Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
Jaunībai raksturīgs hēdonisms
DDD: Nereti gan rakstos, gan intervijās cilvēki mūsu laikrakstā izsakās cerīgi par latviešu jaunatni, norādot, ka tā ir patriotiska un kļūs par īstiem saimniekiem savā zemē. Kā jūs skatāties uz mūsdienu jaunatni, uz latviešu jauniešiem, vai cerības ir pamatotas?
Aivars Garda: Manuprāt, situācija ir bēdīga. Protams, mums jau bērni un jaunieši ir vienīgie, uz ko varam cerēt nākotnē. Bet ir jāsaprot, ka jaunatne nebūs labāka par vecāko paaudzi, ja pie tās nepiestrādās cilvēki ar tādiem uzskatiem kā mēs. Turklāt ne tikai ģimenē, bet arī visā sabiedrībā. Ir ļoti svarīgi, lai valsts sabiedriskā doma būtu tāda, kāda ir, piemēram, laikraksta “DDD” veidotājiem un lasītājiem. Ir vajadzīgs, lai visi sabiedriskie mediji paustu šādus uzskatus. Jaunieši un arī vecāki cilvēki labprātāk tic tām domām, ko sludina valsts vara. Tādām domām ir maģiska iedarbība. Jaunie cilvēki skatās apkārt, kāda ir sabiedrība, kādas normas valda valstī, kādi uzskati ir citiem. Ikviens atceras, ka bērniem un jauniešiem dzīves pamatā ir baudas – gan spēlēties pati par sevi ir bauda, gan kaut ko garšīgu apēst u.tml. Tātad bērniem ļoti svarīga ir dzīves baudīšana. Jauniešiem, sākoties pusaudžu gadiem, vēl spēcīgāk parādās šī vēlme.
Īstenībā varētu teikt, ka gandrīz visi jaunieši, izņemot varbūt kādu ģēnijus, ir hēdonisti, tas ir, – dzīves baudītāji, kuri uzskata, ka galvenais ir baudīt dzīvi. Ja atceramies, tad jaunībā bieži bija dzirdams – nu, kad tad mēs izklaidēsimies, ja ne jaunībā, kad tad kaut kur aizbrauksim ceļojumos? Ja būsi vecs, tad tas viss vairs nebūs vajadzīgs, ko tiem večiem tur braukāt ceļojumos, nav taču vairs interesanti, bet mums gan! Tas ir jāsaprot kā dabisks process. Pārmest jauniešiem, ka viņi ir tādi, ir grūti, jo tā tāda jaunības īpatnība. Katrs sapņo par kaut ko cēlu, par kaut ko laimīgu kā pasakās – apprecējās un dzīvoja laimīgi. Tā gandrīz visi jaunieši sapņo.
DDD: Gribas mašīnu, gribas māju, gribas labāk ģērbties.
A.G.: Jā. Kad es augu, tad mašīnu varēja gribēt tāds, kurš ir ļoti bagāts. Mani tas pat neaizrāva, jo zināju, ka mani vecāki nevarēs nopirkt mašīnu. Pat televizoru nopirka, kad man bija jau kādi astoņi gadi.
DDD: Tie bija padomju laiki.
A.G.: Jā. Bet vienalga, kādi ir laiki, – bērnam tīk izskriet ārā, paspēlēt futbolu, paslēpes. Tas ir normāli – tie ir bērni un jaunība. Vecāki un sabiedrība pamazām un pakāpeniski pieradina bērnus un jauniešus pie pienākuma apziņas.
Atnāks jaunie – un viss būs labi?
Aivars Garda: Viegli jau teikt – atnāks jaunie, un viss būs labi; un daudzi tā arī saka – jauniem cilvēkiem jānāk Saeimā, tādiem, kuri dzimuši neatkarības laikā, u.tml. Bet diemžēl to vairums, kuri dzimuši neatkarības laikā, ir tik sazombēts ar propagandu, kas ir mūsu valstī, ka neredzu, ka varam tagad cerēt uz jauniešiem. Tas atkal ir jautājums – vai jaunietis ņem vērā, ko saka krietni vecāki? Daļēji ņem vērā, bet liela daļa veido savu pasaules uzskatu nevis no tā, kādi ir vecāki, bet kāda valstī un pasaulē valda sabiedriskā doma. Un, ja pasaulē valda tāda kārtība, kāda tā ir tagad, lai arī kādi būtu vecāki (nacionāli izglītoti un aicina bērnus kļūt par tādiem, kuri grib okupantu padzīšanu), viņi spēj ļoti maz ko izdarīt. Vecāki patiešām arī neizdara, jo jaunieši savus vecākus neklausa.
