Blogeris
Livejournal.com
Kaut kad 1980. gadā, kad pabeidzu Medicīnas institūtu, kāda mana kursa biedrene no kaimiņu grupas atgriezās no ceļojuma uz VDR (Austrumvāciju), kur viņa apciemojusi savu vīru, kurš dienēja tur par virsnieku padomju karaspēka grupējuma sastāvā.
Es atceros, gāju garām studentu auditorijai un dzirdēju viņas iespaidus par braucienu. Meitene bija no tām, par kurām bez mazākās ironijas varētu teikt: “Skaistule, teicamniece, sportiste, komjauniete.” Un vēl patriote. Pēc institūta beigšanas es ar viņu vairs nesatikos, bet droši vien viņa ir bijusi izcila ārste un kļuvusi par nodaļas vadītāju vai galveno ārsti.
Toreiz vestibilā viņa gluži vārījās no sašutuma: nelieši vācieši, neģēļi, draņķi, nogalinātu visus (par “nogalinātu visus” vēl tagad atceros). Man kļuva interesanti, kas tad ar viņu notika Vācijā, – kāpēc šī jaukā būtne pēkšņi pārvērtusies par aizkaitinātu tīģerieni. Vai nu viņu tur iekaustīja, vai aplaupīja, vai arī, nedod Dievs, izvaroja vai ko tamlīdzīgu.
Viss izrādījās daudz prozaiskāk. Vācieši, pēc viņas vārdiem, nedemonstrēja tādu augstās cieņas pakāpi pret okupācijas armiju, kādu šī armija, viņasprāt, ir pelnījusi. Viņi nesmaidīja un nesasveicinājās, bet tikai drūmi caur pieri skatījās uz atbraukušajiem krieviem. Tas ir, svešā valstī viņa jutās kā tāda romiešu patriciete, kas apciemojusi pakļauto Vāciju un no nicināmajiem plebejiem pieprasa, lai tie kristu zemē viņas priekšā un skūpstītu viņas kurpes. Pazīstama sajūta, vai nav tiesa? Kāpēc daudzi spalvas brāļi šeit “Livejournal.com” vai citās krievvalodīgajās vietnēs, tik asi ienīst dažus blogerus, arī jūsu padevīgo kalpu? Tieši tāpēc, ka mēs nevēlamies skūpstīt patriciešiem kurpes. Pat ja esi galēji pieklājīgs, tik un tā lāsts pār tavu galvu nāks par jebkādu Kremļa režīma un tā nemirstīgā prezidenta kritiku.
Var teikt, ka mana kursa biedrene nodemonstrēja to, kas mūsdienās, maigi sakot, tiek saukts par krievu impēriskajām ambīcijām un šodien ir iemesls naidīgumam pret viņiem. Fakts, ka neviens toreiz no auditorijas neiebilda, ka tieši viesiem ir jāizrāda cieņa saimniekiem, nevis otrādi, skaidri parādīja, ka lielkrievu nacionālisms un šovinisms, par ko rakstīja jau Ļeņins, ir dziļi iesakņojušies Krievijas iedzīvotāju apziņā. Šajā ziņā mūsdienu krievi no urrā patriotiem un Putina cienītājiem maz atšķiras no Hitlera pielūdzējiem. Arī tur visi, kas neatzina Vācijas kā Eiropas hegemona lomu, tika uzskatīti par neliešiem un nekauņām.
Putina ambīcijas ir tādas pašas kā Hitleram: viņam gribas valdīt, vismaz bijušās cariskās Krievijas teritorijā un varbūt arī tālāk. Traucē tikai ASV, Lielbritānija un NATO. Tāpēc arī ir naids pret šīm valstīm un struktūrām. No šejienes arī trampomānija sākas – “ņedoimperci” (tie, kam pietrūkst impērijas, – “DDD” piez.) ļoti cerēja, ka šis kapitālists viņiem dos iespēju saimniekot Eiropā.
Tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām krievi sāka izturēties pret kaimiņiem kā pret otrās šķiras cilvēkiem, kuriem ir jāpilda viņu kaprīzes un vēlmes. Uz Padomju Savienības republiku pamatiedzīvotājiem viņi raudzījās kā uz otrās šķiras cilvēkiem, izdalot viņiem subsīdijas par uzticību un lojalitāti un paužot naidu pret jebkādu nelojalitātes izpausmi. Pret kaimiņiem no citām valstīm izturējās kā pret vasaļiem, turot tos paklausībā aiz robežas ar militārā kontingenta palīdzību un nozīmējot tiem vadītājus no to skaita, kas bija lojāli Maskavai. Tiklīdz kaimiņi mēģināja dzīvot pēc savas izvēles, kā tas notika Čehoslovākijā, Polijā un Ungārijā, tūlīt iznira lielkrievu šovinisms un ar skaļiem lāstiem, kas adresēti nekaunīgajiem plebejiem, padomju karaspēks iznīcināja jebkādas brīvdomības un nacionālās pašapziņas izpausmes. Un tas viss notika manu tautiešu lielākās daļas piekrītošas rēkšanas pavadījumā, kad padomju tanki dārdēja Prāgas un Budapeštas ielās.
Deviņdesmitajos gados lielkrievu šovinisma sajūta nedaudz notrulinājās, bet 90. gadu beigās jau atkal sāka asi sevi izpaust. Ar apogeju Gruzijā un it īpaši Ukrainā.
Tagad krievi ir sašutuši un lauza galvu par to, kāpēc vairums valstu pret viņiem izturas slikti un, pēc viņu domām, piesienas katram ieganstam. Varbūt nevajadzētu censties cita acī saskatīt skabargu, bet gan savējā – baļķi?! Tad varbūt krievi pamanītu, ka viņu problēmās vainojami ir nevis ļaunprātīgie hohoļi, banderovieši, pšoki, pindosi, mazbriti, varžu ēdāji, makaronu rijēji un citi žīdi, bet gan viņi paši. Paši tāpēc, ka viņi uzvedas kā visīstākie hitlerieši. Bet hitleriešus neviens nemīl – nedz mirušus, nedz dzīvus.
Avots:
https://bar-chk.livejournal.com/1967169.html
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(443) [2019. gada 8.–21. novembris]