Vēlos pateikties “DDD” redakcijai par man izteikto atbalstu, uzmundrinājumu, laba vēlējumiem Jaunajā gadā. Savu artavu laikraksta izdošanai, atpazīstamībai esmu ziedojis, turpināšu to darīt nākotnē, neprasot, kas par to man būs. Tos piedāvātos bonusus, manuprāt, drīzāk pietaupiet nebaltām dienām (dzīves dārdzība, it sevišķi metropolē, tikai pieaugs). Personīgi man ir smagi noraudzīties, kā mēs, latvieši, ļaujam sev kāpt uz auguma. Izplatot avīzi, nācies pieredzēt visādus kuriozus, pārsvarā ar negatīvu piesitienu.
Savā rakstu darbā neko jaunu nepateikšu. Ja sūnu ciema iemītnieku vairākumam sirds vietā ir akmens, bet galvā mājo Toričelli vakuums, tad nav ko brīnīties par nebeidzamo hipnozes seansu. Nez, kur izčākstējusi necilvēka ar Kaina zīmi pierē (palama Gorbijs) piesauktā atklātība? Mīļā miera labad mūsu tautiešiem ērtāk pa dzīvi staigāt Venēcijas karnevāla atribūtikā vai ieņemt strausa pozu. Neviens no pūļa elkiem, smalko aprindu tusētājiem, kontingenta ar aizmiglotu acu skatienu un drebošām rokām nav iedrošinājies iestāties par taisnības augšāmcelšanos. 90. gadu sākumā latviešu populācija kopā ar civilokupantu varzu no TF (Tautas fronte) saņēma, ko tā “vēlējās”: “savu valsti”, pavalstniecības “0” variantu”, prihvatizācijas afēru, mahinācijas ar sertifikātiem utt., u.tjp. Iekāres spara rats varēja uzņemt pilnus apgriezienus, nākotnes vīzija likās pārāk rožaina, sekojošā šoka terapija daudzus atsēdināja uz celma. PK (Pilsoņu kongress), savrupu disidentu, laikrakstu “Pilsonis” un “Pavalsnieks” brīdinājumi par “laimīgām beigām” tāpat kā “DDD” tagad ir saucēja balss tuksnesī. Ar to es nevēlos nopulgot to titānisko darbu, ko veic avīzes “DDD” veidotāji.
Joprojām ar savu stulbumu nebeidz sāpināt sociālo tīmekļu čalotāji. No viņu komentāru zemtekstiem kā sēnes pēc lietus no zemes lien ārā visāda veida fobijas, skaudība tandēmā ar naidu pret pašu ciltsbrāļu drosmi saukt lietas īstajos vārdos. Tā ir sena padarīšana. Dievs piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara! Kas, kur, kad ir teicis, lai realizētos DDD, ir jānotiek obligāti kam ekstrēmam, kā minēts Svētajos rakstos (Dāvida divkauja ar Goliātu)?! Visupirms latviskajam homo sovjeticus bija jāiziet evolūcijas process, lai kļūtu par homo sapiens. Tā saucamās “Trešās atmodas” taisītājus vadīja vien salts aprēķins, ne jau kādi cēlāki ideāli.
Mums jau labi sen nav savas nacionālās elites, kurai rūpētu tautas dzīvotspēja. Nu, protams, krievu veiktās etniskās tīrīšanas, represijas, iznīcinātais genofonds ir atstājušas dziļas, nesadzijušas rētas mūsu tautas dvēselē. Tagad kolonisti par baltu velti var noraudzīties, kā latvieši nebeidz savā starpā skaldīt matus, meklējot vainīgos kā adatu siena kaudzē. Mūs kā tautu neviens negrasās glābt, ierakstīs Sarkanajā grāmatā, jo pasaulē tā nav pieņemts, – pašiem vien ar sevi būs jātiek skaidrībā! Ne par velti naidnieki mūsu starpā iesējuši neuzticēšanās vīrusu, un zāles nav jāmeklē aptiekā, bet gan savā sirdsbalsī, nevardarbīgā pretestībā visos līmeņos un laikrakstā “DDD”.
Ko laikraksta lasītājiem, ciešāk ieskatoties pasaules kartē, atgādina divgalvainā ērgļa apdzīvotās teritorijas kontūras? Nezinu, kā citiem, bet man – kādu aizvēsturisku nezvēru, iespringušu lēcienam Rietumu virzienā. Trūkst vien galvas (Skandināvijas pussala), aizlauzta priekšējā ķepa (Aizkaukāzs), nav mīkstās pavēderes (Vidusāzija). Iepretim visiem tik iekārojamā, zvaigznēm apvītā Eiropa, kā laimei izliets neglīts alvas pikucis, kuru nevar tik vienkārši norīt. Bet aizokeāna globālais šerifs (bez Aļaskas, Floridas) kaut kā atgādina Rubika kubiku. Aplenktā cietokšņa dievs un valdnieks (VVP vienā personā) Rietumu aptaurētajiem valstsvīriem adresē šādu viltus vēstījumu: “Lieciet mūs mierā, un mēs jūs liksim mierā…” It kā jau skan labi, bet mēs taču labi zinām, kas aiz teiktā slēpjas (мочить в сортире и цап-царап).
