Nikolaja Rēriha glezna “Buda-Uzvarētājs”, 1925.
Tatjana Volkova
Publiciste
Vai atceraties klasisko teicienu “Rēgs klīst pa Eiropu, komunisma rēgs”?! Stāsta, ka kreisās idejas virmo gaisā, un tā ir taisnība… Tomēr šis rēgs nav komunisms, bet tie, kas lamā Padomju Savienības “komunistisko pagātni”, lamā visu ko, taču ne komunismu, tāpēc ka neviens to [komunismu] vēl nav redzējis. Tieši tāpēc atklāti, bez aizspriedumiem es arī ierosinu ielūkoties acīs komunisma idejai. Pats vārds “komunisms” cēlis no latīņu communis – komūna, kas nozīmē: kopīgs. Neviļus galvā izveidojas klišeja, kas palikusi no iepriekšējiem laikiem “bagātiem atņemt un visiem vienādi izdalīt” vai “viss apkārt ir kolhoza, viss apkārt ir mans”, bet šis ir kroplīgs priekšstats par jēdzienu “KOPĪGS”. Mums ir jāizprot patiesā, īstenā šī vārda nozīme. jo uz tā ir balstīta visa komunisma ideja.
Šī ir sarežģīta ideja. Jo pat Markss, kurš ir izteicis daudzas pareizas domas, iespējams, sabijies sniegt šo patiesību, pauda sakropļotu tās interpretāciju. “Tāpat kā sieviete no laulības var stāties vispārējas prostitūcijas attiecībās, tāpat arī visa sabiedriskā bagātība… pāriet no saiknes ar individuālajiem īpašniekiem vispārējas kolektīva neregulētas izmantošanas attiecībās.” Kā parādījusi pieredze, šāda “kopīgā” interpretācija veicina naidu, noved pie mantrausības un uz pjedestāla uzceļ nevis talantus, bet niecības. Taču kas tad ir jēdziena “komunisms” pamatā? Pievērsīsimies Pasaules Kopienas idejas pamatlicējam Budam, jo tieši Viņš ne tikai pasludināja to, bet arī sāka veidot kopienu dzīvē.
Viens no budisma galvenajiem nolikumiem ir Atkaliemiesošanās likums. Ar ko pamatots šis likums? Cilvēkam ir nemirstīga Garīga dvēsele, kas tāpat kā krājkasīte uzkrāj no dzīves uz dzīvi mūžīgos garīgos dārgumus, kļūstot aizvien varenāka un gaišāka. Kā no maza sniedziņa izaug sniega pika, kad veļam sniegavīru, tā arī mūsu apziņa no dzīves uz dzīvi aug un un kļūst spēcīgāka. Bet apziņas pamats, tās dīglis ir Gara grauds, tā Dieva Dzirksts, kas visiem cilvēkiem ir vienāda. “Kā no liesmojošas uguns rodas tūkstošiem dzirksteļu, līdzīgas (Viņam), tā dārgais, dažādas radības dzimst no neiznīcināmā un atgriežas “Viņā” pašā.” (Mundaka Upanišadas.) Bībeliskais izteiciens, ka “Dievam nav subjektivitātes”, nozīmē arī to, ka katra cilvēka Gara grauds sevī ietver visas iespējamās potences attīstībai. Ja katrs ir “Dieva tēls un līdzība” – tātad katram no mums, bez izņēmuma, ir visiem kopējs iespēju komplekts, kuras cilvēks ne tikai var, bet viņam tās vajag arī attīstīt sevī. Var – ja tam velta savu gribu. Vajag – jo visi esam vienādi Kosmiskā Likuma priekšā, patiešām, “Dievam nav subejktivitātes”.
Gara grauds – šis ir tas kopējais, kas visus cilvēkus padara par brāļiem, tāpēc, kad ap šo graudu visiem cilvēkiem apziņa būs spēcīga, tīra un izstaros tikai Gaismu, tā būs pagājušo gadu lozunga “brīvībā, vienlīdzībā un brālībā” patiesā izpratne. Tikai garā cilvēki ir brīvi, vienlīdzīgi un izpauž Vienoto Brālību. Tāpēc tikai garīga pilveidošanās spēj aizvest uz komunismu, uz Pasaules Kopienu. Manā skatījumā, tikai apzinoties šo, ir iespējams apzināti virzīties uz komunismu.
Nikolaju Rērihu 1926. gadā Maskavā nosauca par “pusbudistu, puskomunistu”. Šis apzīmējums parāda, ka pirmie komunisti nespēja ietilpināt vienotos pamatus, uz kuriem balstās šīs Vienotās Pasaules Kopienas Lielās idejas divas diferenciācijas. Budismu dēvē par “Lielās Matērijas un pasaules evolūcijas likumu zināšanas pirmo Mācību”, bet komunismu sauc par “brīvu un apzinīgu darbarūķu augsti organizētu sabiedrību”. Salīdzināsim budisma un komunisma pamatprincipus un, kā saka, pamēģināsim atrast atšķirības, ja tādas ir. Ļoti interesanta ir pašu vārdu saskaņa “budisms–komunisms”, ko var tulkot kā “zinošais, kas ir kopējs”.
Nav jēgas apstāties pie pirmajiem septiņiem punktiem, jo šo ideju identiskums ir acīmredzams. Pakavēšos pie pēdējā punkta, jo tas vienmēr rada grūtības jau daudzu gadu garumā. Daudzi virspusēji pētnieki dēvē Budu par ateistu, taču tā ir vienkārši nejēdzība. Ateisms pēc skaidrojošās vārdnīcas definīcijas ir “bezdievība; Dieva esamības noliegšana un no tās izrietošā reliģijas noliegšana.”
Noliegšana pati par sevi neko nedod – jūs gluži vienkārši aizverat durvis un nevēlaties neko par to zināt. Bet, ja aizvērāt durvis, tas nenozīmē, ka aiz durvīm viss pazuda. Tas pastāv, bet bez jums! Tāpēc Buda, kurš zināšanas vērtēja visaugstāk, nekad neko nenoliedza un vēl jo vairāk – neaizliedza. Viņa pacietība un vēlēšanās cieši sadarboties ar cilvēkiem bija tik liela, ka viņš nekad neuzstājās pret kopienas locekļu ierašām vai ticējumiem. “Godā savu ticību un nepulgo ticību citiem” – viena no budisma aksiomām. Buda nepievērsa uzmanību ārējām formām, bet centās sniegt kopienas locekļiem plašu izpratni par vienas vai otras ierašas vai ticējuma iekšējo nozīmi. Tāpēc, ja ateisms gluži vienkārši noliedz, tad šajā ziņā Buda nekad nebija ateists.
“Personiska Dieva noliegšana” – šī ir ne visai precīza definīcija, Budam tā nozīmēja vēlēšanos saasināt uzmanību uz dažu Esības likumu tumsonīgu izpratni. Buda, noliedzot personiska Dieva esamību, šādi apstiprināja iespēju atbrīvoties tikai ar personīgiem pūliņiem un neatlaidīgu darbu ar sevi. Ar šo vien viņš jau noliedza jebkādu ārēju pielūgšanu. Jau no paša sākuma viņš nopēla, bet neaizliedza visus rituālus un citas ārējas izdarības, kas veicina tikai garīgā akluma pastiprināšanos un pieķeršanos nedzīvām formām. Viņš uzskatīja, ka katrai darbībai ir jābūt apzinātai.
Turpinājums: Budisms: ideāls komunisms. 2. daļa.
Avots: http://znamyamaytreyi.ru/articles/obshhee-blago/buddizm-idealnyj-kommunizm
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.1(447) [2020. gada 10.–23. janvāris]