Kā zinām, no pubertātes vecuma jaunieši (gandrīz visi) saceļas pret vecākiem, un tas, ko saka vecāki, jauniešiem īpaši neinteresē. Ja jaunietim ir jāizvēlas, ko darīt – vai nu attīstīt sevī augstas jūtas, kas prasa piepūli, jo katras cēlas jūtas (drosme, Tēvzemes mīlestība utt.) prasa sevis audzināšanu, vai arī nepiepūlēties un ļauties parastam dzīves plūdumam, tad daudzi izvēlas iet mietpilsoņa jeb lopveidīga cilvēka ceļu. Un, ja apkārtējie cilvēki ir mietpilsoņi, ja tiek iestāstīts bērnam, ka tā jau ir Dzimtenes mīlestība – svētkos himnu nodziedāt, uzvilkt karogu, piespraust nozīmīti vai karodziņu, aiziet lāpu gājienā, piedalīties Deju un Dziesmu svētkos, iet skatīties to visu – ka tā jau ir varonība un milzīgs patriotisms, tad tāpēc jau bērni izaug tādi paši un vēl sliktāki par vecākiem, jo viņus audzina apkārtējā vide. Es pat nezinu tādus vecākus, kas būtu izaudzinājuši patiesi patriotiskus bērnus, kas cīnās par latviešu tautas un valsts atbrīvošanu no ārējiem ienaidniekiem. Kamēr Latvijā ir ārējie ienaidnieki, nav svarīgāka uzdevuma par viņu padzīšanu. Tikai cīņa par okupantu izraidīšanu ir patiess patriotisms.
Dzīvās Ētikas Mācībā teikts, ka vecāki bērnam dod tikai fizisko ķermeni, lai viņš varētu šeit atnākt no Smalkās Pasaules, – un viss. Ir teikts, ka augstāko ideālu gara radinieki vecāku un bērnu vidū ir ļoti maz. Un tādu ideālu, gara radniecīgu ģimeni vēsturē zinu tikai vienu – tā bija Rērihu ģimene. Viņi visi bija izcili Mahātmas – cilvēces Skolotāji, kuri (četri cilvēki) iemiesojušies vienā ģimenē. Karma izveidojās tā, ka šīs ģimene neatstāja sev mantiniekus. Droši vien tāpēc, ka nākamie pēcnācēji diez vai būtu tādi kā vecāki. Lai izveidotu tādu ģimeni, Saules Valdonim ir speciāli jāpiestrādā, jāsagatavo tāda ģimene, jāatrod vecāki, caur kuriem šie ģēniji var piedzimt, jāatrod īstais laiks, kad viņiem ir jāpiedzimst.
Bērnam vajag izaugt
DDD: Vai jūsu vecāki jūs audzināja par latviešu patriotu?
Aivars Garda: Mani vecāki mani neaudzināja par nacionālu patriotu – es kaut kādā veidā augu pats. Skatījos apkārt un, protams, mācījos krievu valodu, jo skolā mācīja, ka tā ir valoda, kas jāprot, ar ko jāsazinās arī visā PSRS. Tas bija daļēji pareizi – ja tu dzīvo tādā impērijā, tad impērijas valoda ir jāzina, ja gribi kontaktēties ar pārējiem. Un man kā bērnam tika audzināts, ka krievi ir mūsējie, it īpaši filmās par karu. Atceros, kādreiz prasīju vecākiem – kas ir mūsējie? Viņi teica – nu, kā, re, tie krievi, padomju karavīri ir mūsējie. Ā, nu, skaidrs. Un bērnam ir skaidrs, kas ir mūsējie.
