Latviešu strēlnieku padomju divīzijas
9. pulka strēlnieki Aleksandra dārzā Kremlī.
Maskava, 1918. gada pavasaris
Latviešu sarkanie strēlnieki ir devuši būtisku ieguldījumu Lielās Oktobra revolūcijas uzvaras lietā. Nākuši no nabadzīgajām zemnieku ģimenēm, bezzemnieku algādžu dēli kļuva par reālu un praktiski nesatricināmu spēku. Viņi aktīvi piedalījās Deņikina, Judeņiča un Vrangeļa karaspēka sagrāvē. Dzejnieks Demjans Bednijs rakstīja: “Latviešu nopelni iezīmēti; Par viņiem, kā likums, raksta: Jebkuri flangi ir nodrošināti, kad flangos – latvieši!”
Latviešu strēlnieku vienotā fronte 1919. gada sākumā atbrīvoja Latvijas pakļauto daļu no vācu okupantiem, kuri bija palikuši bijušo Baltijas guberņu zemēs pēc jezuītu kuratoru – Kompjeņas pamiera autoru – lēmuma.
Bet sākās viss ar to, ka 1917. gada novembra beigās padomju valdība aicināja latviešu brīvprātīgos doties uz Petrogradu, lai aizstāvētu revolūcijā uzvarējušo pilsētu. Uz aicinājumu nekavējoties atsaucās 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks. 28. novembrī 2,5 tūkstoši cilvēku ieradās pilsētā pie Ņevas.
Vietējā garnizona daļas un sarkangvardieši kooperējās ar latviešu kaujiniekiem, lai ieviestu revolucionāro kārtību Petrogradā.
Tieši latviešu vienības visaktīvāk piedalījās Krievijas Satversmes sapulces izkliedēšanā 1918. gada 5. janvārī. Tad latviešu strēlnieku formējumi prasmīgi atbruņoja anarhistus un dezertierus, kas nodarbojās ar marodierismu un laupīšanām.
Pirms tam jaunajai valdībai vajadzēja aizsargāt Smoļniju – un, lūk, vēl 26. novembrī Latviešu strēlnieku apvienotā rota devās uz Petrogradu. Šo rotu izveidoja Valkā, tā sastāvēja no 248 strēlniekiem un 5 virsniekiem, bet to komandēja Jānis Pētersons. 1918. gada februārī, pateicoties jaunajiem komandējošiem kaujiniekiem, Smoļnija aizsargu skaits sasniedza vairāk nekā pusi tūkstoša cilvēku. Rotu skaits tika pārsniegts. Un drīz vien tika izveidots Smoļenskas apvienotais latviešu strēlnieku bataljons.
Visuzticamākie un pārbaudītie latviešu strēlnieki personīgi apsargāja Ļeņina kabinetu, kad viņš strādāja un sagatavoja dekrētus. Katru rītu, ierodoties darbā, Ļeņins laipni sasveicinājās ar latviešu strēlniekiem un atbildē dzirdēja dežūras sveicienus. Viņiem pirmās sociālisma valsts veidotājs 1918. gada 20. februārī teica programmas runu, kurā pateicās kaujiniekiem-latviešiem par viņu vīrišķību un varonību.
Kad marta sākumā Padomju valdībai bija jāpārceļas no Petrogradas uz Maskavu, vilcienu ar varas struktūru locekļiem pavadīja un apsargāja brīvprātīgo latviešu strēlnieku vienība.
No 1918. gada maija līdz oktobrim jaunizveidotā 9. latviešu strēlnieku pulka kaujinieki apsargāja Kremli. 1918. gada janvārī aizsākās kaļediniešu sacelšanās. Kazaki – baltie kontrrevolucionāri – Donā vērsās pret padomju varas nodibināšanu. 1917. gadā Baltā armija uzsāka uzbrukumu Donbasam, bet 15. decembrī Alekseja Kaļedina karaspēks ieņēma Rostovu. Šajā laikā Krievijas dienvidos apvienoto padomju karaspēku komandieris Vladimirs Antonovs-Ovsejenko personīgi pavēlēja latviešu strēlniekiem apspiest nemierniekus.
