Latvijas paralimpieši Eiropas čempionātā paravieglatlētikā, Berlīne 2018. gada augusts
Tautā runā, ka pret cilvēkiem ar invaliditāti, pret cilvēkiem ratiņkrēslā ir jāizturas iejūtīgi un taisnīgi, citādi netaisnās attieksmes bumerangs trieksies pret tevi pašu…
Sociālajos tīklos un citur publiskajā telpā šobrīd plašumā vēršas akcija “Es atbalstu sportu!”, kuru sponsorē pārsvarā Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK). Ar šo iniciatīvu paredzēts virzīt idejas un priekšlikumus, kā uzlabot sporta nozares situāciju valstī. Iniciatīvas pārstāvji uzskata, ka sports Latvijā netiek pietiekami finansēts, turklāt sporta pārvalde nedarbojas efektīvi. Tādēļ iniciatīvas mērķis ir aktualizēt pašreizējo situāciju šajā nozarē valstī un rast veidus, kā risināt sasāpējušos jautājumus.
Kā reakcija uz šo akciju tapa Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), kuras pārziņā ir sporta nozare, atbildes uzsaukums “Mēs vienmēr par sportu!”. IZM paziņojumā rakstīts: “Valsts finansējuma sadale, sporta organizāciju atzīšana, uzraudzība un kontrole tika uzticēta nevalstiskajam sektoram: Latvijas Sporta federāciju padomei, Latvijas Olimpiskajai komitejai, kā arī Latvijas Paralimpiskajai komitejai. Vienmēr esam iestājušies par to, lai sporta pārvaldībā tiktu ievēroti taisnīgas un godīgas spēles principi: atklātība, sadarbība, efektīvs un ilgtspējīgs regulējums, virzot arī attiecīgās izmaiņas likumos.”
Tā kā pirms nedēļas tieši mūsu paralimpieši – sportisti ar invaliditāti – no Eiropas čempionāta uz Latviju atveda daudzas visaugstākā kaluma medaļas un arī Paralimpiskajās spēlēs ir guvuši izcilus rezultātus un nesuši Latvijas vārdu pasaulē veiksmīgāk nekā olimpieši, laikraksta “DDD” redakcija nolēma painteresēties dziļāk par mūsu paralimpiešu dzīvi.
Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidentes Daigas Dadzītes komentārs par LOK un IZM publiskajām aktivitātēm ir skarbs:
“Latvijas Paralimpiskā komiteja neatbalsta nevienu no AKCIJĀM – ne LOK, ne IZM iniciatīvas. Mēs vienmēr esam bijuši atstumto pabērnu lomā no abām pusēm. Paralimpiskais un pielāgotais sports rūp tikai mums – Latvijas Paralimpiskai komitejai un iesaistītajām federācijām. Mums ir jācīnās ar “zobiem un nagiem” par katru eiro centu, lai nodrošinātu cilvēku ar invaliditāti sportošanu Latvijā un labāko sportistu dalību Eiropas, pasaules čempionātos, reitingu sacensībās, Paralimpiskajās spēlēs.
Attieksmē pret paralimpisko un pielāgoto sportu no IZM puses nekad nav ievēroti godīgas spēles principi. Sporta departaments uzklausa, bet rezultāts katru gadu ir līdzīgs – paralimpiskajam un pielāgotajam sportam tiek tas, kas paliek pāri… Nav jau dziļi “jārok”, piemēram, tāds mazs sīkums, IZM Sporta departamentam nepavisam nerūp fakts, ka olimpieši un paralimpieši Latvijai nozīmīgās sacensībās – Olimpiskajās un Paralimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos – mūsu valsti prezentē pilnīgi atšķirīgās sporta formās; mēs esam vienīgā valsts pasaulē, kas šādi “izceļas”! Arī Paralimpiskā sporta centra būvniecība ir iesaldēta uz nenoteiktu laiku, par ko “jāpateicas” IZM Sporta departamenta direktoram Edgaram Severam.
