Kabakovs-Kabackis
Publicists, Londonā
Laikmetīgās mākslas degradācija ir saistīta ar naudas civilizāciju.
Man liekas, ka mākslas trūdēšana, kas notiek mūsdienās, tās lēnā degradācija, ir saistīta ar iespēju pelnīt naudu bez mācīšanās un strādāšanas! Ienākumu sistēmas krīze zināmā mērā grauj godīgas cilvēciskās attiecības, bieži tās pārvēršot par verga un kunga vai darba un tā īpašnieku attiecībām, kas nav varējis neatstāt iespaidu uz mākslu un kultūru kopumā!
Biezā slānī ir saradušies tādi “mākslinieki”, kas, uz pļāpāšanas bāzes balstot pseidomākslu, pelna naudu ar veiklu vārdisku paskaidrošanu-apmuļķošanu un mākslas falsifikāciju ‒ vienalga, vai tā ir modernā mūzika, glezniecība, teātris vai literatūra!
Un vēl. Ir parādījušies daudzi pērkami kritiķi, kuri, izmantojot abstraktus jēdzienus, nodarbojas ar sofistiku un cenšas pierādīt pārsteigtajam mākslas patērētājam, ka balts ir melns un otrādi.
Vēl pirms divsimt trīssimt gadiem gan mūzikā, gan glezniecībā, gan literatūrā pastāvēja stabili un tūkstošiem gadu pārbaudīti, reāli meistarības un profesionalitātes kritēriji: krāsu un nokrāsu saskaņa, kā arī “līdzība” ‒ šī vārda plašākajā nozīmē – glezniecībā; vai prasme veidot sižetu gan baudāmi, gan skaisti, pievilcīgi izklāstīt savas domas un personāžu aprakstu literatūrā; vai mūzikā ar skaņu kombinācijām izraisīt skumju vai priecīgu noskaņojumu.
Šodien, šķiet, cilvēkiem, kuri sevi dēvē par “eliti” un kuriem pieder noteikta apjoma bagātības, informācijas tehnoloģiju uzvara ļauj realizēt sevi ar pastāvīgu savas gaumes iespiešanu modes formātā. Bet mode – tā ir vairākkārt atkārtota gan mantu, gan arī mākslas priekšmetu un pat dzīves stilu reklāma.
Galu galā nauda ir kļuvusi par to pamatu, uz kā tiek būvēta visa “jaunā māksla”. Bet šis pamats blēžiem ļauj no mākslas, bieži ar kāda naiva entuziasta mīnu, apmuļķot sabiedrību, kas nav sagatavota šādiem rupjiem paņēmieniem!
“Tate modern” galerijā…
“Māksliniece” Marlēna Dimā (Marlene Dumas).
Mēs nesen pabijām “Tate modern” galerijā Londonā un apskatījām “mākslinieces” (lieku pēdiņās!) Marlēnas Dimā (Marlene Dumas) izstādi. Viņa šodien tiek uzskatīta par vienu no mūsdienīgākajām modernajām “gleznotājām”.
Tas, ko es tur ieraudzīju, lika man “trīcēt un drebēt pie visām miesām”. Tā bija liela afēra, kas darba ar audekliem un krāsām vietā, gleznotprasmes un krāsainas pasaules gleznas atainošanas vietā parādīja prasmi daudznozīmīgi paskaidrot triviālas lietas, spekulējot ar lielākās daļas skatītāju-lasītāju neizglītotību.
Šādas “suģestējošās meditācijas” veiksme slēpjas apstāklī, ka lielākā daļa skatītāju nevēlas atzīties savā nespējā pateikt “nē” acīm redzamām spekulācijām par laikmetīgās mākslas tēmu. Skatoties uz šiem mālējumiem, kas veikti pēc fotogrāfiskiem tēliem, tā vien gribējās atzīties konkrētās dāmas pilnīgā nespējā uz to, ko agrāk sauca un uzskatīja par mākslu.
Nejauši nodomāju, ka paskaidrot šo fenomenu un tā popularitāti pasaules “izglītoto” vidē, nav jāpiepūlas. Vienkārši divdesmitajā gadsimtā saradās daudz bagātu diletantu, kuri viltīgi sākuši sevi saukt par modernās jeb laikmetīgās mākslas cienītājiem. Un šādi muļķi, būdami apveltīti ar naudu, sāka finansiāli veicināt dažāda veida māžošanos un niekkalbību, kas arī noderēja un joprojām noder par pamatbāzi un saturu modernajai “mākslai”. Patiesībā šādu neprašu un diletantu eksperimentiem nav nekā kopīga ar reālo meistarību mākslā. Par kvēlu piemēru šādai apmuļķošanai un pašapmānam kalpo arī manis minētā Marlēna Dimā!
