“Ciānas gudro protokoli”[1] – mistifikācija vai drauds?
Agris Dzenis
Vēsturnieks
Galvenais ienaidnieks – individualitāte
Tā kā “gudro” plānu īstenošanas priekšnoteikums ir sabiedrības padarīšana par pūli, viņi atzīst, ka nav nekā bīstamāka par personisko iniciatīvu: “Mums jāvirza goju sabiedrību izglītība tā, lai katras darbības, kur vajadzīga iniciatīva, priekšā viņiem bezcerīgā bezspēcībā nolaistos rokas.”
Individualitāti visefektīvāk nomāc kolektīvisma ideja: “Mēs gojus esam uzsēdinājuši uz sapņa par cilvēka individualitātes iekļaušanos simboliskā kolektīvisma vienībā, zirdziņa. Viņi vēl nav sapratuši un nesapratīs, ka šis zirdziņš ir galvenā dabas likuma klaja pārkāpšana, kas kopš paša pasaules sākuma ir radījis vienību, kas nelīdzinās citām, tieši individualitātes nolūkā.”
Galvenais ierocis – pūļa skaudība un naids
“Gudro” politisko panākumu ķīla ir pastāvīgs nemiers un naids, kas tiek radīti un uzturēti gan šķiru, gan valstu un tautu starpā. Ar visdažādākā mēroga konfliktiem “goji” tiek sašķelti un novājināti. “Ciānas gudro” cīņa par vispasaules varu ir visasiņainākā, kādu pieredzējusi pasaule, tomēr tā tiek izcīnīta vienīgi ar “goju” rokām.
Eiropas monarhijās tika īstenota valdnieka atšķelšana no tautas ar korumpētu ierēdņu palīdzību: “Valdnieku aizsedz viņa pārstāvji, kas muļķo tautu, aizraujoties ar savu nekontrolējamo un bezatbildīgo varu. Valdnieki, kuriem laupīta pieeja tautai, vairs nevar ar to vienoties.” Līdz ar to strauji zuda valdnieku autoritāte tautās, kas savukārt radīja priekšnoteikumus revolūcijām un valsts apvērsumiem.
Tajā pašā laikā ar ekonomisku manipulāciju palīdzību sabiedrība tika sašķelta savstarpēji naidīgās šķirās: daudzos nabadzīgos proletāriešos un nedaudzos bagātos uzņēmējos: “Nabadzība tautu ir piekalusi smagam darbam spēcīgāk nekā verdzība un dzimtbūšana. No nabadzības nav iespējams atrauties.”
Nabadzībā slīgstošais strādnieku pūlis, kurā tiek kultivēts naids un skaudība pret bagātajiem, bija “gudro” karaspēks cīņā pret monarhijām: “Mēs izliksimies par strādnieku glābēju no nabadzības, kad piedāvāsim viņam stāties mūsu karapulkā – sociālistu, anarhistu, komunāru rindās.” “Ar nabadzību un skaudīgu naidu, kas rodas no tās, mēs virzām pūļus un ar viņu rokām aizmēžam tos, kas mums traucē.” “Ar zelta palīdzību izraisījuši vispārēju ekonomisku krīzi, mēs izmetīsim ielās strādnieku pūļus vienlaicīgi visā Eiropā. Šie pūļi ar baudu metīsies izliet asinis tiem, kurus viņi savā tumsonībā apskauž kopš bērnības un kuru mantu viņi tad varēs laupīt.”
Monarhiju sagraušana un valsts iekārtu nomaiņa uz tā dēvēto demokrātismu un liberālismu tomēr nenesīs gaidīto uzplaukumu un saskaņu. Saskaņā ar “gudro” nodomiem, demokrātija tikai padziļinās šķelšanos sabiedrībā: “Partiju sašķeltība tās visas ir nodevusi mūsu rīcībā, jo tām, lai vestu sāncensīgo cīņu, ir vajadzīga nauda, bet tā visa ir mūsu rokās.”
“Goju” vairākumam smags darbs kā dzīves nepieciešamība pastāvēs arī demokrātiskajās un liberālajās sabiedrībās. Gan darbs, gan piedāvātās izklaides un kaislības novirzīs “goju” uzmanību no “gudro” politiskajām intrigām.
Ja kāda valsts izrādītu pretestību “gudro” plāniem, viņu arsenālā tiek paredzēts izprovocēts karš no kaimiņvalstu puses. “Bet, ja arī kaimiņi noskaņoti pret mums, jādod pretspars ar vispārēju karu.”
Vispārēja naida un nesaskaņu sistēmā iekļausies arī antisemītisms, kas, kā ciniski apgalvo “gudrie”, “ir radīts pēc mūsu vajadzības un rīkojuma, jo tas nepieciešams mūsu mazāko brāļu pārvaldīšanai.”
