Imants Liepiņš
Latvijā notiekošās debates par to, ko iesākt ar bēdīgi slaveno t.s. “Uzvaras” pieminekli Rīgā, ļoti atgādina aizpagājušā gada sadursmes Amerikā ap rasistu pieminekļu novākšanu Dienvidu štatos: kas vieniem bija tumšās un pat apkaunojošās pagātnes simbols, citiem iemiesoja “diženo priekšteču piemiņu”.
Trīs secīgu parakstu vākšanas kampaņu rezultātā Latvijas sabiedrībai tika atgādināts: Uzvaras laukums tika ierīkots par godu Latvijas Republikas armijas veiktajai pretuzbrukuma operācijai pret t.s. “bermontiešu” (avantūristu un algotņu – bezvalstnieku) karapūli, kas 1919. gada rudenī, izmantojot no Pirmā pasaules kara kaujām pāri palikušos imperiālās Vācijas ieročus un jebkur sagrābstītu dzīvo spēku, bija okupējis jau pusi Latvijas un ko pirms simts gadiem mūsu senči pabeidza izdzīt no Pārdaugavas.
Uzvaras laukums tika paredzēts Dziesmu svētku un citu lielkoncertu, armijas parāžu un tamlīdzīgu valstiskas nozīmes pasākumu noturēšanai. Taču padomju stagnācijas gados okupācijas varas iestādes piesavinājās teritoriju un to pārbūvēja par “Sarkanās armijas uzvaras” laukumu.
Nesen tika noskaidrots, ka uz šo Rīgas pilsētas daļu neattiecas Latvijas–Krievijas starpvalstu nolīgums par karavīru apbedījumu un piemiņas vietu aizsardzību: tā kā Uzvaras laukumā un parkā neatrodas nekādi apbedījumi un arī Otrā pasaules kara laikā cīņas šajā vietā nav notikušas, tad šim objektam ar karā kritušo krievu karavīru piemiņu nav nekāda saistība. Cita lieta – mūsējie pirms 100 gadiem.
Tātad nepastāv diplomātiskas vai juridiskas dabas šķēršļi t.s. “uzvarekļa” demontāžai.
Vēsturiski akurāts uzraksts apdraudot “vispārējo drošību”
Toties cita lieta ir šķēršļu grēdas atbildīgo amatpersonu galvās.
Ieraugot neseno uzrakstu “OKUPANTI”, Elitas Veidemanes ironisko prieku par to, ka “dome beidzot sākusi izvietot paskaidrojošus uzrakstus”, ātri aizēnoja Valsts policijas attieksme pret šo uzrakstu. Tā ir simptomātiska – jau ziņu virsraksts izteica amatpersonu attieksmi: “Policija sākusi kriminālprocesu par Uzvaras pieminekļa apķēpāšanu,” tālāk paskaidrojot, ka “sākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma nodaļas par noziedzīgiem nodarījumiem pret vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību!”
Iedomājieties? Par “noziedzīgiem nodarījumiem pret vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību” tiek uzskatīta nevis okupācijas armiju slavinoša pieminekļa atrašanās Latvijas galvaspilsētā, bet gan uzraksta izdarīšana uz tā!
Pirms vairākiem gadiem 9. maija dzerstiņa priekšvakarā, kad pie objekta jau dežurēja Pašvaldības policija, jo svinētāji slēja augšā skatuvi nākamajai dienai, bariņš ar apzinīgiem pilsoņiem, pieminot totalitārisma upurus, pusnaktī nolika simbolisku dzeloņdrāšu vainagu pie “uzvarekļa”. Neraugoties uz Pašvaldības policijas klātbūtni, dzeloņdrāšu vainags tika nekavējoties nozagts un pastāvēja aizdomas, ka to izdarījuši… paši policisti. (Zaglis nekad netika atrasts.)
Pagājušogad no 9. maija pasākumiem roku dzelžos tika aizvests Ainis Sproģis, kurš publiskajā vietā bija ieradies ar plakātu, aicinot mācīties valsts valodu. Viņu policija arestēja pēc pasākuma rīkotāju (tas ir, prokremlisko elementu) dota rīkojuma, kuru policija nekavējoties izpildīja. A. Sproģi policija sodīja, bet sodu viņš pārsūdzēja tiesā un uzvarēja, jo bija brīvi atradies publiskā, visai sabiedrībai domātā vietā un nebija nevienu traucējis ar savu plakātu.
