Palīdzības kuģis. 1892.g. Autors: I. K. Aivazovskis
Šis ir Krievijai raksturīgais stāsts, kurš skaidri parāda, ka bez politiskās pieejas, kas cieš katastrofu visās frontēs, šajā valstī nav izmainījusies arī kulturālā pieeja, starp citu, tāpat kā dzīves pieeja parastajā sadzīves līmenī. Citādi nekādi nevar izskaidrot, ka pirms vairāk nekā simts gadiem aizliegtās Aivazovska gleznas, ir aizliegtas vēl līdz pat šodienai…
Ivans Kemerovs
Publicists
Krievijas vēsturē ir bijušas lappuses, kuras tā rūpīgi centusies slēpt. Tomēr, kā saka, no dziesmas vārdus neizmetīsi… Tā nu vēsturiski izveidojies, ka krievu tautai bieži un mokpilni ir nācies badoties, un nevis tāpēc, ka nepietiktu maizes krājumu, bet gan tādēļ, ka tās valdnieki un vara personiskās iedzīvošanās labad, noārdot tautu līdz pēdējam diedziņam, ir apmierinājuši tikai savas finansiālās intereses.
Viena no šādām aizliegtajām vēstures lappusēm bija bads, kas 1891.–1892. gadā pārņēma valsts Dienvidus un Pievolgu. Un rezultātā – humanitārā palīdzība, kuru savāca Amerikas tauta un nosūtīta uz Krieviju ar pieciem kuģiem badā esošajiem iedzīvotājiem.
“Negaidītā” nelaime Krievijā
Lai nu kā politologi ir pūlējušies 1891.–1892. gada bada iemeslu uzvelt nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, pamatproblēma slēpās valsts maizes politikā. Papildinot kasi uz lauksaimniecības resursu rēķina, Krievija katru gadu nosūtīja eksportam kviešus.
Tādējādi pirmajā bada gadā no valsts tika izvesti 3,5 miljoni tonnu maizes. Nākamajā gadā, kad jau visā impērijā plosījās bads un epidēmijas, Krievijas valdība un uzņēmēji pārdeva Eiropai 6,6 miljonus tonnu graudu, kas bija gandrīz divreiz vairāk nekā iepriekšējā gadā. Šie fakti gluži vienkārši šokē. Bet kas bija visšausmīgākais – imperators kategoriski noliedza bada pastāvēšanu Krievijā.
Pārtikas situāciju valstī valdošais monarhs Aleksandrs III komentēja šādi: “Man nav izsalkušo, ir tikai no neražas cietušie.”
[..]
Stāvoklis valstī bija katastrofāls, un šī briesmīgā jaunā ziņa pāršalca Eiropu un nonāca līdz Amerikai. Amerikāņu sabiedrība, kuras vadībā bija “North Western Miller” redaktors Viljams Edgars, piedāvāja Krievijai humanitāro palīdzību. Tomēr imperators kavējās ar piekrišanu un tikai pēc laba laika atļāva pabarot badā esošo krievu tautu.
Ļevs Tolstojs tolaik ciematos izveidojušos situāciju aprakstīja šādi: “Cilvēki un lopi patiešām mirst. Bet viņi neraustās uz laukumiem traģiskos krampjos, bet mierīgi, vārgi vaidēdami, slimo un mirst būdiņās un pagalmos… Mūsu acu priekšā notiek nepārtraukts process, kurā bagātie nonāk nabadzībā, nabagie iegrimst ubadzībā un ubagi iznīkst…
Morālajā ziņā notiek gara pagrimums un visu sliktāko cilvēka īpašību attīstība: zagšana, naids, skaudība, ubagošana un aizkaitinājums, kuru īpaši sekmē pasākumi, kas aizliedz pārvietoties… Veselie kļūst vārgi, vārgie, it īpaši sirmgalvji, bērni priekšlaicīgi trūkumā mokoši mirst.”
Amerikāņu savāktā palīdzība bada mocītajiem krieviem
Šo kustību organizēja un pārraudzīja filantrops V. Edgars, kurš jau 1891. gada vasarā publicēja savā žurnālā pirmos rakstus, kuros tika runātas par bada sākšanos Krievijā. Turklāt uz Ziemeļu štatiem viņš aizsūtīja ap 5000 vēstuļu, lūdzot graudu treiderus palīdzēt.
Un vēl plašsaziņas līdzekļos Edgars saviem līdzpilsoņiem atgādināja, ka Pilsoņu kara laikā 1862.–1863. gadā Krievijas flote sniedza nenovērtējamu palīdzību viņu valstij. Tad tālā Krievija uz Amerikas krastiem atsūtīja divas kara eskadras.
Tolaik patiešām pastāvēja reāli draudi no Anglijas un Francijas puses, kas jebkurā brīdī varēja nākt palīgā Dienvidniekiem. Taču Krievijas flote nostāvēja pie Amerikas krastiem apmēram septiņus mēnešus – un briti ar francūžiem neuzdrošinājās iesaistīties konfliktā ar Krieviju. Tas arī palīdzēja Ziemeļniekiem uzvarēt pilsoņu karā.
Amerikāņu aktīvista aicinājumi guva atbalsi līdzpilsoņu sirdīs, un it visur sākās ziedojumu vākšana. [..]