Šī, ja tā drīkst izteikties, “māksliniece”, spekulējot ar populārām seksa, nāves un tamlīdzīgu dramatisku notikumu tēmām, kas ņemtas no cilvēka esības, ir piesaistījusi kultūrtrēģeru uzmanību, ‒ un arī ar savu izcelšanos, kas noteiktās “izglītoto” aprindās Rietumos tiek apzīmēta kā “stigmāts”. Ja jūs esat sieviete, turklāt no Āfrikas, bet dzīvojat un “radāt” Eiropā vai Amerikā, tad jebkuri jūsu izteikumi koledžas pasniedzēja līmenī provinciālā pilsētiņā par dzīves jēgu un filozofiju tiks uzņemti kā kaut kāda “augsne” atklāsmei. Šī tīksmināšanās ar normālu cilvēcisku godkāri šajā gadījumā ir arī slēpts rasisms. Jo “baltais kungs” ar grūtībām spēj noticēt, ka melnādainais, kurš dzimis Āfrikā, spēj izteikties filozofiskā žargonā.
Uz tā šodien bieži tiek taisīti vārdi un nauda ar pašapliecināšanās mēģinājumiem izvirtušajā Eiropā, bet galvenokārt – Amerikā.
Un, pateicoties mūsdienu laikmetīgās mākslas biznesmeņu sadarbībai, krāpniecībai, šī vispār parastā, bet ārkārtīgi izveicīgā un daudznozīmīgā “žurnāliste”, kas neieredz gleznu un mācīšanos gleznot, ir pratusi paskaidrot savus antiestētiskos mālējumus ar pilnīgi moderniem principiem, uz kuriem tiek būvēta mūsdienu mākslas imitācija.
Apburta ar uzskatu “svaigumu” par iespēju nemācoties un nestrādājot nopelnīt popularitāti un naudu, Marlēna izveidoja strauju karjeru un kļuva slavena vidē, kas sastāv no cienītājiem gari un plaši runāt par neko! Tur slēpjas viņas veiksmes galvenais noslēpums, un tieši tāpēc viņai izveidoja izstādi modernās mākslas citadelē – “Tate modern” galerijā.
Lūkojoties uz man apkārtesošajiem skatītājiem, redzot viņu sakoncentrētās sejas un sarauktās pieres, man ienāca prātā, ka lielākā daļa neko nezina nedz par grieķu klasisko skulptūru, nedz par Renesanses māksliniekiem. Bet, lai apskatītu “gleznieciskas paskvilas”, daudz prāta un vienkārši domāšanas darba nemaz nevajag. Vēl jo vairāk, šādās izstādēs gan zināšanas, gan patstāvīgas domāšanas spējas ir kaitīgas…
Un tā ir nevis vaina, bet lielākās daļas modernās “mākslas” izstāžu apmeklētāju un patērētāju bēda. Neizglītotība kombinācijā ar ambīcijām un nicinājumu pret aroda meistarību un vienkāršumu kļūst par pamatbāzi šāda veida māksliniekiem un mākslas zinātniekiem. Tas atgādinātu elementāru krāpšanos un šarlatānismu, ja vien netiktu atbalstīts no mūsu multikulturālās sabiedrības bezjēdzīgās bagātās elites puses!
Nejauši nāk prātā pasaka par pliko karali, kuram veikli krāpnieki uzšuva tērpu no gaisa, bet, šokēti par viņu bezkaunību un karaļa naivumu, galma ļaudis pilnā balsī auroja, ka “tērpi” piestāv viņu kungam kā vēl nekad. Un tikai puisēns, kuru pieaugušie vēl nebija paguvuši iemācīt melot, atbilstoši “apstākļiem” izsaucās: “Bet karalis taču ir pliks!” ‒ ar ko arī sakāva glaimotāju baru un pašu šo “ietērpu” pasūtītāju!
Kaut ko līdzīgu izbaudu arī es, skatoties uz tādiem kā Marlēnas mālējumi, bet pēc tam veikalā pārlūkojot biezus un smagus foliantus par viņas neveiklo daiļradi. Atcerējos Maksima Kantora, kurš bija īsts mākslinieks un filozofs, dzēlīgās piezīmes savā romānā “Zīmēšanas mācību grāmata”, ko viņš vērsa pret krievu pavisam bezspēcīgo un atdarinošo “otro avangardu”.
Izejot no galerijas un priecājoties par brīnišķīgās, ļaužu pilnās Londonas centra krastmalas ainavām, kādas pavērās, es bubināju sev zem deguna, ka muļķīga hobija aspektā, spēlēšanās “mākslā” veidā šis fakts, kas uzsver modernās mākslas degradāciju – Marlēnas Dimā darbi ‒ var atrast sev vietu. Bet tikai tā!
Bet, protams, manī neviens neklausījās – pat mana izglītotā sieva-filozofe.
Un mani protesti nomira, nerodot sev līdzjūtīgus klausītājus!
Avots: http://istina.russian-albion.com/ru/chto-est-istina–43/v-kabakov-degradatsiya-sovremennogo-iskusstva-svyazana-s-tsivilizatsiey-deneg
Raksts publicēts laikrakstā “DDD” Nr.23(421) [2018. gada 7.–20. decembris]