Saruna ar laikraksta “DDD” galveno redaktori Līgu Muzikanti
Laikraksta “DDD” redakcijas kolektīvs.
No kreisās: Maija Redele, Steidzīte Freiberga, Līga Muzikante, Aivars Garda un Liene Apine
Citur nav tādas avīzes
DDD: Mūsu avīze iznāk jau 17 gadus – kādas ir tavas pārdomas par paveikto?
Līga Muzikante: Pavisam droši varu teikt, ka tikai laikraksts “DDD” šos gadus ir uzturējis un uztur dzīvu izpratni par mūsu tautas tiesībām un pienākumu atbrīvoties no ārējā ienaidnieka. Bez mūsu avīzes deokupācijas un dekolonizācijas nepieciešamības jautājums būtu noplacis, jo neviens cits medijs to neskar. Citās valstīs, piemēram, Igaunijā, nav šāda laikraksta. Igauņu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Marts Nikluss sarunā ar nožēlu atzina, ka Igaunijā par dekolonizāciju vairs nerunā, kaut arī problēmas ir līdzīgas kā latviešiem, tātad milzīgas! Pēc oficiālajiem datiem, okupācijas rezultātā 93 procentiem no Narvas iedzīvotājiem dzimtā valoda ir krievu. Marts Nikluss uzsvēra, ka igauņi guļ. Arī Lietuvas Tautas savienības pārstāvis Mindaugs Gervalds teica, ka latvieši, laikraksta “DDD” darbības dēļ, var kļūt par vajadzīgo paraugu citām tautām.
DDD: Un tomēr – latvieši taču arī guļ…
L.M.: Jā, latvieši vēl joprojām kā tauta guļ, lai gan mums ir avīze, kādas nav citām tautām. Guļ tāpēc, ka vairumam svarīga ir personiskā labklājība – viņi nespēj iedomāties dzīvi, kādu visus septiņpadsmit gadus dzīvo laikraksta “DDD” veidotāji, ieguldot savu laiku un līdzekļus, lai visnelabvēlīgākajos liberastijas apstākļos uzturētu dzīvu dekolonizācijas prasību un pretestību pazudinošajām Rietumu antivērtībām. Mums ir daudz lasītāju, taču katram vajadzētu saprast, ka bez personiskas ziedošanās neko nepanāksim. Avīze “DDD” ir ne tikai jālasa, bet tur rakstītais jārealizē dzīvē.
Ikdienā es redzu, kā dzīvo Aivars Garda – viņš ir ieguldījis milzu līdzekļus “DDD” izdošanā un izplatīšanā, un septiņpadsmit gadus viņam nav bijis, piemēram, citiem tik pašsaprotamā atvaļinājuma. Patiesību sakot, tāda nav bijis arī pārējiem “DDD” veidotājiem un pārredzamā nākotnē nebūs, jo, lai uzturētu laikrakstu, kuram nav bagātu sponsoru kā citiem masu medijiem, pašiem ir daudz jāstrādā citos darbos.
Varam salīdzināt: citi tērē naudu, piemēram, ārzemju ceļojumam vai savas dzīves komforta uzlabošanai, bet mēs izdodam laikrakstu ar mērķi atmodināt latviešus, lai tauta un valsts neaizietu bojā. Ja arī citi latvieši vērtētu savas tautas brīvību augstāk par personisko labsajūtu un kļūtu tik bargi pret netaisnību kā mani līdzdarbinieki, tad ātri vien dekolonizācijas jautājums būtu atrisināts – okupanti aizvāktos. Aivars Garda ir parādījis arī patiesu drosmi, pēc slepkavības mēģinājuma turpinot šo darbu. Tieši par dekolonizācijas jautājuma aktualizēšanu viņam tika uzbrukts, bet šie dzīvības draudi nesatricināja viņa apņemšanos. Viņa vīrišķība un gara spēks patiešām iedvesmo, un bez viņa un citiem redakcijas darbiniekiem, protams, latviešiem nebūtu arī avīzes “DDD” un mēs tāpat kā igauņi vairs nerunātu par ārējo ienaidnieku padzīšanu.
Par lopveidīgumu latviešos
Līga Muzikante: Latviešu filozofs Pauls Jurevičssavulaik rakstīja: “Liktenis ir gribējis, lai mēs būtu latvieši, un, pat ja mēs gribētu, mēs nevarētu kļūt citi. Mums ir tikai izvēle – vai nu būt latviešiem, vai vispār zaudēt sevi, kļūt par nullēm, noslīdēt stādveidīgas tīri fizioloģiskas dzīves pakāpē.”
Ārējo ienaidnieku klātbūtne pierāda, ka mūsu tauta ir ieslīgusi galēji bīstamā mietpilsoniskuma jeb lopveidīgu interešu purvā, kā uz to jau vairākkārt savās intervijās ir norādījis Aivars Garda. Un par šo nožēlojamo stāvokli atbildīgs ir katrs latvietis individuāli. Tāpēc jau arī tik nepieciešama ir apziņas pārveidošana – jauna apziņa, kas dod izpratni par dzīves jēgu. Tieši tādēļ laikraksts “DDD” atklāj arī Dzīvās Ētikas Mācības jeb Agni Jogas patiesības un uzsver tās apgūšanas neatliekamību. Jo cilvēka dzīves jēga ir garīga evolūcija, nevis izdabāšana savām personiskām iegribām. Apzināta sevis iekļaušana cilvēcē caur savu tautu un pašaizliedzīgas rūpes par tautas interesēm cilvēku attīsta garīgi, savukārt vienaldzība pret tautas problēmām – garīgi degradē.
DDD: Pārāk daudz ir “stādveidīgu” latviešu, kas atrodas tīri fizioloģiskas dzīves pakāpē?
L.M: Jā, mēs tādus saucam arī par lopveidīgiem, jo viņi ir apmierināti ar to, ko kangari izlēmuši viņu vietā, viņiem interesē tikai tas, lai neviens netraucētu nodošanos dažādu baudu tīksmei. Arī lopiņš apmierinās ar fizioloģisku un emocionālu labsajūtu. Šādi cilvēki nelasa laikrakstu “DDD”, jo tas viņus iekšēji tracina.
DDD: Tomēr arī starp tiem, kas lasa, nav daudz to, kas kaut ko dara.
L.M.: Taisnība. Te vietā būtu uzsvērt, ka mēs neizdodam laikrakstu, lai kāds to palasītu vakarā, tā teikt, pirms dusas un noliktu maliņā līdz nākamajam numuram. Ja kāds vēlas tikai kaut ko palasīt, tad lai lasa citas avīzes. Mēs izdodam “DDD”, lai iedrošinātu lasītājus reālai darbībai, lai latvieši atbrīvotos no lopveidīguma jeb verdziskas veģetēšanas.
Un nav jau tā, ka mēs paši tikai rakstām, lai kāds to palasītu. Tas būtu smieklīgi – it kā mums nebūtu, ko darīt. Nē, visu, ko rakstām avīzē, mēs paši īstenojam arī dzīvē. Mēs ne vien publicējam atklātus rakstus, bet reāli ikdienā, piemēram, veikalos un poliklīnikās, konfliktējam ar okupantiem, kaut arī tas nav patīkami un rada spriedzi. Mēs pieprasām runāt latviski un nekaunīgajiem norādām aizvākšanās iespēju. Utt., u.tjp. Mēs reāli to darām katru dienu. Tāpat mēs nesamierināmies ar mūsu tautas nodevējiem, kuri atbalsta latviešu tautas saliedēšanu ar ārējiem ienaidniekiem. Mēs konfliktējam gan ar saviem radiniekiem, gan ar svešiniekiem, ja tie samierinās un atbalsta okupantu palikšanu Latvijā.
Mēs esam ļoti asi un tieši diskusijās sociālajos tīklos, lai parādītu piemēru saviem lasītājiem, ka no strīdiem nav jābaidās. Precīzāk sakot, mēs nemaz nedrīkstam atļauties izvairīties no strīdiem, jo latviešu tautas miegs gluži vienkārši ir jāuzspridzina. Mēs kauninām vienaldzīgos un apstulbotos. Jā, daudzi dusmojas uz mums par nesaudzīgo trauksmes celšanu, jo viņiem gribas nodoties savām ilūzijām, ka gan jau kāds cits kaut kā visu atrisinās viņu vietā, tāpēc viņi var neapdraudēt savu saldi tīkamo personisko labsajūtu. Bet tas ir lopveidīgums! Viņi, lūk, rātni vēl padiskutēs par dekolonizāciju. Taču, kamēr šie diskutētāji spriedelē, tikmēr latviešu tauta un valsts brauc arvien dziļākā purvā.
Ja latvieši neatmodīsies aktīvai rīcībai, tad evolūcijas vilnis – gaidāmās garīgās un fiziskās perturbācijas – mūs kā tautu un mūs katru individuāli aizslaucīs vēstures mēslainē. Par to jau esam rakstījuši ne reizi vien.
Gribat zināt plānu? Lasiet!
DDD: Spriedelētāji jautā – bet vai jums ir plāns, kā veikt dekolonizāciju?
