Vladimirs Žuhrajs (1926–2011) padomju laikā nereti tika dēvēts par Staļina audžudēlu. Viņa māte, Kremļa ārste, bijusi ļoti laba draudzene un uzticības persona Staļinam, bet mātes vīrs nav bijis Vladimira īstais tēvs. Vladimirs Žuhrajs ar Staļinu personīgi tika iepazīstināts 14 gadu vecumā. Viņam izveidojās sirsnīga draudzība ar Staļina dēlu Vasīliju, un abi pēc izskata esot bijuši ļoti līdzīgi. Pats Žuhrajs intervijās ir atzinis, ka Staļins viņu par dēlu nekad nav nosaucis, taču ir norādījis, ka viņa patēvs nav īstais tēvs, bet uz Žuhraja jautājumu: “Kas ir mans īstais tēvs?” – Staļins atbildējis: “Paskaties spogulī!”
Vladimirs Žuhrajs esot bijis apdāvināts, Staļins viņam ļoti uzticējās, un jau 1948. gadā Vladimirs Žuhrajs kļuva par Staļina slepenā personiskā dienesta, kas nodarbojās ar izlūkošanu un pretizlūkošanu visā pasaulē, analītiskās daļas priekšnieku. Vladimira pakļautībā bija vienpadsmit ģenerāļi. Viņam bija pieeja sekretariāta arhīvam. Ilgus gadus viņš nodarbojās ar valsts drošības jautājumu pētniecību, bet drīz pēc tam, kad Karību krīze[1] 1962. gadā bija nostādījusi ASV un PSRS uz atomkara robežas, Vladimirs Žuhrajs tika iecelts par Leonīda Brežņeva personisko konsultantu.
1968. gadā Krieviju pirmo reizi apmeklēja amerikāņu miljardieris Deivids Rokfellers. Šo sarunu liecinieks bija Vladimirs Žuhrajs. Tādēļ ir vērts ieskatīties nelielā intervijas fragmentā.
Intervija ar Vladimiru Žuhraju
Vladimirs Žuhrajs: Uz Maskavu atbrauca Deivids Rokfellers, tas bija 1968. gadā. Biju pārsteigts, ka viņiem ir tādi darboņi. Viņš tā uzbruka mūsu politbirojam! Tas bija kaut kas mežonīgs, bija grūti klausīties. Aleksandrs mani nosēdināja savā istabā. Caur uztvērēju (jo uz politbiroja sapulcēm taču neiešu) klausījos viņu muļķīgās runas. Rokfellers viņiem tā sadeva! Tas bija patiesi kaut kas mežonīgs.
Žurnālists: Strostēja kā savus padotos?
V.Ž.: Sliktāk. Viņš bija nekronēts Amerikas karalis, tas ir, viņš praktiski pārvaldīja visu. Runāja, ka viņš visu diktēja pēc savas gribas, noteica, kas un kā būs. Viņš ir ļoti gudrs cilvēks, es jums teikšu. Un par to polemiku, ko klausījos, es nobrīnījos. Viņš sāka ar to: “Kungi, pasaule pārdzīvo briesmīgu laiku. Pasaule ir uz atomkatastrofas sliekšņa, viena neuzmanīga kustība – ne Amerikas, ne pasaules nav. Tāpēc es šodien atbraucu pats, nevis caur saviem padomniekiem un izlūkiem, bet vienkārši paskatīties, kas tad pārvalda otro pasaules valsti – PSRS.”
Žurnālists: Tas bija sešus gadus pēc Karību krīzes?
V.Ž.: Tas bija 1968. gadā. Tātad viņš teica: “Es atbraucu paskatīties, kas tad pārvalda Krieviju.” Un mūsu neizglītotie muļķi sāka parādīt savu “gudrību”. Viens no viņiem (kurš, es, protams, nezinu, jo viņus neredzēju), saka: “Rokfellera kungs, jūs teicāt, ka nedrīkst karot, bet kāpēc visas jūsu avīzes un jūsu prezidents aicina uz karu pret Krieviju?” Rokfellers mazliet ieturēja pauzi un tad teica: “Kungi, kas tas tāds – prezidents? Negribat šo, būs cits. Jums ir jākārto lietas ar mums, ar Amerikas lietišķajiem cilvēkiem. Ja mēs šodien ar jums sarunāsim, rīt visas amerikāņu avīzes rakstīs pavisam ko citu un aicinās cilvēkus uz ko citu.” Tad izlien cits muļķis un saka: “Vai tad tas jūsu prezidents ir marionete?” Uz to Rokfellers atbildēja: “Esmu ļoti aizņemts cilvēks, un man nav laika strīdēties par visādām muļķīgām tēmām. Es zinu, kas ir proletariāta diktatūra, un arī jums vajadzētu zināt, kas ir buržuāzijas diktatūra. Jūs, kungi, mani apbēdinājāt. Kas attiecas uz avīžniekiem – tie ir šuneļi, kas rej, kamēr viņiem ļauj. Esmu pārsteigts, kā jūs varat pārvaldīt tik milzīgu valsti, būdami tik neizglītoti politikā.”