Kaujas lauks – ekonomikas joma
“Gudro” izdomātās politekonomijas teorijas par valdnieku ir padarījušas kapitālu, līdz ar to politiskās un ekonomiskās norises ir savstarpēji cieši saistītas un ar ekonomisku manipulāciju palīdzību viegli iespējams ietekmēt politiku.
Kā galveno priekšnoteikumu “goju” ekonomikas sagraušanai “gudrie” min spēcīgas tieksmes pēc greznības attīstīšanu “goju” vidū, kas veicinās kapitāla bezjēdzīgu izšķērdēšanu. “Gojus” jānovirza uz rūpniecību un tirdzniecību, lai nācijas meklētu tikai pašlabumu, ieslīgtu savstarpējas konkurences cīņā un nepamanītu kopīgo ienaidnieku. Lai koncentrētu kapitālu pašu “gudro” rokās, jāizveido milzīgi monopoli, vispirms panākot kapitāla uzkrāšanas un plūsmas ierobežojumu likvidēšanu.
Par efektīvāko valstu pakļaušanas līdzekli “gudrie” uzskata valstu ārējos aizņēmumus: “Ekonomiskās krīzes goju vidū esam veikuši ar naudas izņemšanu no apgrozības un valstu ārējiem aizņēmumiem. Saprātīgas nodokļu politikas vietā bezsmadzeņu goji piekrīt aizņēmumiem, kurus ar procentiem vienalga būs jāatdod no pavalstnieku kabatām. Īstais valsts valdītājs bija un ir valdības kreditors.” Ekonomiskie līgumi un parādu saistības veido tīmekli, ar kuru “gudrie” ir saistījuši visas valdības, izliekoties par tādiem, kas rūpējas par valstu uzplaukumu un labklājību.
Nodokļus no nabagajiem “gudrie” uzskata par revolūcijas sēklu un kaitējumu valstij, “kas zaudē lielo, dzenoties pēc sīkā.” Par valstij visizdevīgāko “gudrie” atzīst progresīvo ienākuma nodokli, kas tiks ieviests arī “Ciānas ķēniņa valstī”.
Cīņa politiskajā un ekonomiskajā jomā, kas caurauž visu sabiedrību, kā arī kapitāla centralizēšana ir “Ciānas ķēniņa valsts” rašanās priekšnoteikums: “Saspringta cīņa par virsroku, triecieni ekonomiskajā dzīvē radīs un jau ir radījuši vīlušās, aukstas un bezsirdīgas sabiedrības. Šīs sabiedrības pilnībā novērsīsies no augstākās politikas un reliģijas. To vadītājs būs tikai aprēķins, respektīvi, zelts, kuru viņi dievinās to materiālo baudu dēļ, ko tas var sniegt. Lūk, tad nevis kalpošanas labajam dēļ, pat ne sabiedrības dēļ, bet tikai naida pret priviliģētajiem dēļ goju zemākās klases sekos mums cīņā pret mūsu konkurentiem uz varu – goju inteliģentiem.”
Kad demokrātija kļūs absurda…
Demokrātiskā iekārta laika gaitā tiks diskreditēta, padarīta par smieklīgu un absurdu. Tas sabiedrībā izraisīs pilnīgu vienaldzību pret politiku – tāda ir “gudro” plāna daļa, kuras īstenošanās ir skaidri vērojama mūsdienās. Mūsdienu sabiedrības politiskā pasivitāte ir krasā pretrunā ar demokrātijas jeb tautvaldības ideju.
Haotiskums, sarežģītība un pretrunas politikā izraisīs sabiedrības riebumu pret politiku kā tādu: “Lai sagrābtu savās rokās sabiedrisko domu, to jāapjucina, izraisot tik daudz pretrunīgu viedokļu no dažādām pusēm, kamēr goji apmaldīsies to labirintā un sapratīs, ka labāk ir būt bez jebkāda viedokļa politikas jautājumos, kas patiesībā sabiedrībai arī nav jāpārzina.”
Riebumu pret demokrātiju veicina likumdošana, kas tiek padarīta nesaprotama un pretrunīga ar birokrātu komentāru un skaidrojumu palīdzību: “Pāri pastāvošajiem likumiem, tos būtiski neizmainot, bet tikai izkropļojot ar pretrunīgiem izskaidrojumiem, esam radījuši kaut ko grandiozu rezultātu ziņā. Šie rezultāti, pirmkārt, izpaudās tādējādi, ka izskaidrojumi nomaskēja likumus, bet tad arī pavisam aizsedza tos no valdības skatieniem ar neiespējamību izprast tādu samudžinātu likumdošanu.”
