Jau nākuši cik Dižgaru uz zemes,
Cik daudzreiz patiesība nesta jau.
Bet cilvēks šodien kā no tumsas dzelmes –
Vēl nesaprot – vēl pierādīts tam nav.
Nav pierādīts par ārpuszemes esmi,
Par Tālām Pasaulēm, kas gaida mūs.
Viss minējums – ko pieiet tam ar degsmi,
Jo nav jau pierādāms, ka tā tas būs.
Uz dzīvniekiem kaut būtu paskatījies –
Pat arī tie redz ārpus fiziskā.
Šāds “gudrelis” pat to nav pamanījies,
Jo nespēj saprast, novērot – nekā.
Tāds nopelnījis tumsonības laurus,
Ka vēl joprojām spēj tik akls būt,
Ka doto pērļu vietā grābsta kaulus,
Un esamības elpu nesajūt.
***
Tā reiz Džordano Bruno sārtā kāpa,
Jo pateica, ka Zeme griežas, lūk,
Bet nebija, kas patiesības slāpa, –
Un tādai patiesībai – jāsabrūk.
Tas nepalīdzēs tumsonības rēgam,
Jo Zeme griežas – griežas tik un tā.
Ja kādam aptaustīt to nav pa spēkam,
Ar to tā neapstāsies, lai vai kā.
Tā arī Esamības pamatakmens
Ir savā vietā, lai tur nelgas kviec.
To zemās pašapziņas trulais asmens
Vien pašu sirdīs rupjus robus triec.
Ir jākaunas par tumsonību tādu,
Kas šodien cilvēcei vēl līdzi nāk.
Ja draugos nav ar apziņu, nedz prātu,
Tad iet ar Gaismu tādam nesanāk.
Tā parakstījis tāds sev posta dzīvi –
Ar fizisko vien savu gaitu beidz.
Viņš nespēj pazīt smalko ceļa zīmi,
Bet tikai smalkais Augšupgaitu teic.
Steidzīte
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.2(424) [2019. gada 25. janvāris–7. februāris]