Lai veiktu operāciju pret Kaļedina apakšvienībām, tika nosūtīts 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks, kas iekļāvās Rūdolfa Siversa lielās vienības sastāvā. Tieši šie kaujinieki nospēlēja izšķirošo lomu Rostovas atbrīvošanā no kaļediniešiem 1918. gada 2. februārī.
Lai gan balto kazaku formējumi centās glābt situāciju, tomēr viņu paliekas tika aplenktas un sakautas ar aktīvu latviešu kaujinieku līdzdalību, it īpaši kaujā pie Umanskas ciema.
1918. gada janvārī latviešu strēlnieku vienības iesaistījās ne tikai nemiernieku Donas kazaku sagrāvē. Ar Padomju virspavēlniecības rīkojumu 1. Ustj-Dvinskas[1] latviešu strēlnieku pulks tika nosūtīts uz Baltkrieviju, lai cīnītos par sociālistisko iekārtu. Strēlniekus personīgi uzņēma un pārbaudīja Revolucionārā lauka štāba pārvaldes priekšnieks Jukums Vācietis, kurš dzimis Kurlandes (Kurzemes) guberņā. Tajā laikā Baltkrievijas teritorijā klaiņoja 25 tūkstošus lielais Dovbora-Musņicka 1. poļu korpuss, kas izveidojās vēl Pagaidu valdības laikā un ar ko aktīvi cīnījās latviešu strēlnieki.
Vācu ofensīvas dēļ lielākā daļa latviešu strēlnieku, kas kļuva par Iksolastrela[2] galveno varas atbalstu, tika evakuēti dziļi Krievijā, un bijušās Baltijas provinces okupēja Ķeizara armija. Kad radās jautājums par Sarkanās armijas izveidošanu, strēlnieku organizācijas Komiteja iestājās par latviešu strēlnieku pulku saglabāšanu.
1918. gada martā, Brestļitovskas miera līguma[3] noslēgšanas laikā, latviešu sarkanarmieši izklīda pa dažādām dislokācijas vietām. Daļa izvietojās Bologojē, daļa – Maskavā, Novgorodā, Vologdā. Visas šīs atšķirīgās vienības ar 1918. gada 13. aprīļa pavēli tika pievienotas latviešu strēlnieku divīzijai, kas kļuva par nozīmīgu soli latviešu–sarkanarmiešu brīvprātīgās kustības organizēšanā.
Novembra beigās divīzijā bija 17 tūkstoši cilvēku (salīdzinājumam: aprīļa vidū tās skaits bija aptuveni 7 tūkstoši cilvēku).
Latviešu strēlnieku vienību pastāvīgi papildināja bēgļi no trūcīgām strādnieku ģimenēm. Cilvēki bēga no vācu okupācijas administratīvā jūga. Šiem jaunajiem cilvēkiem visbriesmīgākais murgs bija vācu kundzības atjaunošana. Arī evakuētie latviešu strādnieki no rūpnīcām Harkovā, Ufā, Saratovā un citām Volgas apgabala pilsētām ar prieku pievienojās latviešu strēlnieku kustībai.
Šajā laikā latviešu vienības kā ātrās reaģēšanas spēks tika komandētas uz viskarstākajiem punktiem, lai operatīvi likvidētu pretpadomju uzbrukumu perēkļus.
Lūk, dažas no lielākajā pilsētām, kurās kontrrevolucionāro sacelšanos 1918. gada vasarā galvenokārt apspieda latviešu sarkano strēlnieku spēki: Staraja Rusa, Muroma, Ribinska, Novgoroda, Kaluga, Jaroslavļa.
Tomēr latviešu strēlnieku būtiskākais uzdevums bija līdzdalība kreiso eseru sacelšanās apspiešanā Maskavā, kuras cēlonis bija Vācijas vēstnieka Vilhelma fon Mirbaha slepkavība, kuru 1918. gada 6. jūlijā veica Jēkabs Bļumkins.
1,3 tūkstoši nemiernieku sagrāba čekas ēku, galveno pastu un telegrāfu – situācija galu galā bija draudīga. Ļeņins saprata, ka par latviešu strēlniekiem drošākus un uzticamākus cīnītājus kreiso eseru sacelšanās apslāpēšanā atrast ir praktiski neiespējami. Sacelšanās apspiešanas plānu personīgi izstrādāja Jukums Vācietis.