Valdību nākšanu pie varas nosaka nevis tautas griba, bet “gudro” rokās esošais visspēcīgais līdzeklis – nauda. Atbildīgos posteņus demokrātisko valstu valdībās “gudrie” ir paredzējuši tautā nepopulārām personām, kuru pagātnē turklāt ir kāds neatklāts noziegums, lai nepaklausības gadījumā varētu piedraudēt ar tā publiskošanu. Neraugoties uz posteņu ļaunprātīgu izmantošanu savtīgās interesēs, demoralizētā tauta ciena šādus politiķus viņu veiklo blēdību dēļ: “Nelietīgi, nelietīgi, bet – cik veikli!”
Galvenās figūras “gudro” kontrolētajās demokrātiskajās valstīs būs “valdības karikatūras” – no pūļa nākuši prezidenti-marionetes, kuru pagātne ir aptraipīta ar neatklātām tumšām lietām. “Gudrie” plānoja šiem ielikteņiem piešķirt tiesības pasludināt karastāvokli, vienlaicīgi līdz minimumam samazinot tautas pārstāvju skaitu parlamentos. Tas būs pārejas stāvoklis pirms “Ciānas ķēniņa valstības” nodibināšanas.
…nāks “Ciānas despota valstība”
Viltus demokrātijas un nesaskaņu haosā turpināsies “Ciānas gudro” veiktā pārvaldes un sabiedriskās domas kontroles centralizācija. “Goju” pūlis tiks mocīts ne tikai ar rasu, tautu un reliģiju konfliktiem, bet arī ar noziedzību, speciāli izraisītu badu un slimībām. Upuri no “lopu sēklas – goju” vidus netiks ņemti vērā.
Kad visatļautība un anarhija sasniegs savu kulmināciju, “gudrie” nāks atklātībā kā pasaules glābēji no pašu izraisītajām nelaimēm: “Mūsu Patvaldnieka laiks pienāks, kad tautas, ko būs izmocījušas nebūšanas un mūsu sarīkotā valdītāju nepastāvība, kliegs: “Novāciet viņus! Un dodiet mums vienu vispasaules valdnieku, kurš iznīcinās nesaskaņu cēloņus – robežas, reliģijas, valstu intereses, kurš dotu mums mieru, ko mums nespēj dot mūsu valdītāji un pārstāvji!”” Tad “Ciānas ķēniņu” labprātīgi ievēlēs vispasaules pūlis.
“Ciānas ķēniņa” vispasaules vara būs supertotalitārisms, kas izpaudīsies kā visu cilvēka dzīves sfēru regulēšana un kontrolēšana. Kontrolēšana tiks veikta, trešdaļai sabiedrības izsekojot pārējos un ziņojot par katru pretošanās pazīmi valdībai: “Tad spiegošana nebūs kauna, bet goda lieta, un nepamatoti ziņojumi tiks stingri sodīti.” Īpaši stingri tiks kontrolēta administrācija, ierēdņi par nepakļaušanos vai nolaidību saņems bargus sodus. Visas slepenās biedrības tiks aizliegtas, pretinieki un noziedznieki tiks arestēti pie pirmajām aizdomām un sodīti ar nāvi. Lai attaisnotu policejiskās kontroles pastiprināšanu, tiks inscenēti nemieri.
Par savas valdības centru “gudrie” bija iecerējuši Eiropu. “Ciānas ķēniņu”, kurš apvienos gan vispasaules laicīgo, gan garīgo varu, tauta redzēs kā gādīgu tēvu, kurš publiski uzstāsies tautas priekšā, nemanāmu slepeno aģentu ielenkts. Izglītības iestāžu programmās dominēs valdnieka personības kults un “nākotnes programma”, kas nomainīs pagātnes izzināšanu.
Valdniekus un troņmantniekus sagatavos “Ciānas gudro” elite – “daži Dāvida sēklas dzimtas locekļi”, izraugoties tos nevis pēc izcelšanās, bet spējām: “Izraēļa ķēniņam jābūt nelokāmam, stingram līdz cietsirdībai, bezkaislīgam, it īpaši brīvam no saldkaisles, lai dzīvnieciskie instinkti nepakļautu viņa prātu. Valdniekam jābūt pilnīgi perfektam.” Ar šo “pārcilvēka” ideāla aprakstu arī beidzas atklātībā nonākušais Protokolu fragments.
“Ciānas gudro” idejas dzīvo un uzvar!?
Ja arī pieņem, ka Protokoli ir veikls safabricējums, tā autoram vajadzēja būt izcilam pravietim, jo “gudro” ieceres 20. gadsimta gaitā ir īstenojušās un 21. gadsimtā turpina īstenoties ar atbaidošu precizitāti. Nav īpaši jāiedziļinās pasaules politekonomiskajās un kultūras norisēs, lai to saprastu.
