No kreisās: Liene Apine un Līga Muzikante
18. jūnijā “Radio Merkurs” studijā pie Jura Lapinska viesojās Liene Apine un Līga Muzikante, lai pastāstītu par mums, latviešiem, visbūtiskāko – par garīgo atdzimšanu, sacelšanos, atbrīvošanos no ārējiem ienaidniekiem un patiesības izzināšanu. Sniedzam ieskatu sarunā, kas izskanēja radio ēterā.
Saruna “Radio Merkurs” raidījumā “Gaismas pils”
Turpinājums no “DDD” Nr.12(434)
Liene Apine: Tumsonība slēpjas tajā apstāklī, ka cilvēki nevēlas izzināt būtību – pašu Dievu. Jebkuru doto Ziņu, jebkuru doto Mācību daudzi uzreiz tulko pēc sava izdevīguma vai patikas. Un arī fanātiskā pieķeršanās un turēšanās pie baznīcas sludinātās kristietības, pie vecajiem Rakstiem, nepieņemot Dzīvās Ētikas Mācību, liecina par to, ka cilvēki negrib, nevēlās izzināt Patiesību. Un tad nav jābrīnās, ka cilvēce tuvojas tai robežai, kur var notikt kataklizmas, kur būs lielas ciešanas, kur būs sāpes. Un laikraksts “DDD” mudina cilvēkus paņemt rokās Dzīvās Ētikas grāmatas, ar atvērtu sirdi tās lasīt, uzticēties tajās rakstītajā. Un tās ir vienkārši rūpes un cerība, ka cilvēki patiešām izmantos iespēju un izglābs paši sevi.
Līga Muzikante: Varbūt kādam radīsies pārdomas, kas ir Kosmiskais Tēvs. Katram cilvēkam ir tēvs un māte, caur kuriem mēs piedzimstam, jo citādi nevaram pasaulē nākt. Tieši tāpat ir notikusi arī garīgā – mūsu nemirstīgā gara grauda – Dzimšana.
Liene Apine: Aivars Garda intervijā “Glābjas, kas var” (publicēta laikrakstā “DDD” Nr.10(432) [2019. gada 24. maijs–6. jūnijs]) faktiski sniedz atbildi arī uz šo jautājumu. [..]
Līga Muzikante: Turpinot tēmu, mums vajadzētu saprast, ka Latvijas deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija nav panākamas ar kaut kādiem veciem līdzekļiem, piemēram, iešanu uz vēlēšanām. Tas būtu jāsaprot ikvienam, vērojot reālo patiesību. Mēs taču redzam, ka 30 gadu laikā nekas nav mainījies…
Juris Lapinskis: Ir gan mainījies! Tikai uz slikto pusi. Tas, ka mums liekas, ka kaut kādi procenti ir uzlabojušies, ka statistika rāda, ka krievu procentuāli mazāk kļuvis… tad latviešu ir vēl mazāk! Netiek pieskaitīti tie, kuri aizbraukuši un atpakaļ vairs nebrauks, – tie visi tiek ieskaitīti tajos procentos un sarakstos un radīta ilūzija, ka nu viss ir kārtībā – tie sūta naudiņu u.tml. Bet drīz ne tie sūtīs vairs, ne Eiropa dos naudiņu.
Līga Muzikante: Tomēr visšausmīgākais noziegums, kas paveikts, ir tas, ka paši latvieši ir samierinājušies ar ārējā ienaidnieka klātbūtni. Tātad notikusi garīgā degradācija.
Liene Apine: Manuprāt, daudziem šī raidījuma klausītājiem radīsies jautājums – kāds sakars ir deokupācijai un dekolonizācijai ar Dzīvās Ētikas Mācību? Un kādēļ laikraksts “DDD”, kura nosaukuma trīs burti – DDD – atšifrējas kā “deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija”, runā par Dzīvās Ētikas Mācību? Atbilde ir ļoti vienkārša. Neizprotot pasaules uzbūvi, neizprotot Kosmiskos likumus, kurus skaidro Dzīvās Ētikas Mācība, izmaiņas uz labo pusi nav iespējamas. Esam novērojoši – uz redakciju zvana cilvēki, kuri ir ļoti priecīgi, ka Aivars Garda savās intervijās aicina cilvēkus nevis iet uz vēlēšanām, bet garīgi sacelties. Pārsteidzošākais, ka gandrīz visi, kuri zvana un atbalsta šo nostāju, ir lasījuši Dzīvās Ētikas Mācību, lasa vai grib sākt to lasīt. Tātad ir jāsaprot saikne: vēlēšanās izzināt patiesību un līdz ar to arī spēja rīkoties taisnīgi.
