Linards Muciņš:
“Tie, kuri apgalvo, ka viņi neko nav zinājuši un neko nav ziņojuši, melo.”
Saruna ar VDK zinātniskās izpētes komisijas ekspertu M.iur. Linardu Muciņu
Turpinājums no “DDD” Nr.1(423): Čekas maisiem gals vaļā. 1. daļa
Čekas pinekļi
DDD: Ar izlūkošanu nodarbojās VDK pirmā daļa. Kāds bija piektās jeb politiskās daļas uzdevums?
Linards Muciņš: Piektā daļa bija Andropova iecerēta un izveidota cīņai pret “ideoloģisko diversiju”, jo tā tāpat kā pārējās KGB operatīvās daļas reāli varēja īstenot represijas pret cilvēkiem, pat ielikt cietumā. Piektās daļas aģenti bija vienmērīgi izvietoti sabiedrībā ar mērķi nepieļaut “ideoloģisku diversiju”. Šī daļa bija atgriešanās pie reālā staļinisma, jo Staļina laikā eksistēja atsevišķa čekas struktūrvienība – slepeni politiskā daļa, kas asiņaini cīnījās ar iekšējo opozīciju.
DDD: Saprotu, ka čekā nebija tikai pirmā un piektā daļa. Vai varat īsumā izstāstīt čekas uzbūvi un pēc kādiem principiem tika izvēlēts, kura daļa kuru cilvēku vervēs?
L.M. Kā jebkurai organizācijai KGB bija vairāki atzari – katram bija savs uzdevums.
Bija: 1) čekas centrālā vadība; 2) partijas komiteja; 3) sekretariāts; 4) speciālā inspekcija; 5) mobilizācijas grupa; 6) kadru daļa; 7) 8. daļa (šifrēšana); 8) 10. daļa (arhīvi); 9) “R” dienests (radioētera kontrole); 10) valdības sakaru daļa; 11) finanšu daļa; 12) saimniecības daļa, kas nodrošināja ne tikai iestādes vispārējo, bet arī slepeno darbību. Neaizmirsīsim, ka tieši čekas administratīvi saimnieciskā daļa un tās struktūra – komandantūra – bija tā, kas slepkavoja miljoniem nevainīgo.
Un bija operatīvās daļas, kurās vervēja aģentus attiecīgās daļas uzdevumiem: 1. daļa – izlūkošana; 2. daļas pārziņā bija pretizlūkošana. No 2. daļas izdalījās 4. daļa, kas uzraudzīja transportu (gaisa transports, lidmašīnu nolaupīšana, lidostas, kuģniecība, zvejnieki, ostas, autotransports). 6. daļa, (uzraudzīja ekonomiku, valsts noslēpumu aizsardzību ražošanā, zinātnē, aizsardzības rūpniecību, radās kooperatīvi, čekisti kopā ar aģentiem iefiltrējās uzņēmējdarbībā), kas pārveidojās par daļu cīņai pret organizēto noziedzību, radot melīgu iespaidu par it kā čekas aktīvo cīņu pret to. 3. daļa, kas uzraudzīja miliciju, pārējās iekšlietu struktūras, DOSAAF-u, kara komisariātus, kontrolēja milicijas arvien lielāko saaugšanu ar noziedzību un tās pieaugošo korumpētību. 5. daļa – cīņa pret “ideoloģisko diversiju”, vēlāk šo daļu reorganizēja, ciniski pārdēvējot par konstitūcijas aizsardzības jeb “Z” daļu, no tās propagandai nodalīja Sabiedrisko sakaru daļu.
VDK daļām bija arī nodaļas. Visvairāk nodaļas – septiņas – bija 5. daļai. 1. nodaļa – emigrācijas centru izstrāde; 2. nodaļa – radošā inteliģence; 3. nodaļa – pretpadomju organizācijas, bijušo politieslodzīto uzraudzība; 4. nodaļa – reliģiskās kopienas, garīdznieki; 5. nodaļa – rokrakstu, ieroču eksperti; 6. nodaļa – cionisms; 7. nodaļa – akadēmiskā inteliģence, studējošā jaunatne; 9. grupa – vadības apsardze.
Čekas 7. daļa bija pilnīgi slepena un konspiratīva, izvietota ārpus Stūra mājas – Centrālās dzelzceļa stacijas tagad nojauktā pasta ēkā, Mēness ielā 4 , Brīvības ielā 188. Tā nodarbojās ar personu noskaidrošanu, novērošanu, izsekošanu ar kājām un ar transportu.
Operatīvi tehniskā daļa (OTD) nodarbojās ar cilvēku slepenu vajāšanu, izmantojot dažādus tehniskus līdzekļus – slepeni atmūķēja durvis, noklausījās un fotografēja, filmēja uz filmas un video personu telefona un tiešās sarunas, notikumus telpās, viesnīcās, restorānos, arī seksa laikā, kā arī pašas čekistu operācijas (arestus, kratīšanas, tajā skaitā slepenās, izņemšanas), veica radioaktīvi iezīmētu priekšmetu izsekošanu, utt. Lidostas teritorijā pasta sūtījumu galvenās šķirotavas otrajā stāvā OTD ar liftu no pirmā stāva saņēma visu kontrolējamo pastu, veica vēstuļu kontroli un perlustrāciju gan izlases veidā iekšzemē, gan visu pasta sūtījumu kontroli uz un no ārzemēm, veica pasta adresātu un nosūtītāju uzskaiti speciālās kartotēkās, izķēra pastu uz adresēm, kuras turēja aizdomās kā ar spiegošanu vai emigrāciju saistītas, meklēja vēstules ar neeksistējošām, nepareizām vai vispār bez nosūtītāja adresēm, pretlikumīgi atvēra pasta sūtījumus un kopēja tos, kopijas pievienoja operatīvām lietām.
Informatīvi analītiskā daļa (IAD), apejot Rietumu pasaules tirdzniecības sankcijas, par valūtu ar LPSR Valsts plāna vadītāja Ramāna palīdzību bija izblēdījusi VFR “Simens” firmas datorus un novietojusi tos Pērses ielā 2, VP ZPI pagrabos. Čekisti savus datorus saslēdza kopā ar institūta datoriem, lai izmantotu šo datoru resursus un informāciju par LPSR iedzīvotājiem gan ZPI darba laikā, gan naktīs, gan brīvdienās. Šādi apbruņota IAD veica informācijas uzskaiti, klasifikāciju, apkopošanu un analīzi, tajā skaitā datorizētu; tika izstrādāta un reāli izveidota informatīvi analītiskā sistēma “Delta”, kas saturēja čekas ievāktās ziņas, to klasifikāciju un apkopojumus. Savukārt Izmeklēšanas daļa sagudroja un noformēja lietas tiesai.
Čekai bija arī savs ļoti drošs aresta izolators. Struktūrā vēl ietilpa Rīgas daļa ar sešām rajona nodaļām, pilsētu un ostu daļas (Liepāja, Ventspils), pilsētu un staciju daļas (Daugavpils, Jelgava), Jūrmalas pilsētas daļa ar sakaru centrāli, 21 rajonu nodaļas.
Vervēja tos, kuri stučīs
Linards Muciņš: Čekai bija ļoti daudz informācijas avotu – pat avīzes. Čekisti plātījās, ka ik gadu tiek apstrādāti vairāki miljoni aizdomu pilni signāli. Daļa no tiem bija muļķīgi, nevajadzīgi, bet, ja reiz signāls par iespējamo faktu čekā bija ienācis, tad tas bija jāizskata.
Informāciju sniedza ļoti daudzi un dažādi cilvēki – iestāžu vadītāji, viņu vietnieki, struktūrvienību vadītāji, partijas sekretāri, kadru daļas vadītāji. Tie visi čekai bija brīvprātīgi informācijas avoti un uzticības personas, kuriem nebija nekādas centralizētas uzskaites, bet kurus čekas atskaitēs norādīja ar vārda, uzvārda un tēva vārda pirmajiem lielajiem burtiem. Informāciju sniedza visi – gan uzticības personas, gan čekas aģenti, gan milicijas darbinieki un citas personas.
Taču ir jāsaprot, ka par aģentiem jebkurā daļā čeka vervēja tos, kuri pēc personības rakstura un biogrāfijas pārbaudes deva cerību, ka viņi aktīvi sadarbosies un pildīs čekas pavēles. Nevervēja pārliecinātus komunistus, bet nacionāli, pretpadomju, pret impēriju noskaņotos, tos, kas atradās čeku interesējošā vidē: bijušos izsūtītos, par sevišķi smagiem valsts noziegumiem tiesātos, arī sabiedriskās domas līderus, personas, kas bija kaut ko nogrēkojušās. Šīs personas iepriekš psiholoģiski salauza, šantažēja, piespieda, draudēja, organizēja viņu izspiedzi, nelikumīgu ietekmēšanu, iesaukšanu armijā vai uz apmācībām, sišanu, mocīšanu un vajāšanu ieslodzījumu vietās. Arī iekšlietu darbinieki vēl ne visi ir atbildējuši par šiem saviem izdarītajiem noziegumiem. Piemēram, ja savervēšana notika armijas dienesta laikā, tad bija kaut kāds iemesls, kādēļ no visa pulka tika savervēts konkrētais cilvēks, nevis viss pulks. Tātad savervētajam bija tādas rakstura īpašības, kā arī tādi grēki, kas lika domāt, ka viņš stučīs.
DDD: Kādēļ tik liela uzmanība tiek pievērsta tieši aģentiem, kuriem bija pat speciāla kartotēka?
L.M.: Aģenti pildīja uzdevumus. Aģenti iesaistījās kaut kādā čekas spēlē, kas bija noteikti nelietīga un bieži arī pretlikumīga. Ir zināms, ka čeka mākslīgi radīja skolnieku un jauniešu pretpadomju organizācijas, kuru biedrus pēc tam nošāva. Īpaši šāda taktika tika īstenota 1940./41. gadā un vēlāk Staļina laikā. Vēlāk taktika, protams, mainījās, taču aģentu liktenis vienmēr ir bijis čekas rokās. Ja aģents izdarīja kādu kriminālu noziegumu, tad čeka izlēma – pievērt acis vai nodot viņu sodīšanai, vai arī iesaistīt kādā akcijā.
Vēlreiz vēlos uzsvērt – aģents apzināti pildīja uzdevumu. Aģents apzināti iesaistījās čekas operatīvajās spēlēs. Tieši tādēļ bija nepieciešama aģentu uzskaite. Ja katram čekas virsniekam būtu pa kādiem desmit divdesmit aģentiem, tad tāda kartotēka nemaz nebūtu vajadzīga, jo katrs bez grūtībām spētu pārraudzīt savu aģentu loku. Kartotēkas tika izmantotas, pirmkārt, gadījumam, ja čekai kāda persona interesē, tad čeka varētu pārbaudīt, vai viņš jau nav aģents. Otrkārt, ja kādam čekistam radās par kaut ko interese, viņš varēja kartotēkā pārbaudīt, vai nav kāds eksistējošs aģents, kurš spēs veikt uzdevumu attiecīgajā vietā vai ar attiecīgiem cilvēkiem. Treškārt, šādi varēja atrast cilvēkus, kas spēja rīkot provokācijas, lai padomju varai nevēlamas personas ātri nosēdinātu uz notiesāto sola un izrēķinātos. Tieši šādas provokācijas, piemēram, saviesīgos pasākumos izprovocējot izmuldēties, ka ārzemēs ir radi, ka vajadzētu pamēģināt aizbēgt uz Zviedriju, daudzu dzīves salauza, aizsūtot aiz restēm.
Čekas virsnieki deva aģentiem uzdevumu, veidojot operatīvās kombinācijas. Tādēļ apgalvot, ka nekādus noziegumus aģents nav veicis, jo tikai šad un tad čekas uzdevumā parunājies ar savām paziņām, ir absurdi. Čeku interesēja visnenozīmīgākie sīkumi, lai izveidotu paša sastādītu lielāku puzli par viņu uzmanībā nonākušu personu, par kuru nedz pašiem aģentiem, nedz citiem tajā brīdī nebija nekāda priekšstata.
Aģenti zināja, ko dara
DDD: Bet ir tādi, kas apgalvo – lai gan viņu vārds ir čekas kartotēkā, viņi neko nav ziņojuši, nekādas atskaites čekai nav rakstījuši.
Linards Muciņš: Tās ir atrunas. Aģents pat varēja neiet uz čeku. Uzraugošais virsnieks atrada iespēju ar viņu aprunāties citur – tam domātos dzīvokļos, darba vietā, automašīnā, lielās pilsētās, kādā citā rajonā. Aģents varēja pat neko nerakstīt, pietika, ja par saviem līdzcilvēkiem pastāstīja, – čekists visu atcerējās vai ierakstīja magnetafona lentā, bet pēc tam uzrakstīja ziņojumu. Par tādu praksi liecina ziņojumi arhīvā. Pietika, ka aģents vienu reizi parakstījās, pēc tam viņa paraksts uz ziņojumiem nebija vajadzīgs.
Tie, kuri apgalvo, ka viņi neko nav zinājuši un neko nav ziņojuši, melo. Ikviens aģents zināja, ko dara. Brīvprātīgi, vēloties ieņemt kādu amatu vai saņemt kādus citus labumus vai piespiedu kārtā, baidoties no represijām, šantāžas, viņš tikās ar virsniekiem un runāja. Svarīgākā ir kontaktēšanās un apzināšanās, ka tu esi kontaktā ar čekistu, nevis tas, vai kaut ko rakstīji un vai vispār parakstīji. Tev likās, ka tu neko nozīmīgu nestāsti, melo, noklusē, apej sarunā sev vai citam neizdevīgus faktus, taču KGB bija totalitāras valsts totalitāra iestāde un strādāja ar totalitārisma metodēm, analogi kā Hitlera Vācijā Gestapo, vienīgi viņi ķēra reālus, nevis sadomātus sava režīma ienaidniekus. Totalitārisms paredzēja, ka visus tavus ziņojumus čekists novērtēs ar attiecīgu atzīmi aģenta ziņojuma galvgalī, kā arī novērtēs tevi kopumā ar otru atzīmi kā aģentu un visu tavu iepriekšējo ziņojumu ticamību kā tādu. Turklāt tavs ziņojums tiks salīdzināts ar agrākiem taviem ziņojumiem, ar citu aģentu un uzticības personu agrākiem un vēlākiem ziņojumiem, ar tava stāsta magnetofona ierakstu sarunā ar čekistu. To salīdzinās arī ar OTD sarunas ierakstu no notikuma (dzīvokļa, kabineta, pastaigas, autosalona, dzelzceļa vagona kupejas) vietas vai telefona sarunas ierakstu.
Turpmāk vēl…
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” 3(425) [2019. gada 8.–21. februāris]