Viens gads ir atkal projām, virmo domas –
Kas sasniegts, kas ir zaudēts, kas vēl būs.
Vai svēta misija vai tikai lomas –
Kas bijis tas, pēc kā lai vērtē mūs?
Ir koki, kuriem Daba dāvā zeltu,
Ne rupji noplēš zaļo lapotni, –
Koks dāsni zemei atdod savu elpu –
Un godam pelna zelta apmetni.
Tad atdod zemei arī to – viss aprimst.
Viens ceļa posms galā – sniegi nāk.
Bet baltā mierā jauna elpa atdzimst,
Līdz Saule atpakaļ jau ceļu sāk.
Tā dzīves bezrobežīgajās takās
Iet arī cilvēks, mūžam mainoties.
Bet ne uz leju, ceļas Dailes alkās –
Un, Gaismu nesot, augšupgaitu ies.
***
Klāt Laikmets Jaunais – jau pie sliekšņa zvana,
Un Jaunā Rīta Zvaigzne spožāk zib.
Vien cilvēks dzīro, neredz, nesamana,
Bet saprot redzošie, kas redzēt grib.
Vai gribam to vai ne, bet laikmets mainās –
Grūst vecie pamati un māņi zūd.
Un ienāk dzīvē enerģijas jaunās –
Tās jāapgūst, lai Gaita nepazūd.
***
Tā mainās gadi, nogrimst Mūža jūrā,
Šalc aizvien tuvāk Jaunā Rīta Vējš.
Bet, ja ir svētsvinīgums ceļa burā,
Tad Dailes lāpa tumsas rēgus dzēš.
Steidzīte
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.1(423) [ 2019. gada 11.–24. janvāris ]