Tieši tā: policija pēc vietējo “kremlinu” rīkojuma mēģināja sodīt cilvēku, kurš publiskā vietā aicināja uzlabot valsts valodas zināšanas! Diez, policisti Egilam Levitam arī izrakstīja soda kvīti, kad prezidents publiski nesen teica to pašu?
No salauztā slotaskāta līdz Pulicera nominanta apsūdzēšanai (!)
Vakar mēs ar šausmām uzzinājām, ka konkrētais gadījums nav beidzies pat vēl tagad: “Dienas” un daudzu citu mediju karikatūrists Zemgus Zaharāns, kurš pirms vairākiem gadiem par ārpus Latvijas veikto darbu bijis pat izvirzīts nominēšanai Pulicera prēmijai Amerikā, tieši par šī konkrētā prettiesiskā aresta apspriešanu soctīklos pats ticis pie kriminālprocesa! Viņš atzīmējis: “…šis policists ir Vitālijs Krasovskis, ar stāžu un pieredzi izdabāt kremlim. Tas jau nelikumīgi bija aizturējis Latvijas Ukraiņu Kongresa vadītāju Mikolu Pavļuku 2015. gadā. Izskatās, ka ne Ķuzis, ne pats Krasovskis nav sapratuši, ka šāda darbība ir pretlikumīga, ja pat tiesas spriedumi tiem neliek neko mainīt savā darbībā,” – par šādu domu izteikšanu viņš pats tagad ir aizdomās turamais. (Jāatzīmē, ka gadījumā ar M. Pavļuka arestēšanu par to, ka tas savukārt bija protestējis pie Krievijas vēstniecības pret Krimas aneksiju un asinsizliešanu Donbasā, vienlaikus arestēja arī televīzijas operatoru Sergeju Medvedevu. Toreizējais iekšlietu ministrs publiski atvainojās par TV operatora – bet ne M. Pavļuka – arestēšanu, un likteņa ironijas pēc nofilmēt ministra atvainošanos sanāca pašam S. Medvedevam.)
Vēl viens plaši zināms gadījums – prokuratūra uzrādīja apsūdzību un sauca pie kriminālatbildības visparastāko lauksaimnieku un pavāru Daini Rūtenbergu par to, ka viņš, iedams cauri Rīgai, kādā ždanokiešu mītiņā it kā esot saplēsis Krievijas karogu un salauzis slotaskātu, pie kura tas bijis piesiets. Prokuratūra cīnījās nevis pret Krimas aneksijas un vardarbības slavināšanai sarīkoto mītiņu, bet gan pret garāmgājēju, kurš esot sabojājis slotaskātu! Iznākumā tiesa attaisnoja D. Rūtenbergu visās instancēs, jo izrādījās: Krievijas karogs nemaz nebija saplēsts, tikai nosmērēts gar zemi, kad tam nejauši uzkāpis kāds no policistiem, metoties izšķirt strīdniekus. Tomēr ne vainīgā izmeklētāja, kas bija noticējusi “vatņiku” vārdiem, ne vainīgā prokurore netika sodītas un netika atlaistas no darba.
Latvijas policijā un prokuratūrā tā ir sistēma: kad jebkāds pašpasludināts “cietušais” ar nelatvisku uzvārdu pasūdzas par to, ka viņš tiekot aizskarts, momentā seko protokoli un kriminālprocesi. Kad izrādās, ka šie protokoli un procesi bijuši safabricēti, vainīgie netiek no iestādēm atlaisti, bet saņem algas pielikumus.
Vai uz šāda fona reāla būtu Uzvaras pieminekļa nojaukšana, pat neņemot vērā Rīgas domes deputātu sastāvu? Amerikā tomēr izdevies demontēt vai pārvest uz citurieni pašus pretrunīgākos rasistu pieminekļus, pat ja vietējās štata amatpersonas daudzviet tos atbalstījušas.