Ekonomikas un politikas globalizācija, finanšu un politikas sviru nokļūšana neliela personu loka rokās, apziņas manipulācijas ar masu saziņas līdzekļu palīdzību, apzināti izprovocēti globāla mēroga kari, sabiedrības demoralizācija un interešu sašaurināšana līdz materiālo vajadzību apmierināšanai, nesaskaņas ne tikai tautu un reliģiju, bet arī vecuma grupu un dzimumu starpā, valstu ekonomiskās neatkarības zaudēšana un iekļaušana lielās politekonomiskās apvienībās ir tikai spilgtākie piemēri pasaules finanšu elites varaskāres uzvaras gājienam. Pasaule jau ir piedzīvojusi divus “Ciānas ķēniņa valstības” dibināšanas mēģinājumus – staļinisko un hitlerisko totalitārismu. Tehnoloģiju attīstīšanās, ko pūlis uzskata par progresu, nav atrisinājusi nabadzības problēmu, toties ir paplašinājusi manipulāciju iespējas ar apziņu.
Vairāki slepeno organizāciju pētnieki ir secinājuši, ka reālā vara pasaulē ir koncentrējusies aptuveni 300 personu – pasaules finanšu un politiskās elites – rokās. Šīs slepenās vispasaules valdības, kurā apvienojušās vairākas senās slepenās organizācijas, mērķis ir “Jaunā Pasaules Kārtība” – vara, kas ir identiska “gudro” plānotajai “Ciānas ķēniņa valstībai”. Gan pasaules valdnieki, gan no viņiem atkarīgie sīkāka ranga politiķi stingri pieturas pie “Ciānas gudro” pamatpostulāta “Politikai nav nekā kopīga ar morāli”.
1990. gada 11. septembrī ASV prezidents Dž. Bušs izteicās, ka karš pret Irāku tiek veikts ar mērķi nodibināt jaunu pasaules kārtību. Šim izteikumam reti kurš pievērsa uzmanību, tomēr notikumu tālākā attīstība liecina, ka iebrukums Irākā bija tikai sākums apzināti provocētai cīņai starp Rietumu un musulmaņu civilizāciju.
“Ciānas gudro” īstenotā konfliktu stratēģija šādi iegūst globālus mērogus. Jau tagad ir skaidrs, ka “cīņas pret terorismu” aizsegā starptautisko apvienību biedriem iespējams gan pastiprināt policejisko kontroli pašu zemēs, gan uzbrukt jebkurai valstij, pasludinot to par “terorisma atbalstītāju”. Starpcivilizāciju konflikts var izraisīt tāda mēroga ciešanas, ka globālo masu mediju apstrādātā pūļa apziņa būs gatava piedāvāt vispasaules valdnieka kroni “miera nesējam”.
Protokolu ideju turpmāka īstenošana rada nopietnus draudus gan individualitātes brīvībai, gan demokrātijai un cilvēcībai. Kā iespējams atbrīvoties no slepenās vispasaules valdības ietekmes?
Nenoliedzami, liela daļa tā saucamās sabiedrības masu kultūras un priekšmetu kulta ietekmē jau ir padarīta par vienaldzīgiem biorobotiem. Tiem, kuriem individuālā brīvība, miers un saskaņa vēl ir vērtība, jāielāgo, ka “Ciānas gudro” panākumu vai neveiksmju atslēga ir iedarbošanās uz konkrētas personas morālajām vērtībām un tieksmēm. Ja cilvēks savu brīvību un garīgumu ir gatavs pārdot par sadzīves ērtībām, kā arī iespēju apmierināt varas, mantas un baudas kāri, tad “Ciānas gudro” tīksmināšanās par “goju” stulbumu un līksmošana par “Ciānas ķēniņa valstības” tuvumu ir pamatota.
“Goji ir aunu bars, bet mēs viņiem esam vilki. Vai varat iedomāties, kas notiek, ja vilks iekļūst aitu kūtī?” vaicā “gudrie”.
Mums ir jāpavaicā sev, kas esam: auni vai tomēr brīvi cilvēki, dievišķas būtnes, kas spēj pašas veidot savu likteni, dzīvot mierā un saskaņā ar citu cilvēku brīvību?
Katram ir dota personiskās izvēles iespēja un prāts, lai prognozētu izvēles rezultātus.
[1] Pazīstami arī kā “Cionas gudro protokoli” vai “Gudro stratēģija un taktika” – “DDD” piez.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.15(413) [2018. gada 10.–23. augusts]
Saistītie raksti: