Turpinājums no: Propagandas metožu enciklopēdija. Kā mūs apstrādā prese, politiķi un reklāma. 3. daļa
Viktors Soročenko
Sociālais psihologs
Ukrainā
“Plašsaziņas līdzekļi šodien ir ideoloģijas, nevis informācijas instruments.”
I.Kara-Murza
Psiholoģiskais šoks
Psiholoģiskais šoks ir viens no emocionālās rezonanses radīšanas daudzajiem pielietojumiem, kas sakāpināts līdz maksimumam. Mūsdienās plašsaziņas līdzekļi ienes nāves skatus visās mājās un milzīgā skaitā. Mēs pastāvīgi redzam tuvplānā nogalinātus cilvēkus – tā, ka viņus nevar neatpazīt tuvinieki. Mēs raugāmies uz katastrofu un teroraktu upuru pussadegušajiem līķiem. Mēs redzam kadrus ar plauktos sakrautiem zārkiem… Nepieskarsimies morālajiem aspektiem, ka līķi ir pārvērsti televīzijas rekvizītos. Atzīsim tikai to, ka bieži tas tiek darīts, lai šoka aizsegā iedvestu pavisam politiskas idejas. Psiholoģiskais šoks parasti nojauc visus psiholoģiskās aizsardzības mehānismus – un propagandas abrakadabra brīvi iekļūst mūsu smadzenēs.
Un tā, pētījumi ir apliecinājuši, ka virkne ar video, kas parāda, piemēram, kara sekas, spēcīgi ietekmē cilvēka zemapziņu un noskaņo sabiedrības viedokli pret to pusi, kas veikusi postījumu aktu (neatkarīgi no tā, vai paša kara mērķi ir godīgi). Tāpēc, savukārt, ziņojot par “miera uzturēšanas operācijām”, plašsaziņas līdzekļi vienmēr stingri dozē sagraušanas un cilvēku bojāejas rādīšanu.
Krievijas plašsaziņas līdzekļi plaši izmantoja psiholoģisko šoku, lai attaisnotu karu Čečenijā. Teroristu uzspridzinātajām mājām, nogrieztajām krievu karavīru un Rietumu žurnālistu galvām vajadzēja pierādīt, ka čečenu kaujinieki ir “cilvēces deģenerāti”, tāpēc nepieciešama “teritorijas tīrīšana”.
Sensācija jeb steidzams paziņojums
Šī ir vispārējas iedarbības metode, kas nodrošina nepieciešamo nervozitātes līmeni un grauj psiholoģisko aizsardzību. Šī nervozitāte, nepārtrauktas krīzes sajūta, dramatiski palielina cilvēku iespaidojamību un samazina spēju kritiski domāt. Fakts ir tāds, ka jebkura manipulācija izdodas, ja tā apiet auditorijas psiholoģiskās aizsardzības mobilizēšanās procesu, ja tai izdodas mūsu apziņai uzspiest savu ritmu. Tāpēc šodien gandrīz visi ziņu bloki plašsaziņas līdzekļos sākas ar tā sauktajiem “sensacionālajiem paziņojumiem”: sērijveida slepkavības, aviokatastrofas, terora akti, skandāli no politiķu vai šovbiznesa zvaigžņu dzīves…
Īstenībā paziņojuma steidzamība gandrīz vienmēr mēdz būt nepatiesa, mākslīgi radīta. Nereti sensācija kalpo uzmanības novēršanai. Parasti šāda “sensācija” nav izdētas olas vērta – nākamajā dienā visi par to aizmirst.
Līdzīgi, kā reklāma traucē koncentrēties un atņem nozīmi pārtrauktajai informācijai, jaunā informācijas apstrādes tehnika ļauj piepildīt ēteru ar bezvērtīgu paziņojumu plūsmām, kas vēl vairāk sarežģī indivīdam jau tā bezcerīgos jēgas meklējumus.
Zem sensācijas aizsega var vai nu noklusēt par svarīgu notikumu, par kuru sabiedrībai nevajadzētu zināt, vai arī pārtraukt skandālu, kuru jau vajag pārtraukt – bet tā, lai neviens par to neatcerētos. Tāpēc sensācija ir cieši saistīta ar uzmanības novēršanas metodi.
Turpmāk vēl…
Saistītie raksti: