Viktors Soročenko
Sociālais psihologs
Ukrainā
“Plašsaziņas līdzekļi šodien ir ideoloģijas, nevis informācijas instruments.”
S.Kara-Murza
Turpinājums no: Propagandas metožu enciklopēdija. Kā mūs apstrādā prese, politiķi un reklāma. 1. daļa
Bumeranga efekts
Kad oficiālie padomju plašsaziņas līdzekļi vienbalsīgi uzbruka B. Jeļcinam (80. gadu beigās), pretēji loģikai viņš kļuva par nacionālo varoni un ar spozmi uzvarēja 1991. gada jūnija prezidenta vēlēšanās. Tad par intensīva izsmiekla un apmelošanas objektu kļuva V. Žirinovskis, un tas sekmēja viņa trokšņainos panākumus Domes vēlēšanās (1993. gada decembrī). 1995. gada decembrī lielāko daļu Domē esošo vietu ieguva Komunistiskā partija – vēl viens televīzijas uzmākšanās objekts. 1999. gada rudenī TV kanāla “OPT” uzsāktā Maskavas mēra J. Lužkova vajāšana tikai nostiprināja viņa pozīcijas Maskavas vēlētāju vidū. Gadu iepriekš tas pats notika Ukrainā ar Kijevas mēru A. Omeļčenko. Līdzīgu problēmu amerikāņu publicisti apsprieda pirms pusgadsimta pēc F. Rūzvelta negaidītās uzvaras prezidenta vēlēšanās. Secinājums: trokšņaina vajāšana rada vajātā popularitāti masās.
Bumeranga efekts ir tie grābekļi, uz kuriem regulāri uzkāpj ar varu saistīti grupējumi. Organizējot sava pretinieka niknu vajāšanu, viņi “sasit” to līdz tādai pakāpei, ka galu galā viņš sāk izraisīt žēlumu un līdzjūtību plašā auditorijā. Tas pats notiek, kad varas iestādes pēkšņi nolemj tikt galā ar sabiedrībā cirkulējošām negatīvām baumām – uzticēšanās baumām tikai palielinās.
Bumeranga efektu var likt lietā arī pretējai iedarbībai. Piemēram, ētera pārsātināšana ar kāda kandidāta reklamēšanu sāk tracināt auditoriju.
Oreola jeb halo efekts
Halo efekta pamatā ir mānīga psiholoģiska tendence – cilvēka tieksme domāt viltus analoģijās, iepriekš iegūtos priekšstatus par kādām īpašībām pārnesot uz visu cilvēku kopumā. Tas sastāv no diviem izplatītiem nepareiziem priekšstatiem.
1.“Blakus – tātad kopā.” Šī fenomena dēļ atrašanās tuvu slavenam vai augsta ranga cilvēkam nedaudz palielina statusu citu acīs. Nav nejaušība, ka tie, kuri ir iemūžināti fotoattēlā blakus “lieliem” cilvēkiem, labprāt rāda šīs fotogrāfijas visiem draugiem un paziņām. Tā sacīt, esmu ar viņiem pabijis… Tāpat politiķi dievina atrašanos populāru mākslinieku vai sportistu kompānijā. Šajā gadījumā gabaliņš no mīlestības un pielūgšanas, ko cilvēki dāvā saviem elkiem, automātiski projicējas uz neievērojamiem “tautas kalpiem”.
2.Otrais stereotips ir šāds. Cilvēku, kas ir guvis ievērojamus panākumus kādā noteiktā jomā, apkārtējie uzskata par spējīgāku arī citos jautājumos. Daudzi fakti pierāda, ka tas ir tikai izplatīts nepareizs priekšstats. Ir daudz piemēru, ka cilvēki, kas izcili veic vienu lietu, visās citās ir absolūti bezpalīdzīgi.
Ļaujiet mums domāt jūsu vietā!
Neskatoties uz to, politiķi un biznesa reklāmas šo stereotipu pilnībā izmanto. Pietiek atcerēties, cik daudz populāru mākslinieku, sportistu, žurnālistu, rakstnieku, satīriķu vēlēšanu priekšvakarā nolīgst politiskās partijas. Ne tik sen šo paņēmienu sākuši aktīvi izmantot arī uzņēmēji, kas vēlas sev politisko karjeru. Turklāt tiek izmantots šāds vēstījums: “Mēs esam veiksmīgi un pārtikuši cilvēki, kas sevi izveidojuši paši, realizējuši sevi šajā dzīvē, spējuši izdzīvot un gūt panākumus mūsdienu grūtajos apstākļos! Mums ir pozitīvu risinājumu pieredze dažādās sociālās dzīves jomās, un mēs esam gatavi pārraidīt savus panākumus visas sabiedrības mērogā! Mēs bijām efektīvi savā profesionālajā darbībā, tāpēc būsim efektīvi arī politikā! Mēs zinām, ko un kā darīt. Mēs esam jauna un veiksmīga paaudze. Mums ir nākotne!” Utt.
Patiesībā aiz “jaunās veiksmīgo cilvēku paaudzes” veidola vēlētājiem tiek iesmērēts vecais, pēc naftalīna smaržojošais boļševiku sauklis, ka jebkura ķēkša spēj vadīt valsti. Vienīgā atšķirība ir tā, ka ķēkšas vietā šodien tiek piedāvāta, piemēram, veiksmīga biznesa sieviete, kurai savā pilsētā ir izdevies izveidot veļas mazgātavu un ķīmiskās tīrītavas tīklu.
Bijušais olimpiskais čempions, brašs cīņas ģenerālis, panākumus gūstošs maizes ceptuves īpašnieks vai pat bankas vadītājs, sasniedzis veiksmi savā profesionālajā jomā, nepavisam ne noteikti spēs pieņemt labus likumus, sēžot parlamentā. Šo vienkāršo patiesību noklusē tie plašsaziņas līdzekļi, kas sarīko propagandas histēriju par godu kārtējam “tēvzemes glābējam”. vienkāršo ideju visos iespējamos veidos aizrauj tie plašsaziņas līdzekļi, kas organizē propagandas histēriju par godu kārtējam “tēvzemes glābējam”.
Turpmāk vēl…
Avots: www.psyfactor.org