Saruna “DDD” redakcijā
15 000 lappušu bieza grāmata
Līga Muzikante: 2. maijā laikraksts “DDD” svinēja savu 18. gadadienu. Tātad pilngadību! Cilvēka mūžā šie ir īpaši svētki, un arī mūsu avīzes 18. dzimšanas diena ir skaists notikums. Vairums laikrakstu nesasniedz pilngadību. Varam būt lepni par nostrādātajiem gadiem, neapstājoties pie šķēršļiem. Neapstājoties pie līdzekļu trūkuma. Laikraksta “DDD” tapšanā tiek ieguldīta tā veidotāju un lasītāju garīgā un materiālā enerģija. Šis ir brīvprātīgs darbs – “DDD” veidotāji algu par šo darbu nesaņem.
Liene Apine: 18 gados ir iznākuši 455 numuri, ja neskaitām speciālizlaidumus un īpašos pielikumus. Vai esi rēķinājusi, cik daudz rakstu publicēts?
L.M.: Neesmu saskaitījusi. Taču, strādājot apgādā “Vieda”, esmu iemācījusies noteikt, cik aptuveni bieza varētu būt grāmata konkrētajam rakstu apjomam. Ja mēs tagad vēlētos izdot visas “DDD” publikācijas grāmatā, kuras izmērs būtu 13 × 20 cm, tad, drukājot ar nelieliem burtiem, šāda grāmata iznāktu vismaz 15 000 lappušu bieza. Šajā grāmatā būtu rakstīts par vissvarīgāko latviešu tautai un valstij. To varētu sadalīt 30 sējumos – katrā pa 500 lappusēm. Domāju, šādi kopotie raksti būtu jaudīgi psihiskās enerģijas nesēji un latviešu nacionālās apziņas modinātāji.
Darbs pie “DDD” veidošanas ir interesants. Mēs ejam pret straumi, kuru uz priekšu dzen lielbagātnieki, kas stāv aiz redzamās politiskās un ekonomiskās varas. Atzīšos, ka 18 gadus iet pret šo straumi, pret tautas zombēšanas mašinēriju nav viegli, vajag daudz psihisko un fizisko resursu.
L.A.: Piekrītu, ka nepieciešama liela enerģija, taču darbu laikrakstā “DDD” es salīdzinātu ar dinamo mašīnu – darbs ņem, bet arī rada lielu enerģiju. Enerģiju dod arī lasītāju atsauksmes. Sirsnīgi saņemt zvanus no lasītājiem, kuri gaida katru laikraksta numuru un atzīst, ka “DDD” viņiem ir kā svaiga gaisa malks. Šāds novērtējums ir pagodinājums un spēcīga motivācija turpināt strādāt, par spīti dažādiem noniecinošiem izteikumiem sociālajos tīklos. Turklāt noniecinājums tiek vērsts ne tikai pret “DDD” veidotājiem, bet arī lasītājiem, lai gan tieši mūsu lasītāji ir latviešu tautas patiesais kodols.
L.M.: Par noniecināšanu nav jābrīnās un nevajag sarūgtināties – tas ir pagodinājums mūsu avīzei un mūsu lasītājiem. Esmu ievērojusi, ka liberastu mīļākais līdzeklis, kā ietekmēt pūļa domas, ir sistemātiski izņirgt tos, kas pasaka patiesību. Piemēram, par dekolonizācijas nepieciešamību, par homoseksuālisma propagandas kaitīgumu, par tā saucamās dženderisma ideoloģijas idiotiskumu un tā tālāk. Viss, ko liberasti spēj, ir trula ņirgāšanās par pamatvērtību aizstāvjiem, vulgāra patiesības izņirgšana, noniecināšana, jo paši dzīvo melos un apziņas tumsā. Tomēr visiem nedraugiem un klajiem ienaidniekiem “DDD” saka: jūsu vajāšana un neapmierinātā purpināšana palīdz mums augt, neatslābt, neaptaukoties un saglabāt gara mundrumu!
