Gundega Jaunzeme
Esmu piedzimusi skaistajā un klusajā Sēlijā. Un pēcāk vēstules rakstījusi tuviem cilvēkiem uz Aknīstes, Ilūkstes, Jēkabpils un Daugavpils rajoniem. Taču neviens man nav teicis, ka caur šīm izmaiņām – “teritoriālajām reformām” – kaut kas būtu uzlabojies viņu dzīvē. No šī tad arī vajadzētu mācīties. Tikmēr cilvēku laukos kļūst arvien mazāk. Te jau acīmredzot arī tas āķis. Mums jāveido reformas tā, lai tās atbilstu arvien sarūkošajām cilvēku skaitam. Un galvenais jāmāk saskaitīt, atņemt un reizināt. Ja mēs saskaitām visu to skolotāju algas, kurus atlaižam, slēdzot skolu, tad iegūsim algu pielikumu tiem, kas paliek. Te nav svarīgi, ka paliek bez saimnieka svaigi izremontētā skola, ka jāmeklē autobusi bērnu pārvadāšanai, ka tie sliktos ceļos salūzt, ka bērniem jāceļas vairākas stundas pirms mācību laika sākuma un ka beigās no visa tā pārgurušais tēvs vai māte galu galā pats kravā somu, lai pārvāktos uz citu dzīves vietu… Par tādu jēdzienu kā psiholoģiskais komforts nemaz nerunāsim. To nevar ne saskaitīt, ne reizināt, ne dalīt. Un atlaistajiem skolotājiem būs jāmaksā bezdarbnieku pabalsts. Bet tas jau būs no citas ministrijas līdzekļiem.
Te mēs arī nonākam pie jautājuma. Esot, redziet, jābūt zināmam skaitam cilvēku, lai veidotu kādu administratīvo vienību. Cik? To mēs nezinām. Atbildi mēs lūgsim Eiropas Savienībai, Dānijai, Zviedrijai, Portugālei vai vēl kādam. Vēl jo vairāk tad, ja piekrituši svešai gudrībai, mēs varētu dabūt kādus līdzekļus, ko savā starpā sadalīt. Kurš ir teicis, ka noteiktā vietā dzīvo noteikts skaits cilvēku? Un ja nu kaut kur pietrūkst vai ir par daudz? Starp citu, arvien sarūkošo iedzīvotāju skaitu valsts austrumu pierobežā jau var uzskatīt par valsts nodevību , nemaz nerunājot par Latvijas radio vai televīzijas programmu uztveršanas trūkumu.
Staļins zināja, ka mums jādzīvo kolhozu ciematos. Godmanis zināja teikt, ka civilizētajā pasaulē tikai trīs procenti dzīvo laukos, un savālēja Latviju pilnu ar krāšņos papīros ietītiem subproduktiem, novācot Latvijas mazo zemnieku no sava ceļa. Viens pasludināja, ka valsts jāvada kā uzņēmums un jāaizvāc viss, kas “neatmaksājas” – vai tie būtu dzelzceļi, vai pasts, vai… Panākot vajadzīgo efektu: kur nekā nav, tur neviens nedzīvo.
Nu teic, ka visa pasaule dzīvojot pilsētās. Un, ja nu pēc gadiem visa pasaule gribēs dzīvot laukos? Ko tad mēs darīsim?
Krieviem ir labs vārds – samodur. Latviski tas būtu pašmuļķis. Pats sev muļķis.
Reizinātājs, dalītājs un saskaitītājs. Četru klašu līmenis. Beidzis augstskolu. Baidos, ka tas ir bijis arī šīs augstskolas līmenis.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(443) [2019. gada 8.–21. novembris]