Ēriks Jēkabsons: Gļēvums ir bīstams!
Saruna ar mācītāju, bijušo iekšlietu ministru Ēriku Jēkabsonu
Turpinājums no: “Humānā” liekulība. 1. daļa
Arogantā varas elite
DDD: Ja liberāļiem ir tik liels spēks, kas tad stāv aiz Trampa? Kādi spēki palīdzēja viņam uzvarēt?
Ēriks Jēkabsons: Ir dažādas teorijas – neesmu tās analizējis, lai pateiktu, kura ir tuvāka patiesībai. Ir dažādas korporācijas, organizācijas, indivīdi, kas bija totāli nepamierināti ar Obamas un arī Klintones politkorektuma režīmu un nenoteiktību. Es domāju, ka tāpēc aiz Trampa, lai arī daudziem nepatīk, stāv amerikāņu tauta, kuras absolūtais vairākums ir konservatīvi, tradicionāli domājoši.
Obama vienmēr savās runās minēja: “Es strādāju par prezidentu.” Bet Tramps saka: “Es esmu prezidents.” – un tas apliecina, ka viņš ir rīcībspējīgs un atbildīgs prezidents, uzņemas atbildību, saistības. Varbūt bija arī tādi cilvēki, kas balsoja par Trampu nevis tādēļ, ka viņš viņiem patīk, bet gan tādēļ, ka viņi saprata – Klintona, Klintones un Obamas režīms un šī politkorektuma ideoloģija vājina Ameriku kā valsti, vājina Amerikas sabiedrību. Cilvēki redzēja, ka ekonomiskā situācija pasliktinās, ka Obama iztirgo Ameriku, ka parādi aug utt. Obamas un arī sagaidāmais Klintones politkorektums amerikāņus vairs nevilināja. Obama un Klintone bija akli savā elitārajā liberālismā. Beiguši slavenās Amerikas universitātes, ļāvušies varas korumpētībai – vara šos cilvēkus ir sabojājusi, bet viņu sludinātais politkorektums, kā vienlīdzība, afrikāņu tiesības, liberālisms, balto nosodīšana un tā tālāk, cilvēkiem ir aizvainojošs un apnicis.
Amerikā un Lielbritānijā jau sen ir vērojama liberāļu elitārā arogance – tie uzskata, ka viņi vienkārši ir pārāki, gudrāki: jūs tur meklējat, laužaties pa saviem labirintiem, jūs nezināt neko, bet es beidzu Hārvardu vai Kembridžu, vai…, un zinu šīs lietas. Klasisks liberāļu elitārās arogances piemērs ir Baiba Rubesa. Viņai ir tiesības uz savu viedokli, bet veids, kā šī sieviete runā ar tautu un sabiedrību, maigi sakot, ir augstprātīgs, lai gan pati ir nekompetenta ļoti daudzās sfērās. Visur, kur pabijusi Rubesas kundze, pēc viņas ir bardaks, problēmas vai skandāls.
Liberālisms, kultūrmarksisms kā sātans ārdās pa pasauli, sajaucot cilvēkiem prātus un sirdis. Tādēļ ir svarīgi turēties pie Patiesības saknēm, pie patiesa Taisnīguma. Kā ir ar taisnīgumu pret mūsu pašu sabiedrību? Mūsu sabiedrības liberālā spārna karognesēji skaļā akcijā sludina un aicina palīdzēt Āfrikas vai Irākas, Sīrijas, Eritrejas bēgļu ģimenēm, bet kur ir šo liberāļu akcijas, kurās viņi sludinātu palīdzēt mūsu pašu trūcīgajām ģimenēm Latvijā? Kāpēc mūsu valstī ir tik milzīgs mirstības koeficents nepietiekamas medicīniskās palīdzības dēļ, elementāru zāļu trūkuma dēļ. Kā liberālais spārns rūpējas par mūsu valsti pametušajiem pilsoņiem, kas ir aizbraukuši, lai nopelnītu naudu, ko atdot bankām, kuras faktiski izmantoja mūsu vājo pieredzi finanšu jomā un motivēja cilvēkus aizņemties naudu, lai uzlabotu dzīves apstākļus vai izārstētu smagi slimos ģimenes locekļus. Kāpēc liberāļi necīnās, lai bankas ir līdzatbildīgas par nepamatotu un nepārbaudītu kredītu piešķiršanu mūsu tautiešiem “treknajos gados”, kad daudziem likās, ka tos atdot būs iespējams? To var saukt arī par genocīdu pret mūsu valsti, bet neviens liberālis par to nav vērsies starptautiskajās organizācijās, aizstāvot Latvijas iedzīvotājus. Toties viņi ir pirmie rindā parakstīt duāli tulkojamo ANO Migrācijas līgumu.