L.A.: Starp citu, atšķirībā no lielākās daļas mūsu lasītāju, liberastiem sveša ir pašaizliedzība un vispārības labums. Viņi nevar iedomāties, ka cilvēki spēj ziedot savu laiku un finanšu līdzekļus, lai rakstītu un izplatītu idejas, kas šobrīd nav lielās masās pieprasītas. Esam pat dzirdējuši no dažiem bagātniekiem, pie kuriem vērsāmies ar aicinājumu atbalstīt “DDD” izdošanu, ka laikrakstam ir jāspēj izdzīvot konkurences apstākļos. Ja jau “DDD” nespēj nopelnīt, tad tāds laikraksts neesot vajadzīgs. Vai tas nav klajš mietpilsoniskuma un pašaizliedzības trūkuma paraugs?! Ja visi tā domātu, tad nekad nevienos laikos nebūtu iespējamas pārmaiņas uz labu, jo tikai mazākums virza evolūciju. Tādēļ prieks par tiem mūsu lasītājiem, kuri šo līdzdalību idejas par dekolonizāciju uzturēšanā saprot un savu iespēju robežās arī finansiāli atbalsta.
L.M.: Sirsnīgi pateicamies mūsu ziedotājiem! Labprāt publicētu visus jūsu vārdus mūsu avīzē, taču nezinām, kurš to vēlas un kurš ne. Taču mēs zinām jūsu vārdus un esam jums katram personīgi pateicīgi par palīdzību.
Vai “DDD” saņems atbalstu krīzes pārvarēšanai?
Liene Apine: Ikvienam laikraksta vai žurnāla izdevējam var pajautāt, cik lieli finanšu līdzekļi un cilvēkresursi nepieciešami. Daudzi ir mēģinājuši izdot laikrakstus, bet, aptverot, cik tas ir grūti, iesākto pārtraukuši. Vēl pirms kovida-19 pandēmijas krīzes mediji sūdzējās par naudas trūkumu, mudinot valdību piešķirt līdzekļus no valsts budžeta – tātad no nodokļu maksātāju kabatas. Tagad, tā saucamās pandēmijas laikā, saucieni pēc palīdzības kļuvuši vēl skaļāki. Laikrakstam “DDD” nekad nav bijis kāds finansiāls atbalsts no valsts vai liela reklāmdevēja. “DDD” savu darbību uzsāka un ilgus gadus turpināja ar Aivara Gardas vadītā apgāda “Vieda” palīdzību. Taču ne reizi vien jau esam teikuši, ka grāmatu apgāds, kurā strādāja un iztiku pelnīja laikraksta “DDD” veidotāji, jau kādu laiku finansiāli vairs nespēj atbalstīt “DDD” izdošanu.
Līga Muzikante: Piebildīšu, ka kovida-19 ierobežojumu dēļ grāmatniecībā ir iestājusies īpaši dziļa krīze. Piemēram, Vecrīgā lielajā grāmatu veikalā “Valters un Rapa” kāpnēm uz pagrabstāvu priekšā ir striķītis ar uzrakstu “Dīkstāve”. Visā veikalā strādā tikai viena pārdevēja pie kases. Pircēju trūkuma dēļ grāmatu tirgotāji izmanto dīkstāves pabalstus, bet tas nozīmē, ka grāmatu izdevēji nesaņem naudu par jau izdotajām grāmatām. Tātad grāmatās ieguldītā nauda netiek atpelnīta un rodas zaudējumi. Arī apgāda “Vieda” apgrozījums kopš marta vidus, kad tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, ir krities par 80–90 procentiem. Tas patiešām ir kritiski. Tādēļ aicinu laikraksta “DDD” lasītājus pirkt apgāda “Vieda” grāmatas – vai nu grāmatveikalā, vai interneta veikalā: www.vieda.lv. Apgāda “Vieda” grāmatu radīšanā un izdošanā savu darbu ir ieguldījuši tieši “DDD” veidotāji, tādēļ, nopērkot jebkuru “Viedas” grāmatu, tiek atbalstīts arī laikraksts “DDD”.
L.A.: Tātad “DDD” žurnālistiem ir jāmeklē darbs citur, lai nopelnītu iztiku un varētu ziedot savu laiku un arī naudu laikraksta izdošanai. Paldies, protams, ikvienam lasītājam, kurš palīdz, bet jāatzīst, ka ar saņemtajiem ziedojumiem ir krietni par maz, lai varētu piepildīties tas, ko intervijā teica Liene Rijkure, proti – laikraksta “DDD” veidotāji varētu strādāt tikai laikrakstā un saņemtu par to pienācīgu atalgojumu.
L.M.: Lai mūsu lasītājiem būtu kaut neliela sapratne par to, ko nozīmē izdot avīzi, paraudzīsimies 2018. gada skaitļos – man nav informācijas par ieņēmumiem, taču zaudējumi “Latvijas Avīzei” bijuši 495 000 EUR lieli, avīzei “Diena” – 515 000 EUR, bet “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” tie sasniedza pat 962 000 EUR. Šogad “Neatkarīgā Rīta Avīze” ir aizgājusi “pa skuju taku” – drukātais laikraksts izdots vairs netiek, palikusi tikai interneta vietne. Es sliecos uzskatīt, ka nosaukto avīžu abonentu skaits nav bijis daudz lielāks par “DDD” abonentu skaitu. Protams, jāņem vērā, ka šos laikrakstus abonē valsts un pašvaldības iestādes – par mūsu, tas ir, nodokļu maksātāju naudu.
Tāpēc jau “DDD” ilgstošo izdošanu apbrīno tie, kas zina, cik ļoti dārgi ir uzturēt laikrakstu. “Latvijas Avīzes” izdevēja AS “Latvijas mediji” nupat žēlojās, ka pavisam drīz mediju uzņēmumi nespēšot apmaksāt pasta piegādes, drukas, elektrības un citus rēķinus, kā arī izmaksāt darba algas un honorārus žurnālistiem un autoriem par padarīto darbu. Lai arī avīzē “DDD” žurnālisti un autori nesaņem ne algas, ne honorārus, pārējie maksājumi ir līdzīgi kā “Latvijas Avīzei” – un tie ir lieli.
L.A.: Tagad tā saucamā kovida-19 pandēmija lika valdībai izsludināt ārkārtas situāciju. Pēkšņi parādījās miljardi, ko šķiest pa labi un pa kreisi. Medijiem piešķīra divus miljonus eiro, lai kompensētu pandēmijas izraisītos zaudējumus. Varētu domāt, ka arī mūsu laikraksts beidzot varētu saņemt no valsts kādu atbalstu. Saki, lūdzu, cik lielu finansiālo atbalstu saņems laikraksts “DDD”?
L.M.: Tieši necik. Jo naudas dalītāji ir izprātojuši, kā laikrakstam “DDD” atbalstu neiedot. Jāatzīst, ka kārtējo reizi saskārāmies ar diskrimināciju jeb tiesību atņemšanu.
Sabiedrības integrācijas fonds izsludināja konkursu mediju atbalsta saņemšanai. “DDD” vēlējās pieteikties šim atbalstam, jo tāpat kā citiem laikrakstiem ārkārtas stāvoklis rada ļoti lielus zaudējumus. Tikuši slēgti kioski, vai arī cilvēki tajos neiepērkas, līdz ar to avīžu mazumtirdzniecība ir kritusies. Un tas nozīmē, ka ienāk krietni mazāk naudas arī par “DDD” pārdošanu. Tāpat no valsts atbalsta medijiem paredzēja segt, piemēram, pasta piegādes un tamlīdzīgas izmaksas.
Taču konkursa nolikumā naudas dalītāji ir ierakstījuši, ka uz atbalstu var pretendēt tikai tādi drukātie mediji, kuros vismaz trīs darbinieki saņem algas. Zvanīju uz Sabiedrības integrācijas fondu, kurš vārdos it kā ir par brīvprātīgo darbu, un jautāju, vai tā ir taisnība, ka laikraksts “DDD” nevar pretendēt uz zaudējumu segšanu, jo neviens tā žurnālists algu nesaņem, bet strādā saskaņā ar Brīvprātīgā darba likumu. Atbilde bija apstiprinoša – “DDD” nevar pat pieteikties uz atbalstu.
L.A.: Varbūt konkursa nolikuma veidotāji ļoti apzināti noteica šādus ierobežojumus, lai atbalstu savā starpā varētu sadalīt tikai komercmediji. Patiesībā jau neviena cita nacionāla mēroga laikraksta, ko izdotu sabiedriska organizācija, Latvijā nemaz nav. Ja valsts ne tikai vārdos, bet arī darbos vēlētos atbalstīt nevalstiskās organizācijas, tad, pirmkārt, finansējums tiktu piešķirts tieši laikrakstam “DDD”, aiz kura nestāv plutokrātu finanšu līdzekļi.
L.M.: Jā, ir pamats tā domāt. Vara atbalsta tikai pseido nevalstiskās organizācijas – Sorosa finansēto tīklojumu. Šo pseido nevalstisko organizāciju jeb liberastu prātvēderus aicina uz pārraidēm, uz intervijām, lai barotu cilvēkus ar meliem. Ļoti atbalstām ir Ungārijas risinājums – pirms trim gadiem tur tika pieņemts likums, kurš ierobežo šādas pseido nevalstiskās organizācijas un tādai, kas gadā no ārvalstīm saņem vairāk nekā 24 000 eiro, reģistrēties kā ārvalstu atbalstītai organizācijai vai arī riskēt tapt slēgtai par nepakļaušanos likumam. Šis Ungārijas likums, par kuru bārās Eiropas Komisija, īpaši skar sorosiešus jeb liberastus, uz kuriem premjers Viktors Orbāns norāda, ka Sorosa atbalstītās “nevalstiskās organizācijas” darbojas kā aģentu tīkls, kas īsteno Džordža Sorosa politiku.
Būtībā “DDD” ir vienīgais nacionāla mēroga sabiedriskais medijs. Tie, kuri domā, ka LTV un Latvijas Radio ir sabiedriskie mediji, maldās, jo tie ir varas rupori. Vai ir manīts, ka kāds no tā saucamajiem sabiedriskajiem medijiem runātu par nepieciešamību veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju?
L.A.: Nē, dzirdam tikai noziedzīgās latviešu un okupantu saliedēšanas slavināšanu. Taču atgriezīsimies pie zaudējumu kompensācijas. Vai, tavuprāt, ir kāda iespēja cīnīties pret šo klajo diskrimināciju no naudas dalītāju puses?
L.M.: Ja latviešu vairākums klusē un barojas no tā saucamās “pamatstraumes” mediju meliem, tad šī cīņa nav viegla. Protams, varam padomāt, vai šāds konkursa nolikums nav apstrīdams tiesā.
Visa “DDD” darbība ir vērsta uz taisnīguma atjaunošanu, tas ir, uz nozieguma pret cilvēci novēršanu. Savukārt, plutokrātu varas atbalstītie un ārvalstu atbalstīto organizāciju ideoloģiju pārstāvošie mediji darbojas gluži pretēji – tie diendienā baro cilvēkus ar netaisnību, piespiežot latviešus samierināties ar okupantu klātbūtni, pederastu-lesbiešu praidiem un tamlīdzīgiem tautu tiesību pārkāpumiem.
L.A.: Tad jāsecina, ka atkal varam paļauties tikai uz saviem un savu lasītāju spēkiem – gan garīgiem, gan finansiāliem.