Bet man kaut kā, redzot šo situāciju, šķita, ka kaut kas tajā visā nav pareizi. Gan visā pionieru un komjaunatnes būšanā, partijas būšanā, gan arī attieksmē pret latviešu tautu – kaut kas nav tā, kā vajag. Par šiem jautājumiem ar tēvu un māti es nerunāju. Pat nezinu, vai tas viņus interesēja vai ne. Es augu pats – tāds, kāds izaugu. Piemēram, Aivars Gedroics, kuram ir tādi stingri uzskati, – nezinu, vai viņu tādu audzināja tēvs un māte, vai arī viņš pats tāds izauga. To varbūt viņš kādreiz mums pateiks. Zinu par savām līdzdarbiniecēm – Līgu Muzikanti, Lieni Apini, Steidzīti Freibergu, Maiju Redeli, Vitu Ņikitinu. Maija ir mana māsa, un varu teikt, ka arī viņu vecāki neaudzināja – viņa izaudzināja sevi pati. Tātad bija atnākusi uz šo pasauli ar saviem uzkrājumiem, kas pilnīgi atšķiras no vecāku īpašībām. Protams, kad sākām savu darbību 2000. gadā, tad mani vecāki (tēvs un māte) to pilnībā atbalstīja. Kad jautāju: “Kādi tad krievu laikā bijāt?” – viņi abi atbildēja: “Arī krievu laikos bijām tādi, bet vienkārši neizrādījām.” Tātad baidījās izteikties.
Protams, arī zemu instinktu cilvēki savā starpā ir gara radinieki. Šādu ģimeņu ir vairums. Ja tādā piedzimst izcils bērns ar augstiem ideāliem, kurus viņš ir ieaudzinājis sevī iepriekšējās dzīvēs, tad bieži vien viņu izstumj no ģimenes kā svešinieku. Šādu bērnu mietpilsoniskie vecāki jau kopš bērnības mēģina mācīt: esi kā visi. Taču bērnam ir augstākā taisnīguma izjūta, viņš nevēlas to zaudēt un cīnās pret vecākiem.
Ir arī bērni, kas padodas vecāku lopveidīgajai audzināšanai un no labiem bērniem pārvēršas par lopveidīgiem pieaugušajiem. Bet patiesi izcili bērni tomēr izraujas no ģimenē valdošā mietpilsoniskā smārda. Ļoti reti vecāki audzina bērnus nelopveidīgi. Kāpēc tā saku? Tāpēc, ka arī lopi audzina savus bērnus, lai viņi kļūtu par tādiem pašiem lopiem kā viņi paši. Audzināt nelopveidīgi, nemietpilsoniski, nozīmē audzināt bērnos augstākās gara īpašības: bezbailību, augstāko taisnīgumu, kādu vēlas Saules Sistēmas Radītājs (nevis to lopisko taisnīgumu – labs ir tas, kas šķiet taisnīgs man), pašaizliedzību, vīrišķību, drosmi nostāties pret lopiskumu, kas valda sabiedrībā, kā to darīja un dara Kristus-Maitreija, pienākumu pret šo īpašību veidošanu sevī utt.
Kam ir, tam tiks dots, kam nav…
DDD: To klausoties, rodas loģisks jautājums – kāpēc tad vecākiem vispār audzināt bērnus? Vai ar bērnu audzināšanu ir jānodarbojas, ja sakāt, ka principā vecāki maz var izdarīt šajā jautājumā? Jūs teicāt, ka sabiedrība ietekmē jauniešu attīstību – kā tad viņiem izaugt par nacionāliem patriotiem? Kā mēs varam iegūt to jaunatni, kas mums nepieciešama?
Aivars Garda: Gribu teikt, ka tikai ģeniāli cilvēki izraujas no mietpilsoniskas ģimenes. Jaunībā es aizrāvos ar izcilo vācu filozofu Kantu. Kantam pieder teiciens (citēju pēc atmiņas): “Es nelasu lekcijas muļķiem, jo tā būtu veltīga laika šķiešana. Es nelasu arī ģēnijiem, jo viņi paši izlauzīs ceļu dzīvē. Es lasu tiem vidējiem, kam ir vajadzīgs grūdiens, lai viņi izrautos.”
Vecākiem, protams, bērni ir jāaudzina, tas ir viņu pienākums – audzināt bērnus patriotisma garā, ka okupants ir jāpadzen no savas zemes, nevis ar to jāsadzīvo. Ja tēvs un māte ģimenē tā audzina, taču bērns nav tik ģeniāls un to nesaprot, bet skatās apkārt, ka sabiedrība ir pavisam citāda, dzīvot tā ir ērti, arī karjeru var uztaisīt, ja gaudosi līdzi vilku baram, kas ir sabiedrībā, nevis klausīsi, ko patriote mamma saka, tad bērni izaug arī par viduvējībām. Viņiem neinteresē, ko saka un dara izcili vecāki vai vecvecāki. Tomēr, sekojot Kanta domai, labi vecāki var dot cildenu impulsu viduvējam bērnam, tādējādi palīdzēt viņam cīņā ar mietpilsonību.