Kāpēc Baiba Rubesa neskaitāmajos kongresos, kuros viņa pārstāv mūsu valsti, nerunā par šīm manis nosauktajām problēmām. Vai tas, ka mirst mūsu bērni, liberālajā pasaulē nav problēma, bet tas, ka mirst Āfrikas bērni, tā ir globālā problēma? Kurus tad šeit mēs varam saukt par rasistiem?
Kurš aizstāvēs Latvijas godu un cieņu?
DDD: Vai baltie cilvēki daļēji nav pelnījuši to, ko šobrīd piedzīvo, – jo vai tad ne viņi paverdzināja melnādainos? Vai, tavuprāt, tas ir samērojams?
Ēriks Jēkabsons: Domāju, ka nē. Runājot par ciešanām, kā, piemēram, par verdzību, man ir daudz draugu amerikāņu, kas ir ieguvuši labu izglītību. Ar viņiem – amerikāņiem, kuri saprot, – var ļoti kompetenti diskutēt. Melnādainie amerikāņi no paaudzes paaudzē stāsta par verdzību, un tas ir pareizi, to nedrīkst aizmirst. Kad es savukārt pastāstu par to, ko piedzīvojusi latviešu tauta, par deportācijām, par okupāciju, ko piedzīvojusi Baltija, viņiem tad ir lielas acis, pat asaras. Tādējādi amerikāņi nav vienīgā nācija, kura cietusi.
DDD: Pēc nostāstiem zināms, ka visvairāk cietuši žīdi…
Ē.J.: Jā, varētu vēl pieminēt Izraēlu. Cepuri nost ebreju priekšā par viņu spēju aizstāvēt savu valstiskumu, nāciju, par to atgādināt. Paši latvieši ir gatavi norakt latviešu aviatoru, virsnieku, arī žurnālistu Herbertu Cukuru, ticot kāda liecinieka stāstītajam, kaut nav pierādītu faktu.
Man bija iespēja tikties ar vienu no deportētajiem latviešu ebrejiem – ar Naumu Livšicu, kurš 1941. gada 14. jūnijā lopu vagonos kopā ar citiem ebrejiem, latviešiem un cittautiešiem tika izsūtīts uz Sibīriju. Vēlāk, atgriezies Latvijā kā ebrejs, viņš ar Izraēlas vīzu izceļoja un apmetās uz dzīvi Čikāgā, kur bija aktīvs Latviešu diasporas dzīves dalībnieks. Viņš, būdams Latvijas ebrejs, regulāri atspēkoja apsūdzības antisemītismā, kas vērstas pret latviešiem. Viņš rakstīja rakstus angļu, krievu un vācu valodās, un viņa raksti tika publicēti daudzviet pasaulē. Bet galvenais, ka Naums Livšics pēc slavenās Stīvena Spīlberga filmas “Šindlera saraksts” (“Schindler’s List”) noskatīšanās aizrakstīja vēstuli Spīlbergam, atgādinot un uzsverot, ka tas, ko viņš ir piedzīvojis kā Latvijas ebrejs kopā ar latviešiem lopu vagonos un izsūtījumā Sibīrija, ir identisks, kā filmā “Šindlera saraksts” atspoguļotais. Stīvens Spilbergs personīgi tikās ar Naumu Livšicu. Spilberga filmēšanas komandas pārstāvji pēc padziļinātas izpētes ir secinājuši, ka represijas, kam tika pakļauti Latvijas iedzīvotāji, tai skaitā ebreji, ir pielīdzināmas holokaustam. Daloties ar šo stāstu, mani patiesi darītu lepnu, ja arī mūsu valsts priekšstāvi par saviem tautiešiem cīnītos tikpat neatlaidīgi, ieguldot tikpat lielus līdzekļus, cilvēku resursus, dedzīgu patriotismu, aizstāvot Latvijas godu un cieņu, kā to darīja, piemēram, Naums Livšics. Par nožēlu jāteic, ka arvien retāk ir sastopami patiesi Latvijas cieņas un goda aizstāvji.
Estētiskais patriotisms nerada drosmi
DDD: Bet no kurienes tas? Latvieši taču ir arī karotāji, cīnītāji. Kāpēc tagad izpaužas tik ļoti izteikts nodevīguma, pašiznīcināšanās sindroms?
Ēriks Jēkabsons: Šī ir dziļa tēma, par kuru daudz runāts. Tas ir mūsu Svētais Grāls: ja to atrisināsim, tad te būs Sparta, ne vien 300, bet 3 miljoni spartiešu – latviešu.
