Mucā

Leonards Inkins

 

Padomju valstī dzīvojušie izstrādāja tikai šim režīmam atbilstošu “dzīvesziņu”. Šodien mēs to dēvētu par “Kā labāk dzīvot”. Kā labāk, kā gudrāk, kā pareizāk, kā izdevīgāk un citus “kā” – tos visus padomju pilsoņi apvienoja vienā, oriģinālvalodā tas skanēja tā: “Солдат спит, а служба идет!” (“Kaut kareivis guļ, tā dienesta laiks virzās uz priekšu un tuvojas beigām!”)

Ļaunuma impērija, kuru nostalģiski vai ar naidu dēvējam par Padomju Savienību, bija veidota iznīcinot un apspiežot. Varošākos, darošākos iznīcināja, palikušos pakļāva.

Iespējams, ka lasītājam, kurš šos laikus nav piedzīvojis, rakstītais liekas jocīgs, bet režīms bija tik asiņains un cilvēkus nīstošs, ka cilvēkam bija jāizvēlas: vai nu pielāgoties, vai iet bojā.

 

Dzīvesziņa

 

Šodien šīs “dzīvesziņas” rezultātus vērojam ik uz soļa. Kāpēc latvieši bieži ar cittautiešiem runā krieviski? Tāpēc, ka vēlas izdzīvot un nevēlas mūžīgi cīnīties.

Latvietis nevēlas karu visas dzīves garumā. Nav jābūt īpaši izglītotam, lai saprastu spēku samēru, un cilvēkam nav dabiski katru dienu cīnīties, karot un aizstāvēties. Latvieši grib vismaz dažreiz arī vienkārši dzīvot. Daudziem latviešiem vieglāk ir pateikt kādu vārdu krieviski, nevis uz visu dienu sabojāt garastāvokli, dabūt pa purnu un kaimiņu naidu. Padomju gadi iemācīja: nečurā pret vēju un nespļauj akā, var nākties no tās dzert. Tas, kurš neliecas, – tas lūzt.

Ir, protams, arī tādi cīnītāji, kuriem cīņas spars sakņojas psihē. Tiem ir nesaskaņas ģimenē, darbā vai citur. Visās sabiedrībās pastāv arī karojošais mazākums. Tie ir cilvēki, kuri nekad nav mierā un pat baznīcā dabū pērienu.

Ir tādi, kuriem ir paveicies labi iekārtoties, strādāt darbu, kur var atļauties krieviski nerunāt. Tie brauc uz servisiem, kur runā latviski, jo viņi spēj pakalpojumu apmaksāt. Viņi parasti ir tie lielākie nosodītāji un pamācītāji, ka vajagot piespiest okupantus runāt latviski, viņus vajagot mācīt runāt latviski.

Bet pārējie – pieraujas, nerunā pretī un tā izdzīvo.

 

Janičārs

 

Padomju birokrāta, un ne tikai, devīze bija jau iepriekš minētā: “Kareivis guļ, bet dienests iet.” Latviski nepareizi, jo dienestam nav kāju, bet doma šai devīzei ir tāda – neizcelies! Nebāz galvu ārā, nocirtīs. Viduslaikos cilvēku, kurš noziedzies, sēdināja mēslu mucā un ik pa laikam janičārs ar zobenu cirta gaisu virs mucas. Nepaspēji ienirt sūdos – galva ripoja!

Padomju cilvēks bija iedzīts sūdos, un tas iemācījās, lai galva neciestu, laicīgi “ienirt”. Rezultātā izauga ne viena vien paaudze ienirt protošo, un evolūcijas rezultātā vairums pat pamanījās dzīvot, galvu neizbāžot no mēsliem.

Tad nāca gorbija zvans, kas tos modināja. Tie, bailīgi pabāzuši galvas no mēslu mucām, lūkojās apkārt. Izrādījās, ka janičārs vai nu aiz vecuma ir nomiris, vai citu iemeslu dēļ devies prom. Šie, galvas no mēsliem izbāzušie, to nosauca par atmodu un dziesmoto revolūciju. Tie izrāpās no mucām, saķērās rokās un izcīnīja neatkarību. Ar ko viņi cīnījās, kam atkaroja? Tādus stulbus jautājumus šodien nav politkorekti uzdot. Okupanti, ieraudzījuši dziedošus cilvēkus, bailēs sakāpa tankos un devās prom.

Dziedošie saķērās rokās un atgriezās ierastajos mājokļos – mucās. Vide ierasta, un nav zināms, cik tālu janičārs aizgājis. Varbūt devies zobenu asināt, drīz atgriezīsies un uzkliegs: “Vietā!”

 

Muca

 

Ar to skaidrojamas mūsu saimnieciskās un politiskās, arī nacionālās neveiksmes. Sēžot mucā, neko atrisināt nav iespējams, tāpēc pusmiljons no mucām iztrausās un devās turp, kur mucās nav jāsēž. Viņu pasaules skatījums daudz nemainījās, bet dzīve kļuva drošāka, jo vairs nebija jāsēž mucā un blakus nestāvēja janičārs ar zobenu.

Neatkarīgās valsts pārvaldītāji ir nākuši no tām pašām mucām. Daži nav, jo ir pārāk jauni un nepaspēja janičāra zobenu redzēt, bet tas neliedz tiem turpināt devīzes būtību – nekad un nekādos apstākļos neuzņemties atbildību! Nekad, neko vienpersoniski nelemt. Atbilstoši padomju tradīcijām – jo mazāka līmeņa pārvaldnieks, jo mazāka līmeņa politiski ietekmīga persona, jo vairāk viņš uzdrošinās lemt.

Tā ir tipiska padomju cilvēka domāšana un rīcība. Jo svarīgāks lēmums ir jāpieņem, lai izlemj cars, valdība vai priekšnieks, un jo mazsvarīgāks, piemēram, kādu šņabi pirkt un ar kuru roku sievu sist, – to gan izlemšu es pats.

 

Sērga

 

Šāds pasaules skatījums pa visām šuvēm, pa visām šķirbām lien ārā, un tam ir pakļauta visa latviešu tautas dzīve un izdzīvošana. No tāda skatījuma rodas sociālā netaisnība, bezatbildība, šādas rīcības rezultātā simtiem tūkstoši iedzīvotāju ir bijuši spiesti pamest valsti, jo viņi apzinājās, ka ar šo mucā sēdēšanas sērgu, kauninot, pārliecinot, lūdzot un pat pierunājot, cīnīties nav iespējams. Nav iespējams pārveidot to, kurš mucā jūtas drošāk, stabilāk un kam mucā ir ierastāk un ērtāk.

Šī apmātība izriet no katra iebiedēta indivīda pasaules skatījuma, un tai nav kolektīva rakstura. Par kolektīvu rīcību tā kļūst tad, kad šie indivīdi apvienojas vai ir sistematizēti kādā konkrētā pašvaldības vai valsts pārvaldē. Un tad, šis “daiļums” izpaužas un ir labi pamanāms.

Gan medicīnā, gan izglītībā, ja amatpersonai ir jāizlemj, ja lēmums ir jāpieņem – padomju cilvēks neuzdrošinās to darīt vienpersoniski. Viņš neko nelems bez komisijas sasaukšanas, bez speciālistu atzinumiem, bez citādi domājošo viedokļa uzklausīšanas, un tad, kad pacients jau ir miris, tie, galvas pabāzuši no mucām, izlemj, ka tomēr jāārstē.

 

Spriešana

 

Praktiski nevienu likumu vienpersoniski likumdevējs neuzdrošinās pieņemt.

Cilvēki nez kāpēc naivi domā, ka pietiek tikai ievēlēt simts deputātus un viņi rosinās, lems, plenārsēžu zālē strīdēsies un ar balsu vairākumu jautājumu izšķirs. Nekā nebija!

Jebkurš jautājums pārvēršas par nebeidzamu spriešanu, diskutēšanu dokumentu plūdos, skatīšanu, vērtēšanu, interešu saskaņošanu un citām manipulācijām. Rezultāts parasti atspoguļo šīs sistēmas niecīgās iespējas. Visi pieņemtie lēmumi ir pilni pretrunu, nepilnību un kompromisu; rezultātā tos nebeidzami pilnveido, nozari reformē un likumus labo. Labojumi aizņem vairāk lapaspušu nekā pats likums.

Arī likumu piemērotāji, skaidrotāji un ieviesēji sēž mucās. Viņi rīkojas līdzīgi, līdz ķēdes apakšā kāds uzdrošinās šo likumu piemērot pa savam – tā, kā viņš to sapratis, vai tā, kā viņam šķiet pareizi. Jo viņš taču zina labāk par tiem, kas augstu sēž. Viņš pats zina, ar kuru roku sieva sitama.

 

Bailes

 

Katram lēmējam, katram domātājam, katram ierosinātājam ir personiskā ieinteresētība un savtīgās vajadzības. Katrs no minētajiem un neminētajiem ir pamanījies iekārtoties vai nu pašvaldībā, vai valsts pārvaldē. Vienīgais, no kā viņi baidās, ir zaudēt šo statusu. Viņi sevī un padotajos apspiež jebkuru iniciatīvu, ja tāda rodas. Visas iniciatīvas, visi jaunievedumi noved pie satricinājumiem, pie tā, ka mēsli mucā sāk burbuļot un viļņoties. Tā taču var aizrīties vai, glābjoties no viļņiem, pārāk daudz izslieties no mucas. Bet janičārs savu darāmo prot labi!

