Interneta portālā “Pietiek.com” ir publicēts Artura Priedīša raksts un kāda lasītāja (pseidonīms – Žulis) komentārs, kas saistīja “DDD” redakcijas uzmanību. Piedāvājam fragmentu no raksta.

Emocionālās analoģijas

Arturs Priedītis

Pietiek.com

Pēc 2018. gada 6. oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku[1] uzvara 13. Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija gaidāms. Postcilvēku ģenēze bija sākusies pirms laba laika. Tā turpinājās visus pēcpadomju gadus. Tomēr pēc vēlēšanām no tā nekļuva vieglāk. Nepatīkamās prognozes nespēj mazināt emocionālo pārdzīvojumu, tiekoties ar skaudro realitāti.

Latvijā vēl ir samērā prāvs cilvēku skaits. Viņi veido vietējās sabiedrības garīgi veselo indivīdu kopumu. Viņi nav zaudējuši cilvēciskumu un joprojām dzīvo atbilstoši cilvēces tradicionālajām vērtībām. Viņi ciena prāta vingrumu, morālo cēlumu un rīcības mērķtiecību. Viņiem nav pieņemama nekāda veida izlaidība un izvirtība. Viņiem ir stabils priekšstats par tādiem cilvēces klasiskiem konceptiem kā patriotisms, sociālā atbildība, pienākuma apziņa. Viņiem valsts ir tautas attīstības kvintesence – galvenais, svarīgākais un būtiskākais sasniegums tautas vēsturiskajā gaitā. Viņiem savas valsts cieņa ir tas pats, kas savu vecāku cieņa, tautas kultūras cieņa, savas zemes dabas cieņa. Viņi uz postcilvēkiem raugās kā uz šausmīgu anormālību.

Tajā pašā laikā viņi ir pamatīgi apjukuši. Viņiem nav atbildes uz jautājumu: “Kāpēc XIX gs. otrajā pusē latviešiem piedzima mazai tautai negaidīti liela plejāde izcilu personību, bet XX gs. otrajā pusē tika sadzemdēta postcilvēku milzīga populācija?” Tāpat viņos baismas izraisa jautājums: “Kas notiks ar tautu, ja postcilvēciskums izrādīsies ģenētiski nostiprināts?” Postcilvēku dominēšana parlamentā un valdībā viņiem ir nacionālais kolapss – tautas un tās valsts sabrukums. Internetā cilvēki neslēpj attieksmi pret nacionālo kolapsu. Dominē vēlme pēc iespējas ātrāk doties prom no Latvijas.

Latvieši nav pirmie, kuri cilvēces vēsturē tiekas ar tautas un valsts sabrukumu. Latvieši nav pirmie, kuri emocionāli pārdzīvo nacionālo kolapsu. Latvijas cilvēku šodienas emocijām ir emocionālās analoģijas pasaules vēsturē. Apkaunojumu un pazemojumu nacionālā līmenī cilvēki ir izjutuši arī agrāk. Arī agrāk ir bijuši ļoti drūmi notikumi, kad tautas un tās valsts dzīvē ielaužas ellišķīgi spēki un visu barbariski izposta, dzīvi pārvēršot par nemitīgu morālo mocību.

[..]

Latvijas postcilvēkiem, saprotams, ir bieza āda. Viņi nekādu apkaunojumu un pazemojumu neizjūt. Viņiem vispār nav pazīstamas cilvēku emocionālās izjūtas. Viņi neizjūt ne mazāko apkaunojumu un pazemojumu par to, ka mūsu vēderus baro un mūsu sadzīviskās vajadzības apgādā ar speciāli mums pietaisītu trešās šķiras produkciju, ko paši rietumeiropieši neēd un nelieto. Postcilvēki neizjūt ne mazāko apkaunojumu un pazemojumu par militāro metāllūžņu pirkšanu un  Latvijā ievestajiem visāda veida atkritumiem. Postcilvēkiem nav kauna par to, ka Latvijā latviešiem faktiski vairs nekas  nepieder un pat tādi morālie kastrāti kā urbanoviči Latviju ir sākuši apsaukāt par Eiropas “panīkušu reģionu”.

Postcilvēkiem ir savs apkalpojošais personāls – profesori, eksperti, žurnālisti. Arī viņiem ir bieza āda. Viņi tagad aktīvi “tautai” izgaismo postcilvēku panākumus 13. Saeimas vēlēšanās. Tā vietā, lai vismaz pastāvētu klusu, apkalpojošais personāls gudri komentē postcilvēku (daunu-klaunu un morāli patoloģiski sagandēto primātu) turpmāko “politiku”. Tajā svarīgi esot saglabāt “Latvijas eiroatlantisko virzienu”:

“Nav pamata bažām, ka jaunās valdības laikā varētu mainīties Latvijas eiroatlantiskais virziens, tomēr aktuāls ir jautājums par to, kā Latvija sevi pozicionēs eiroatlantiskajā kopienā (!?), – šādu viedokli pauda Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) direktors Andris Sprūds. Viņaprāt, Latvija ir pietiekoši nostabilizējusies (!?). Viņš uzskata, ka šīs vēlēšanas nav izrādījušās izšķirošas kontekstā ar ārpolitiskā kursa (!?) maiņu, vienlaikus daži izaicinājumi Latvijas ārpolitikā tomēr pastāv. Viens no tiem esot izvēle, kā Latvija sevi saredzēs eiroatlantiskajā kopienā.” (Citāts no interneta portāla “Delfi”.)