Lūk, kā viņš viņiem sadeva. Un ar to mēs sākām iet bojā. Viņš aizbrauca uz ASV, sasauca pie apaļā galda tos desmitus iespaidīgākos miljardierus, kuri pārvalda Ameriku, un teica: “Krievijā Staļins ir miris, tie muļķi uzvilka viņa zābakus un tajos noslīka. Viņi nav nekas, Krievijā nav spēcīga vadītāja, uzspiedīsim stiprāk, un viņi padosies.” Lūk, kas notika.
Žurnālists: Viņus vienkārši nopirka.
V.M.: Lūk, tā tās lietas tiek darītas. Cinisks Rokfellers līdz pēdējam, bet viņš brīnījās – jūs ticat avīzēm, vai esat pavisam nepieredzējuši ļaudis? Suņuki rej, kamēr atļauj.
Un pēc kaut kāda laika savos memuāros Rokfellers atklāti raksta, ka, lūk, tieši viņš pielicis roku PSRS pārmaiņām, ka pārbūves ideja radusies viņa savrupmājā Ņujorkā. Tāpat arī 1970. gadu sākumā viens no pasaules visiespaidīgāko finanšu klana locekļiem sāka pārbaudīt augsni topošām pārmaiņām. Protamas, process nebija ātrs, bet noveda pie vajadzīgā rezultāta. Rokfellers rakstīja: “Liels pārrāvums notika, kad mēs kļuvām par vienu no vadošajām Amerikas bankām, kas 1971. gadā finansēja padomju graudu iepirkumu miljardiem dolāru vērtībā. Un tieši tad Maskavas centrā tika atvērta banka “Chase”. Tālāk es jums, draugi, minēšu tikai faktus.
1971. gadā Rokfellers iegūst piekļuvi padomju naftai pasaules tirgū un kreditē padomju valdību graudu iepirkumam. Apbrīnojamā veidā pa trim gadiem kviešu cena pasaules tirgū paceļas trīs reizes. Kādēļ? Tādēļ, ka PSRS ir spiesta to iepirkt
1972. gadā naftas cena pieaug četras reizes. Tas nozīmē, ka pa lēto iepirka naftu, bet mums pārdeva graudus trīs reizes dārgāk. Rokfellers piespieda PSRS palielināt naftas eksportu, reizē ar to ievilkt valsti vispārējās ekonomiskās problēmās. Pēc tam sagrāva PSRS un pārvērta valsts īpašumu drupās.
Avots: https://www.youtube.com/watch?v=gQo0hoIcx8A
Lūdzam mūsu lasītājus uzskatīt Vladimira Žuhraja teikto tikai par viņa viedokli. Kaut arī interesantu.
[1] Kubas raķešu krīze bija 13 dienu ilga konfrontācija starp PSRS un Kubu un ASV 1962. gada oktobrī. Tā ir viena no lielākajām konfrontācijām Aukstā kara laikā. Šis parasti tiek uzskatīts par brīdi, kurā Aukstais karš vistuvāk pietuvojās kļūšanai par kodolieroču konfliktu. Tā sākās 14. oktobrī pēc PSRS Kubā izvietoto kodolraķešu, kas spēj sasniegt ASV teritoriju, pamanīšanas, tomēr attēli ar kodolraķetēm tika publicēti vienīgi nākamajā dienā. Krīze beidzās 28. oktobrī, kad PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs lika izvest visas kodolraķetes pret ASV prezidenta Džona Kenedija, ģenerālprokurora Roberta Kenedija un kara ministra Roberta Maknamaras apsolījumu neuzbrukt Kubai un izvest ASV kodolraķetes no Turcijas. Tāpat, lai nākotnē novērstu līdzīgas krīzes, tika izveidota Maskavas–Vašingtonas tiešā telefonlīnija.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(450) [2020. gada 21. februāris–5. marts]