Varam tikai zīlēt, kad un kurš no trim lielajiem Pizas torņiem apgāzīsies pirmais un vai atlikušie spēs noturēt sānsveri 21. gadsimta izaicinājumos (vispārējs tautsaimniecības sabrukums, nebeidzamie iekšējie ķīviņi varas pārdalē, kādu neārstējamu pandēmiju uzliesmojums, visiem kopējās klimata kataklizmas). Vai tie būtu Jāņa atklāsmes grāmatā vēstošie apokalipses priekšvēstneši?
Vēlos nedaudz atvēsināt iekarsušos prātus vārdu kaujā (sociālajā vietnē “Draugiem.lv”) par 30 gadu veciem notikumiem Maskavā. Nevienam nevar aizliegt vērpt dažādas sensācijas, sazvērestību teorijas, melno piāru 1991. gada augusta apvērsuma mēģinājuma lietā. Fakti, loģika, pašanalīze visu saliek pa plauktiņiem (informācijas avots – Radio Brīvība, no Prāgas retranslē Lietuvas Radio). Trīs dienu jezga (jaunā Vissavienības līguma parakstīšana) bija konfliktā iesaistīto spēku pēdējā iespēja noturēt ļaunuma impēriju pie dzīvības. Gorbačovam atceļot tā laika valsts konstitūcijas 6. pantu (lielinieku partija kā vienīgais virzošais spēks), tika izsists pamats zem kājām bruņoto spēku poļitruku kastai. Izņemot uzticīgās “Alfa”, “Omon” tipa specvienības, Kantimirovas tanku divīziju pārējās lielajās kaujas vienībās tika iesēts demoralizācijas bacilis. Un vēl tāds “sīkums” kā augstākās virspavēlniecības prasība politiskajai vadībai (pašsaprotamu iemeslu dēļ) dot rakstisku pilnvarojumu armijas iesaistīšanai liela mēroga asinsizliešanā pret pašu tautiešiem. Bailēs no pilsoņu kara atkārtošanās abi prezidenti neuzdrošinājās iesaistīt bruņotos spēkus savstarpējo rēķinu kārtošanā.
Kad Genseks kā ķīlnieks no Janajeva[1] “glābšanas komitejas” puses bija piespiests pie sienas un sajuta sviluma smārdu (pučistu uzvaras gadījumā būtu vajadzīgs sarunu risinātājs ar Rietumu līderiem), pēc frāzes: “Dariet, kā ziniet, es jūsu spēlītēs nepiedalos,” (nostrādāja pašsaglabāšanās instinkts) – paņēma vagu uz savu vasarnīcu Forosā, kur tēloja “slimo”, gaidot apvērsuma iznākumu. Zinot krievu teicienu “lēni jūdzam, bet ātri braucam”, kulminācija un atrisinājums nebija ilgi jāgaida. Sajuzdami sava plāna izgāšanos, t.s. melnie gulbji izlēma nekavējoši rīkoties, ar nelielu intervālu divu gaisa kuģu līdzbraucēji ar atšķirīgu misiju (izrēķināties vai glābt) steidzās pie Forosas “slimnieka”. Kas to vairs pateiks, kā tur viss atrisinājās, vienīgi namamāti Raisu piemeklēja sirdstrieka.
Finālā Jeļcinam un Co uzsmaidīja džekpots (trīs septītnieku kombinācija), bet Gorbačovs kā politiskais līķis nevienu īpaši neinteresēja (tagad večuks pie veselības uzturas Vācijā un pilnībā atbalsta paranojas pārņemto VVP mēģinājumā restaurēt bijušo varenību). Tie melnie gulbji, kurus “malu mednieki” neatšāva, paglābās no “matrožu klusuma”, nogāja pagrīdē vai iekļāvās Jeļcina opozīcijā. Apjukušie Rietumvalstu līderi varēja uzelpot: koferītis ar sarkano palaišanas pogu atradās “drošās” rokās, izpalika lielā tautu staigāšana, lielinieku ideoloģijas noriets.
Domāju, nav īstais laiks iesaistītes politikā, 4. maija varneši to tikai gaida. Tā būtu sava veida pašnāvība.
Ar sapratni,
Māris, Skalstkalnē
[1] Genādijs Janajevs – bijušais PSRS viceprezidents un viens no 1991. gada augusta valsts apvērsuma dalībniekiem.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(450) [2020. gada 21. februāris–5. marts]