Turpinājums no: Propagandas metožu enciklopēdija. Kā mūs apstrādā prese, politiķi un reklāma. 2. daļa
Viktors Soročenko
Sociālais psihologs, Ukrainā
“Plašsaziņas līdzekļi šodien ir ideoloģijas, nevis informācijas instruments.”
I.Kara-Murza
Turpinājums no Nr. 24(446)
Informācijas blokāde
Ļaujiet mums domāt jūsu vietā!
Par epigrāfu šeit var kalpot citāts no Krievijas Iekšlietu ministrijas analītiskā ziņojuma: “Kur informācijas cena tiek izteikta cilvēku dzīvībās, tur demokrātijai, atklātībai un tā dēvētajam objektīvajam notikumu atspoguļojumam nevar būt vietas…” Ja jūs esat pieraduši novērot pašreizējo “pretterorisma operāciju” attīstību ar Amerikas “CNN” vai Krievijas “OPT” un “PTP” kanālu acīm, tad ar informācijas blokādes metodi jūs sastopaties katru dienu. Piemēram, pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem ASV valdība izsniedza amerikāņu plašsaziņas līdzekļiem “rekomendāciju” sarakstu. Tiem, starp citu, stingri tika uzdots atturēties no detalizētas “Al-Qaeda” darbības atspoguļošanas, no Avada bin Ladena citēšanas un viņa interviju publicēšanas.
Atņemt pretiniekam iespēju publiski paust savu nostāju ir viens no galvenajiem propagandas kara uzdevumiem.
Informācijas blokāde vienmēr ir cieši saistīta ar informācijas dominēšanu. Tās ir vienas monētas divas puses. Tās liek lietā gan kara, gan miera laikā (piemēram, vēlēšanās). Metode ir patiesas informācijas vakuuma radīšana par kādu jautājumu ar tai sekojošu tendenciozas informācijas izplatīšanu par to.
Ļoti bieži varas struktūras bloķē informāciju par kādu problēmu, bet pēc tam to pasniedz vienvirziena režīmā. Tā kā sabiedrībā interese par šo jautājumu ir ļoti spēcīga, varai izdevīgā informācija sasniedz maksimālu izplatīšanos. Tas ļauj nodrošināt notikumu vienveidīgu interpretāciju un faktiski cilvēku masveida zombēšanu. Šajā gadījumā plašsaziņas līdzekļu fiksētā pozīcija netiek mainīta, tāpēc cits skatupunkts plašai auditorijai praktiski nav pieejams.
Informācijas blokāde mūsdienās pavada gandrīz visus militāri politiskos konfliktus. Tādējādi karš ar Irāku 1991. gadā tika attēlots kā “tīrs” un taisnīgs. Masu mediji visos iespējamos veidos slavēja “ķirurģiski precīzu triecienu” vērtību. Vienlaikus jebkādas pretējas dabas liecības tika rūpīgi izspiestas (gadījumus, kurus nevarēja noslēpt, nodēvēja par nepatīkamām “kļūdām”, lai nolīdzinātu sabiedrības negatīvo reakciju). Pat bijušais ASV tieslietu sekretārs Remzijs Klārks un pazīstams amerikāņu operators tika pakļauti cenzūrai, kad no Bagdādes atveda ierakstītas liecības par civiliedzīvotāju nāvi un ciešanām. Visas Amerikas televīzijas kompānijas atcēla iepriekš plānotās tikšanās ar viņiem, un neviena neparādīja nevēlamos kadrus.
Ar ko izskaidrot šādu cenzūru? Atbilde uz šo jautājumu tika sniegta jau Pirmā pasaules kara laikā, kad toreizējais Lielbritānijas premjerministrs Loids Džordžs sacīja: “Ja cilvēki zinātu patiesību par karu, tas tiktu izbeigts jau rīt. Bet viņi nezina un nekad neuzzinās.”
Līdzīga informācijas blokāde notiek arī Krievijas plašsaziņas līdzekļos. Tam, ko rāda Krievijas televīzijas ekrānos vai raksta avīzēs nereti ir tikpat maz sakara ar realitāti kā klasiskajam stereotipam par lāčiem, kas klīst pa Maskavu ar balalaiku padusē un dzer šņabi no pudeles.
Informācijas blokāde bieži tiek izmantota vēlēšanu kampaņu laikā. Angažēti plašsaziņas līdzekļi rada informatīvo ažiotāžu tikai ap vēlamo kandidātu. Tajā pašā laikā viņa patiesajiem oponentiem ir pilnībā liegta iespēja paust savu nostāju plašsaziņas līdzeklī, reaģēt uz uzbrukumiem. Labākajā gadījumā televīzijas kanāli to parāda mums “bez skaņas”, pievienojot video secību ar aizspriedumainiem žurnālistu komentāriem. Šeit ir svarīga nianse: tā vietā, lai dotu vārdu tieši N kungam, žurnālisti sāk mums stāstīt par viņu. Stāsta, ko, kur, kad un kā viņš runājis, komentējis savu rīcību utt. Tāpēc informācijas blokāde ir cieši saistīta ar citu propagandas paņēmienu – komentēšanu.
Informācijas blokāde plaši tiek izmantota ne tikai politiskos, bet arī ekonomiskos nolūkos. Tā 1990. gadu sākumā, gatavojot un īstenojot Jegora Gaidara un Anatolija Čubaisa tirgus reformas, tika radīta īsta informācijas blokāde – masu auditorijai netika pielaisti eksperti, kas brīdinātu par destruktīvajām sekām “privatizācijai saskaņā ar Čubaisu” un uzdotu “neērtus” jautājumus: piemēram, kāda jēga privātās rokās ir nodot pasaules mērogā efektīvus, konkurētspējīgus valsts uzņēmumus, kas papildina valsts kasi un pabaro valsti? 1990. gadu vidū informācijas blokādes metodes kalpoja par aizsegu daudzām negodīgu banku afērām, lai izveidotu finanšu piramīdas. Elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, pārraidot masīvu agresīvu reklāmu, ne tikai to nekompensēja ar brīdinošiem komentāriem, bet arī nedeva piekļuvi ēteram tiem Krievijas un ārvalstu ekspertiem, kuri spēja brīdināt noguldītājus un izskaidrot finanšu piramīdu mehānismu.
Turpmāk vēl…
Saistītie raksti:
Propagandas metožu enciklopēdija. Kā mūs apstrādā prese, politiķi un reklāma. 1. daļa
Propagandas metožu enciklopēdija. Kā mūs apstrādā prese, politiķi un reklāma. 2. daļa
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 6(452) [2020. gada 20. marts–2. aprīlis]