Līga Muzikante: Uz šādu jautājumu Aivars Garda jau ir atbildējis, bet tik tiešām tas izskan atkal un atkal. Tāpēc atkārtošos, ka plānu mēs esam ierakstījuši septiņpadsmit gadu laikā iznākušajos vairāk nekā 430 avīzes “DDD” numuros. Tie visi ir pieejami Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Ir arī grāmata “Par Latvijas dekolonizāciju”. Lai ņem un lasa! Citu plānu katram ziņkārīgam slīmestam nerādīsim. Septiņpadsmit gadu laikā publikācijās mēs esam aprakstījuši gan juridisko, gan morālo bāzi, gan stratēģiju, gan taktiku Latvijas dekolonizācijas veikšanai.
Bet ne jau plāns šiem spriedelētājiem interesē. Nē, viņi meklē attaisnojumu nekā nedarīšanai. Jo dekolonizācijas plāns paredz, pirmkārt, vēlēšanos atbrīvoties no ārējiem ienaidniekiem un, otrkārt, ikdienas rīcību šī mērķa sasniegšanai. Kad viņiem par to atgādina, tie saka: “Tas jau nav plāns – jūs gribat, lai mēs paši visu darām!” Protams, ka gribam, jo arī mēs paši visu darām. Mēs gribam, lai Latvijas valdība to dara. Tā kā valdība izliekas par beigtu, tad tas ir jādara tautai – saceļoties pret netaisnību.
Septiņpadsmit gadu laikā “DDD” ir rādījis piemēru, kā un ko darīt. Sākot ar vēršanos pie ASV, Krievijas un citu valstu vadītājiem un Eiropas Savienības komisāriem un beidzot ar pašmāju partiju uzrunāšanu. Sākot ar konkursa izsludināšanu par Latvijas dekolonizācijas likumprojektu un beidzot ar labākā likumprojekta iesniegšanu Saeimā. Esam rīkojuši piketus, sanāksmes, intervējuši neskaitāmas amatpersonas un sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, neatlaidīgi liekot pievērsties dekolonizācijas problēmas risināšanai. Vairākos kriminālprocesos esam pierādījuši dekolonizācijas tiesisko pamatojumu. Jau pāris gadus mēs publicējam arī diskusijas, kas notiek sociālajos tīklos internetā, lai rosinātu savus lasītājus nebaidīties no spriedzes, ko izraisa taisnības aizstāvēšana. Jo viena no latviešu nelaimēm ir nespēja izturēt spriedzi – sākoties strīdam, “labi audzināts” latvietis nolien maliņā… un gļēvi padodas. Nespēja izturēt konfliktu ar laiku noved pie nodevības. Tieši šī īpašība ļāva ielaist okupantus mūsu valsts teritorijā un atdot Abreni.
DDD: Ir dzirdēti pārmetumi, ka “DDD” veidotāji neprot uzklausīt cilvēkus, atgrūž tos…
L.M.: Tādas tēzes parasti nāk no apbižotiem prātvēderiem, kas vēlas mums iestāstīt, ka īstu dekolonizāciju varētu arī neveikt. Mēs tik tiešām cenšamies izdauzīt šo apstulbotību no viņu galvām. Tad daudzi apvainojas, ka netiekot uzklausītas viņu ģeniālās prātulas par sadzīvošanu ar ārējiem ienaidniekiem. Mūsu lasītājiem būtu jāsaprot, ka apcerēt to, kā izvairīties no okupantu padzīšanas, ir amorāli – šādas apceres veic vai nu nelietīgs nodevējs, vai stulbs cilvēks. Abi varianti ir apkaunojoši. Un arī mūsu lasītāju pienākums ir kaunināt un purināt stulbumu laukā no tiem saviem tautiešiem (ja nepieciešams, arī pašiem no sevis), kas iebilst pret dekolonizāciju un nevēlas uzsākt tās realizēšanu kaut vai ar konsekventu nerunāšanu krievu valodā.
Aktīvs protests nozīmē darīt
DDD: Visvairāk neapmierinātību izskan par “DDD” veidotāju nostāju pret vēlēšanām.
Līga Muzikante: Šie neapmierinātie patiesībā ir slaisti, kas nevēlas cīnīties, lai panāktu dekolonizāciju. Līdz šim viņi ir labprāt palasījuši mūsu avīzi, jo palasīšana lielu piepūli neprasa. Bet tagad, kad mēs atklājam dekolonizācijas plāna nākamo soli – neiešanu uz vēlēšanām un nebalsošanu par nodevējpartijām, kuras atteikušās veikt dekolonizāciju –, sākas čīkstēšana. Jo šis solis prasa garīgu sacelšanos, tātad cīnīšanos! Tātad darbu. Jo nepietiek tikai ar to, ka neaizejam uz vēlēšanām un paliekam sēžam mīkstā dīvānā! Kā jau mēs rakstām, ir nepieciešams tieši aktīvs protests pret dekolonizācijas neveikšanu. Un aktīvs protests nozīmē kaut ko darīt.
DDD: Piemēram?
L.M.: Pirmais solis ir apzināta nebalsošana par nodevējpartijām, kuras savā programmā nav iekļāvušas dekolonizācijas veikšanu. Tā jau būs garīga sacelšanās, karošana pret valdošo nodevību. Un jāvēršas pie tā saucamo latvisko partiju politiķiem, lai pieprasītu atbildību par ārējo ienaidnieku neizraidīšanu. Piemēram, sociālajos tīklos nav jābrūk virsū laikraksta “DDD” veidotājiem par nesaudzīgo taisnības pateikšanu, bet gan jābrūk virsū varas esošajiem politiķiem un “viedokļu līderiem”, kas saliedē latviešu tautu ar ārējiem ienaidniekiem.
Dusmas nav jāvērš pret “DDD”, kurš atklāj, ka pat Nacionālā apvienība sēž vienā laivā ar “Saskaņu”, jo neiestājas par dekolonizāciju, tādējādi vairodama “Saskaņas” elektorātu. Dusmas ir jāvērš pret Nacionālo apvienību un citām nodevējpartijām, kas piespiež latviešu tautu sadzīvot ar okupantiem! Dusmas ir jāvērš pret tiem, kas piever acis uz Egila Levita politisko rīcību pirms 25 gadiem. Atgādināšu, ka 1994. gada 29. aprīlī tieši Egils Levits, būdams ārlietu ministra pienākumu izpildītājs, tieslietu ministrs un Ministru prezidenta biedrs, kopā ar premjeru Valdi Birkavu akceptēja nodevīgās vienošanās parakstīšanu ar Krievijas Federāciju par okupantu militāristu atstāšanu un sociālo aizsardzību Latvijā.
Mēs zinām, ka daudziem ir bail no saskaņveidīgo partiju nākšanas pie varas, ja latvieši neies uz vēlēšanām. Šādā situācijā Latviju ir iedzinis nevis laikraksts “DDD”, nevis Aivars Garda, Steidzīte Freiberga, Liene Apine, Maija Redele vai Līga Muzikante, bet gan nodevējpartijas, par kurām latvieši visus gadus savā apmātībā ir balsojuši. “Saskaņa” ir labs bieds, lai latvieti aizdzītu uz vēlēšanām un viņš nobalsotu par citiem, kas grib tikt pie siles. Bet patiesībā šī nobalsošana tikai iekapsulē “Saskaņas” elektorātu Latvijā. Vēl ļaunāk – tā tuvina brīdi, kad latvieši ar savu balsošanu būs pazudinājuši paši sevi. Mums ir pilnas tiesības prasīt atbildību no tiem, kas dodas uz vēlēšanām un balso par partiju, kuras programmā nav dekolonizācijas veikšana, par piedalīšanos noziegumā pret cilvēci.
DDD: Viņiem ir arguments – vēlēšanu sistēma ir tāda, ka pietiek aiziet kaut vienam vēlētājam, lai vēlēšanas būtu notikušas.
L.M.: Nu un? Vai tādēļ mums ir jāatbalsta partijas, kas nodod latviešu tautas un valsts tiesības uz dekolonizāciju? Manuprāt, nav grūti saprast, ka partija, kuras programmā nav dekolonizācijas veikšanas, atbalsta latviešu tautas saliedēšanu ar ārējiem ienaidniekiem, tas ir, latviešu tautas un valsts pakāpenisku iznīcināšanu – tātad tieši to, no kā baidās daudzi šie apstulbotie vēlētāji.
“DDD” piedāvā risinājumu: nevis piedalīties šuleru organizētajās vēlēšanās, bet gan sacelties savā garā un sākt aktīvi rīkoties ikdienā. “DDD” aicina uz tautas garīgu pretošanos, uz nepakļaušanos. Ir daudz un dažādas lietas, ko katrs latvietis var darīt, lai patiešām veicinātu dekolonizāciju un pārtrauktu notiekošo noziegumu pret cilvēci. Apzināta vēlēšanu boikotēšana, konfliktēšana ar okupantiem ikdienā un sacelšanās pret nodevējiem izsitīs valdošajam režīmam trumpjus no rokām. Lūk, mēs atklājam dekolonizācijas plāna nākamo sastāvdaļu. Mūsu lasītāju ziņā ir to pieņemt vai nepieņemt. Ar varu mēs nevienam neko neuzspiežam. Taču ir jāsaprot, ka nepieņemšana nozīmē turpināt bezjēdzīgo riņķa danci, kas tiek laimē diets politiskajā druvā, un tas neliecina par latviešu vēlētāju gudrību, bet par stulbību gan.
DDD: Atkal un atkal jautās, ko tad darīt, lai uz neatgriezeniskiem laikiem varu nepārņemtu okupanti?
L.M.: Mūsu avīzē vairākkārt ir uzsvērts un to daudz savās intervijās jau ir skaidrojis Aivars Garda, ka vēlēšanu vietā ir jāveicina garīga sacelšanās. Un tamdēļ nevajag vairīties no sarunām par dekolonizāciju – pat ja ir jāstrīdas. Vajag droši teikt acīs visiem gļēvajiem un apstulbotajiem kaimiņiem, radiniekiem, paziņām, ka ir liels negods un kauns nevēlēties ārējo ienaidnieku padzīšanu no mūsu valsts. Ir liels kauns Latvijā ar šeit dzīvojošajiem nerunāt latviešu valodā un balsot par tiem, kas latviešiem liek sadzīvot ar okupantiem.
Latvietim ir jāmācās izturēt spriedzi līdz galam, pat ja rokas trīc, ģībonis nāk un bezmiegs pēc tam moka. Pat ja ir bail palikt vienam, izsmietam, padzītam. Labāk tā nekā piekāpties netaisnības priekšā un padoties. Pārvarot diskomfortu, ko rada strīds, mēs pārveidosim savas tautas mīksto raksturu. “DDD” veidotāji pārvar šo diskomfortu, taču daudzi mūsu paziņas žēlojas, ka viņiem nervi netur… Tā ir apkaunojoša patmīlība un atrunāšanās, jo nervi spēj izturēt ne to vien! Un mums jau nav arī citas iespējas – mums ir jāuzspridzina latviešos lopveidīgums un nodevīgums. Tikai pēc tam latvieši spēs kā tauta apvienoties ārējo ienaidnieku padzīšanai.
Ir naivi sevi mierināt, ka aizskriešana uz vēlēšanām tagad attālinās “Saskaņas” nākšanu pie varas. Naturalizētie un vēl nenaturalizētie okupanti ir bijuši pie varas un ietekmējuši mūsu valsts politiku jau kopš tā saucamās neatkarības atjaunošanas brīža. Un šādu iespēju viņiem ir devušas tieši mūsu pašu nodevējpartijas, par kurām balso mūsu apstulbotie latvieši. Vai nebūtu pienācis laiks pārcirst šo Gordija mezglu?! Laikraksta “DDD” veidotāji uzskata, ka tas beidzot ir jādara, jo visi citi līdzekļi – tā saucamo latvisko partiju vešana pie prāta – jau ir tikuši izmantoti, bet okupanti vēl joprojām ir šeit…
Šobrīd notiek pilsoņu karš, kurā strīdus objekts ir atbrīvošanās vai neatbrīvošanās no ārējiem ienaidniekiem. Mēs karojam nevis ar ieročiem, bet ar savām domām, jūtām, reāliem strīdiem. Šajā karā ir iesaukti visi latvieši, un katra paša ziņā ir, kurā pusē nostāties. Varu teikt vienīgi to, ka tautas atbrīvošanos no ārējiem ienaidniekiem atbalsta Pats Kosmiskais Tēvs, kurš grib redzēt mūs visus drosmīgus, taisnīgus un patiesību mīlošus. Tāpēc izvēle nav liela: vai nu karojam Viņa pusē, vai pret Viņu.
Jā, un nevajag cerēt, ka “DDD” šo karu izcīnīs savu lasītāju vietā. Tā nebūs. Laikraksts “DDD” ir preses izdevums, nevis likumdevējs, kurš spētu pieņemt Dekolonizācijas likumu. Tas, ko mēs šobrīd varam darīt un darām, ir latviešu izglītošana, iedrošināšana un gatavošana ārējo ienaidnieku padzīšanai jeb dekolonizācijas veikšanai. Tomēr bez tautas atmošanās, gribas un apzinātas prasības šis process nenotiks – bet, ja tas nenotiks, tad latviešu tauta un valsts ies bojā. Lai katrs lasītājs sāk ar sevi!
Intervēja Steidzīte Freiberga
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.9(431) [2019. gada 10.–23. maijs]