“Ciānas gudro protokoli”[1] – mistifikācija vai drauds?
Agris Dzenis
Vēsturnieks
Cariskās Krievijas slepeno dienestu safabricēts teksts antisemītisma veicināšanai – tāds ir vispārpieņemtais viedoklis par šo 20. gadsimta noslēpumaināko tekstu. Vienlaikus Protokoli ir arī viens no vispaviršāk un vienpusīgāk pētītajiem darbiem. Pētnieks, kurš tos analizē kontekstā ar slepeno organizāciju vēsturi un darbību, dvēseles miera un līdzjūtības pret cilvēci labad var tikai vēlēties, lai Protokoli patiešām būtu un paliktu falsifikācija vai literārs darbs.
Diemžēl tas neatbilst īstenībai. Cik daudzi ir aizdomājušies par jautājumu – vai “Ciānas gudro protokolu” izcelsmei vispār ir jelkāds sakars ar ebreju tautu? Un ja ne, ar ko tad?
Gan Protokolu autentiskuma noliedzēji, gan tie, kas Protokolus atzīst par “ebreju vispasaules sazvērestības plānu”, ir tālu no patiesības un paši pret savu gribu veicina “Ciānas gudro” nolūkus, kuros ietilpst arī antisemītisma radīšana. Patiesībā “Ciānas gudrie” – varenas slepenas organizācijas locekļi –, veiksmīgi maskējoties aiz progresa un labklājības lozungiem, ir nodarījuši un turpina nodarīt globāla mēroga ļaunumu gan ebrejiem, gan citām tautām.
Oficiālā viedokļa tapšana
Pastāv divas oficiāli atzītas versijas par Protokolu izcelsmi. Viena no tām radusies antisemītisma pretinieku, otra – antisemītu nometnē.
1917.gadā Krievijas Pagaidu valdības loceklis S. Svastikovs, pamatojoties uz kāda Parīzes ebreja mutiski sniegtajām ziņām, izvirzīja versiju par Protokolu safabricēšanu Parīzē 20. gadsimta sākumā, ko veicis cariskās Krievijas slepenpolicijas – ohrankas – virsnieks P. Račkovskis, lai ar šiem it kā ebreju vispasaules sazvērestības pierādījumiem izvērstu plašu antisemītisma kampaņu Krievijā. 1905. gadā, pašā revolucionārās kustības augstākajā fāzē, Račkovska viltojumu ar ohrankas atbalstu publicējis krievu muižnieks S. Niluss. Tādējādi ohranka panākusi Krievijas iedzīvotāju revolucionārā noskaņojuma noplakšanu un pārtapšanu niknumā pret ebrejiem, kas safabricētajā tekstā bija pasludināti par Krievijas posta un nemieru vaininiekiem. Pats P. Račkovskis nevarēja nedz noliegt, nedz apliecināt viņam piedēvētās darbības šāda nenovēršama apstākļa dēļ – viņš ir miris 1910. gadā.
Minētā versija tika attīstīta 20. gadsimta divdesmitajos gados kā atspēkojums Protokoliem, kas šajā laikā bija pārtulkoti daudzās Eiropas tautu valodās un izraisīja antisemītisma uzplūdus. Tika pat sameklēti literāri darbi, kas it kā kalpojuši par paraugu Protokoliem: vācieša H. Goedšes (Hermann Goedsche) 1868. gadā izdotais romāns “Biarica” (Biarritz) par 12 izraēļu cilšu vecāko pasaules pakļaušanas plāniem ar finanšu operāciju palīdzību, kā arī franču sociālista un masona M. Žolī manuskripts “Dialogs starp Makjavelli un Monteskjē ellē”. Atsevišķas satura un stila paralēles tomēr ir vājš arguments apgalvojumam par Protokolu atvasināšanu no minētajiem darbiem. Šādas paralēles iespējams vilkt arī ar, piemēram, N. Makjavelli darbiem un Veco Derību.
Par spīti tam, ka minētā versija neiztur kritiku, to aizstāv arī mūsdienu vēstures un politoloģijas autoritātes.
