Likumi un tikumi

Vilhelms Ļuta, Žurnālists

Pasaules valstīs vairumā gadījumos godbijīgi atzīmē savas uzvaras un neizceļ sakāves. Diemžēl Latvija šajā ziņā ir izņēmums. Savas uzvaras latvieši nesvin, toties ar pusmastā nolaistiem karogiem un sēru lentēm plaši piemin traģiskos notikumus.

Lai celtu tautas pašapziņu, tomēr vajadzētu sākt cildināt uzvaras – sākot ar slavenajām Saules, Durbes, Garozes[1] kaujām un beidzot ar latviešu dižuzvaru pār sarkanajiem lieliniekiem, kas noslēdzās ar 1920. gada 11. augustā parakstīto Miera līgumu starp Latviju un Krieviju.

Šajā līgumā noteikts, ka “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi.”

Miera līgums joprojām ir spēkā, un tā tekstu vajadzētu iekalt pieminekļos Neatkarības laukumā pie Saeimas un Uzvaras laukumā Pārdaugavā. Šādi pieminekļi būtu labs īstenās Latvijas vēstures atgādinājums gan pašiem, gan okupantiem un tūristiem. 2005. gada 12. maijā Saeima “Deklarācijā par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu” ietvēra arī atsauci uz 1920. gada Miera līgumu. Gaisā pavīdēja cerības par deokupācijas iespējām. Taču realitātē nekas tamlīdzīgs joprojām nav noticis. Vēl vairāk. Deokupācijai būtībā tikusi ieslēgta atpakaļgaita.

2007. gada 12. martā, parakstot robežlīgumu ar Krieviju, Putins lika atteikties no atsauces uz 1920. gada Miera līgumu. Agresora vēlmi ir viegli saprast, jo viņš grib rīkoties tāpat kā Hitlers, kurš savulaik skaidroja, ka “starptautiskie pakti ir spēkā līdz brīdim, kamēr tie ir noderīgi mūsu mērķim”.

Grūtāk saprast to, kāpēc mūsu varneši tik pazemīgi izpilda kremlistu prasības un atsakās no okupācijas seku likvidēšanas, no Latvijai nodarīto zaudējumu piedziņas. Cenšoties izpatikt agresoram un mēģinot sadzīvot ar piekto kolonnu, mūsu “tautas priekšstāvji” būtībā zāģē zaru uz kura paši sēž.

[1] Kauja pie Garozes bija viena no lielākajām kaujām Ziemeļu krusta karos, kurā Livonijas ordenis  cieta smagu sakāvi. Tā  notika 1287. gada 26. martā starp zemgaļiem un Livonijas ordeņa karaspēku. Pēc zemgaļu sirojuma Rīgas apkaimē un Ikšķilē ordeņa vienība tiem sekoja. Austrumzemgales mežos pie Garozes zemgaļi uzbruka ordeņbrāļiem un tos sakāva. Kaujā krita ordeņa mestrs Endorps un 33 ordeņa brāļi bruņinieki (no 40, kas bija piedalījušies zemgaļu vajāšanā), kā arī vārdā nezināms zemgaļu vadonis. – Red.piez.