Varu jau teikt par tiem jauniešiem, kas bija, kad mēs sākām savu darbību 2000. gadā. Tad iepazinos arī ar Aivaru Gedroicu, Raivi Dzintaru, Viktoru Birzi un vēl daudziem citiem. Arī tad cilvēki teica – ceram tikai uz jauniešiem. Tagad atskatoties, atceroties viņus, varu jautāt – par kādiem cilvēkiem viņi ir izauguši? Vienīgie, kas vēl aktīvi cīnās, ir Vita Ņikitina, Aivars Gedroics un Viktors Birze. Pārējie jaunieši, kuri uzrakstīja labus konkursa darbus, atkrita un kaut kur pazuda no mūsu redzes loka jau sen. Kādu gadu viņi bija aktīvi, tad skatījās, ka lopveidīgā sabiedrība viņus un mūs neatbalsta, Vaira Vīķe-Freiberga bija pret.
Tikmēr Rīgā jau prusaki saimnieko
Aivars Garda: Sabiedrībā bija un ir maldīgs uzskats, ka Vaira Vīķe-Freiberga esot gudra prezidente. Un, ja viņa ir pret Aivaru Gardu, tad jau viņš ir slikts. Šādi mietpilsoniskā sabiedrība apdzēsa taisnīguma liesmu tajos jauniešos, kuros vēl tā bija. Raivis Dzintars ar savu komandu jau tad atšķīrās no jauniešu konkursa uzvarētājiem, kurus iepriekš minēju, – ar to, ka par ārējo ienaidnieku izraidīšanu pat neieminējās. Viņa rosība man atgādināja padomju komjauniešu līderu rosīšanos – ārišķīgums un iztapšana valdošajai kārtībai. Raivim toreiz bija apmēram 18 gadi, tātad jaunietis.
Un visi tie jaunieši, kuri tad daudziem šķita cerīgi, par ko viņi tagad izauguši? Par pelēcībām, bet no latviešu tautas interešu viedokļa – par nodevējiem, jo tagad Saeimā Nacionālās apvienības rindās pauž noziedzīgus uzskatus un veic noziedzīgas darbības pret latviešu tautu, necīnās par deokupāciju, par okupantu izraidīšanu, atbalsta latviešu noziedzīgo saliedēšanu ar okupantiem. Protams, no šīs nozagtās valsts likumu viedokļa, šie baismīgie noziegumi neskaitās noziegumi. Pat tad, kad mēs viņus mudinājām palīdzēt realizēt vismaz brīvprātīgu okupantu atdošanu Putinam, piemaksājot okupantiem par aizbraukšanu, bija klusums. Viņu atbalstītāji, tādi kā rožkalni, vasiļevski, liekmaņi u.c. tamlīdzīgi jampampiņi, kladzina, ka NA tik daudz dara, tik daudz jau ir izdarījusi, vajag taču viņus atbalstīt utt. Bet par ko atbalstīt? Nu, tādiem rožkalniem patīk, ka viņu tuvie cilvēki Saeimā rij no varas siles un rukšķ. Ja viņi ēstu no tās siles un dzītu ārā okupantus, tad es viņiem atnestu un tajā silē pieliktu klāt vēl kaut ko garšīgu. Ja viņš tajā okupantu izraidīšanā kļūdītos, es pateiktu viņam – nekas, kļūdas izlabosi, tikai dzen ārā okupantus un tad ēd, cik gribi. Bet viņi jau to nedara, un tādi rožkalni vēl prasa, lai mēs viņus godājam. Par to, ka viņi nekā nedara?! (Smejas).
DDD: Darbs, kuru mēs neredzam, notiekot komisijās un ārpus Saeimas plenārsēdēm.
A.G.: Kaut kādas cīņas viņi izcīna Saeimas komisijās, pārvar grūtības, kuras paši sev iepriekš rada. Neizdzītie okupanti nu jau ir ieguvuši pilsonību un kandidē vēlēšanās, viens okupantu prusaks jau ir Latvijas galvaspilsētas vadībā. Prusaki (viņa partijas biedri) jau ir salīduši it visur, visās šķirbās. Lai viņus tagad izdzītu ārā, ir vajadzīga dezinfekcija, tēlaini izsakoties. Un kas to ir panācis? Vaira Vīķe-Freiberga, protams, arī Guntis Ulmanis un visi citi dažādu līmeņu valsts vadītāji. Bet Gunti Ulmani un pārējos pieminam mazāk, jo Vaira Vīķe-Freiberga ar savu muldēšanu bez papīra priekšā ir iemantojusi milzīgu uzticību lopveidīgajā masā. Šī masa apbrīno Vairu – tāda gudra: muld bez papīra (smejas), bet pārējiem vajadzīgs papīrs priekšā.
DDD: …bez papīra un vairākās valodās!
A.G.: Jā, un vēl vairākās valodās. Kādreiz smējos – papagailis jau arī var muldēt daudzās valodās, tikai iemāci viņu. Un mūsu rozvaidzīgo latvietīšu pūlis klausās un brīnās. Tātad Vaira Vīķe-Freiberga ar savu politiku panāca visu šo nenormālo situāciju, kāda ir tagad. Pagājuši jau 20 gadi, kopš viņa nāca pie varas, un visi joprojām viņu ciena. Par Belēviču, kādreizējo veselības ministru, sākumā domāju – nu, varētu būt gudrs cilvēks. Tad dzirdu, ko viņš saka par Vairu, – ideāla prezidente, tādu mums vajag. Es domāju – ak, tu, Dievs, arī tu, “brut”, esi tāds pats muļķis!
DDD: Stulbeņiem tā bija ideāla prezidente,
A.G.: Stulbeņprāt, jā. “Visu Latvijai!” 2007. gadā, kad šiem jauniešiem bija apmēram 25 gadi, tātad mazliet vecāki, viņi puskaili stāvēja pie Saeimas. Mēs domājām – varoņi. Stāvēja kādu stundu. Protams, uzupurēties par cēlu ideju ir labi. Mēs, Latvijas Nacionālā fronte un laikraksts “DDD”, braucām pie viņiem ciemos, apsveicām. Bet tajā tikšanās reizē atklājās, ka šie jaunieši ir pret dekolonizāciju – visi pret, neviens nebija par. Raivis, Parādnieks, Iesalnieks un vēl kādi piecpadsmit klātesošie.
DDD: Nevar jau visus dzīt ārā, jo katram ir pazīstams kāds lojāls okupants…
A.G.: Nezinu, vai tāpēc. Šajā gadījumā to nezinu. Kad jautajām – kāpēc tad stāvējāt pie Saeimas? Tad viņi atklāja, ka tas bijis tāds izmēģinājums – vai spēs izturēt stundu aukstumā vai ne. Mēs, naivie (arī es), domājām, ka viņi stāv Abrenes dēļ, bet viņi vienkārši gribēja sevi pārbaudīt. Jaunieši jau bieži grib sevi pārbaudīt – cits badojas 30 dienas, cits peldas aukstumā. Skatījos televīzijā, ka pat Dainis Īvāns tagad peldas aukstumā – arī grib sevi kaut kā pārbaudīt. Bet tas jau ir kaut kas cits nekā būt patriotam, kurš uzdrošinās runāt par okupantu izraidīšanu. Par patriotiem viņi sevi uzskata tāpēc, ka viņi dzied dziesmas. Bet okupantiem, mūsu tautas ārējiem ienaidniekiem, to tikai vajag. Kurš iekarotājs kādreiz ir aizliedzis kolonizētai tautai dziedāt dziesmas – lai taču viņi dzied, lai danco, tikai lai netraucē mums, okupantiem, šeit veiksmīgi darboties, slaukt to latviešu tautu. Un katrs grib sevi attaisnot. Es dziedu korī – esmu patriots; dziedu “Vilkos” – esmu patriots; dancoju kaut kādā kolektīvā – jau patriots esmu.
Paklausieties, ārējais ienaidnieks saimnieko Latvijā, un tas, ka etniskie latvieši ir bijuši pie varas, neko nenozīmē, jo viņi jau realizēja un realizē nevis latvisku politiku. “Visu Latvijai!” jau arī ir sauklis. Taču tie ir tikai tukši vārdi. Visu Latvijai ir tikai tad, ja tu dzen okupantus ārā. Arī Imantam Parādniekam tagad speciāli grib dot ministra amatu, lai risinātu demogrāfijas lietas, it kā tas būtu kas ļoti labs. Atvainojiet, “Visu Latvijai!”, jūs taču arī okupantu bērnu dzimstību stimulējat, lai viņi šeit dzimst, pat vēl piemaksājat ārējiem ienaidniekiem. Ja tas nav noziegums pret latviešiem, tad kas tas ir?! Tad kāda gan jēga no jums ir latviešu tautai? Turklāt latviešu bērni ar tādu lopveidīgu, vislatvisku audzināšanu izaugs tādi paši mietpilsoņi kā viņu vecāki.
