Turpinot tēmu par Latvijas dekolonizācijas tiesisko pamatojumu, publicējam Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāja Aivara Gardas nosūtīto vēstuli toreizējam ANO ģenerālsekretāram Kofi Annanam 2002. gada martā. Kā varam spriest pēc atsauksmēm tā laika presē, adresāts šo vēstuli saņēma.
Atklāta vēstule Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram Kofi Annanam
Augsti godātais ģenerālsekretāra kungs!
2001. gada beigās Latvijā notika apgāda “Vieda” organizēts konkurss, kura mērķis bija izstrādāt likumprojektu “Par Latvijas dekolonizāciju” un papildinājumu Krimināllikumā – pantu “Par atteikšanos no Latvijas dekolonizācijas”. Veselam saprātam tas nav aptverams, bet Latvija vēl joprojām nav deokupēta un dekolonizēta, jo Krievija nav atdevusi Latvijai nolaupīto Abrenes apriņķi un no Latvijas nav aizbraukuši apmēram viens miljons no 1940. līdz 1991. gadam šeit nelikumīgi iepludināto civilokupantu. Tātad pēc būtības Latvija ir okupēta un kolonizēta valsts. Šie svešās valsts okupanti uzgūlušies 1,3 miljonus lielās latviešu tautas pleciem kā nepanesama nasta, izspiežot latviešus no likumīgās garīgās un fiziskās dzīves telpas. Saimniektautas, latviešu, cilvēktiesības tiek pārkāptas uz katra soļa – par labu okupantu “cilvēktiesībām”.
Šī necilvēcīgā apiešanās ar latviešu tautu turpinās jau šajā, trešajā, gadu tūkstotī ar Latvijas Saeimas, Valsts prezidentes un valdības aktīvu atbalstu. Tas ir aukstais genocīds pret latviešu tautu un būtībā Latvijas valsts politika, kuru aktīvi atbalsta Eiropas Savienība un valstis, kas ir vainojamas par Latvijas okupāciju 1940. gadā un pārdošanu verdzībā Padomju Savienībai Teherānas, Jaltas un Potsdamas konferencēs: Krievija (PSRS mantiniece), Vācija, ASV un Lielbritānija. Tas notiek arī ar ANO klusu atbalstu, kaut gan visas starptautisko likumu normas un dažādu pasaules organizāciju pieņemtie dokumenti liecina par Latvijas dekolonizācijas nepieciešamību.
1983. gadā Eiropas Parlaments ar milzīgu balsu vairākumu atsevišķā rezolūcijā par Baltijas valstīm atzina, ka tās ir okupētas, kolonizētas, rusificētas. Norādot, ka 1940. gadā saskaņā ar Molotova–Rībentropa paktu ir notikusi savulaik neatkarīgo un neitrālo valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – okupācija un ka šī okupācija vēl joprojām turpinās, “parlamenta politiskā apakškomisija izvirza priekšlikumu Baltijas valstu jautājumu nodot ANO Dekolonizācijas apakškomitejai […] Sevišķa uzmanība jāpievērš padomju mēģinājumiem ilgākā laika posmā izdzēst Baltijas tautu nacionālo identitāti, sistemātiski pārkrievojot tās, lai tādējādi nodrošinātu šo valstu piederību Krievijai. Šādu politiku neapšaubāmi var nosaukt par auksto genocīdu.” Ar nepārprotamu skaidrību dažādo frakciju pārstāvji šo valstu pārkrievošanu kvalificēja kā koloniālismu. “Krievija līdz šim brīdim noraida pašnoteikšanās tiesības savām kolonijām […] PSRS režīms, kuru trijām Baltijas valstīm ir uzspiedušas Hitlera – Staļina pakta sekas […] ietver koloniālisma jēdzienu […] ar pilnām tiesībām var runāt par pakāpenisku, plānotu auksto genocīdu, kas ir absolūtā pretrunā ar ANO hartu […] Šobrīd ir ļoti maz koloniju aizjūras zemēs. Toties Eiropā mums ir koloniālisma problēmas kā Padomju Savienības hegemonālās politikas sekas. Klasisks piemērs tam ir Baltijas valstis… pret kurām tiek turpināta brutāla koloniāla iznīdēšanas politika, sistemātiski veicot rusifikāciju.”
1984. gadā Eiropas Parlaments ar rezolūciju Nr. 872 no jauna apstiprināja jau 1983.gadā pausto patiesību, norādot uz latviešu tautai draudošo asimilāciju un nacionālās identitātes zaudēšanu krievu masveida imigrācijas rezultātā.
1985. gada 21. jūnijā ASV Pārstāvju palāta vienbalsīgi ar visu klātesošo 298 deputātu balsīm pieņēma rezolūciju, kuru 1966. gada 22. oktobrī tikpat lielā vienprātībā apstiprināja ASV Senāts: “Padomju Savienības valdība, īstenojot deportācijas un cilvēku pārvietošanas programmu, turpina savus centienus izmainīt Baltijas valstu iedzīvotāju etnisko sastāvu.”
ANO Ģenerālā Asambleja 1967. gada 19. decembrī un atkārtoti 1977. gadā ir pieņēmusi rezolūcijas, kurās nosodīta apzināta etniskās struktūras maiņa citu, svešzemnieku varai pakļautajās teritorijās.
Latvijas Nacionālā fronte ir sabiedriska organizācija, kas par savu galveno uzdevumu uzskata Latvijas dekolonizāciju un ir pasludinājusi 2002. gadu par Latvijas dekolonizācijas pirmo gadu.
Latvijas Nacionālā fronte, kurai ir liels atbalsts latviešu tautā, aicina uzskatīt šo vēstuli par oficiālu dokumentu, kas ļautu ANO Dekolonizācijas apakškomitejai sākt sarunas ar Latvijas valdību, Krieviju, ASV, Vāciju un Lielbritāniju par Latvijas miermīlīgu dekolonizāciju, neraugoties uz to, ka Latvijas valdība pati to neierosina.
2001. gadā Eiropas Komisijas komisāram paplašināšanās jautājumos Ginteram Ferhoigenam tika nosūtītas divas atklātas vēstules ar prasību pēc Latvijas dekolonizācijas. Atbilde uz pirmo vēstuli apliecina, ka G.Ferhoigens arī turpmāk Latviju grib redzēt kā okupētu un kolonizētu valsti, bet uz otro vēstuli šī amatpersona neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt.
Šīs vēstules kopijas tiks nosūtītas Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, ASV prezidentam Džordžam Bušam, Eiropas Savienības Komisijas prezidentam Romano Prodi, Eiropas valstu vēstniekiem Latvijā.
Nosūtām Jums:
- grāmatu “Par Latvijas dekolonizāciju”, kurā publicēti konkursa dalībnieku darbi. Uzvarētāja Zigurda Strīķa likumprojekts tiks iesniegts Latvijas parlamentam pieņemšanai;
- Kokneša grāmatu “Tautu tiesības”;
- grāmatu “Nevienam mēs Latviju nedodam”, kurā latviešu jaunieši izvirza prasību atbrīvoties no okupantiem;
- grāmatu “Latvija bez homoseksuālisma”;
- grāmatu “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”;
- Latvijas Nacionālās frontes un citu dokumentu kopijas;
- Latvijas parlamenta pieņemto dokumentu “Deklarācija par Latvijas okupāciju”.
Lai Dievs Jums palīdz, Kofi Annana kungs, piepildīt latviešu un visu pasaules tautu un valstu viscildenākos centienus!
Cieņā
Aivars Garda
Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājs
- gada 4. martā