš pats nonievā “DDD” veidotāju darbu, likdams saprast, ka jāsamierinās ar to, ka vilciens jau ir aizgājis. Otrkārt, nemaz nezināju, ka viņš ir Jūsu domubiedrs. Vai tad domubiedrus nevieno kopīgas idejas? Izrādās, ka tās idejas, viņaprāt, ir tikai Jūsu, nevis viņa, un viņš varbūt varētu tām pievienoties, ja Jūs pakalpīgi palūgtu. Bet es biju domājusi, ka cildenas idejas, kuras kalpo vispārības labumam, ir mūsu ikviena svēta lieta…
Liene Apine: Agris Purvins ar saviem komentāriem – ūdeņainajām, gļēvuma pilnajām pārdomām, ko “DDD” dara vai nedara pareizi, kas ir vai nav iespējams dekolonizācijas īstenošanā – manī raisīja pārdomas par to, cik patiesībā bīstama ir tāda purviņveidīga spriedelēšana. (Radās pat asociācijas ar vešanu purvā, bet tā tāda liriska atkāpe.)
No vienas puses, Purviņš apgalvo, ka vēlas dekolonizāciju, atbalsta to, no otras – ar paziņojumu, ka dekolonizācija ir neiespējama, vēršas pret tiem, kuri par šo ideju diendienā raksta un atgādina, ka okupanti joprojām bradā latviešu zemi. Kā lai šādiem “tipiem” kā Purviņš uzticas? Kura tad ir viņa patiesā būtība? Manuprāt, tieši šāds latviešu svārstīgums, idejiskā nenoturība ir pamatā tam, ka dekolonizācija nav notikusi un līdz šim bijusi neiespējama. Kur ir garantija, ka apskaidrības brīdī purviņu izkliegtais atbalsts dekolonizācijai, nākamajā mirklī nepārvērtīsies baiļpilnā dezertēšanā un paslēptuves meklēšanā vēstures pētniecības kambaros? Šāds svārstīgums ir bīstamāks par klaju un nepārprotamu dekolonizācijas idejas noliegšanu, jo atklāta pretestība nav tērpta gļēvuma liekulībā. Droši vien, bailes no atmaskošanas, bailes, ka cilvēki varētu ieraudzīt šo svārstīgumu, lika Purviņam tik nevīrišķīgi noreaģēt uz teikumu, kuru uzrakstīja Līga Muzikante.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.10(453) [2020. gada 22. maijs–4. jūnijs]