Paverdzinātāji
Divos ASV štatos joprojām publiska brīvdiena ir Konfederātu piemiņas diena. Tajā piemin tos vīrus, kas Pilsoņu karā cīnījās uz dzīvību un nāvi par to, lai viņi varētu turēt citus cilvēkus kā lopus – savā privātīpašumā. Spējat iedomāties, ka Latvijā būtu oficiāla brīvdiena, kurā godinātu baronu fon Reki un citus dzimtcilvēku ekspluatatorus un mocītājus? Godinātu “slavenās muižnieku dzimtas” un atklāti nožēlotu, ka beigušies verdzības gadsimti, toties lamātu firstu Anatolu fon Līvenu par to, ka viņš brīvprātīgi atmeta visas baltvācu muižnieku privilēģijas, Neatkarības karā iestājās Latvijas Republikas pusē, tika sakropļots cīņās pret sarkanajiem un pēc kara dzīvoja kā parasts ierindas pilsonis, vadot ķieģeļu ražotni? Celtu pieminekļus asiņainajam Gregusam un citiem 1905. gada revolūcijas apspiedējiem, privātu karu un asinsizliešanu izraisījušajam afēristam Bermontam-Avalovam vai tautas nodevējam Andrievam Niedram? Neiedomājami, vai ne? Bet ar ko tāda “uzvarekļa” godināšana (atceramies: tā nav piemiņas vieta parastajiem karavīriem, kurus pret pašu gribu iesaukuši armijā krist par svešām impērijām un to diktatoriem!) savā būtībā atšķiras?
Konfederātu kaujinieku pieminekļi vai okupantu piemiņas vietas vieniem nozīmē vēstures varoņu godināšanu, kamēr citiem – to principu iemiesojumu, kuru pārvarēšana tieši veido vēstures gaitu.
Tāpat kā dažā labā ASV štatā par pašsaprotamu tiek uzskatīta rasistu un vergturu pieminekļu atbalstīšana un cilvēki ir no visas tiesas sašutuši, kad viņiem uz to kāds norāda, tā Latvijā joprojām par pašsaprotamu tiek uzskatīts Kremļa līdzskrējēju un kolaborantu interešu pārākums pār vietējiem iedzīvotājiem, lai kas viņi būtu – sākot ar pavāriem un beidzot ar Pulicera prēmijai izvirzītiem karikatūristiem.
Nesenais Grāmatizdevēju asociācijas izlēciens, Rīgas grāmatu svētkos mēģinot novākt sērijas “Čekisti un komunisti” topošās grāmatas “Kolaborants” apmaksātu reklāmas plakātu, iederas šinī uzvedības modelī: vietējiem “aborigēniem” automātiski nav taisnība, tikko jebkāds jautājums skar Kremļa politiku vai kaut aptuvenas intereses, un nav pat svarīgi, cik nožēlojams “pamats” katrā reizē tiek piemeklēts. (Te vēl interesants tāds faktors: kā var noprast no radioreklāmām un lapas www.kolaborants.com, attiecīgā grāmata vēl nemaz nav pabeigta rakstīt, jo arvien tiek aicināts piesūtīt norādes uz jauniem materiāliem. Grāmatizdevēju asociācijai tādā gadījumā nāksies pamatīgi paskaidrot, kā viņi spējuši vēl neuzrakstītu grāmatu pasludināt par “neatbilstošu patiesības principiem”.)
Ierosinājums
Vārdu sakot, Uzvaras laukums, savulaik veidots kā piemiņas vieta nepilnu gadu vecās Latvijas demokrātijas uzvarai pār republikas ienaidniekiem, savā tagadējā – padomiskajā – izskatā iemieso krietnu tiesu no tā visa, kā novēršanas dēļ savulaik Latvijas Republika vispār bija jādibina.
Ko ar to iesākt?
Tāpat kā visi, arī es savulaik parakstījos par šī objekta demontāžu un laukuma izveidi sākotnējā variantā un tām funkcijām, kam šī vieta bija paredzēta divdesmitajos gados. Tā kā šī lieta patlaban tomēr nekust, tad sāku piekrist, ka iespējams alternatīvs risinājums: līdzīgi kā Tallinā “bronzas Aļošu” pārvietoja uz piemērotu vietu, tā arī šo pieminekli var izjaukt pa gabaliem un lēnā garā pārvietot.
