Maksims Gorkijs
– Senos laikos virs zemes reiz dzīvoja kādi cilvēki, viņu apmetnes no trim pusēm ieslēdza necaurejami meži, bet ceturtajā pletās stepe. Tie bij priecīgi, stipri un drosmīgi ļaudis. Bet tad uznāca grūti laiki: nezin no kurienes uzradās citas ciltis un aizdzina iepriekšējās meža dziļumos. Tur bij purvi un tumsa, tāpēc ka mežs bij vecs, tā zari savijusies tik cieši, ka cauri tiem debesis nevarēja saredzēt, un saules stari pa biezās lapotnes spraugām tikko jaudāja izlauzt sev ceļu līdz purviem. Bet, kad tiem izdevās aizsniegt purvāju ūdeņus, no turienes pacēlās tāda smirdoņa, ka no tās cilvēki mira cits pēc cita. Tad sāka raudāt šīs cilts sievas un bērni, bet tēvi nogrima pārdomās un skumjās. Vajadzēja tikt laukā no šī meža, bet bij tikai divi ceļi: viens atpakaļ – tur gaidīja stiprie un ļaunie ienaidnieki, otrs uz priekšu – kur milzeņa koki, cits citu vareniem zariem cieši aptvēruši, mezglainām saknēm dziļi ietvērušies purva sīkstajās dūņās. Šie akmenscietie koki dienu stāvēja klusi un nekustoši pelēkā krēslā, bet vakaros, kad iedegās ugunskuri, vēl ciešāk spiedās ap cilvēkiem. Un vienmēr, dienu un nakti, ap tiem cilvēkiem bij stipras tumsas loks, tas it kā taisījās nožņaugt viņus, bet viņi taču pieraduši pie stepes plašuma. Bet vēl drausmīgāk bij, kad vējš dauzīja koku galotnes un viss mežs dunēja dobji – it kā draudēdams un kapa dziesmu tiem cilvēkiem dziedādams.
– Un tomēr viņi bij spēcīgi ļaudis, kas varēja iet un cīnīties uz dzīvību un nāvi ar tiem, kas viņus reiz uzvarēja, bet viņi nevarēja mirt cīņā, tāpēc ka glabāja vecu novēlējumu, un, ja kristu paši, tad līdz ar viņiem no dzīves aizietu bojā arī tas, – stāstītāja turpināja. – Tāpēc viņi sēdēja un domāja garas naktis cauri, kamēr mežs dobji šņāca purva indīgajā smirdoņā. Viņi sēdēja, bet ugunskuru ēnas lēkāja ap viņiem klusā dejā, un tā vien likās, ka tā nav nekāda ēnu deja, bet uzvaras svētkus svin meža un purva ļaunie gari… Šie ļaudis tikai sēdēja un domāja. Bet ne darbs, ne sievietes – nekas tā nenovārdzina miesu un dvēseli, kā novārdzina skumīgas domas. Un cilvēki kļuva nevarīgi aiz domām… Uzmācās bailes, savažoja viņiem stiprās rokas, drausmu sacēla sieviešu gaudas pie smirdoņā nomirušo līķiem un par baiļu saistītajiem dzīvajiem, un tad mežā sāka atskanēt gļēvuma vārdi – sākumā bikli un klusi, vēlāk arvien skaļāki un skaļāki… Taisījās jau iet pie ienaidnieka un dāvanai aiznest tam savu brīvību; nāves jausmas pārmākts, neviens vairs nebaidījās vergu dzīves… Bet tad ieradās Danko un viens pats paglāba visus…
Acīmredzami vecā jau bieži bij stāstījusi par Danko degošo sirdi. Viņa runāja dziedoši, viņas čērkstošā un dobjā balss spilgti tēloja man meža šņākoņu, kurā aiz purvu indīgās elpas nobeidzās nelaimīgie, nodzītie cilvēki…
– Danko bij viens no tiem pašiem cilvēkiem, jauns skaistulis. Skaistie vienmēr ir arī drosmīgi. Un tā viņš teica saviem biedriem:
“Ar domāšanu vien akmens nav noveļams no ceļa. Kas nekā nedara, tas nekā nepanāks. Ko mēs tērējam tik daudz laika domādami un sērodami? Celieties augšā, dosimies mežā un izkļūsim cauri tam, jo kaut kur tam taču ir gals – itin visam pasaulē ir gals! Iesim! Nu! Augšā!…”
Tie noskatījās viņā un aptvēra, ka viņš ir tas labākais no visiem, tāpēc ka acīs dzirkstīja tik daudz spēka un dzīvības uguns.