Juris Lapinskis: Mācība ir teorētiskā bāze.
Liene Apine: Dzīvās Ētikas Mācība ir filozofijas, reliģijas un zinātnes sintēze. Un tādēļ ļoti liela atbildība ir jāuzņemas filozofiem, kuri neko nezina par Dzīvās Ētikas Mācību. No šāda aspekta, viņi nemaz nav pelnījuši, ka tos sauc par filozofiem, jo viņi pat nezina, kas ir Dzīvās Ētikas Mācība. Kā liekēži tie sēž savās akadēmijās, saņem algu, bet nepilda uzdevumu, kas filozofam būtu jādara – jāpauž cilvēkiem Patiesība. Un tādus ir pamats saukt par izglītotiem muļķiem.
Līga Muzikante: Dzīvās Ētikas Mācība māca attīstīt sevi, padarīt sevi labāku, paskaidro arī dzīves jēgu, kādēļ mēs šeit, uz zemes, esam iemiesojušies. Šobrīd latviešiem ļoti vajadzīga ir drosme. Tieši tāpēc Dzīvās Ētikas Mācība ir tā, kas māca uzdrošināties, kas pamato pienākumu cilvēkam kalpot vispārības labumam, nevis tikai savai labklājībai. Īstenībā jau tieši kalpošana pašlabumam mūsu tautu iznīcina. Latvietim ir jāizjūt savas tautas problēmas, sāpes un vajadzības un jāiedrošinās kalpot savai tautai, drosmīgi iestājoties par ārējā ienaidnieka padzīšanu, nevis uzticot to kādam citam, aizskrienot uz vēlēšanām un ievēlot kādu nodevēju tikai tādēļ, lai “Saskaņa” [it kā] nenāktu pie varas. Bet jāuzdrošinās sev pašam ikdienā dzīt okupantus projām – ar savu nostāju.
Atgriezīsimies pie “filozofiem” – izglītotiem muļķiem. Šī tēma ir ciešā saistībā ar to, ka Latvijā un visā pasaulē netiek izplatīta Patiesība, netiek skaidroti Komiskie likumi, pēc kuriem cilvēks un katra tauta dzīvo un attīstās. Gribu piedāvāt arī nelielu ieskatu intervijā ar Aivaru Gardu, kas publicēta “DDD” februāra numurā “Kas ir izglītots muļķis” (“DDD” Nr.3(425) [2019. gada 8.–21. februāris]).
Aivars Garda saka: “Par muļķi vārdnīcās ir skaidrojums: cilvēks, kam ir nepietiekami attīstīts, arī nepietiekami aktivizēts prāts. Tātad neizglītots muļķis ir muļķis bez izglītības. Par izglītotu muļķi skaidrojuma nav. Es domāju ar izglītotu muļķi to cilvēku, kuram prāts ir pietiekami attīstīts, lai gūtu izglītību, pat iegūtu doktora grādu, pat lai kļūtu par Nobela prēmijas laureātu, taču viņš nezina lietas, kas viņam viņa statusā būtu jāzina. [..] Es nesaukšu par izglītotu muļķi sētnieku vai kādu citu vienkārša darba darītāju, ja viņš to nezinās. Viņu uzdevums ir pildīt sabiedrībai derīgus darbus, kas nav saistīti ar izzināšanu tik augstā līmenī. [..]”
Liene Apine: Šeit vēlos parunāt par atbildību. Vai cilvēki, uzņemoties amatus, par to vispār domā. Vajadzētu domāt un uztraukties ikvienam, kurš grib būt valsts vadībā, kurš grib būt skolā par skolotāju. Mēs te runājam par izglītības reformu u.tml. skolotāji raud, ka viņiem ir algas par mazām, bet neviens neuzdod jautājumu – ko mēs mācām bērniem, ko dodam cilvēkiem? Vai šie cilvēki, kuri ir uzņēmušies sabiedrības un mūsu bērnu izglītošanu, vispār zina – un jautājums, vai viņi vēlas zināt patiesību. Ja mēs reiz runājam un iesākām diskusiju par fanātiķiem, ko varētu pielīdzināt arī tumsoņiem, tad tumsonis ir tas, kurš ne tikai nezina, bet kurš nevēlas zināt. Un, lasot komentārus feisbukā, uzdodot jautājumu par Dievu, rodas sajūta, ka tā ir tāda provokācija – viņi nemaz nevēlas šo atbildi. Un tas, manuprāt, ir ļoti bīstami, tādēļ gribu aicināt mūsu lasītājus un klausītājus: nolieciet malā to iedomību, paštaisnumu, paņemiet Dzīvās Ētikas Mācības grāmatas, izlasiet Klizovska “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati”, paņemiet Helēnas Rērihas vēstules, iedziļinieties un saprotiet, ka Patiesības uzzināšana, no vienas puses, ir ļoti liela atbildība, bet tā arī atbrīvo – iedod spēku, pārliecību saprast, kas ir pareizs, kas nav pareizs, un tad neradīsies šie muļķīgie jautājumi: kā tad zināt, kas ir patiesība?
Līga Muzikante: Dzīvā Ētika jeb Agni Joga māca attīstīt nākamo cilvēka uztveres pakāpi – jūtziņu. Tas ir nākotnes izziņas orgāns. Līdz šim mēs esam paraduši visu izzināt ar intelektu, bet ar to nepietiek, ir jābūt jūtziņai, kas spēj piekļūt augstām zināšanām, momentā atšķirt patiesību no meliem. Un tieši Agni Joga māca to attīstīt.
Gribu paturpināt interviju ar Aivaru Gardu, kas publicēta “DDD” februāra numurā “Kas ir izglītots muļķis” (“DDD” Nr.3(425) [2019. gada 8.–21. februāris]). “DDD” jautāja: “Jūsuprāt, kurš ir gudrāks – tas, kurš kļuvis par akadēmiķi, taču nekā nezina par Patiesību, kuru atklāj Dzīvās Ētikas Mācība, vai tas, kurš iemācījies vien lasīt, taču ņem rokās šīs grāmatas un sāk studēt?”
Liene Apine: Aivars Garda atbild: “[..] Es nesauktu par izglītotu muļķi cilvēku līdz brīdim, kad viņš pats nesāktu izrādīt savu muļķību, noliedzot, izsmejot vai zaimojot Mācību. Mēs visi kaut ko nezinām līdz kādam brīdim. Par to nebūtu jākaunas. Taču cilvēks kļūst par smieklīgu muļķi, ja tumsonīgi cīnās pret patiesību, kuru viņš patreiz vēl nespēj izprast. Var būt neizglītots, bet tomēr gudrs cilvēks. Viedums ne vienmēr ir atkarīgs no izglītības. Tas ir atkarīgs no cilvēka uzkrājumiem viņa iepriekšējās dzīvēs.”
Juris Laipnskis: Jā, grūti cilvēkiem saprast visas šīs lietas un problēmas, bet diemžēl jāmācās – no dzimšanas līdz kapa malai, es teiktu.
Līga Muzikante: Dzīvā Ētika reizē ir jauna Mācība, bet reizē arī nav jauna – tā pauž mūžsenu Patiesību, tikai tagad atklāj no tās vairāk nekā agrāk. Tas ir kā reizrēķins – mums tagad ir jāapgūst jauna reizrēķina pakāpe.
