Nikolajs Rēris, Himalaji
Var nesaprast, bet negribēt nav atļauts –
Uz izzināšanu ceļš vaļā ir.
Jo dzīvē vienā nevar visu apjaust –
Viss rodas, pārtop, jaunas tāles šķir.
Un tā ir Mūžība, kas neizbeidzas,
Ikviena pasaule no jauna dzimst.
Bet Mūžībā nav dzīves, kura beidzas,
Uz pilnību viss iet un nenorimst.
Bet Visumā ir Likumība viena,
Kas balsta Esamības pamatus.
Vai tas ir mirklis viens, vai stunda, diena, –
Iet Evolūcija, ne mierā dus.
Kā Debesīs, tāpat arī uz Zemes –
Mēs Dižās Celsmes vētrā griežamies.
Tik augšup vien sauc bezgalības dzelmes –
Uz Uguns Dailes dārziem virzāmies.
Ar Kosmosu mēs vienoti, tā ritmu.
Ikviens no mums ir Dižās Uguns dzirksts.
Lai Esmes telpā ceļš mums neaprimtu,
Un Augšupgaitā soļi nesastingst!
Un tāpēc mums uz Zemes šajā dzīvē
Ir ceļš uz Patiesību jāatrod.
Lai savu tautu spētu pacelt brīvē,
Ir taisnīguma zīmes jāsaprot.
Vēl okupanti piesmej mūsu telpu,
Un mūsu Tēvzemi tie bradā vēl…
Mums naidnieks jāpatriec, ar brīves elpu,
Ir jāuzpūš, lai Esmes Uguns kvēl!
Tas skaistums, kuru Izplatījums glabā,
Ir mūsu radīts – kopā veidots tiek.
Jo upuri, kas vispārības labā,
Ir tie, kas Dailes Dārziem smaržot liek.
Steidzīte