No kreisās: Ausma Muzikante un Baiba Skrastiņa
Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes atbalstītāju Baibu Skrastiņu un dalībnieci Ausmu Muzikanti
Avots, kur smelt spēku un zināšanas
Baiba Skrastiņa: Mūsu sarunas sākumā vēlos pateikt paldies avīzes “DDD” veidotājiem par to, ka esmu iepazīstināta ar Dzīvās Ētikas Mācību. Tieši Dzīvā Ētika ir tā, kas dod spēku, ļauj saprast visu, kas patiesībā pasaulē notiek. Es iedevu to lasīt arī savai meitai – lai kopā ar mazmeitu pārrunā, jo šīs zināšanas ir nepieciešamas mums visiem.
DDD: Bet daudziem latviešiem Dzīvā Ētika liekas sveša.
B.S.: Nu, nē – Dzīvā Ētika nav un nevar būt sveša latvietim! Arī tautasdziesmās izskan, ka visam ir dvēselīte – gan kokam, puķei, pat akmenim. Mūsu tautai nevar būt svešas šīs dziļās, plašās zināšanas par Pasaules uzbūvi, par Kosmiskajiem likumiem, par dzīves jēgu. Jā, daudz zināšanu, ko pauž Dzīvā Ētika, nāk tieši no Austrumiem. Bet latvieši taču ir indoeiropiešu tauta – mēs arī esam nākuši no Austrumiem! Ne velti daudziem ir vēlēšanās aizbraukt uz Indiju, bet tiem, kas tur reiz pabijuši, gribas braukt vēl un vēl.
DDD: Dzīvā Ētika apvieno Austrumus un Rietumus?
B.S.: Jā, tieši tā.
Ausma Muzikante: Dzīvā Ētika ir zinātnes, reliģijas, filozofijas sintēze, tāpēc tā ir tuva ikvienai tautai gan Austrumos, gan Rietumos, gan Ziemeļos, gan Dienvidos.
DDD: Un tomēr – laikrakstam “DDD” mēdz pārmest, ka mums, latviešiem, lūk, esot savi dievi. Vai tad katrai tautai patiešām ir savs Dievs?
B.S.: Dievs ir Viens, bet var būt dažādi ceļi pie Viņa.
A.M.: Dzīvās Ētikas Mācība parāda šos ceļus pie Dieva, pie mūsu Tēva un Mātes, un paskaidro, kas cilvēkam ir jādara, lai izzinātu un dzīvotu saskaņā ar Viņa Gribu. Tās ir patiesas, no meliem brīvas zināšanas, kas tik ļoti nepieciešamas, lai mūsu tautai, lai mums pašiem būtu skaista nākotne.
B.S.: Esmu guvusi pārliecību, ka dzīvē nav svarīga tikai nauda un manta, bet gan ir jātiecas uz patiesām gara vērtībām, uz sevis pilnveidošanu. Pasaule ir iekārtota tā, ka pie varas ir jābūt gudriem cilvēkiem, tādiem, kuriem ir Dzīvās Ētikas Mācības zināšanas, – tad atjaunotos taisnīgums, līdzsvars un sāktos augšupeja, nevis turpinātos degradēšanās, kā tas ir pašlaik. Bet mūsu pašreizējie varneši nav tādi – viņi latviešu tautas labā nestrādā.
DDD: Pat bez Dzīvās Ētikas dziļajām zināšanām vajadzētu būt skaidram, ka okupāciju un kolonizāciju var izbeigt tikai deokupācija un dekolonizācija…
A.M.: Tas, ka Latvijā vēl joprojām netiek īstenota Deklarācija par Latvijas okupāciju, netiek novērstas okupācijas sekas, norāda uz varnešu nodevību, uz garīgu degradēšanos, kuras dēļ bojā iet mūsu tauta un valsts. Taču iepazīšanās ar Dzīvo Ētiku man dod drosmi pretoties šai nodevībai, ticību taisnības uzvarai un spēku neiekrist bezcerībā. Un es zinu, ka “DDD” veidotāju garīgā enerģija un izturība nāk no Dzīvās Ētikas jeb Agni Jogas zināšanu īstenošanas dzīvē. Šajā Mācībā var bezrobežīgi smelt gara spēkus.
Vēlēšanas: kangaru varas instruments
Baiba Skrastiņa: Runājot par varnešiem, vēlos pieskarties vēlēšanu tēmai. Kāda gan jēga iet uz vēlēšanām, lai balsotu par cilvēkiem, kas pat nedomā veikt dekolonizāciju! Viņi paši piesakās: ja būšu deputāts, visu jums došu… tikai ne patiesu brīvību. Piemēram, dakteris Rubins, kurš plātās, ka ir piecu bērnu tēvs, tādēļ par viņu esot jābalso. Sanāk, ka arī man jāskrien un jābļauj: man ir trīs bērni, visi strādā, visi maksā nodokļus, tādēļ balsojiet par mani, dodiet man iespēju braukt uz Briseli, lai varu rūpēties par demogrāfiju! Bet par pamatproblēmu – par dekolonizācijas veikšanu – neviens nerunā. Un tādēļ es uzskatu, ka uz vēlēšanām iet ir kaitīgi, jo tādējādi tiek iebalsoti tie, kas veicina tā saucamo integrāciju un pilsonības piešķiršanu okupantiem. Bet okupācijas rezultātā Latvijas lielākajās pilsētās cittautiešu taču ir kļuvis vairāk nekā pamatnācijas pārstāvju! Lai vēlēšanas būtu tiesiskas, šīs okupācijas paliekas ir jāizraida. Nevar pamatnācija piedalīties vēlēšanās kopā ar okupantiem un cerēt uz patiesu brīvību no viņiem. Turklāt godīgi cilvēki, kuri grib strādāt latviešu tautas labā, novērst okupācijas sekas, Saeimā iekļūt šobrīd nespēj.
DDD: Kur tad jūs redzat izeju – kā paveikt dekolonizāciju?
Ausma Muzikante: Kā jau Aivars Garda bieži uzsver, vienīgā iespēja ir tautas garīgā sacelšanās. Lai tā notiktu, arvien vairāk latviešiem ir jākļūst aktīviem, zinošiem, jājūt atbildība par savas tautas un valsts likteni. Es teiktu, ka ir jāapgūst un jāliek lietā Dzīvās Ētikas Mācības zināšanas.
Katrā ziņā ir izdarīta ļoti liela kļūda – pareizāk sakot, noziegums –, ka tika mainīts Pilsonības likums un tagad tik daudziem okupantiem ir piešķirta pilsonība. Tādi kā Nils Muižnieks pašķīra ceļu tā saucamajai integrācijai. Un, lūk, kas tagad ir noticis. Tik daudz ir to Latvijas “pilsoņu”, kuri 9. maijā staigā ar PSRS simboliem un Krievijas karogiem. Cik ilgi tad mēs to spēsim izturēt?
DDD: Ir vajadzīga dekolonizācija.
B.S.: Jā, obligāti.
A.M.: Cik mums tās partijas bija pēdējās Saeimas vēlēšanās – daudzi pareizi domājoši un realitāti redzoši latvieši cerēja, ka kāda no tām, vismaz Nacionālā apvienība, būs tik drosmīga, ka iekļaus savā programmā dekolonizācijas jautājumu. Manā paaudzē nav mazums latviešu, kas saprot, ka beidzot ir jāveic dekolonizācija, ko katra savu zemi un tautu mīloša valsts vara izdarītu, atjaunojot neatkarību. Bet mums joprojām tas ir aizliegts vārds – par dekolonizāciju nedrīkstot runāt! Mēs taču jau esot atjaunojuši neatkarību, esot jau atbrīvoti… Nacionālā apvienība par dekolonizāciju nodevīgi klusē.
DDD: Kāpēc?