“Tad vadi mūs!” tie atsaucās.
Un viņš veda tos…
Vecā apklusa un paskatījās stepē, kur vēl vienmēr biezēja tumsa. Danko degošās sirds dzirkstis pamirdza kaut kur tālu un izlikās kā zilas, tikai uz mirkli paplaukušas puķes.
– Un Danko veda tos. Vienprātīgi visi gāja pakaļ, jo ticēja viņam. Tas bij grūts ceļš! Tumšs bij, un katrā solī purvs atpleta savu izsalkušo puvuma rīkli, aprīdams cilvēkus, bet koki kā varena siena aizkrustoja ceļu. Zari cieši savijušies kopā; kā čūskas visur staipījās saknes; katrs solis šiem cilvēkiem maksāja daudz sviedru un asiņu. Ilgi viņi tā gāja… Arvien biezāks kļuva mežs, arvien mazāk palika spēka! Un tad sāka kurnēt pret Danko, ka velti viņš, jauns un nepiedzīvojis, uzņēmies vest viņus nezin kur. Bet viņš gāja priekšgalā un bij žirgts un gaišs.
Bet reiz pāri mežam uzbrāzās pērkona negaiss, koki sāka šalkot dobji un draudoši. Un tad mežā kļuva tik tumšs, it kā tur saplūdušas kopā visas naktis, cik vien pasaulē no pašas radīšanas. Mazie cilvēki gāja zem lielajiem kokiem zibeņu bargajā sprēgoņā – viņi gāja, bet milzeņi koki locīdamies ņirkstēja un dūca niknas dziesmas, kamēr zibšņi, šaudamies pār meža galotnēm, uz acumirkli apgaismoja to zilām aukstām ugunīm un tad pazuda tikpat ātri, kā bij parādījušies, izbiedēdami cilvēkus. Un zibeņu auksto uguņu apspīdētie koki tad šķita kā dzīvi apkārt ļaudīm, kas izlauzušies no tumsas gūsta; tie stiepa savas garās, rēpuļainās rokas, savīdami tās biezā tīklā, lai aizkavētu gājējus. Bet no zaru tumsas ļaudīs glūnēja kaut kas briesmīgs, tumšs un auksts. Tas bij grūts ceļš, nomocītie cilvēki zaudēja sparu. Viņiem bij kauns atzīties pašu bezspēkā, tāpēc tie uzbruka Danko – tam, kurš gāja priekšgalā. Un sāka pārmest, ka tas neprotot vadīt viņus, – redzi, kā!
Viņi apstājās un drebošajā tumsā, mežam bargi šņācot, nomocīti un ļauni, sāka tiesāt Danko.
“Tu,” viņi teica, “esi mums niecīgs un nederīgs cilvēks! Tu mūs vedi un nomocīji, un par to pats dabūsi galu!”
“Jūs paši teicāt: “Vadi mūs!” – un es vedu!” atkliedza Danko, krūtis tiem pretī atriezdams. “Man ir vīrestība vadīt, tāpēc es vedu jūs! Bet jūs? ko esat darījuši, lai palīdzētu paši sev? Tikai gājāt un pat nepratāt saglabāt spēkus tālākam ceļam! Jūs tikai gājāt, gājāt kā aitu bars!”
Bet tādi vārdi viņus satracināja vēl vairāk.
“Tev jāmirst! Tev jāmirst!” viņi rēca.
Mežs visu laiku dunēja un dunēja, atbalsodams viņu kliedzienus, bet zibeņi saraustīja tumsu gabalos. Danko skatījās tajos, kuru labad uzņēmies šīs mokas, un redzēja, ka viņi kļuvuši kā zvēri. Daudz ļaužu stāvēja viņam apkārt, bet to sejās nebij cēluma, un saudzību gaidīt no tiem nevarēja. Tad arī viņa sirdī sāka kūsāt niknums, bet aiz līdzcietības pret cilvēkiem atkal apdzisa. Viņš mīlēja cilvēkus un domāja, ka bez viņa tie aizies bojā. Un viņa sirds aizliesmojās alkās izglābt tos, izvest uz vieglāka ceļa, un acīs atblāzmojās šīs varenās uguns stari… Bet viņi, to ieraudzījuši, iedomājās, ka viņš sadusmojies un ka tāpēc viņam acis tā kvēlo, kļuva uzmanīgi kā vilki, gaidot, vai viņš nebruks tiem virsū, ciešāk saspiedās apkārt, lai vieglāk varētu sagrābt un nogalināt Danko. Tas jau bij nopratis viņu domas, vēl spilgtāk saliesmojās sirds, tāpēc ka šīs viņu domas sacēla dziļas skumjas.
Bet mežs joprojām dziedāja savu drūmo dziesmu un pērkons dārdēja, un lietus gāzās…
“Ko lai es daru šo ļaužu labā?!” Danko iekliedzās skaļāk par pērkonu.
Un tad viņš piepeši pārplēsa sev krūtis, izrāva no tām sirdi un pacēla augsti pār galvu.
Tā kvēloja tik spilgti kā saule un vēl spilgtāk par sauli, un mežs norima lielās cilvēku mīlas lāpas apgaismots, bet tumsa izklīda no šī spožuma un drebēdama nogrima tur – purva trūdu bezdibenī. Pārsteigtie ļaudis palika sastinguši kā akmeņi.
“Iesim!” Danko sauca un metās uz priekšu agrākajā vietā, augsti paceltu turēdams savu degošo sirdi un ar to apgaismodams ļaudīm ceļu.
Sajūsmināti tie steidzās viņam pakaļ. Tad mežs atkal sāka šalkt, izbrīnā savas galotnes šūpodams, bet viņa šņākoņu pārmāca skrejošo cilvēku dimda. Visi traucās uz priekšu ātri un drosmīgi, degošās sirds brīnišķīgās ainas aizrauti. Arī tagad citi aizgāja bojā, tomēr bez vaimanām un asarām. Bet Danko vienmēr bij priekšgalā, un viņa sirds nemitīgi liesmoja, liesmoja.
Un tad mežs piepeši pašķīrās viņu priekšā, palika aiz muguras biezs un mēms, bet Danko ar visiem tiem ļaudīm iegruva lietus spodrinātā saules gaismas un tīra gaisa jūrā. Pērkona negaiss palika tur, aiz viņiem, pāri mežam, bet še spīdēja saule, elpoja stepe, zāle mirdzēja lietus briljantos un upe laistījās kā zelts… Bij vakars, norieta kvēlē upe likās tikpat sarkana kā tās asinis, kas karstā straumē šļācās no Danko pārplēstajām krūtīm.
Lepnais drosminieks Danko pameta skatienu pāri stepes plašumam – pameta līksmu skatienu pāri brīvajai zemei un lepni iesmējās. Un pēc tam pakrita un – nomira.
Bet līksmie un cerību pilnie ļaudis nepamanīja viņa nāvi un neredzēja, ka līdzās līķim vēl liesmo Danko drosmīgā sirds. Tikai viens piesardzīgs cilvēks to ievēroja un, no kaut kā baidīdamies, uzmina kāju degošajai sirdij… Un tā izplēnēja dzirkstīs un apdzisa…
Lūk, no turienes ceļas tās zilās dzirkstis, kas pirms negaisa parādās stepē!
…stepē iestājās dziļš klusums – it kā tā būtu pārsteigta par drosmīgo, vīrišķīgo Danko, kas citu cilvēku labā sadedzināja savu sirdi un nomira, neprasīdams sev nekādas atmaksas.
No krievu valodas tulkojis Andrejs Upīts
/Maksims Gorkijs. Stāsti. Vecā Izergila. “Liesma”, Rīga: 1979/
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.18(416)[2018. gada 21. septembris–4. oktobris]
Saistītie raksti:
Latvieša vienīgais bauslis: “Tev būs savu Tēviju un tautu mīlēt, godāt un sargāt kā sevi pašu!”