Vilhelms Ļuta
Žurnālists
Covid-19 izraisošais vīruss uzspridzinājis ierasto ikdienas ritmu. Ārstniecībā radies savas veida apjukums, viss apvērsts kājām gaisā. Visa uzmanība pēkšņi pievērsta epidēmijai, kas Latvijā, vismaz pašlaik, paņem mazāk nekā 0,1 procentu dzīvību. Otrajā plānā atbīdītas audzēju un asinsrites saslimstības, kuru dēļ mirst 77 procenti cilvēku. Šāda pārkārtošanās nāves gadījumu skaitu kopumā nevis samazina, bet strauji palielina. Bēgdami no vilka, būsim uzskrējuši lācim.
Pasāktais pandēmijas trakums nelāgi skars arī ekonomiku, kuru mūsu politiķi iedzinuši strupceļā. Viss sākās jau ar ekspremjera I. Godmaņa analfabētisko paziņojumu, ka Latvija turpmāk naudu pelnīs nevis ar ražošanu, bet ar pakalpojumiem. Diemžēl šī “reforma” 30 gadus arī tikusi “sekmīgi” īstenota. Rezultātā ražošanā nodarbināto cilvēku īpatsvars nokrities no 70 līdz 30 procentiem. Protams, attiecīgi samazinājās arī rūpniecības preču izlaide un eksports. Lauksaimniecībā piena ieguves apjoms kritās divkārt, bet gaļas ieguve – trīskārt.
Iestājušos krīzi salīdzinoši vieglāk pārvarēs ražotāji. Toties plašajai pakalpojumu sfērai pandēmija būs liktenīga. Daudz uzņēmumu un iestāžu bankrotēs, īpaši izglītības, kultūras, transporta un tūrisma nozarēs. Strauji celsies bezdarba līmenis.
Atgūšanās no krīzes Latvijā būs īpaši smaga arī tamdēļ, ka joprojām netiek likvidētas okupācijas sekas. Kamēr valsts netiks vaļā no nelūgtajiem iebraucējiem, tik ilgi nebūs arī latviskas Latvijas. Līdz ar to Eiropas Savienībā mēs joprojām būsim atpalicēji visos līmeņos, dzīvosim ar viszemākajām algām, pensijām un lielāko nabadzības risku.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.10(453) [2020. gada 22. maijs–4. jūnijs]