A.M.: Tai nerūp valdošā netaisnība. Nesen Pilsoņu Kongresa delegāts Aivars Andersons avīzē “DDD” ļoti labi paskaidroja, ka mums nav atjaunota 18. novembra valsts. Mums ir atjaunots kaut kāds valstiskums, nevis valsts! Mums ir atļauta mūsu himna, mūsu karogs – tātad atribūti; bet valsts atjaunota nav, jo pilsoņu kopumu papildina okupanti un teritorijai ir laupīts okupētais Abrenes apriņķis. Pat savas naudas – mūsu lata – mums vairs nav!
B.S.: Tie visi ir noziegumi – okupācijas turpināšana.
A.M.: Un pats galvenais, manā skatījumā, ka pēc 1990. gada 4. maija obligāti bija jānotiek lustrācijai. Tā bija vislielākā neveiksme un noziegums, jo kolaboranti palika pie varas un izveidoja pašreizējo noziedzīgo režīmu. Pie šī jautājuma pēdējā laikā es ļoti piedomāju. Noskatījos arī filmu “Lustrum”, kurā mūsu slavenais Ivars Godmanis vienā teikumā pateica patiesību. Biju pārsteigta. Man atmiņā palika viņa teiktais: “Mēs pārņēmām varu, uztaisījām savu valsti, un 1992. gadā Tautas fronte jau vairs nav vajadzīga, tagad dibināsim partiju “Latvijas ceļš”.” Tā, lūk, ir atbilde, kāpēc mēs visus šo 30 gadus atrodamies tur, kur atrodamies. Un mūsu valsts vadībā ir tie paši noziedznieki.
B.S.: Tikai nu viņi ir kļuvuši bagāti – daudzi pat miljonāri, privatizējuši lielus uzņēmumus. Viņi tirgojas un sadarbojas ar to pašu PSRS mantinieci Krieviju.
DDD: Tie ir iekšējie ienaidnieki, kas sadarbojas ar ārējiem kā katls ar vāciņu… Vai atceraties, kādus noziegumus “Latvijas ceļš” pastrādāja tajā laikā?
B.S.: Pirmkārt, tā bija zemes un uzņēmumu privatizācija. Šīs politikas rezultātā saradās kungi, kas kļuva stāvus bagāti.
DDD: Toreizējais “Latvijas ceļa” biedrs, ministrs un tagadējais Valsts prezidents Egils Levits kopā ar savējiem parūpējās arī par to, lai Latvijā tiktu atstāti atvaļinātie okupantu militāristi ar visām ģimenēm.
A.M.: Un tiem tagad ir pēcnācēju nākamās paaudzes – reāla, apjomīga ārējo ienaidnieku piektā kolonna Latvijā. Viņi jau nebija nekādi pensijas vecuma cilvēki, bet gan vēl spēcīgi, jauni četrdesmitgadnieki, kas steidzīgi demobilizējās ar nolūku palikt Latvijā.
DDD: Varēja demobilizēties pat no 38 gadu vecuma. Tātad daudziem tagad ir tikai 63–64 gadi.
A.M.: Protams, un viņu mazbērni ir tā galvenā publika, kas lielās, ka mūs ir “atbrīvojuši no fašisma”, lai gan paši ir visbriesmīgākie fašisti-nacisti, latviešu tautas nīdēji un nicinātāji.
Valsts nav atjaunota
DDD: Kas latviešiem traucē atgūt patiesu brīvību, atjaunot savu valsti, padzīt okupantus?
Ausma Muzikante: Lētticība, vienaldzība, drosmes trūkums, apstulbotība, savtīgums. Ne velti mēs sarunu iesākām ar Dzīvās Ētikas Mācību. Tieši tur atrodamās zināšanas palīdz pārvarēt šīs nekrietnās rakstura īpašības, attīstīt sevī taisnīguma un skaistuma izjūtu un dod izpratni par dzīves jēgu – par to, kādēļ mums ir jāaizstāv arī sava tauta.
Man gribas pieminēt pašu sākumu, kad valsts atjaunošana varēja notikt tā, lai mums tagad nebūtu jāraizējas par draudošo tautas un valsts bojāeju, bet nenotika. Mēs kopā ar vīru Raimondu nevis iesaistījāmies Tautas frontē, bet gan 1988. gada 17. novembrī iestājāmies Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustībā. Nākamajā dienā mums bija iespēja svinēt 18. novembri pie Brīvības pieminekļa. Pirms gada, 1987. gadā, mūsu slavenais Gorbunovs bija paziņojis, ka pie Brīvības pieminekļa iet nedrīkst un to apjozis ar miliču rindām – mēs tālāk par “Saktu” netikām. Taču 1988. gadā mēs ar vīru stāvējām pie Brīvības pieminekļa ar plakātu par Rībentropa-Molotova vienošanās nozieguma novēršanu, kas aktuāli ir vēl joprojām.
Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustība faktiski nodibinājās tūlīt pēc Gunāra Astras pazudināšanas. Dibinātājs bija Eduards Berklavs. Viņš bija izgājis cauri daudz kam, arī komunisma idejām, bet tomēr sapratis, ka Latvijai vajag atbrīvoties no okupantiem un atjaunot 18. novembra valsti. Vakarā, kad iestājāmies šajā kustībā, mēs ļoti uzmanīgi klausījāmies, kā Berklavs sacīja, ka viņš neatkāpsies no savas ieceres palīdzēt pulcināt latviešus, jo vienīgā izeja ir atjaunot 18. novembra Latviju. Viņš teica: “Es zinu, ka valdošajai varai tas nepatīk, zinu, ka mani kontrolē, ka man seko, bet nebaidos, neatkāpšos, darīšu, cik tas būs manos spēkos, jo tas ir visu mūsu kopīgais uzdevums.” Mans vīrs piegāja pie viņa, un mēs sadraudzējāmies, lai arī no savas puses palīdzētu šajā nopietnajā lietā, kas nepieciešama mūsu tautas izdzīvošanai. 1989. gadā visa mūsu ģimene iesaistījās pilsoņu reģistrācijā. Atceros Egilu Levitu, kurš pirms slavenā Baltijas ceļa vecā Dailes teātra telpās uzstājās starptautiskajā konferencē “Tautu pašnoteikšanās tiesības” un skaidroja, kas mums ir jādara… bet pirms 1990. gada 4. maija piepeši paziņoja, ka pilsoņu reģistrēšana neesot pareiza…
DDD: Kādēļ?
A.M.: Domāju, tādēļ, ka Egils Levits nekad nav bijis par 1918. gada 18. novembra valsts atjaunošanu ar visu no tā izrietošajām sekām – DDD veikšanu. Ne jau velti viņš ir līdzvainīgs okupantu militāristu atstāšanā Latvijā un, jurists būdams, nekad nav publiski iestājies par dekolonizāciju.
Pirms 4. maija, 1990. gada aprīlī, bija jau notikušas Pilsoņu Kongresa vēlēšanas, kurās piedalījās gandrīz 700 000 Latvijas Republikas pilsoņu – tie, kas pilsonību ieguvuši līdz 1940. gada 17. jūnijam, un viņu pilngadīgie pēcnācēji. Tieši ievēlētajam Pilsoņu Kongresam, nevis Augstākajai Padomei, bija tiesības atjaunot valsti. Un kolaboracionisti no tā nobijās. Tāpēc Ivars Godmanis jau atzinās: “Mēs pārņēmām varu un uztaisījām savu valsti.”
Baiba Skrastiņa: 1991. gadā strādāju Latvijas Bankā. No Maskavas pie mums ieradās lektore un teica, lai nesapņojam par brīvību un savu naudu… Uz brīdi it kā mums bija “savs” lats, kurš stingri piesaistīts SDR valūtas grozam, bet pēc tam eiro kursam. Un tagad jau mums vairs nav arī tā – mums ir eiro un jāpilda visi Eiropas Savienības noteikumi. Nodevīgie varneši mūs ir ieveduši vēl arī Eiropas Savienībā.
Turpmāk vēl…
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(435) [2019. gada 12.–25. jūlijs]
Saistītie raksti: Dzīvā Ētika: latvietim tuva Mācība. 2. daļa