Rezultātā 1., 2., 3. un 9. pulka rotas, kas sastāvēja no 720 durkļiem, ložmetēju komandas un artilērijas ieročiem, rītausmā izdarīja spēcīgu triecienu ienaidniekam. Ievērības cienīgs ir fakts, ka iepriekšējā vakarā latviešu strēlnieki-diversanti bez lieka trokšņa ieņēma galveno telefona staciju Petrogradā, atņemot kreiso eseru nemierniekiem iespēju operatīvi un netraucēti sazināties.
Agri no rīta strēlnieki ieņēma Pokrovskas kazarmas – stratēģiski svarīgu punktu. Nemiernieku pārvaldītais rajons nonāca pilnīgā ielenkumā. Tādējādi kreisos eserus latvieši iedzina “katlā”. Latvieši sāka prasmīgi apšaudīt nemiernieku formējumus, kas vēl līdz pusdienlaikam, nespēdami izturēt milzīgo spiedienu, metās bēgt.
Kreiso eseru sacelšanās apspiešanā un to atbalstītāju ieņemto kvartālu attīrīšanā piedalījās arī Bēla Kuna pakļautībā esošie Ungārijas un Austrijas komunisti. Kā teikts Pētera Stučka memuāros, tieši tajā brīdī latviešu strēlnieki nopelnīja Ļeņina uzslavu par to, ka tie bija revolūcijai visuzticamākā Sarkanās armijas daļa.
Latviešu strēlnieku padomju divīzijas 9. pulka strēlnieki
Kremlī pie lielgabala–cara. Maskava, 1918. gads
Pēc šī raksta publicēšanas sociālajos tīklos raisījās asas diskusijas. Pārsteidzoši, bet paši latvieši brūk virsū latviešu [sarkanajiem] strēlniekiem un nelepojas ar mūsu tautas izdaudzināto karotprasmi. Paši latvieši zākā savus strēlniekus, kas piedalījās revolūcijā Ļeņina vadībā, par asiņainiem. Tikmēr francūži lepojas ar Napoleonu, kurš bija ne mazāk “asiņains”; grieķi lepojas ar Aleksandru Lielo, kurš savos iekarojumos bija ne mazāk “asiņains”; citas tautas – ar saviem karotājiem.
Latviešu strēlnieks Ēvalds Valters: “Mana mīļā, mana drosmīgā arāju tauta!”
“Pilsoņu karš” sociālajā vietnē “FACEBOOK”
Līga Muzikante: Bez latviešu strēlnieku varonības, bez cara gāšanas, bez revolūcijas Krievijā, bez turpmākām Brīvības cīņām nebūtu neatkarīgas Latvijas valsts. Ļeņins nepalika parādā – un 1920. gadā tika parakstīts Miera līgums. Pagāja 20 gadi, un Staļins šo Miera līgumu lauza. Starp citu, Ļeņins brīdināja partiju, lai Staļinu nelaiž vadībā. Mēs zinām par Staļina vadīto latviešu masveida iznīcināšanu 1937.–1938. gadā Krievijā, mēs zinām par latviešu iznīcināšanu Latvijā pēc 1940. gada okupācijas. Tik ļoti Staļinam bija bail no latviešiem! Ne velti Kurzemes Cietoksnis palika neiekarots.
Kad gan latvieši atcerēsies savu cīņas garu un karotprasmi?! Arī nacionālie partizāni parādīja diženu drosmi. Okupanti vēl joprojām bradā mūsu zemi – viņi šoreiz ir jāpadzen nevis ar karaspēku, bet ar garaspēku, ar likuma spēku. Dekolonizācija paveicama, ja ir tautas GRIBA.
Latvieši, beigsim tēlot šļaukas, bet sacelsimies savā garā pret okupantu klātbūtni un mūsu tautas un valsts pazudināšanu!
Andris Stūrītis: Atkal tiek tiražētas muļķības, ka Ļeņins Latvijai ko solījis un dāvājis brīvību. Tieši jau paša Ļeņina vadībā, nedaudz vēlāk pēc Latvijas proklamēšanas, Maskavā tika izveidota Padomju Latvijas valdība ar Stučku priekšgalā, un mīļais labais Ļeņins uz Latviju sūtīja Sarkano armiju, lai Latviju nožņaugtu. Miera līgumu viņš bija spiests parakstīt, jo lielinieki tolaik nebija tik stipri un karu zaudēja.
Aivars Garda: Andris Stūrītis pats tiražē muļķības. Lai kā tur arī bija, bet fakts paliek fakts, ka Ļeņina vadībā tika parakstīts 1920. gada Miera līgums. Stučka ienāca Latvijā, nevis lai to iznīcinātu, bet gan tamdēļ, lai ieviestu komunismu. Latviešiem ir tiesības pašiem izvēlēties sabiedrisko iekārtu. Stučka galu galā zaudēja, jo latviešu tauta komunismu negribēja. Jā, Ļeņins palīdzēja Stučkam, nu un tad? Ne jau iznīcināt Latviju, bet palīdzēt iedibināt komunismu. Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.
Andris Stūrītis: Lai nu paliek Jums taisnība, ka iznīcināt un iedibināt komunismu ir divas dažādas lietas. Es tikai gribētu zināt, kur ir rakstīts ka Ļeņins Latvijai un pārējām apspiestajām tautām ir solījis brīvību. Viņa darbi to ne mazākajā mērā neapliecina. Tika darīts tieši pretējais. Tika mēģināts pakļaut visas tautas, sākot no somiem ziemeļos līdz Vidusāzijai dienvidos, un tur vainīgs nebija nekāds Staļins. Ja arī viņš par kaut kādu patstāvību runāja, tad tas bija viņa izpratnē. Kāda tā bija, es domāju, mums nav jāstrīdas. Arī pēc 1940. gada mums taču it kā atnesa brīvību.
Aivars Garda: Nezinu, jo tad tiem notikumiem klāt nestāvēju. Esmu lasījis, ka latviešu strēlnieki tamdēļ palīdzēja Ļeņinam, ka viņš ir solījis par šo palīdzību Latvijas neatkarību. Tieši Ļeņina darbi apliecina to, ka tieši viņš iedeva neatkarību Somijai vēl pirms Latvijas neatkarības. Tas, ka viņš visās valstīs gribēja revolūciju, ir pavisam cits jautājums. Taču plānu iekarot citas valstis ar ieročiem viņam nebija. Toties Staļins to izdarīja. Ļeņinu Staļina zvērībās vainot nevaram.
Par Ļeņinu ļoti labi izsakās Pats Dzīvās Ētikas Mācības Autors, kam visi notikumi ir zināmi labāk par mums. Par to varat izlasīt manās piecās īsajās intervijās laikrakstā “DDD”. Tās ir pieejamas manā profilā. Man Maitreija-Kristus ir Augstākā Autoritāte. Visi pasaules vēsturnieki, kopā ņemot, Viņam klāt nestāv… Tā, lūk!
Mums vienkārši ir ļoti daudz melīgas informācijas par Ļeņinu, ka ir izveidojušies nepamatoti aizspriedumi pret Ļeņinu. No tiem būtu jāatbrīvojas…
Andris Stūrītis: Bez Dzīvās Ētikas laikam vajag palasīt arī vēsturi…
Aivars Garda: Vēsturi ļoti bieži raksta nejēgas. Jūs neesat lasījis ne tikai Dzīvo Ētiku, bet arī labas vēstures grāmatas. Tamdēļ tik muļķīgi šeit spriedelējat. Diskusijas aizsācēja Līga Muzikante vēlas, lai šeit izskanētu gudri, nevis stulbi viedokļi. Tā kā ļoti pārdomājiet, vai Jums ir vērts spriest par jautājumiem, kurus nepārzināt?
Aivars Gedroics: Galvenais iemesls, kāpēc tauta neatbalstīja Stučku, bija tas, ka viņš redzēja Latviju nevis kā neatkarīgu valsti, bet kā Krievijas piedēkli, par to viņam bija strīdi arī ar Raini.
Aivars Garda: Es arī nebūtu atbalstījis Stučku.
Agris Dzenis: Neesmu Rēriha mācības pārzinātājs, taču no Aivara Gardas rakstītā rodas iespaids, ka Rērihs un tās būtnes, kuru vārdā viņš runāja un rakstīja, atbalstīja Ļeņinu…
Aivars Garda: Agri Dzeni, ja izlasījāt manas īsās intervijas par šo tēmu, tad vajadzētu būt skaidram, ko Augstās Būtnes atbalstīja, un ko nosodīja… Ja Valdonis Maitreija-Kristus atzinīgi novērtēja Ļeņina darbību, tad Viņam ir labāk redzams nekā visiem vēsturniekiem, kopā ņemot… Vēlreiz derētu izlasīt tieši Valdoņa domas par Ļeņinu un revolūciju – gan grāmatā “Vienkopa”, gan Vēstījumā Padomju Savienībai. Ja vēl tad kaut kas nav skaidrs, tad, visticamāk, problēma ir šo cilvēku pašiedomībā par savām zināšanām, kuras nav nekas salīdzinājumā ar Maitreijas-Kristus Viedumu. Nevajag vērtēt savas zināšanas augstāk par Augsta Gara Zināšanām. Tad viss nostāsies savās vietās.
Agris Dzenis: Paldies par atklātību un kodolīgu paskaidrojumu, kas ir Jūsu un domubiedru dievi un pravieši! Vai gadījumā neplānojat pārizdot Ļeņina kopotos rakstus?
Aivars Garda: Protams, ka labāk ir uzticēties Valdonim Maitreijam, nevis Agrim Dzenim vai visiem vēsturniekiem kopā. Palasiet, ko Valdonis Saka par Ļeņina grāmatām. Tās Viņam nepatīk, tātad mēs tās neplānojam izdot.
Agris Dzenis: Ja ir jāuzticas literāram vai iedomu tēlam, es labāk izvēlos Vinniju Pūku vai Karlsonu, nevis sarkani-teosofiski-ezotērisku valdoni.
Aivars Garda: Īpaši Jūsu pēdējais komentārs, Agri Dzeni, ir infantils. Nosaukt par iedomu tēlu To, Kurš ir devis Kristus Mācību un Agni Jogu, kā arī Slepeno Doktrīnu, ir ļoti bērnišķīgi, augstprātīgi un dumji. Agni Joga un Slepenā Doktrīna ir pieejama visiem. Tajā skaitā arī vēsturniekiem-izglītotajiem muļķiem, kuri par tām neinteresējas. Par to, ka jau tūkstošiem gadu ir pieejamas Valdoņa Maitreijas agrākās Mācības, kā, piemēram, Jaunā Derība, ceru, ka pat tāds jokains personāžs kā Agris Dzenis nav jāpārliecina? Bet varbūt tomēr ir jāpārliecina?… Tad lai to dara kāds cits, man nav laika izglītoto muļķu audzināšanai…
Agris Dzenis: Vai dieniņās, man tāda pārliecināšana nav vajadzīga, arī ja kāds samaksātu man par tās uzklausīšanu!…
Aivars Garda: Vēlaties arī turpmāk būt par izglītotu muļķi – uz veselību! Brīva griba ir svēta lieta…
Raimonds Bērziņš: Nu ja, vēsturnieki ir tik infantili, ka neatzīst nekādus sadomātus tēlus un saka, ka Slepenā Doktrīna, laikam, nemaz nav tik slepena, ja to var nopirkt grāmatveikalā.
Aivars Garda: Vai Raimonds Bērziņš pats pieteicās par izglītotu muļķi? Neviens viņu aiz mēles neraustīja… Lai nevaino mani.
Bottom of Form
Jānis Labrencis: Klausieties, ko saka sens un gudrs cilvēks. Arī toreiz cilvēki nezināja kam pieslieties, kam ticēt. Komunisti izplatīja saukli brīva Latvija brīvā Krievijā. Uz tā uzķērās daudzi. Caru negribēja neviens, tāpēc daudzi pieslējās boļševikiem. Ļeņins no paša sākuma brīdināja, lai nedod Staļinam varu, ka viņš esot nežēlīgs tirāns. 1924. gadā pēc Ļeņina nāves vasarā sasauca kompartijas ārkārtas kongresu. Ar dažu (2–3) balsu vairākumu ievēlēja Staļinu. Balsošana bija aizklāta un nevarēja pateikt, kuri balsoja pret. Tāpēc drošības pēc Staļins drīz vien iznīcināja pilnīgi visus kongresa delegātus. Trockis aizmuka uz ārzemēm. To arī drīz vien novāca. Kā notika Staļina ievēlēšana, nezina vairs neviens. Vienīgi, ja Trockis atstāja kādu rakstītu ziņu.
Arī šodien cilvēki nesaprot, ka nedrīkst balsot par varas partijām. Jaunās nespēj to pārliecinoši pierādīt. Ļeņins paspēja ieviest NEP (Jaunā ekonomiskā politika – kr.v.). Tad zemniekiem vajadzēja samaksāt zināmu nodokli un pārējo varēja paturēt. Nepilnos 10 gados panāca strauju lauksaimniecības attīstību, bet Staļins visus izkulakoja un sadzina kolhozā. Es arī gribu laukos ieviest Jauno ekonomisko politiku. Lasiet manu blogu: www.janis-labrencis.mozello.lv
Madara Valdmane Es brīnos, kā paši latvieši var būt tik aprobežoti un nesaprast, ko raksta Aivars Garda un laikraksts “DDD” kopumā? Viņi taču necildina Padomju Savienību vai okupāciju, bet gan tieši pretēji. Viņi norāda uz to, ka Padomju Savienībā nebija to ideālu, kurus sludināja un par kuriem cīnījās Ļeņins! Kas mums, latviešiem, par stulbumu uznācis, ka neprotam vairs graudus no pelavām atšķirt? Ļeņins latviešiem neko sliktu nav nodarījis! Arī tautā ļoti mīlētais aktieris Ēvalds Valters bija sarkanais strēlnieks, kurš palīdzēja Ļeņina vadītajai revolūcijai. Atcerēsimies Ēvalda Valtera vēsturisko uzrunu:
“Mana mīļā, mana drosmīgā arāju tauta! Drosmīgā, sīkstā, izturīgā tauta, par kuru daina vēsta šādus vārdus: “Man pieder tēvuzeme ar visām atmatām. / Man pašam kungam būt, man pašam arājam!” Pagāja gadu simti, un tos pašus drosmīgos vārdus atkārtoja izcils mūsu tautas dzejnieks: “Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, / Mēs gribam te paši sev likumus lemt. / Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, / Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt.” Šīs idejas iedvesmoti, pulcējās rindās kaujai vecie latviešu strēlnieki. Mēs lējām asinis par brīvu Latviju. To saprata Ļeņins. Latvija kļuva par suverēnu valsti. Es ticu, ka arī tagad pēc ilgās nakts ir ataususi diena.”
Aivars Garda: Visi mūsu nenopietnie oponenti! Izlasiet Ēvalda Valtera runu, un kā teica slavenās kinokomēdijas “Operācija i” varonis: “Mācieties, studenti!”
Liene Apine: Andri Stūrīti, Ļeņins deva brīvību ne tikai Latvijai, bet arī, piemēram, Lietuvai un Igaunijai. Teroram, ko, nelietīgi slēpjoties aiz komunisma saukļa, veica Staļins, nav nekāda sakara ar Ļeņina nesto komunisma ideju. Pievienojos Aivara Gardas aicinājumam izmantot iespēju paklusēt, ja līdz šim kultivētie aplamie priekšstati ir aizmiglojuši spēju ieraudzīt Patiesību.
Turpmāk vēl…
[1] Daugavgrīvas 1. bataljona nosaukums – “Ustj-Dvinsk”.
[2] Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja (Iskolastrels)
[3] Brestļitovskas miera līgums (oficiālais nosaukums – Miera līgums starp Vāciju, Austroungāriju, Bulgāriju un Turciju no vienas puses un Krieviju no otras puses) bija starpvalstu līgums, ko parakstīja 1918. gada 3. martā Brestļitovskā (mūsdienās Bresta) starp Centrālajām lielvalstīm (līgumā – Četru valstu savienību) un Krieviju. Līgums formāli izbeidza Krievijas dalību Pirmajā pasaules karā. Līguma rezultātā Padomju Krievijas valdība atteicās no tiesībām uz tagadējo Baltkrievijas (daļēji), Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Somijas un Ukrainas teritoriju.
Saistītie raksti: Flangos: LATVIEŠI. 2. daļa