Kas noticis ar Edgaru Kramiņu?
Līga Muzikante: Aprīļa beigās feisbukā vokālais pedagogs Edgars Kramiņš publicēja bildīti, kurā redzams, cik saprotu, viņa ieraksts tviterī: “NRA publicē manā vārdā nepārbaudītas ziņas, piebilstot, ka komentāri no manis gaidāmi tuvāko dienu laikā Facebook tiešraidē, Apliecinu, ka rakstītais neatbilst patiesībai, es neesmu inficēts ar “Covid-19” un man nav ne temperatūras, ne saaukstēšanās pazīmju.” Un zem šīs bildītes – otra bildīte ar NRA pārvaldītās vietnes “Tauta runā” atvainošanos.
Pie šiem attēliem Edgars Kramiņš bija publicējis niknu uzrunu laikraksta “DDD” veidotājiem:
“Tagad arī laikraksta DDD veidotāji sākuši nodarboties ar sabiedrības šķelšanu un apzinātu melu izplatīšanu. Tas neveicinās sabiedrības atbalstu Jūsu idejām un laikrakstam kā tādam. Beidziet runāt manā vārda un apgalvot to, ko neesmu teicis. Par žurnālistu nekompetenci, spēju sagrozīt faktus un zemo morāles līmeni esmu rakstījis vairākkārt un tagad vērsies arī Valsts policijā, lai vainīgās personas tiktu sauktas pie atbildības. Neatkarīgā Rīta Avīze (NRA) man jau atvainojās par to, ka publicējusi manā vārdā nepārbaudītas ziņas. Tagad kārta laikraksta DDD veidotājiem!”
Izlasot tik bargu vēstījumu, biju neizpratnē. Tādēļ zem viņa publikācijas uzrakstīju komentāru:
“Laikraksts “DDD” nekad nav rakstījis, ka Edgars Kramiņš būtu inficēts ar Covid un ka viņam būtu temperatūra vai saaukstēšanās pazīmes. Muļķīgs joks.”
Edgars Kramiņš man atbildēja:
“Taču pirms dažām dienām Jūs rakstāt: “Edgars Kramiņš mēģināja sevi izvirzīt, bet vara to negribēja, un viss beidzās ar čiku. Tagad viņš sūdzas, ka žurnālisti viņu neaicina uz savām pārraidēm.” Taču es tā nedomāju un neesmu tā izteicies! Tātad apmelošana!!!”
Tikai tad nojautu, ka viņš laikam runā par mūsu avīzes iepriekšējā numurā publicēto “DDD” veidotāju rakstu “Labrīt, Aldi Gobzem!”. Savā prātā uzdevu jautājumu: kas gan šim cilvēkam ir noticis?
Liene Apine: Atzīšu, ka Edgara Kramiņa dusmu izvirdums pret laikrakstu “DDD” mani nepatīkami pārsteidza, jo, manuprāt, līdz šim esam bijuši vienīgie, kas patiesi atspoguļojuši viņa domas pat vairākās intervijās. Tik plaši un par tādām tēmām, kā runājām intervijās, viņš nav varējis izteikties ne TV24, kurā viņš kādreiz uzstājās, ne kādā citā medijā.
L.M.: Taču Edgars Kramiņš apgalvo, ka mēs viņu apmelojam. Cik var saprast, viņš jūtas apvainojies. Kāpēc? Tāpēc, ka nekad neesot sūdzējies, ka žurnālisti viņu neaicina uz savām pārraidēm, un pat nedomājot tā.
L.A.: Tad kā man raksturot viņa zvanu un rosinājumu viņu uzaicināt uz interviju laikrakstā “DDD” pirms prezidenta vēlēšanām – jo citi mediji ar viņu negribot runāt? Ja tā nav sūdzēšanās vai žēlošanās par to, ka viņš tiek ignorēts, tad kas? Nezinu visas procesuālās nianses, kurš un kādā formātā Edgaru Kramiņu vēlējās izvirzīt prezidenta amatam, bet tieši viņš man zvanīja, lai par šo tēmu runātu.