Tāds viedoklis var būt ne mazāk atbaidošiem tipiem par mūsu jaunajām politiskajām slavenībām (dauniem-klauniem un morāli patoloģiski sagandētajiem primātiem). Pirmkārt, tāda viedokļa autors ir tik intelektuāli un garīgi sagandēts, ka nav spējīgs atšķirt psihiski veselus cilvēkus no psihiski slimiem cilvēkiem. Otrkārt, tāda viedokļa autoram psihiski slimu cilvēku ievēlēšana parlamentā un iekļaušana valdībā ir normāla parādība un nekādā gadījumā nav apkaunojošs nacionālais pazemojums. Postcilvēku invāzija viņam nav emocionāla pārdzīvojuma iegansts. Treškārt, tāda viedokļa autors neko nav sapratis Eiropas mūsdienu vēsturē. Viņš ir pārāk truls un aprobežots, lai uztvertu un saplūstu ar Rietumu īsto cilvēku emocionālajiem pārdzīvojumiem par savu neapskaužamo stāvokli pēc Otrā pasaules kara. Ne velti tāda viedokļa autors uzbrūk īstiem cilvēkiem šodienas Eiropā: “Pēc Sprūda domām, pastāv zināms risks, ka nākamajos četros gados būs daudz grūtāk veidot pozitīvu Latvijas tēlu. Politiskais kurss Polijas un Ungārijas virzienā Latvijas tēlu varētu pasliktināt.”

No postcilvēku viedokļa tas ir pareizi – Latvijai nav jādraudzējas ar Poliju un Ungāriju. Abas valstis cenšas saglabāt cilvēcisku seju – uzskatu un rīcības patstāvību, valstisko suverenitāti, kā arī nevēlas piesārņot nāciju ar citu rasu migrantiem. Latvijai tāda politika nav vajadzīga. Latvijai ir jābūt postcilvēka sejai – verdziski padevīgai un verdziski pakalpīgai sejai bez jebkādas suverenitātes pazīmēm.

Latvijas Ārpolitikas institūta direktors acīmredzot nav spējīgs saprast vēl vienu būtisku momentu. Rietumu elite noteikti ir informēta, kāds cilvēciskais materiāls uzvarēja 2018. gada 6. oktobrī. Naivi būtu cerēt par Rietumu elites neziņu vai nespēju objektīvi novērtēt mūsu daunus-klaunus un morāli patoloģiski sagandētos primātus. Pats par sevi ir saprotams, ka šis objektīvais vērtējums būtiski atsauksies gan uz latviešu tautas starptautisko reputāciju, gan uz LR ārpolitiku, kuru turklāt postcilvēkiem iesaka atļaut arī turpmāk duļķot līdzšinējam pederastam ārlietu ministra krēslā. Tāpat direktoram Dievs nav vēlējis saprast, ka 13. Saeimas kadriem nevar būt ne iekšpolitikas, ne ārpolitikas. Var būt tikai kaut kas pilnīgi savādāks, kura apzīmējumā iederas vienīgi rupji un neliterāri vārdi.

Komentārs pēc publikācijas

Žulis: Vēlēšanu rezultātus kritizēt vai par tiem kaunēties morālas tiesības ir tikai tiem, kuri šo vēlēšanu farsu boikotēja. Tiem, kuri piedalījās šajā urnu talkā kaut ko kritizēt vai būt par kaut ko neapmierinātiem nav nekādu morālu tiesību, jo viņi ar savu dalību ir apliecinājuši visai pasaulei, ka uzskata šīs vēlēšanas par godīgām, demokrātiskām – tādām, kuru rezultāti atspoguļos tautas vairākuma patieso gribu. Ja šī raksta autors vēlēšanās nav piedalījies, tad viņam ir morālas tiesības šādu rakstu rakstīt. Bet, ja viņš vēlēšanās piedalījās, tad īstenībā arī viņš ir paša aprakstītais intelektuāli un garīgi sagandētais postcilvēks, jo katram sakarīgi domājošam cilvēkam taču pirms vēlēšanām bija skaidrs, ka izņemot “daunus-klaunus”, blēžus un noderīgos kretīnus, neko citu šajās “vēlēšanās” ievēlēt nebija iespējams. Tāda vienkārši ir izveidota šo “vēlēšanu” kārtība. Un apkaunojoši ir šādā pasākumā piedalīties.

Avots: https://m.pietiek.com/raksti/emocionalas_analogijas

[1] Laikraksts “DDD” postcilvēkus dēvē par lopveidīgajiem.

Raksts publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(419) [2018. gada 2.–15. novembris]