Karina Vāla-Jorgensena
Kārdifas Universitātes Žurnālistikas skolas profesore un Pētījumu attīstības un vides departamenta direktore
Jaunas lipīgas slimības ir biedējošas. Tās mūs šausmina, jo ir nezināmas un neprognozējamas. Jaunā koronavīrusa uzliesmojums ir piesaistījis plašu mediju uzmanību, atspoguļojums pierāda, cik ļoti viegli neziņa, saskaroties ar šādu epidēmiju, cilvēkos var izraisīt bailes.
Gandrīz desmit gadus esmu pētījusi emociju lomu žurnālistikā, tajā skaitā katastrofu un krīžu atspoguļošanā. Plašsaziņas līdzekļu atspoguļojums ir ļoti svarīgs mūsu kopīgajām sarunām, un tam ir galvenā loma mūsu emociju, arī baiļu, regulēšanā.
Kaut arī bailes ir emocijas, kuras mēs bieži piedzīvojam kā indivīdi, tomēr tās var būt arī kopīgas un sociālas emocijas, kas izplatās starp grupām un kopienām un veido mūsu reakciju uz notiekošajiem notikumiem. Līdzīgi citām emocijām bailes ir lipīgas un var izplatīties ļoti ātri.
Tas, kas tiek atspoguļots medijos, nosaka publisko debašu saturu. Lai gan ziņas nepasaka mums, ko domāt, – tās nosaka, par ko domāt. Tādējādi ziņas norāda, kādi jautājumi ir pelnījuši mūsu uzmanību. Pētījumi konsekventi ir pierādījuši, ka gadījumos, ja kādi jautājumi tiek plaši atspoguļoti masu medijos un ir iekļauti ziņu plūsmā, tad arī sabiedrības locekļi tos uzskata par vissvarīgākajiem.
Mediju ziņās pašreizējais uzliesmojums ir bijis daudz vairāk atspoguļots nekā iepriekšējās epidēmijas, ieskaitot Ebola vīrusu. Piemēram, “Time Magazine” pētījums liecina, ka pirmā mēneša laikā par koronavīrusa uzliesmojumu drukātajā presē rakstu angļu valodā ir bijis 23 reizes vairāk nekā tā paša laika posmā Ebola vīrusa epidēmijā 2018. gadā.
“Slepkava vīruss”
Mans pētījums uzvedina uz domām, ka bailes ir ļoti nozīmīgas koronavīrusa uzliesmojuma atspoguļojumā. Kopš pirmā brīža – 2020. gada 12. janvāra –, kad sabiedrībā sāka izplatīties ziņas par noslēpumaino slimību, līdz pat 13. februārim esmu pētījusi ziņas lielākajos angliski rakstošajos laikrakstos visā pasaulē, izmantojos LexisNexis UK datu bāzi. Tajā tiek apkopotas gandrīz 100 lielo tirāžu avīzes no visas pasaules. Secināju, ka kopumā tās publicējušas 9 387 rakstus par uzliesmojumu. No tiem 1 066 rakstos pieminēts vārds “bailes” vai tam līdzīgi termini, tajā skaitā “nobijies”.
Bieži aprakstos tiek lietoti arī citi biedējoši izteikumi, piemēram, 50 rakstos izmantota frāze “slepkava vīruss”. Laikrakstā “The Telegraph” kāda publikācija, kurā aprakstītas ainas no Uhaņas, kas redzamas sociālajos tīklos, īpaši raksturīgi izmanto šo iebiedējošo valodu:
“Maskās tērpti pacienti ir saļimuši uz ielām. Simtiem baiļu pārņemti cilvēki, cieši saspiedušies, riskējot inficēties, šaurajos slimnīcu gaiteņos gaida, kad nepievilcīgos baltos kostīmos tērptie dakteri viņiem palīdzēs. Pārbijušies kliedz sāpēs.”
Tādi laikraksti kā “The Sun” un “The Daily Mail” arī izmantoja bailes provocējošus izteikumus. Piemēram, “The Sun” blogā nepārtraukti vīrusu raksturo kā “nāvējošu slimību”.
Daudzos rakstos ir pievērsta uzmanība vietējām ziņām, atspoguļojot bailes, kas valda tuvākajā uzliesmojuma skartajā teritorijā. Anglijā īpaša uzmanība ir pievērsta Braitonai, kur reģistrēti vairāki gadījumi. Piemēram, raksts “The Time” iesaka:
“Diskusijas par miniatūrajām antibakteriālo roku tīrīšanas līdzekļu pudelītēm parasti nav bijis krodziņa pusdienu sarunu klāstā. Tomēr trauksme par koronavīrusu vietējiem iedzīvotājiem viegli lika mainīt roku mazgāšanas paradumus.”
Citi vietējo ziņu apskati spriež par ietekmi uz ķīniešiem piederošajiem uzņēmumiem. “The Manchester Evening News”, piemēram, rakstīja, ka “bailes no koronavīrusa spēcīgi ietekmē biznesu – daži ziņo par 50 procentu apgrozījuma kritumu kopš vīrusa uzliesmojuma. Ķīnieši ziņo, ka pieaudzis rasistisko apvainojumu skaits.”
Vairāki raksti, gluži pretēji, cenšas mazināt bailes un sniegt mierinājumu. Piemēram, brīdinot par paniku, plaši tiek citēts Singapūras premjers Li Sjaņluns:
“Bailes var likt mums krist panikā vai darīt ko tādu, kas situāciju tikai pasliktinās, – piemēram, baumu izplatīšana tiešsaistē, sejas masku vai pārtikas uzkrāšana vai konkrētu grupu vainošana slimības uzliesmojumā.”
Bailes var būt lipīgas
Pētījumi par agrākiem slimības uzliesmojumiem parāda līdzīgu uzsvaru uz iebiedēšanu. SARS epidēmijas gadījumā 2003. gadā vēsturnieka Patrika Volisa un valodnieces Brigites Nerličas pētījumā tika atklāts, ka “galvenā izmantotā konceptuālā metafora bija SARS kā slepkava”.
Līdzīgi mediju zinātnieki Pīters Vastermans un Nels Ruigroks pārbaudīja H1N1 epidēmijas atspoguļojumu Nīderlandē un secināja, ka to raksturo “satraucošs” tonis. Tāpat kā koronavīrusa gadījumā, šiem vēsturiskajiem uzliesmojumiem bija raksturīga neziņa, pieaugošas bailes un panika.
Lai izvērtētu šos pētījumus, ir pamācoši meklēt salīdzinājumu ar ziņām par sezonālās gripas izplatību, kas, saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem, katru gadu visā pasaulē izraisa 290 000 līdz 650 000 cilvēku nāvi. Kopš 2020. gada 12. janvāra pasaules laikraksti ir publicējuši tikai 488 rakstus par sezonālo gripu bez koronavīrusa pieminēšanas. Krasā pretstatā jaunā koronavīrusa atspoguļojumam, mazāk nekā vienā no desmit (37 no 488) publikācijās par gripu ir pieminētas bailes vai līdzīgas frāzes.
Baiļu kā tēmas izcelšana ziņās par koronavīrusu liek domāt, ka liela daļa ziņojumu par slimības uzliesmojumu drīzāk ir sabiedrības baiļu atspoguļojums, nevis informācija par to, kas patiesībā notiek saistībā ar vīrusa izplatību.
Bijušais ASV prezidents Franklins D. Rūzvelts varbūt pārspīlēja, teikdams, ka “vienīgais, no kā mums jābaidās, ir pašas bailes,” – tomēr laikā, kad izplatās dezinformācija un viltus ziņas, ir vērts būt modriem pret lipīgo emociju briesmām, par spīti neziņai.
Avots:
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.9(455) [2020. gada 8.–21. maijs]