Bet uz kurieni? Atbilde pašsaprotama: mums tiešām ir tāda teritorija, kas tam domāta. Prom uz Getliņiem!
Salīdzinājumam: kopsavilkums par konfederātisma pieminekļu debatēm ASV – https://www.youtube.com/watch?v=UUrZOZRnbME.
Daži komentāri pēc raksta publicēšanas portālā “Pietiek.com”
novērotājs: pieminekli ķēzīt protams ir huligānisks akts, bet te jājautā, kā dēvēt tādu aktu, ka tā sauktais “piemineklis” tur vispār atrodas? Lielai tautas daļai, tostarp arī man, tas neasociējas un nevar asociēties ar uzvaru. Latvija šajā karā nepiedalījās un arī neuzvarēja. Latvieši cīnījās abās pusēs un galu galā zaudēja. Un, manuprāt, nevar nosaukt citādi kā vien par ņirdzīgu vēstures ironiju to faktu, ka vietā, kurai jābūt Latvijas armijas uzvaru un republikas neatkarību godinošai, tagad jau turpat 34 gadus slejas debesīs drūms obelisks, kam ar Latvijas armiju un Latvijas brīvību nav ne mazākā sakara! Nacisma sagrāve Latvijai atnesa nevis brīvību, bet padomju okupāciju uz turpmākiem 45 gadiem. Kremlinus jau iepriekš palūgšu neķērkt dulnās balsīs, ka Hitlera uzvaras gadījumā Latvijas vispār nebūtu – par kādu uzvaru jūs runājat?
antons mikoss: Imant! To pretīgo okupācijas pieminekli nolēma celt 1979. gadā kā kontrsankciju Rietumu sankcijām par PSRS uzbrukumu Afganistānai. Cik tālu fašistu rašistāna tagad ir aizgājusi, ka šobrīd kontrsankcijas par sankcijām par Krimas aneksiju un karu Ukrainā ir apelsīnu un sieru šķaidīšana ar buldozeriem. Ļaunuma impērija paliek aizvien stulbāka. Saeimai ir jāatjauno Uzvaras laukums simtgades atcerei par godu.
gaf gaf gaf, saka krievu suns: Latvieši, atšķirībā no krieviem, neokupē kaimiņu tautas un kaimiņu zemes!
Bet runājot par poļiem – 1939. gadā vācieši uzbruka Polijai no rietumiem, bet krievi no austrumiem. Tā rezultātā angļi pieteica Vācijai karu.
K: Vācija ar Latviju vispār nerēķinājās. Nevajag to noliegt. Visu 1939. gadu Vācija aizturēja Latvijas kuģus, kuri tai brauca garām, konfiscēja preces, par daļu preču kā jūras pirāti pieprasīja izpirkumu, dažus kuģus aizturēja pat uz pusgadu, citus piesavinājās un neatbrīvoja, lai gan Latvijai ar Vāciju bija noslēgti sadarbības līgumi un karš vēl nebija sācies. Vācija apmāna ceļā no Latvijas vervēja jaunus cilvēkus darbā. Bet, kad iebruka, tad pat Latvijas nosaukumu nomainīja uz “Ostlande”. Kāda nākotne bija paredzēta latviešiem, ir zināms pietiekami skaidri. Tas būtu piepildījies, ja karā būtu uzvarējuši vācieši…
Liberālis: Bet karu uzsāka krievi kopā ar vāciešiem. 22 mēnešus viņi bija sabiedrotie, līdz 1941.gadā vācieši uzbruka krieviem. Lai gan tajā pašā 1941.gadā krievu plānos bija uzbrukums un vāciešu fiziska iznīcināšana. Vācieši krievus apsteidza.
Nezinām, kā latviešiem būtu zem vāciešiem, bet krievi 50 gadus okupēja un piedi… Latviju, kā arī slepkavoja, apspieda, paverdzināja, rusificēja un nīdēja ārā latviešus.
gaf gaf gaf, saka krievu suns: Atgādinu, ka krievu okupanti vēl nesen bļāva uz latviešiem, kad tie runāja latviski, un krievu okupanti pieprasīja, lai latvieši ar viņiem runātu “po čelovečeski” jeb cilvēku valodā, jo krievu okupantu ausij latviešu valoda skanot pēc suņu un nevis cilvēku valodas.
