Tad nu skrienam – visas durvis vaļā,
Jožam prom no savas Tēvzemes!
Bet, ja izrādās – brūk dzīve zaļā –
Lūgsim glābiņu no Dzimtenes.
Bet, kad pameti, tad bij’ vienalga,
Kā bez tevis tavai zemei būs.
Ka to jāglābj ir no posta valga –
Par upuri tā ienaidniekam kļūst.
Bet tu domā, lūk, tik vien par sevi,
Kā tev greznāk, labāk, bagātāk.
Un ne kripatiņas neatdevi
Savai zemei, lai tā celties sāk.
Mūsu Tēviju joprojām bradā
Okupantu varza, bet tu bēdz.
Tev par saimnieku būt sētā savā,
Kā to taisnīgs cilvēks darīt mēdz!
Bet tu gaidi, cits lai vietā tavā
Tavu zemi pūlas nosargāt?!
Tad nu pārnāksi, lūk, mājā savā –
Dejot, dziedāt, baltu galdu klāt.
Nē, tā nebūs, ja mēs nekalposim
Dieva Dotai savai Tēvzemei,
Rīta Zvaigzni sastapt nevarēsim –
Tautu, valsti lemsim pazemei!…
***
Ko lai sakām saviem senču gariem,
Kas par brīvi lēja asinis,
Ja dzīvot ļaujam parazītu bariem,
Un tiek nodzēsts brīves gaismeklis?!
P.S. Mēs izdarām kļūdas, no kurām mācāmies, gūstam pieredzi un augam – tāds ir mūsu Zemes ceļš; bet, būdami nodevēji, grimstam. Nodevība netiek piedota, un dažkārt tie, kuri, vēdera tiesai dzīvodami, nodod savu Tēviju, pamezdami to, svešumā nonākuši strupceļā, par savas Tēvzemes nodevību samaksā tūlīt. Un visskumjākais, ka jūtam līdzi šiem nelaimes piemeklētajiem, kas rodas aizvien jo vairāk. Visaugstākais ikvienai tautai Devis savu vietu zem SAULES, lai katrs aizsargātu savu tautu un Uzticēto zemi, nevis to pamestu, sev labklājību meklēdams svešumā. Labklājība ir jārada pašiem savā zemē un jācīnās par tās brīvību uz Zemes. Ja to nespējam, Dievs, kā Devis, tā arī Atņems mums šo svētumu. Ļoti precīzi un skaisti pateica jaunā, brīnišķīgā sieviete Liene Rijkure: “Dieviņš deva, Dieviņš ņēma, Dieviņš rokā neiedeva.”
Steidzīte
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(450) [2020. gada 21. februāris–5. marts]