Uzskatu, ka Edgaram Kramiņam vajadzētu pārdomāt, cik adekvāts viņš šobrīd ir savos uzbrukumos laikrakstam “DDD”, jo, kā tu pareizi teici, neesam viņu ne apmelojuši, ne centušies izplatīt par viņu apzinātus melus. Emocijas šoreiz viņam ir slikts padomdevējs.
L.M.: Manuprāt, ne jau viņa citētajā frāzē no raksta “Labrīt, Aldi Gobzem!” slēpjas Edgara Kramiņa burkšķēšanas pamats. Domāju, viņš ir sadrūmis par to, ka “DDD” šajā rakstā arī viņam pareizi aizrāda par dekolonizācijas problēmas nerisināšanu. Iespējams, tādējādi uzkāpām Edgaram Kramiņam uz varžacs. Taču vai “DDD” vainīgs, ka sabiedrībā pazīstami cilvēki ir tik gļēvi un atturas publiski runāt par šo latviešu tautas un valsts pastāvēšanai vissvarīgāko jautājumu?
L.A.: Tev taisnība – vairums mākslinieku, mūziķu, literātu un tā saucamie kultūras darbinieki klusē. Viņu drosme ir tikai tik liela, lai būtu atļautajā opozīcijā sistēmas ietvaros. Iestāšanās par dekolonizāciju un deokupāciju ir vēršanās pret sistēmu, bet viņiem gribas saglabāt savas iespējas uzstāties varas galmā. Tādēļ arī tādi kā Kramiņš šķeļ dusmu dzirkstelītes, ja kāds uzdrošinās atklāti norādīt uz viņa bailēm vai izvairīgo uzvedību.
Starp citu, Edgara Kramiņa reakcija man atgādināja tos brēcienus, kādus reizēm dzirdam sociālajos tīklos, kad latviešvalodīgo pūli nosaucam par lopveidīgajiem. Tad arī tie, kuri jūtas kā lopveidīgie, metas mums virsū.
L.M.: Vēlreiz atkārtošu, ka ar terminu “lopveidīgais” laikraksta “DDD” veidotāji apzīmē tos cilvēkus, kuriem neinteresē nacionālie ideāli, atbrīvošanās no okupantiem, bet kuriem svarīga ir tikai personiskā labklājība, – viņi labprāt iet tajā virzienā, kur tiek piesolīta leknāka zāle. Viņi neveido tautu, bet gan pūli jeb baru.
Edgars Kramiņš pārmet mums, ka šķeļam sabiedrību. Jau esam rakstījuši, ka tik tiešām šķeļam: atšķeļam ārējos ienaidniekus no latviešiem; kangarus – no krietniem cilvēkiem; gļēvuļus – no drosmīgajiem; veselīgi domājošos – no pederastu, lesbiešu, dženderu faniem… utt. Pats Edgars Kramiņš arī šķeļ – atceros TV24 raidījumu, kurā viņš ar savām runām pret liberastiem atšķēla pašu Ilzi Viņķeli, kas aizskrēja prom raudādama. Nu, vai tad tā ir smuki, Edgar Kramiņ? Ja jau pārmetat mums sabiedrības šķelšanu, tad kāpēc pats esat tik nešpetns pret liberastiem un šķeļat viņus nost no pārējās sabiedrības?
Pabeigsim šo diskusiju ar aicinājumu ikvienam un it īpaši sabiedrībā pazīstamām personām atmest bailes un pievērsties deokupācijas un dekolonizācijas jautājumam. Deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija ir nepieciešama latviešu tautas izdzīvošanai, attīstībai un nacionālas valsts patiesai atjaunošanai un pastāvēšanai. Ikviens latvietis ir atbildīgs, lai šis process tiktu realizēts.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.9(455) [2020. gada 8.–21. maijs]