Jā, denonsējam līgumus!: Tas nozīmē, ka Ukraina tiktu atpakaļ pie kodolieročiem, ko tai 90.gadu sākumā atņēma Krievija, ASV, Lielbritānija. Un, ja ukraiņi tiks pie kodolieročiem, tad kara gadījumā Maskava un nacistiskie krievi tiks noslaucīti no zemes virsmas. Un no citām valstīm putina huilo faniem būs jābēg prom, jo viņus no visām valstīm dzīs prom.
Asiirietis: Pie varas vēl pagaidām ir tavējie, okupanti un komūnisti-kolaboranti, tiem arī prasi, kādēļ tāda “netaisnība”.
Kad vara būs latviešu tautas rokās, okupantiem-kolonistiem tiks nodrošinātas visas starptautiskajās konvencijās un starptautiskajos līgumos atrunātās tiesības. Tās var izlasīt, uzmeklējot 1949.gada Ženēvas Konvenciju, kuru parakstījusi PSRS – un, savukārt, Krievijas Federācija ir PSRS likumīgā mantiniece.
Pilsonis: Normāls piemineklis. Mākslas darbs. Varenākais piemineklis Latvijā aiz Brīvības pieminekļa.
Bauriem jau tie ir griezti cīnīties ar pieminekļiem. Par naciķ-bauriem nemaz nerunājot, viņiem bez naida pret krieviem vairāk tik vēlēšanās izlaizīt dibenus stratēģiskajiem partneriem.
antons mikoss: Ierunājās okupantu mēsls. Raška ir tava vieta. Paķer līdzi kremļa kurmi E.Levitu.
Karaspēku neizveda. Izveda dzelžus un jauniesaucamos. Palika līdz 300 000 okupantu masa ar ģimenēm. Par to paldies arī kremļa kurmim E.Levitam –Slāvlatvijas prezidentam, kuru ievirzīja krievu ietekmes partija, saukti arī par lāpnešiem.
Ukrainā plosās fašistiskie rašisti. Visa pasaule nolādējusi to ļaunuma impēriju. Tikai dažas rašistu vasaļvalstis bļauj, ka krievu pasaules ārprāts ir duhovnijs.
Mjā…: Risinājums ir ļoti vienkāršs. Redzot Krievijas reakciju uz diskusijām par pieminekli un saprotot, ka tas kā simbols Krievijai ir ļoti svarīgs, bet Latvijai turpretī ir nesaskaņu avots, uzdāvināt pieminekli Krievijai. Ar bronzas karavīru grupu un bronzas dāmu problēmu vispār nav – tos pārvest uz Krieviju ir vieglāk par vieglu. Ar pārējo – pieņemot Krievijas izvēli, vai nu ļaut tai demontēt un pārvest esošo būvi uz Krieviju, vai arī nodot Krievijas rīcībā teritorijas dokumentāciju, kura tai ļautu atjaunot ansambli Krievijā sākotnējā izskatā, Latvijā to nojaucot. Godīgi un bez aizvainojumiem. Un gribētu redzēt, kādiem jēdzīgiem, ne emocionāliem, argumentiem Krievija kratīsies vaļā no šāda priekšlikuma.
AG: AR KO PĀRVIETOŠANA ATŠĶIRTOS PĒC BŪTĪBAS NO NOJAUKŠANAS?
K: tā tik vēl trūka, lai kādu okupētu! Latvieši tik pārdoties kādam māk, tas jau no vēstures zināms, nu vismaz no 1204.gada, kad virsaitis Kaupo Romā Innocentijam pārdevās par 100 zelta dālderiem un greznu uzņemšanu.
a411: Visiem tas sen jau ir zināms, ka tam policijas akadēmijas absolventam, kurš dod atļaujas 9.maija okupantiem, vārds ir Juris Radzevičs.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.23(445) [2019. gada 6.–19. decembris]