Māris, Skaistkalnē
Tik tiešām – krievu kolonisti ar savu klātbūtni mums, iezemiešiem, joprojām cenšas uzspiest savu “kultūru”, “trīsstāvīgo mātes valodu”, “pareizāko” reliģiju, sagandēt dabu, izpostīt latvisko dzīvesziņu. Stafeti veiksmīgi turpina ienākušais anglo-sakšu dzīves stils – brends.
Izmantojot vecum veco kolonizatoru principu “Divide et Imperia” jeb “skaldi un valdi”, vietējie vietvalži pie mums dzīvē īsteno džungļu likumus, Darvina izdzīvošanas teoriju un ir dzemdinājuši uzvārījušos kampēju sugu. Tāds jēdziens kā “Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai” pie varas esošajiem politikāņiem ir tukša skaņa vien. Tiem Hotabiča burvju paklājs nebūs garants, lai paglābtos no Pērkondieva dusmības.
Žurnālā “Annas psiholoģija” var izlasīt psihiatra Jura Batņas atziņas par mūsu tautiešiem:
“Mēs gan sevi pozicionējam kā izteikti labās smadzeņu puslodes cilvēki – mēs esam tauta, kas dzied. Mēs neesam tauta, kas analizē vai tirgojas. Tāpēc jau materiālajā pasaulē neesam sevišķi veiksmīgi – kam Latvijā pieder bizness, nauda? Bet, ja paralēli intuitīvajai liksim tikpat spēcīgu kreiso loģikas [smadzeņu puslodi], mēs būsim spēcīgi. Ārējās, materiālās, pasaules spiediens mūsdienās ir milzīgs. Daudziem pat tik neizturams, ka bijuši spiesti pamest šo valsti. Es gan domāju, ka uz to mēs tiekam apzināti provocēti – braukt projām no šīs zemes ar tīro, skaisto dabu…”
Dzirdēts aprīļa joks, ka Latvija ir kļuvusi par optimistu valsti, jo visi pesimisti jau aizbraukuši uz ārzemēm, gandrīz vai iestājusies jau dolce vita (saldā dzīve). Ne jau savas zemes īstenie patrioti valdošajai kastai uzdāvināja bezgalīgo visatļautību Leiputrijā! Tā viendienīgā, nedomājošā ļaužu kopa, kurai primārais ir “maize un izpriecas”, neko vairāk par pastalām un “brīvo Latviju” diemžēl nav nopelnījusi.
Rudzu mēnesis mūsu tautas vēsturē asociējas ar liktenīgiem traģiskiem notikumiem. To negatīvās sekas iespaido mūsu pastāvēšanu vēl joprojām. Tagadnes kalendāru izdevēji, veidotāji ideoloģisku apsvērumu dēļ ir pacentušies maldināt sabiedrību par turpmāk manis minēto datumu svarīgumu, patiesumu.
1920. gada 11. augusts – Rīgā tiek parakstīts Latvijas–Krievijas miera līgums. Krievija uz mūžīgiem laikiem atsakās no pretenzijām pret Latvijas zemi un tautu. Vēlāk Krievija vienpusēji nodevīgi lauž šo līgumu. Bet kalendārā šajā datumā kā atzīmējama ir ierakstīta Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena.
1921. gada 21. augusts – Maskavā “gaišie” reformkomunisti pārņem varu, apspiežot neveiksmīgā puča rīkotājus. Rīgā L(PS)R de facto pasludina valstisko “neatkarību”. Bet kalendārā šajā datumā kā atzīmējama ir ierakstīta Konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanas diena.
1922. gada 23. augusts – Maskavā tiek parakstīts Molotova–Ribentropa pakts, klāt pievienojot slepeno papildprotokolu, kas paver ceļu Latvijas brīvvalsts okupācijai. Šim notikumam šogad aprit 80. gadskārta. 1989. gadā šajā dienā notiek Baltijas ceļš – pateicoties Latvijai kā vājākajam posmam, no Baltijas valstu vienotības nekas prātīgs nav sanācis. Bet kalendārā šajā datumā kā atzīmējama ir ierakstīta Staļinisma un nacisma upuru atceres diena.
Neticīgie, mazvērtības kompleksa pārņemtie – kāds ir jūsu pienesums latviešu saimes neatkarības un patiesas brīvības stropā? Ja savairojušies trani un māte barotāja aizlaidusies, tad ir pienācis pēdējais laiks spietot un dravā ieviest elementāru kārtību. Nav prāta darbs diskusijās sociālajās vietnēs “Facebook” un “Draugiem.lv”, kā arī citur informatīvajā telpā izgāzt savu žulti laikraksta “DDD” un Aivara Gardas virzienā! Attopieties, jo, kad Latviju pametīs pēdējais civilokupants un 4. maija režīms noliks savas pilnvaras, jūs, neticīgie, mocīs sirdsapziņas pārmetumi, bet neviens dievnams nepieņems jūsu grēksūdzi! Lietas būtība ir gauži vienkārša – visa tā saucamā postpadomju telpa (Krievzemi ieskaitot) atrodas lielu satricinājumu priekšvakarā un kuru katru brīdi var detonēt. Nekur akmenī nav iecirsts, ka L(PS)R otrā sērija turpināsies mūžīgi.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.16 (438) [2019. gada 23. augusts–12. septembris]