DDD: Bet problēma pastāv – latvieši izmirst…
A.G.: Tāpēc stimulēt drīkst tikai latviešu skaita palielināšanu ar tā saucamās pozitīvās diskriminācijas palīdzību. Tomēr, ja mēs, latvieši, kļūtu mazāk, toties kvalitatīvāki, tas būtu mūsu tautas glābiņš. Nekas nenotiktu, ja mūsu tautas skaits samazinātos līdz kādiem 500 tūkstošiem uz lopveidīgā pūļa rēķina. Patieso patriotu īpatsvars kļūtu lielāks. Islandē, kuras teritorija ir tāda pati kā Igaunija, ir 300 tūkstoši islandiešu, un viņi ir savas zemes patrioti, dzīvo un nesūdzas.
Taču, ja mūsu kļūtu mazāk, bet okupantu vairāk, tad gan, protams, būtu slikti. Bet ko tad īsti grib vairot Parādnieks?
Evolūciju virza mazākums
DDD: Visus, lai Latvijā būtu vairāk cilvēku – gan latviešu mietpilsoņu, gan padomju okupantu. Bet ko tad darīt, vai cerības nav nekādas?
Aivars Garda: Cerība vienmēr ir. Dzīvā Ētika saka – evolūciju virza mazākums. Tātad, lai arī cik esam maz, mēs, avīzes “DDD” veidotāji un, protams, arī mūsu lasītāji, kas mūs atbalsta un domā tāpat, esam tie, kas virza evolūciju. Vienmēr gudru un patriotisku cilvēku ir bijis mazāk par pūli. Pūlis evolūciju nevirza. Ir svarīgi, lai valstī būtu tādi pārstāvji kā mēs, kuri stingri stāv taisnīguma atjaunošanas pozīcijās. Ja mums kaut viens pievienojas, kaut vienu atkarojam no pūļa, kurš pārliecinās, ka mums ir taisnība un pievienojas (tāpēc jau arī diskutējam sociālajos tīklos), tas jau ir labi. Nav jāklausās, ka kāds saka – cik tad jūs tur esat?! Mūsu, tizlu mietpilsoņu, ir daudz vairāk!
Protams, vēlēšanās piedalās pūlis un nosaka, kas būs ievēlēti. Un pūlis, protams, nebalsos par tādiem kā mēs, jo pūlis ir izaudzināts patērētāju filozofijas garā – labi ir patērēt un patērēt. Okupanti paši ir patērētāji un ir labi sadziedājušies ar latviešu patērētājiem. To mēs dzirdam gan Latvijas Radio raidījumā “Brīvais mikrofons”, gan citos raidījumos – visi ir tik laimīgi, visiem ir labi, tikai retu reizi atļauj tur kaut ko pateikt Aivaram Gedroicam. Un to jau šie tizlie radiožurnālisti pasniedz kā izcilu vārda brīvību, ka atļauj pateikt kaut ko Aivaram Gedroicam. Mūs speciāli uz raidījumiem neaicina.
Parasti mūsu valsts vara saka tā – tauta pati ir gudra, tā nav jāaudzina, pati visu zina un izvēlēsies. Bet ko tad valsts vara dara? Tā to vien tik dara kā audzina – caur žurnālistiem, caur politiķiem-sorosistiem, nemitīgi kaut ko māca. Un visa šī mācīšana, šī smadzeņu skalošana pat gudru cilvēku apstulbo. It īpaši jau ar to, ka obligāti ir jāiet uz vēlēšanām, ka tas esot katra pilsoņa pienākums. Nu, nav katra pilsoņa pienākums iet uz vēlēšanām un balsot par to, kas tev nepatīk.
DDD: Iznāk, ka ir nevis jāizvēlas mazākais ļaunums, bet vispār nav jāiet balsot?
A.G.: Jā. Bet tiek pamatīgi iestāstīts, ka ir jāiet.
DDD: Vai varam vēlēt tiem cilvēkiem, kuri patiešām cer uz jaunatni, lai viņi saglabā patieso patriotismu – lai, ja jaunietis meklē paraugu, lai viņi kļūst par jaunieša paraugu?