DDD: Mūsu laikraksta nosaukumā ir ietvertas trīs galvenās lietas – Deokupācija, Dekolonizācija, Deboļševizācija. Pārsteigums ir tas, ka cilvēki pat domās nepieļauj taisnīgu rīcību – ārējā ienaidnieka padzīšanu. Notikusi okupācija, sabraukuši kolonisti, okupanti, kas patiesībā ir ārējie ienaidnieki, nevis “mūsu krievi”. Loģisks solis būtu šo ārējo ienaidnieku padzīšana vai izraidīšana. No kurienes tādas bailes?
Ē.J.: Es domāju – tas ir Stokholmas sindroms, PSRS okupācijas laiki, nespēja pateikt patiesību, saucot lietas īstajos vārdos. Vienkāršāk šķiet neatrisināto problēmu nosaukt par “mūsu krieviem” nekā ķerties klāt tās risināšanai, likvidējot okupācijas sekas.
Iespējams, tas ir latviešu lokalizētais pagānisma sindroms. Piekrītu Taivāna pētījumam, kur viņš runā, ka latvieši pasaules reliģioloģijas rangu tabulā ir viszemākajā vietā kopā ar afrikāņu primitīvajām reliģijām. Un tā ir. Pētījumi atzīst, ka folklora, Dainu ētika, atšķirībā no kristietības, jūdaisma, budisma, islāma, nav varējusi radīt tādu reliģisku, nacionāli vienotu sistēmu, kas latviešu nācijai iedotu patiesu izpratni par Vienoto Dievu un ar savu filozofiju liktu pamatus valsts nācijas izveidei un izaugsmei.
DDD: Vai, tavuprāt, izpratnes trūkums par Dievu, par Augstāko Saprātu, liedzis latviešiem iemantot vienotas nācijas izjūtu?
Ē.J.: Protams. Pagaidām latviešu izpratne par nācijas vienotību ir tikai estētiska. Piemērs ir Dziesmu un deju svētki. Svētku laikā mēs skatāmies internetā, sūtām bildes, raudam – pēc tam atkal krītam cits citam pie rīkles. Tāpēc, ka nav garīgās noturības, nav vienotības spēka. Esmu pilnīgi pārliecināts par to. Amerikāņiem tas viss ir.
Domāju, ka latviešiem ir vajadzīga bruņniecības filozofija, kas absolūti attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm. Latviešiem nepieciešama spartiskā kustība, tās izpausme visādos veidos. Nepieciešama patriotiska audzināšana skolās. Amerikā, piemēram, skolās katru mācību dienu sāk ar svētbrīdi, ar Dieva, tautas un varoņu godināšanu. Visi kopā ar skolotājiem norunā šos solījumu: “Es apņemos būt uzticīgs un lojāls Amerikas Savienoto Valstu karogam un Republikai, pār kuru tas plīvo, vienai Nācijai zem Dieva, kas nedalāma brīvībā un taisnīgumā visiem.”
DDD: Kad tu piemini spartisko garu, bruņnieciskumu, nāk prātā diskusijas feisbukā. Ne reizi vien esmu saņēmusi baiļpilnus pārmetumus no latviešu vīriešiem, ka, aicinot padzīt no Latvijas ārējos ienaidniekus, es gribot asinis. Tā vietā, lai atsauktos aicinājumam kļūt drosmīgiem, pašaizliedzīgiem, atsevišķi latviešu puiši liek man pašai iet armijā.
Ē.J.: Ja es tagad runātu kā mācītājs, tad teiktu Svēto Rakstu vārdiem: “Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa.” [Mt.7:6.] Viņi pat nav cienīgi tādas tavas uzrunas. Bet tu savā labticībā, savā pozitīvismā domā, ka varētu pieklauvēt pie viņu sirdsapziņas. Patiesībā, ja tie būtu īsti vīrieši un karotāji, viņi nodomātu – ja šī gudrā un skaistā sieviete tā saka, tad varbūt ir jāpadomā un jāmainās. Bet viņi, lūk, – ej pati karot. Te izpaužas cīņas gara neesamība un no tā izrietošais gļēvums augstprātības frakā.
DDD: …gļēvums. Pēc saskarsmes ar tādu šķiet, ka esi pieskāries kaut kādam “bezmugurkaula galertam”.
Ē.J.: Tieši tā. Gļēvums ir bīstams, tas izpaužas šodien kā pseidointelektuālais, remdenais, mietpilsoniskais politkorektums, un tas izplatās kā sērga, sevišķi jaunatnes vidū….
Turpmāk vēl…
Intervēja Liene Apine
Publicēta laikrakstā “DDD” Nr.1(423) [ 2019. gada 11.–24. janvāris ]