Mēs atbalstām sportu ar godīgas spēles principiem, bet, ja tādu nav, tad nevajag mūsu organizāciju izmantot savos ierakstos un centienos sevi slavēt!”
Paralimpiešu misija – iedvesmot cilvēkus!
Saruna ar vairākkārtēju Paralimpisko spēļu čempionu, 2012. gada Eiropas Gada cilvēku Latvijā, Latvijas Paralimpiskās komitejas viceprezidentu Aigaru Apini
Kas ir paralimpietis
DDD: Pirms diviem gadiem no Rio Paralimpiskajām spēlēm paralimpieši Latvijai atveda divas zelta un divas bronzas medaļas. Tu atvedi vienu no zelta medaļām. Izstāsti, kas ir paralimpietis?
Aigars Apinis: Tas ir sportists ar invaliditāti, kurš ir sasniedzis augstākos mērķus – dalību Paralimpiskajās spēlēs un tādējādi iespēju pārstāvēt savas valsts godu. Tāpat kā olimpiskais sportists, arī paralimpietis nopietni trenējas un mērķtiecīgi virza savu sportisko karjeru. Esmu Latvijas patriots, un man ir gods pārstāvēt savu valsti.
Taču ikviena sportista ar invaliditāti dzīvē ir ne tikai sports. Ir arī mācības, darbs un ģimene, par kuru jārūpējas. Man un citiem paralimpiešiem, piemēram, Diānai Dadzītei, Edgaram Bergam, ir jāatrod laiks arī sabiedriskajām aktivitātēm, lai pārstāvētu Latviju, popularizētu sportu cilvēkiem ar invaliditāti, parādītu iespējas un iedvesmotu citus nepalikt malā, nepalikt gultā un nenorakstīt savu dzīvi. Tikšanās un braukāšana prasa lielu enerģiju. Ir sportisti, kuri nemaz nevēlas to uzņemties, jo tas patiešām nav vienkārši.
DDD: Kādēļ tu tomēr neatsaki tikšanos un runā ar cilvēkiem?
A.A.: Man sagādā prieku izjust enerģijas apmaiņu. Esmu pamanījis, ka cilvēkiem patīk ar mani sarunāties – tas, protams, priecē. Uzskatu, ka par man doto iespēju sportot un nest Latvijas tēlu pasaulē arī man ir jādod kas pretim. Tādēļ neatsaku, ja mani aicina, piemēram, uz skolām.
Paralimpiskais sports ir jau atpazīstams, bet, manuprāt, vēl nepietiekami, jo plašsaziņas līdzekļi ļoti maz runā par iespējām sportot cilvēkiem ar invaliditāti. Ja televīzijas cīnās par iespēju translēt Olimpiskās spēles, tad mums bija jāpieliek pūles, lai būtu iespēja redzēt arī Paralimpiskās spēles. Lai situāciju mainītu, paralimpieši brauc uz skolām, rajoniem, tiekas ar cilvēkiem un stāsta par paralimpisko kustību Latvijā un pasaulē. Katra paralimpieša izcīnītā godalga starptautiska līmeņa sacensībās, īpaši Paralimpiskajās spēlēs, ļauj plašākai sabiedrībai uzzināt par parasportu.
Manuprāt, nozīmīga Paralimpiskās kustības atpazīstamības veicināšanā bija 2016. gadā Sporta muzejā izveidotā izstāde “Optimists. Paralimpiskais čempions – Aigars Apinis”. Vēlāk šī izstāde aizceļoja arī uz rehabilitācijas centru “Jaunķemeri”, uz “Vaivariem”. Arī manā dzimtajā Ķeguma novadā cilvēkiem bija iespēja to aplūkot. Tie, kuri apmeklēja izstādi, bija pārsteigti, cik daudz esmu sasniedzis. Un es nebrīnos, ka cilvēki nezināja, jo, kā jau iepriekš teicu, plašsaziņas līdzekļi ļoti maz vai nemaz runā par paralimpiešu sasniegumiem Latvijā un pasaulē.
Sportošana sniedz prieku dzīvot
DDD: Domāju, ka daudzi, kuriem nav problēmas ar veselību, nav kustību ierobežojumu, pat neizprot, cik nozīmīgs varētu būt sports cilvēkam ar invaliditāti. Vai vari paskaidrot, kāpēc tu piepildi savu dzīvi ar šāda sporta popularizēšanu?
Aigars Apinis: Sports cilvēkam ar invaliditāti, pirmkārt, palīdz tikt laukā no mājas, palīdz tikt skaidrībā ar sevi, dod motivāciju dzīvot, atklājot jaunas iespējas. Fiziskas aktivitātes, dalība treniņnometnēs palīdz sakārtot galvu pēc traumas, slimības. Tas atvieglo dzīvi arī ģimenes locekļiem. Cilvēkam, kurš ir piedzimis vai ieguvis invaliditāti, tas ir ļoti svarīgi, jo ikvienam ir ļoti nomācoši būt citiem par apgrūtinājumu. Nav viegli būt kopjamam un visu laiku sēdēt vai gulēt mājās. Sportojot rodas iespēja iegūt jaunus draugus, jaunas iespējas un intereses. Melnajām un drūmajām domām vairs nepaliek vieta.
DDD: Tātad parasports pieceļ cilvēku no gultas, ļauj pierādīt sev un citiem, ka vari kustēties, darboties, sasniegt?
A.A.: Jā, tieši tā.
DDD: Tu nokļuvi ratiņkrēslā, jo guvi smagu traumu, tādēļ no personiskās pieredzes vari pastāstīt, kas ar cilvēku notiek, kad viņš pēkšņi zaudē iespēju kustēties. Cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai atgrieztos dzīvē?
A.A.: Personīgi man tas bija ilgs process, jo traumu guvu 18 gadu vecumā. Aprašana ar jaunajiem apstākļiem bija sarežģīta, jo tolaik – deviņdesmito gadu sākumā – vides pieejamība nebija gandrīz nekāda.
DDD: Ja nav noslēpums, kā tu ieguvi invaliditāti?
A.A.: Biju skrējējs, nevis lēcējs ūdenī. Taču neveiksmīgi ieniru. To situāciju nekad neaizmirsīšu. Lai neuzskrietu virsū mazam zēnam, es pavirzījos sānis un strauji ieniru nezināmā vietā, gūstot mugurkaula traumu. Sestais un septītais skriemelis sašķīda, kļuvu paralizēts. Tika veikta operācija. Pusotru mēnesi gulēju slimnīcā, tad palaida mājās bez nekādiem palīglīdzekļiem vai ieteikumiem turpmākai rehabilitācijai. Viss bija jāuzzina un jāsameklē pašam.
Bija grūti gan psiholoģiski, gan, protams, fiziski, jo, lai kaut kur nokļūtu, bija vajadzīga citu palīdzība.
DDD: Cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai izlemtu sākt nodarboties ar sportu?
A.A.: Sākumā sports mani nemaz neinteresēja – meklēju vismaz kaut kādas izklaides, piedzīvojumus, jo sports ir disciplīna un darbs ar sevi. Man daudz palīdzēja ģimene, īpaši mamma, kas atbalstīja mani un lika vingrot. Sāku vingrot līdz pat piecām stundām dienā, lai atgūtu to, ko iespējams atgūt veselības jomā.
1995. gadā piedalījos Ogres rajona sporta spēlēs cilvēkiem ar invaliditāti, kur iepazinos ar sportistiem, kas mani vilka te uz vienām sacensībām, te citām. Un man tas iepatikās – būt cilvēkos. Tur es satiku savu treneri, kurš, par spīti grūtībām kustēties, trenējās lodes grūšanā un diska, kā arī šķēpa mešanā.
Pamazām tajā visā iekļāvos, un tagad sports ir visa mana dzīve. Salīdzinot ar laiku, kad es sāku sportot, kad nekā nebija, tagad cilvēkiem ar invaliditāti ir daudz plašākas iespējas un atbalsts.
DDD: Droši vien vesels cilvēks pat nevar iedomāties, ka, lai cilvēks ar invaliditāti spētu sportot, nepietiek tikai ar sporta čībām un treniņtērpu.
A.A.: Cilvēkam ar invaliditāti ir nepieciešams daudz vairāk – gan cilvēku, gan palīglīdzekļu atbalsts. Nevar vienkārši iemest somu mašīnā un aizbraukt uz klubu patrenēties. Visam ir jābūt pielāgotam. Kādreiz pat slieksnis nevietā var kļūt par nepārvaramu šķērsli. Iespēja sportot cilvēkam ar invaliditāti nav ne vienkārša, ne lēta.
DDD: Ja jau tas prasa tik lielus ieguldījumus – gan morālus, gan finansiālus –, tad varbūt labāk neko nemainīt, atstāt visu, kā ir, lai cilvēks ar invaliditāti labāk sēž mājās un nemaz nedomā par iziešanu sabiedrībā?!
A.A.: Brīžiem liekas, ka tieši tā domā Latvijas valsts birokrāti.
Par birokrātiskajiem ignorantiem
Aigars Apinis: Mēs paši spējam modināt cilvēkos vēlēšanos, motivāciju kustēties, esam gatavi arī paši radīt sev apstākļus, lai trenētos. Viss, kas mums no valsts amatpersonām vajadzīgs, ir skaidri sadzirdēt: “Mēs gribam atbalstīt, un to jums vajag!” Bet vienu brīdi viņi dzied vienu dziesmu, citā brīdī jau pavisam ko citu. Nezinu, kādēļ tā tas notiek.
DDD: Vai tu runā par šķēršļiem, kādus valsts liek Latvijas Paralimpiskās komitejas iecerei izveidot Latvijā Paralimpisko sporta centru?
A.A.: Jā, visvairāk par to.
DDD: Vari, lūdzu, pastāstīt, kādēļ šāds centrs ir vajadzīgs?
A.A.: Iecere ir vienkārši lieliska! Man jau sen ir bijusi doma, ka nepieciešams šāds multifunkcionāls sporta centrs. Ir paredzēts izveidot kompleksu, kur cilvēki ar invaliditāti var gan sportot, gan būt mediķu uzraudzībā, gan pārnakšņot, gan paēst, gan strādāt, gan varbūt apgūt kādu arodu… Centrā viss būtu pielāgots cilvēkiem ar jebkuru invaliditāti, lai viņi justos brīvi un spētu koncentrēties treniņiem un savas veselības uzlabošanai. Paralimpiskais sporta centrs dotu iespēju atpūsties arī vecākiem, kuriem ir bērns ar invaliditāti, uzticot savas atvases speciālistiem, kas parūpēsies un iedos viņiem jaunas prasmes. Šāds centrs ir vajadzīgs ne tikai sportistiem, bet visai sabiedrībai kopumā, jo parādītu cilvēkiem jaunas iespējas un mazinātu neapmierinātību ar dzīvi. Ieguvēji būtu visi.
Turklāt multifunkcionālais centrs būtu nozīmīgs ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas un pat pasaules mērogā, jo tajā viss būs veidots atbilstoši starptautiskajiem noteikumiem, lai varētu rīkot gan starptautiskās sacensības, gan treniņnometnes ārvalstu sportistiem.
DDD: Vai tiešām šobrīd cilvēkiem ar invaliditāti trūkst iespēju trenēties?
A.A.: Tās ir ļoti ierobežotas. Pat bez invaliditātes jau trūkst vietas, kur trenēties vieglatlētikā. Cilvēkiem ar invaliditāti iespējas ir vēl mazākas. Atliek vien braukt uz Lietuvu vai Igauniju, bet tas maksā naudu – tie ir papildu izdevumi, kuru nebūtu, ja Rīgā tiktu uzcelts Latvijas Paralimpiskais sporta centrs. Darbs pie šāda centra izveides ir uzsākts. Cilvēki – entuziasti bez atalgojuma – šobrīd strādā, lai projekts tiktu īstenots dzīvē.
DDD: Tu iepriekš pieminēji, ka ieceres īstenotājiem tiek likti šķēršļi – vai sapratu pareizi?
A.A.: Latvijā laikam neviena laba ideja nevar īstenoties bez šķēršļiem. Kā jau teicu, mēs esam gatavi paši strādāt un veidot šo centru – līdzīgi kā tas notiek Dubajā, kur Paralimpiskā komiteja apsaimnieko šādu centru, kurā ir stadioni, sporta un trenažieru zāles. Aizbraucot uz turieni, rodas papildu motivācija ko līdzīgu izveidot arī Rīgā. Nezinu, kādu motīvu dēļ IZM birokrāti šobrīd visiem iespējamiem līdzekļiem bremzē uzsākto darbu pie Latvijas Paralimpiskā sporta centra izveides, lai gan pēc Paralimpiskajām spēlēm Rio, kur izcīnījām četras medaļas, gan izglītības ministrs Šadurskis, gan premjers Kučinskis apsolīja atbalstu. Saeima ar likumu šogad ir piešķīrusi 1,2 miljonus Latvijas Paralimpiskā sporta centra izveides uzsākšanai, bet IZM Sporta departaments liek šķēršļus, lai mēs šo naudu reāli saņemtu. Grūti izteikt, cik tas ir absurdi!
Vērtība ir cilvēks, nevis nauda
DDD: No tevis teiktā es redzu, ka tiek ignorēta arī šāda centra sociālā puse, jo ir atšķirība, vai cilvēks ar invaliditāti sēž mājās, īgņojas un prasa no valsts tikai pabalstus, vai rod motivāciju dzīvei, apzinās savas spējas un apliecina sevi darbā.
Aigars Apinis: Latvijā uzskats ir tāds – mēs labāk iedosim papildus piecus eiro, bet tu sēdi mājās un nelien ārā. Bet varbūt tomēr ir nepieciešams, ka cilvēks pēc traumas vai mamma, kas atved savu bērnu ar invaliditāti uz fizkultūras nodarbībām, redz, ka bērnam pēc tikšanās ar treneriem, čempioniem ir mirdzums acīs, ka viņš vēlas darboties. Emocionāli ģimenei paliek vieglāk, mazinās stress, ir mazāk jāiet pie ģimenes ārstiem, nav jāmeklē palīdzība, lai tiktu ārā no depresijas.
Mēs esam gatavi šādu centru izveidot. Jā, mūsu cilvēku resursi nav lieli, bet arī ar nelieliem resursiem daudz var paveikt. No valdības ir vajadzīga tikai, teikšu, – nieka nauda, papīriņi, kuriem patiesībā nav nekādas vērtības. Vērtība ir cilvēks. Esmu priecīgs, ka mums vēl ir tādi cilvēki, kas gatavi ieguldīt savu spēku, lai šādu centru izveidotu!
Paralimpiešiem ir divas misijas – sportiskie rezultāti un palīdzēt cilvēkiem pēc traumām, kuriem patiešām ir ļoti grūti, atgūt prieku dzīvot. Mēs bieži dzirdam izteikumus, ka latvieši ir pārāk drūmi, ka pārāk maz smaidām. Tieši to vēlamies mainīt – dot cilvēkiem prieku un motivāciju smaidīt, būt laipniem un draudzīgiem! Nav taču labāku zāļu par smaidu, par pateicību. Valsts, ieguldot līdzekļus Paralimpiskajā sporta centrā, patiesībā tos ietaupīs uz pabalstiem, medicīnas izdevumiem.
Mēs kā sportisti, atvedot no dažādām sacensībām augstākā kaluma medaļas, esam izdarījuši visu; tagad būtu laiks arī valstij dot savu artavu!
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.17(415)[2018. gada 7.–20. septembris]
Saistītie raksti: