Glezna “Beda – sludinātājs” (1945) ir viena no populārākajām Nikolaja Rēriha gleznām. Angļu filozofs, teologs un vēsturnieks Beda ir reāla persona, bet gleznas sižeta pamatā ir 19. gs. krievu dzejnieka Polonska poēma. Tā stāsta par aklu sirmgalvi, kuru zēns ar apmānu rosināja sludināt un skaitīt lūgšanu klinšainiem akmeņiem. Ūdens šalkas ezerā uztverot par balsīm cilvēku pūlī, sirmgalvis uzrunāja kailos akmeņus. Viņš sāka cildenu, viedu runu. Kad pēdējais saulesstars dzisa, sludinot saklausa vīrs –
Sauc viņu zēns smejot un skaidrojot:
“Pietiek!.. iesim!.. Neviena vairs nav!”
Skumji apklusa vīrs, nokārdams galvu.
Bet tiklīdz viņš apklusa – no malu malām:
“Āmen!” – iedārdējās akmeņi, atbildot viņam.
Patiesi – akmeņi izrādījās dzirdīgāki par cilvēkiem, kuriem sludinātāja vārdi un lūgšanas ir tikai tukša skaņa.
Vai tajā nav līdzība ar mūsdienu sabiedrību, kurai aicinājums atjaunot Taisnīgumu, pieņemt Dzīvās Ētikas Mācību ir tukšas pļāpas? Arī šodien akmeņi šķiet dzirdīgāki par cilvēku notrulinātajām sirdīm.
Nikolajs Rērihs raksta: “Troglodīti triumfē, jo domā, ka viņu vēdera un miesas kārību doktrīna beidzot svinēs uzvaru pār citiem apstākļiem. [..] “Kurlajiem dziedam,” ar skumjām balsī šausminās Itālijas dzejnieks. Bet “Sludinātāja Bedas” dzejnieks atbild ar kosmisku možumu…”