A.G.: Protams, citas izejas nav. Vajag rādīt jauniešiem labu paraugu.
Tiem, kuri saka: “Latviešiem ir gudra jaunatne,” – vēlos atbildēt, ka nav mums tādas jaunatnes, it īpaši varas ešelonos (Saeimā), nav mums labu, jaunu cilvēku. Nav mums labu cilvēku–žurnālistu – nav. Es tikai zinu Līgu Muzikanti, Lieni Apini, Steidzīti Freibergu, Maiju Redeli, Vitu Ņikitinu, kurām vairs nav 18 gadu, bet, protams, viņas ir jaunas sievietes. Bet arī viņu vecumā nezinu nevienu tādu, jo, ja kāds kaut kur būtu, tādu jau uzreiz pamanītu. Uz ko lai skatāmies? Ansis Bogustovs – kas tas par žurnālistu – nekādu principu. Gan jau varbūt ir tie sorosistu principi. Nu, vēl Aivis Ceriņš, kurš vada “Rīga TV24” raidījumus. Kas viņš par labu žurnālistu? Slikts. Velta Puriņa – arī ne šis ne tas. “Rīga TV24” nekautrējas aicināt uz intervijām stukačus no čekas maisiem un viņu sievas.
No latviešu tautas viedokļa skatoties, žurnālistikā viss kļūst tikai sliktāk. Es, protams, skatos no latviešu tautas viedokļa. Viņi, žurnālisti, nav nekādi, īstenībā viņi darbojas pret nevis par latviešu tautas interesēm. Ir tāds teiciens – ja tu neaudz, neattīsties, tad tu krīti; uz vietas neviens nestāv. Aidis Tomsons arī nav vairs jaunietis, bet sāka viņš kā jauns cilvēks. Atceros, ka pie viņa biju intervijā 2002. gadā. Arī tad jau viņš bija nekāds un tāds ir arī tagad – darbojas pret latviešu tautas interesēm.
DDD: Daudziem patīk Guntis Bojārs.
A.G.: Guntis Bojārs – nu kas viņš par žurnālistu no mūsu tautas viedokļa? Arī nekāds. Geste – arī nekāds. Nu, nav žurnālistu. Turklāt viņi visi nav draugos ar veselo saprātu, jo neiestājas pret homoseksuālismu. Vienīgais radio žurnālists – no latviešu viedokļa īsts patriots – ir Juris Lapinskis, kurš Radio “Merkurs” vada raidījumu “Gaismas pils”, bet viņš jau arī vairs nav jaunietis. Vēl jauns žurnālists ir Alvils Bērziņš, kurš vada raidījumus internetā. Un tas ir viss – vairāk nav.
Protams, jaunietim ir tā priekšrocība, ka viņš var mainīties uz labu. Mēs skatījāmies “Visu Latvijai!” piemēru – diemžēl viņi manījās uz sliktu, degradējās. Manā ieskatā, tagad viņi praktiski ir degradanti. Bet bija jaunieši, piemēram, manas līdzdarbinieces – Liene Apine, Līga Muzikante, Vita Ņikitina – izauga par kārtīgiem patriotiskiem cilvēkiem. Domāju, ka Aivars Gedroics un Viktors Birze arī. Praktiski gandrīz uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi ir tie kādreizējie jaunieši, kuri kļuvuši par kārtīgiem latviešiem. Varbūt vēl ir kādi kaut kur – atsaucieties! Protams, katrs cilvēks gados arī var mainīties, bet viņiem ir daudz grūtāk, jo savos daudzajos gados katrs jau ir iestaigājis kaut kādu taciņu. Pat, ja šī taciņa nav pareiza, viņam ir velēšanās pa to iet.
DDD: Grūti mainīt paradumus.
A.G.: Jā, grūti. Jaunietim ir vieglāk. Varam vēl cerēt – varbūt, ka “Visu Latvijai!” noies no degradācijas un nostāsies uz pilnveidošanās ceļu un kļūs par labiem, kārtīgiem latviešiem. Lai notiek tāds brīnums! Vēlēsim viņiem labu!
DDD: Vēlēsim Jaunajā gadā ikvienam spēku izvēlēties augšupceļu! Paldies par sarunu!
Intervēja Liene Apine
Publicēta laikrakstā “DDD” Nr.1(423) [ 2019. gada 11.–24. janvāris ]