Kā vienu no spēcīgākajiem argumentiem Protokolu viltošanas aizstāvji mēdz minēt Bernes pilsētas tiesas spriedumu 1936. gadā. Process sākās 1932. gadā, kad tika ierosināta lieta pret Šveices nacionālo partiju par Protokolu drukāto tekstu izplatīšanu. Pēc četriem gadiem tiesa atzina, ka Protokoli ir viltojums. Spriedums balstījās tikai uz divu liecinieču – K. Radzivilas un K. Herbletas izteikumiem, kas 1904. vai 1905. gadā Parīzē ir it kā uzzinājušas, ka P. Račkovskis fabricējis Protokolus. Tiesa vairākkārt pieprasīja dokumentu kopijas par šo lietu no Padomju Savienības arhīviem, taču saņēma atbildes, ka cariskās Krievijas iestāžu fondos tādi nav atrodami. Jāpiebilst, ka P. Račkovskis liecinieču minētajā laikā Parīzē neatradās, turklāt Protokoli atklātībā bija nonākuši jau desmit gadus agrāk. Pierādījumu trūkuma dēļ 1937. gadā apelācijas tiesa Cīrihē Bernes tiesas spriedumu atcēla.
Antisemītiski noskaņotie autori visbiežāk ir izvirzījuši versiju, ka “Ciānas gudro protokoli” esot nolasīti 1897. gadā pirmā cionistu kongresa slepenajā sēdē Bāzelē un to autors ir cionistu kustības līderis T. Hercls vai viņa tuvākie līdzgaitnieki. Viens no senebreju valodā rakstīto Protokolu eksemplāriem esot izzagts un 1906. gadā nonācis Britu muzejā, kur to angliski pārtulkojis muzeja līdzstrādnieks P. Mardsens. Šādā rakursā Protokoli kļuva par svarīgāko antisemītu argumentu viņu darbības nepieciešamības pamatojumam, jo it kā pierādīja teksta izcelsmi cionistu aprindās, kas vadot “vispasaules žīdismu”. “Ciānas gudro padome” esot ebreju garīgās un finanšu aristokrātijas varenākie pārstāvji, kuru mērķis ir varas iegūšana visā pasaulē un neebreju paverdzināšana. Tomēr, kā tiks izklāstīts turpmāk, šai versijai ir vēl vairāk vājo vietu nekā Protokolu safabricēšanas aizstāvju apgalvojumiem.
Protokolu nonākšana atklātībā
Pateicoties slepeno organizāciju pētnieku O. Platonova un J. Begunova pētījumiem Šveices un ASV arhīvos, ir iespējams izstrādāt Protokolu izcelsmes ticamāko versiju.
1884.gadā Krievijas sūtņa Portugālē meita, kņaziene J. Gļinka Parīzē par 2500 frankiem uzpirka savu paziņu, masonu ložas “Memphis-Misraim” biedru J. Šorstu-Šapiro, lai viņš uz vienu nakti no ložas izzog arhīva dokumentu, kas pierādītu masonu darbības kaitīgumu valstīm un sabiedrībai.
1885.Šorsts-Šapiro izgrieza no protokolu sējuma kaudzīti lapu, kuras J. Gļinka pārrakstīja. Protokolu fragmentu “Memphis-Misraim” loceklis veiksmīgi atlika vietā, taču ložas brāļi viņa nodarījumu, visticamāk, atklāja – un pēc dažiem gadiem J. Šorsts-Šapiro Ēģiptē tika nogalināts. Kņaziene Gļinka pārtulkoja Protokolu tekstu no franču (nevis senebreju!) valodas krieviski un tulkojumu mēģināja iesniegt caram Aleksandram III, kurš to atstāja bez ievērības. Drīz pēc tam galma intriga caru noskaņoja pret kņazieni, un monarhs izsūtīja J. Gļinku no galvaspilsētas uz viņas dzimtas muižu Tulas guberņas Čerņas apriņķī.
Šeit kņaziene nodeva Protokolu tulkojumu apriņķa muižniecības priekšsēdim A. Suhostinam, kurš tos 1895. gadā iesniedza savukārt savam draugam, dzelzceļa inženierim P. Stepanovam.
1895. gadā Stepanovam bija tuvi sakari ar galma ļaudīm, un, iespējams, pēc neveiksmīga mēģinājuma Protokoliem atkārtoti pievērst Krievijas cara uzmanību, 1895. gadā viņš tos pavairoja ar hektogrāfu, bet 1897. gadā nodrukāja nelielā tirāžā. Vēl 20. gadsimta 30. gados Ļeņina bibliotēkā Maskavā glabājās hektogrāfiskā izdevuma eksemplārs, kas 60. gados jau bija nozudis. Iespējams, ka Protokoli 19. gadsimta beigās tika pavairoti arī rokrakstā un kādi no šiem eksemplāriem ir nonākuši Rietumeiropas valstīs.
1896. gadā avīzē “Znamja” ar nosaukumu “Ebreju sazvērestība” pavairoto tekstu pārpublicēja žurnālists P. Kruševans. 1905. gadā plašus Protokolu fragmentus G. Butmi ievietoja savā grāmatā “Mūsu nelaimju cēlonis”, cenšoties pierādīt, ka ebreji plānoti grauj Krievijas ekonomiku. Kā redzams, pirmie Protokolu publicētāji ir traktējuši tos nekritiski un subjektīvi, skaidrojot to izcelsmi ar ebreju sazvērestības plānošanu.
Tāpat rīkojās arī pazīstamākais Protokolu publicētājs, reliģiozais krievu muižnieks un Antikrista atnākšanas pazīmju meklētājs S. Niluss. Viņš pirmais tekstus nodēvēja par “Ciānas gudro protokoliem” un 1905. gadā publicēja brošūrā “Lielais mazajā jeb Antikrists kā drīza politiska iespējamība”. Protokolu tekstu publicists sadalīja nodaļās, apgādāja ar anotācijām un plašiem komentāriem. Brošūras otrā izdevuma (1911. gadā) priekšvārdā S. Niluss raksta, ka 1901. gadā viņš ir ieguvis no kāda tuva cilvēka, kas tagad miris, rokrakstu, kurā atklāti vispasaules ebreju – masonu – sazvērestības noslēpumi. Rokraksta dāvinātājs apgalvojis, ka tas ir tulkojums no oriģināldokumentiem, kurus kāda sieviete nozagusi kādam no ietekmīgākajiem un zinošākajiem masonu vadītājiem pēc slepenas “iesvētīto” sapulces Francijā. Nilusa publikācijas mērķis nebija noskaņot kristīgos pret ebrejiem, bet brīdināt kristīgos brāļus par draudiem valstīm un kristīgajai ticībai, kuru sagraut ir ieplānojuši ebreju aristokrāti un masoni, lai par vispasaules valdnieku varētu padarīt Antikristu – “Ciānas ķēniņu”.
Protokolu “ebrejisko izcelsmi” nekritiski pārņēma to vēlākie publicētāji Eiropas valstīs un ASV. Latviski Protokolu lielāko daļu savā grāmatā “Svētās tautas nesvētie darbi” iekļāva antikomunists, antisemīts un atturības kustības vadītājs J. Dāvis 1935. gadā.
Tā kā Protokolos ir aprakstītas slepena centra vadītas, reāli notikušas vai notiekošas politiskās, ekonomiskās un sabiedriskās norises, to īstumam noticēja daudzi. “Žīdu sazvērestību” kā attaisnojumu ebreju vajāšanai plaši izmantoja arī vācu nacisti. Nav zināmas liecības par to, ka 20. gadsimta 20.–30. gados kāds Protokolu autentiskuma piekritējs būtu uzskatījis, ka to autori tomēr nav ebreju slepenie vai publiskie līderi.
Pateicoties Protokoliem, ebreju tauta kļuva par viltus mērķi antisemītiem.
Kas ir “Ciānas gudrie”?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, pēc iespējas detalizētāk jāanalizē Protokolu teksti un to saistība ar slepeno organizāciju vēsturi.
Turpmāk vēl…
[1] Pazīstami arī kā “Cionas gudro protokoli” vai “Gudro stratēģija un taktika” – “DDD” piez.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(411) [2018. gada 13.–26. jūlijs]
Saistītie raksti: