Šķēpi krustojas Amerikā

Saruna ar mūziķi, grupas “Čikāgas piecīši” dalībnieku un dziesmu autoru Armandu Birkenu

 

Trampa pretinieki – šausmīgi fanātiski!

 

DDD: Tu tikko esi ieradies no Amerikas – no lielvalsts, par kuru Latvijas prese ikdienā runā daudz…

Armands Birkens: Jā, jo Amerika šobrīd ir ļoti sašķelta. Sadalījusies, varētu teikt, trijās daļās. Kreisajā pusē ir fanātiskie liberāļi, labajā – fanātiskie konservatīvie. Un trešie ir pa vidu – tie, kuri nav fanātiķi. Visskaļākie ir fanātiķi. Vēl varētu runāt par ceturto grupu – par tiem, kuriem ir vienalga, viss apnicies, un tādu nav maz.

DDD: Tu tikko lietoji terminu “fanātiskie konservatīvie”. Manuprāt, pasaulē šobrīd valda tieši ultraliberālisms – fanātiska ideoloģija, kas izārda cilvēka un tautas pamatvērtības. Varbūt tas, ko tu sauc par fanātisko konservatīvismu, patiesībā ir dedzīga pretestība šai ārdošajai parādībai?

A.B.: Piekrītu, ultraliberālisms cenšas pārņemt visu un konservatīvie turas pretī. Cīņa starp viņiem ir sīva. Taču es mēdzu atšķirt vārdus “fanātisks” un “dedzīgs”. Ir daudzi jautājumi, kas skar sabiedrību un politiku, taču katrs ir apskatāms atsevišķi. Ir reizes, kad varētu cits citam piekrist, bet ir jautājumi, kuros tas gluži vienkārši nav iespējams. Jo pastāv problēmas, kas sabiedrībai, tautai un valstij ir bīstamas. Vēsturē vienmēr ir bijušas dažādas pieejas politikā, bet šobrīd domstarpības ir uzvilktas līdz šim neredzētā līmenī. Kā tas viss beigsies?

Fanātiķi, vienalga kurā pusē, manā uztverē mēdz būt cilvēki, kuri akli seko savām domām un kuriem prātā nav mēģināt citus pārliecināt ar debatēm, pārrunām un dialogu. Viņi pastāv par savu, un viss! Dedzīgie cilvēki arī pastāv par savu, aizstāv savus uzskatus, bet viņu pieeja var būt citāda. Viņi ir spējīgi runāt arī ar tiem, kuri viņiem nepiekrīt. Vai nav svarīgi un vēlami pārliecināt tos, kas nedomā kā mēs? Kā to panākt? Ar brutāliem, neatlaidīgiem uzbrukumiem vai kādreiz ar dialogu, sarunām un, cerams, pārliecinošiem argumentiem? Bet galvenā traģēdija Amerikā tagad ir tā, ka cilvēks ar cilvēku burtiski vairs nespēj sarunāties. Tas, manuprāt, ir nožēlojami. Draugi un ģimenes ir sašķelti politikas dēļ.

DDD: Kāpēc?

A.B.: Brīdī, kad tu izsaki atbalstu vai noraidījumu kādam politiķim, pretinieki nikni un nežēlīgi brūk tev virsū. Ja tu nepiekrīti kāda viedoklim, tad tu burtiski vairs neesi cilvēks.

DDD: Kurš vairāk brūk virsū? Kurš ir agresīvāks – Trampa atbalstītāji vai viņa pretinieki?

A.B.: Var redzēt, ka tie, kas neatbalsta Trampu, ir šausmīgi fanātiski. Šādu līmeni Amerikas politikā savā mūžā vēl neesmu redzējis! Visādi prezidenti ir tikuši ienīsti, bet tas, kā liberāļi neieredz Trampu, ir kaut kas vienreizējs. Ir pat joks, ka Donalds Tramps varētu izgudrot, kā reāli izārstēt vēzi, taču liberāļi viņu “nolīdzinātu gar zemi”…

DDD: Līdzībās runājot, viņiem svarīgas ir tiesības nobeigties no vēža?