Juris Lapinskis: Es nesauktu Viņu par Kosmisko Tēvu – es To sauktu par Kosmisko Saprātu. Tas Tēvs jau nav kā vecītis, kas sēž uz mākoņa maliņas. Tas var būt tik augsts – šis Kosmiskais Saprāts –, ka mūsu izpratne un spējas nav spējīgas vai cienīgas to saprast. Kā slieka nesaprot, vai viņai govs uzkāpj virsū vai kas cits, tā arī mēs daudzas lietas nesaprotam, jo esam tikai niecīgas matērijas daļiņas, bet mūsos esot iekšā dvēsele. Protams, cik kuram tā ir attīstīta, cik zināšanas tur ir iekšā – tāds arī ir gala rezultāts. Tikai skatoties uz reālo dzīvi – tie, kuri ne par ko neinteresējas, tie šajā pasaulē nomirst krietni ātrāk, bet tie, kuriem ir smadzenes, šīs pasaules dzīvi turpina vismaz līdz 70/80/100 gadiem, rūpējoties gan par savu fizisko ķermeni, gan par smadzenēm. Bet, tikko šis saprāts zūd un smadzenes vairs nestrādā, kā vajag, tad arī fiziskā miesa ir lieka.
Liene Apine: Gribu teikt, ka tu, Juri, nonāci mazliet pretrunās pats ar sevi. Ja tu būtu uzmanīgi klausījies šo nelielu fragmentu, kuru nolasījām par pasaules uzbūvi, tu nepretstatītu Kosmisko Tēvu un Kosmisko Saprātu. Tu pareizi iesāki, ka esam daļa, tev patika teikt, ka Kosmiskais Saprāts ir radījis šo visu, tai skaitā arī mūs, ir ielicis daļu no Sevis ikvienā no mums (citi to sauc par dvēseli vai vēl kā), un pareizi, ka mūsu uzdevums ir šo dārgumu attīstīt, kļūt gudrākiem, izprast. Kosmiskais Saprāts tik ļoti par mums ir rūpējies, ka šīs bezrobežīgās zināšanas ielicis mums saprotamā valodā, saprotamā izpausmes formā – Dzīvās Ētikas Mācībā. Viņš sevi ir atklājis, izlicis mums uz paplātes, un viss, kas mums ir jādara – ir jāpārvar savs slinkums, jānoliek malā savi aizspriedumi, sava iedomība un jāpievērš uzmanība Viņam, jāizzina Viņš.
Un tajā brīdī, kad mēs sākam šo izziņas procesu, pasaule mainās, mēs ieraugām lietas pilnīgi citādākas, mēs saprotam, kādēļ mums ir jāpiedzīvo konkrētās ciešanas, kas mums no tā ir jāiegūst, kādēļ latviešu tauta ir nolikta šobrīd šādā situācijā, kas mums no tā ir jāiemācās, kādas īpašībās mums ir jāattīsta utt. Tas viss ir tik cieši saistīts, ka nevaru pat iedomāties to cilvēku dzīves, kuriem nav šīs zināšanas, kuriem nav pat vēlmes neko izzināt un saprast, kas un kā notiek. Dzīvot tādā aprobežotā tumsonībā, manuprāt, ir tik apgrūtinoši. Tas ir tas pats, kas aizbraukt uz svešu zemi, nezināt tās zemes valodu, nespēt saprast to vidi un kultūru un justies tādam pazudušam. Tāpat arī nezināt tās patiesības, kas ir Dzīvās Ētikas Mācībā – tā ir sevis ierobežošana, sevis mocīšana, dzīvošana kā cietumā.
Juris Lapinskis: Lielākā daļa jau dzīvo pēc loģikas: es esmu dumjš, un man ir labi. Kad sāk kaut ko redzēt un apjēgt, tad redz arī tās šausmas. Neprotot to visu, kas notiek, salikt pa plauktiņiem un nejaukt cēloņus ar sekām, iznāk lielas nepatikšanas. Tad labāk piekopt strausa politiku – iebāzt galvu smiltīs un domāt: ja es neredzu tās šausmas, kas notiek apkārt, un neprotu rīkoties, lai tās šausmas novērstu vai vismaz izbēgtu no tām, tad lai tā hiēna, šakālis vai vilks pieskrien klāt pārkož kaklu un pašu strausu apēd. Tā apmēram notiek mūsu reālajā dzīvē, jo cilvēki neinteresējas pilnīgo par neko.
Mūsu masu informācijas līdzekļi, izņemot avīzi “DDD” un “Radio Merkurs”, lielākā daļa ziņo tikai par laika apstākļiem vai kādu siltuma rekordu, kas no mums pilnīgi nav atkarīgs un neko mūsu dzīvē nemaina. Bet par nopietnajām lietām, kas mums traucē dzīvot un ir novedušas pie šīs iznīcības sliekšņa, pat jau otrā pusē tam slieksnim, tas viņus neskar – viņi uzskata, ka vieglāk ir neko nezināt.
Viss ir tik zemā līmenī, ka cilvēkiem šķiet, ka ar to vien, ka runā latviski, pietiek. Acīmredzot, ja tā turpināsies, tad itin drīz viņi arī savā starpā nesapratīsies, jo, klausoties Latvijas Radio un lasot šos modernos masu informatīvos līdzekļus, brīžiem vairs nevar saprast, par ko viņi runā. No vienas puses, tie paši krieviskie izteicieni ir palikuši mūsu atmiņā, no otras puses, angļu, vācu, amerikāņu izteicieni – jau nerunājam vairs pat latviešu valodā. Mēs nerunāsim latviešu valodā, ja šeit nebūs Latvijas, – nekādi likumi nepalīdzēs. Likumus viņi var izdot kaut tūkstoti – tie visi ir nulles vērtībā. Ja paši negribēsim, ja paši nesapratīsim, ja paši nevirzīsimies pareizajā virzienā, lai nenonāktu bezpalīdzīgā situācijā, nekas nepalīdzēs.
Līga Muzikante: Tāpēc ir jāsaprot, ka pie varas ir viens pūķis ar dažādām galvām, kuras sauc par varas partijām. “Saskaņa” ir viena galva, Nacionālā apvienība ir otra galva, Jaunā Konservatīvā utt. ir citas galvas – bet pūķis ir viens. Un tas pūķis ir pasaules vareno naudas maisu atbalstīts.
Liene Apine: Tu pareizi, Juri, raksturoji veidu, kā cilvēki domā. Viņuprāt, ja viņi nepievērsīs uzmanību sliktajam un ļaunajam, tad, pēc viņu domām, tas pazudīs un viņus neskars. Bet tā ir vislielākā muļķība. Man nesen bija saruna ar cilvēku, kurš sāka lasīt manis jau pieminēto Klizovska grāmatu “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati”. Kad jautāju, kā patika grāmata, viņš atbildēja: “Ļoti interesanta, bet es vairs nelasu, jo tur ir tā pastāstīts par tumsu, kas eksistē, ka man bail, es labāk to nelasīšu.” Bet tas ir absurdi!
Tā vietā, lai izzinātu, lai atklātu ienaidnieku, ļauno un tumšo spēku, kas stāv tev pretī, lai tu varētu to pieveikt, cilvēks, kā jau tu teici, iebāž galvu smiltīs, tēlo strausu un izliekas, ka tas viņu neskar. Bet tajā brīdī tas tieši skar viņu vēl vairāk. Kā tas teiciens: “Ja tu neinteresējies par politiku, tad politika sāk interesēties par tevi, jo tu neesi gatavs.” Tāpēc arī laikraksts “DDD” nepārtraukti atklāj cilvēkiem šo patiesību, arī publicējot “Cionas gudro protokolus”, atklājām ļauno plānu. Bet cilvēki paziņo: “Es to negribu lasīt, tas ir safabricējums…” Bet ir tikai viens vienīgs iemesls, kādēļ mēs to darām, – lai cilvēki uzzinātu, kas patiesībā notiek.
Juris Lapinskis: “Cionas gudro protokoli” nav safabricējums – to mēs tieši raidījumā ar Valdi Šteinu pārrunājām. Šveicē ir jau notikušas vairākas tiesas, kur viss tika pētīts un pierādīts. Bet par to tagad nerunāsim, paņemsim vienu muzikālu pauzīti un pēc tam gatavosimies raidījuma nobeigumam.
Turpmāk vēl…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.15(437) [ 2019. gada 9.–22. augusts]