Tomēr vienkāršie amerikāņi, kas pa kripatiņai vāca pārtiku, tad nevarēja zināt, ka Krievijā noliktavas ar eksporta graudiem bija pieblīvētas pēc pieprasījuma un graudi tika gatavoti sūtīšanai uz Eiropas tirgiem.
Pārtikas izdalīšana, 1892.g. Autors: I. K. Aivazovskis
Humanitārās kravas nonākšana Krievijā
Un jau 1892. gada pavasara sākumā tvaikoņi ar vērtīgo kravu ieradās Baltijas ostā. Vienā kuģī uz Krieviju devās pats pārtikas vākšanas organizators – Viljams Edgars. Viņam daudz nācās pārdzīvot un pašam savām acīm ieraudzīt: gan ziemeļu galvaspilsētas pompozitāti un badu guberņās, gan netaisnīgo palīdzības sadali, gan amerikāņu atvestās pārtikas bezdievīgo zagšanu vēl pat ostās. Amerikāņu pārsteigumam un sašutumam nebija robežu.
Taču, lai arī kā tur būtu, no pavasara sākuma līdz vasaras vidum Krievijā ieradās pieci tvaikoņi ar humānās palīdzības kravām, kuru kopējais svars bija vairāk nekā 10 tūkstoši tonnu, kopumā 1 miljona dolāru vērtībā.
Nākamais Krievijas imperators Nikolajs II tad rakstīja: “Mēs visi esam dziļi aizkustināti, ka pie mums no Amerikas ierodas ar pārtiku pilni kuģi.”
Lai gan tuvākajā laikā par šo brālīgās palīdzības žestu Krievijas valdība pacentās pilnībā aizmirst.
Aivazovskis: vēsturisko notikumu aculiecinieks
Lai arī kā nenopūlētos krievu politiķi noniecināt un atstāt aizmirstībai faktu par vienas tautas draudzīgo palīdzību otrai tautai, tomēr eksistē arī liels daudzums dokumentu, arī neparastas mākslinieciskas liecības, kas iemūžinātas uz mākslinieka-aculiecinieka audekliem.
Pirmie transporta kuģi “Indiana” un “Missouri”, tā dēvētā Bada Flote, ar pārtikas kravu ieradās Lībavas (tagad – Liepāja) un Rīgas ostās. Ivans Aivazovskis pats kļuva par liecinieku, kā tika uzņemti kuģi ar ilgi gaidīto kravu, kas palīdzēja pārvarēt katastrofālo situāciju valstī.
Baltijas ostās tvaikoņi tika sagaidīti ar orķestriem, vagoni ar pārtiku devās ceļā, rotāti ar amerikāņu un krievu karogiem. Šie notikumi tā iespaidoja mākslinieku, ka, būdams šīs tautas pateicību un cerību viļņa iespaidā, viņš iemūžināja šos notikumus uz diviem saviem audekliem: “Palīdzības kuģis” un “Pārtikas izdalīšana”.
Īpaši iespaido glezna “Pārtikas izdalīšana”, kur redzma steidzīgu krievu trijjūgu, kas piekrauts ar pārtiku. Bet ratos stāv zemnieks, lepni vicinādams Amerikas karogu. Ciemata iedzīvotāji pretī māj ar kabatlakatiņiem un cepurēm, bet daži, nokrituši ceļa putekļos, lūdz Dievu un slavē Ameriku par palīdzību. Mēs redzam izbadināto cilvēku neparasto prieku, sajūsmu un nepacietību.
Šīs Aivazovska gleznas tika kategoriski aizliegtas rādīt publikai Krievijā. Imperatoru kaitināja tautas noskaņojums, kas bija attēlots mākslas darbos. Un tāpat tie kalpoja kā atgādinājums par viņa nederīgumu un trūcību, iegrūžot valsti bada bezdibenī.
Aivazovskis Amerikā
1892.–1893. gadā Aivazovskis devās uz Ameriku un sev līdz aizveda Krievijas varai neērtās gleznas. Šīs vizītes laikā gleznotājs kā pateicības zīmi par palīdzību Krievijai pasniedza savus darbus Vašingtonas Korkorāna mākslas galerijai. No 1961. līdz 1964. gadam šie audekli tika eksponēti Baltajā namā pēc Žaklīnas Kenedijas iniciatīvas.
Bet 1979. gadā tie nokļuva privātā kolekcijā Pensilvānijā un daudzus gadus nebija pieejami apskatei. Taču 2008. gadā “Sotheby’s” izsolē abas Aivazovska vēsturiskās gleznas tika pārdotas par 2,4 miljoniem dolāru kādam mecenātiem, kurš turpat tās nodeva atkal Vašingtonas Korkorāna mākslas galerijai.
Pie visa iepriekš minētā gribas piebilst – šie audekli, kurus mākslinieks gleznojis 1892. gadā, nav bijuši atļauti apskatei arī mūsdienu Krievijā. Bet varbūt, ja tad Aivazovska gleznas būtu palikušas Krievijā, krievi tomēr būtu saglabājuši draudzīgas pateicības jūtas pret amerikāņiem.
Avots: https://vstrokax.net/istoriya/dve-zapreshhennyie-v-rossii-kartinyi-ayvazovskogo/#comments
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.3(449) [2020. gada 7.–20. februāris]