Viņi neuzņemas atbildību, neko neierosina, klusē, cik vien iespējams. Cita lieta ja darbība jāimitē, ja jādarbojas, papīrus stumdot, – tad viņi mēdz būt gana aktīvi, bet reti kad šie vārdi pārtop reālos darbos. Tie paliek vien labo nodomu protokolos.

Katra diena, katra stunda un minūte, ko viņi šajā amatā pavada, nes tiem taustāmu labumu. Katra mēneša beigās viņi saņem atalgojumu, piemaksas, darba vietas komfortu, sociālo nodrošinājumu un citus taustāmus labumus. Un tas viss – pateicoties tam, ka nebāž galvu no mucas ārā.

Personiskā labklājība, viņiem tuvu cilvēku labklājība tiem ir daudz svarīgāka par valsts un tautas likteņiem. Personiskā labklājība ir daudz svarīgāka par izglītības līmeni un veselības aizsardzību.

Katra stunda, katrs dokuments, katra komisija vainagojas ar algu mēneša beigās.

 

Lēmumi

 

Valsts pārvaldē un parlamentā ir tie paši cilvēki, kas vēl nesen dzīvoja blakus mucā. Tāpēc vairums no mums ir pārliecināti, ka gan viņi, gan citi rīkojas loģiski un pareizi. Mēs nez kāpēc savas galvas virtuāli pieaudzējam politiķa ķermenim un sagaidām, ka politiķa ķermenis rīkosies tā, kā galva uzskata par pareizu.

Lēmumus cilvēki pieņem un rīkojas galvenokārt emociju virzīti. Mūsu lēmumi vairumā gadījumu ir emocionāli. Mums patīk vai nepatīk, garšo vai negaršo, redzētais mūs emocionāli aizkustināja vai mums ir vienaldzīgs.

Valsts amatpersonas baidās no reālas atbildības un īstām sekām, tāpēc tie izdomāja mistisko politisko atbildību. Es taču tā nelēmu! Komisijā tas teica tā, tas iesniedza tādu atzinumu, tas tādu vērtējumu un vairums par to nobalsoja. Atbildīgo nav!

Manuprāt, šajā ziņā situācija ir bezcerīga. Tikai lieli satricinājumi spēj būtiski mainīt mūsu pasaules skatījumu un sagraut mucas, kurās sēžam.

 

 

Komentārs pēc raksta publicēšanas portālā “Pietiek.com”

 

A.P.: Latviešu pelēko zvirbuļu (“caurmēra latviešu”…) masveidīgā dziļā aprobežotība, gadsimtiem ilgi ģenētiski nostiprinātā verdziskā paklausība sintezē ar veikli iezombēto kompradoru garu pēcpadomju laikā noteikti traucē saprast galveno… Noteikti tiekamies ar parādību, kura nepaliek bez Dieva soda. Un sods ir nīkuļojošā dzīve, tautas izmiršana, kriminālais kapitālisms, pēdējās vietas Eiropas visos statistiskajos apkopojumos. Latviešu pelēko zvirbuļu (“caurmēra latviešu”…) portrets ir komplicēts. Tas nav vienvirziena, vienas krāsas un otas viena triepiena rezultāts. Latviešu mietpilsoņi nav tikai mietpilsoņi – tā teikt, vienkārši muļķi ar primitīvu apziņu. Latviešu muļķu satelīts ir kaut kāda idiotiska pašpārliecinātība, iedomība, augstprātība, nelietība, savējo nicināšana un graušana, agresīva visgudrība, stulba domāšana, nespēja saskatīt galveno, nepateicība, zemiska gatavība atbalstīt jebkuru amoralitāti un tāpēc nekaunēšanās apgalvot, ka 2+2=5.

Latviešu mietpilsoņiem nekas nav svēts (arī brīvība, neatkarība, suverenitāte), un viņi spēj vienīgi lišķīgi tēlot svētuļus. Piemēram, 2003. gada referendumā ar mežonīgu entuziasmu atteicās no valstiskās suverenitātes, bet pēc tam turpina siekalīgi tēlot “valstsgribu” kā aptaurēti idioti. Citās tautās muļķi parasti neatbaida, nekaitina, neizraisa pretīgumu, dziļu nepatiku. Ar latviešiem tā nav. Muļķi atbaida, kaitina, izraisa pretīgumu, dziļu nepatiku. Bet vispār – latvieši mostas! Sākusies latviešu īstā “atmoda”! Latviešu pelēkie zvirbuļi… ir sākuši masveidā apzināties, ka ir principā nekur nederīgs antropoloģiskais materiāls, kas ir šķērslis saprātīgiem latviešiem un cittautiešiem Latvijā. Tāpēc ir sakāpināta vēlme vainu meklēt ārpus sevis un nelietīgā veidā vainot pašiem savu pagātni, piemēram… stulbi neapzinoties tādas darbības debilitāti. Tā ir agonējošu izdzimteņu taktika un stratēģija.

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.22(444) [2019. gada 22. novembris–5. decembris]