A.B.: Nav tālu no tā. Trampa kritiķi ir neatlaidīgi, var pat apbrīnot viņus. Viņi darbojas dienu un nakti – paskaties, kas notiek feisbukā! Vienalga, ko dara ASV prezidents, viņam brutāli brūk virsū, apsaukā, aizskar. Redzēju diskusiju, ka cilvēki labāk vēlētos atomkaru, nevis Trampa panākumus… Sociālajos medijos riņķo kliedzieni, lai kāds Trampu nošauj, likvidē…

DDD: Kas ir atbildīgs par šādu bļaušanu un naidu pret ASV prezidentu?

A.B.: Prese – lielā mērā. Protams, nemitīgi darbojas abu partiju fanātiskie spārni. Neatlaidīgi un nemitīgi uzbrukumi un zākāšana. Jāpiemin, ka šobrīd Tramps ar savu pieeju lielā mērā veicina kritiku pret sevi. Viņa valoda bieži ir arī skarba, atklāta un nediplomātiska.

DDD: Bet vai tad tieši tas nav vajadzīgs, lai sabiedrību – ne tikai ASV, bet visas pasaules sabiedrību – izsistu no melu gūsta? Šķiet, ka Tramps, runādams tiešu valodu, pievērš uzmanību būtiskiem jautājumiem un satricina problēmas līdz pamatiem?

A.B.: Jā, Trampa atklātība bieži ir kaut kas svaigs politiskajā pasaulē, kur glumie politiķi runā miglainā, saldenā valodā, lai tautu mānītu un atstāt iespaidu, ka politiķis ir viņu pusē, kas īstenībā tā nav.

 

Amerika jau sen sašķēlusies

 

Armands Birkens: Amerikā šobrīd reti var atrast kādu mierīgu, inteliģentu politisku sarunu starp pretiniekiem – demokrātiem un republikāņiem. Amerikas sabiedrība ir nenormāli sašķelta, arī latvieši Amerikā. Es veicu sabiedrisku darbu Čikāgā un daļēji zinu, kura latviešu daļa ir liberāla, kura – konservatīva. Ir latvieši, kas noskaņoti ārkārtīgi fanātiski liberāli, un ir arī tādi, kas ir tikpat dedzīgi konservatīvi. Man tas jāņem vērā, lai es spētu strādāt. Brīdī, kad publiski es izteiktu savu viedokli par Amerikas politiku, tad momentā atsvešinātu vienu vai otru latviešu grupu. Pretinieki mani “norakstītu” kā idiotu un nepareizi domājošu… Strādājot latviešu sabiedrībā divos vadošos amatos, man jāliek latviešu sabiedrība pirmajā vietā un jāietur neitralitāte, cik vien iespējams.

DDD: Kuru ir vairāk – liberāļu vai konservatīvo?

A.B.: Es tiešām nezinu. Taču varu pateikt, kura grupa ir skaļāka. Un tie ir liberāļi, jo viņi, liekas, visbiežāk nekaunas un nebaidās teikt, ko domā, un cits citu ļoti atklāti atbalsta. Ja kāds kaut ko feisbukā ieliek pret Trampu, tad momentā desmitiem cilvēku atzīmē, ka patīk.

DDD: Vai tas tiek organizēts?

A.B.: Es domāju, ka šajā līmenī, nē. Protams, preses aprindās ir pavisam kas cits – kampaņa pret Trampu droši vien kaut kādā ziņā tiek organizēta. Viņus dabiski vieno naids pret Trampu. Amerikā ir politiķi, kas viņu ienīst, un tie dara visu iespējamo, lai viņam traucētu un kaitētu. Te jāpiebilst, ka šī nav pirmā reize, ka opozīcījas partija strādā pret otrās partijas prezidentu. Kas atšķiras šobrīd, tas ir līmenis. Šis līmenis pārāk bieži ir ne vien brutāls, bet arī kaili bīstams.

DDD: Par ko Trampu ienīst?

A.B.: Par jebko! Mini, ko gribi. Tāpēc Trampa izturība ir apbrīnojama. Es zinu cilvēkus, Trampa atbalstītājus, kuri spiesti klusēt, jo nevar atļauties atvērt muti tāpēc, ka tiks “norakti” kā pilnīgi idioti, stulbeņi…

DDD: Nedrīkst runāt tie, kas atbalsta pašreizējo ASV prezidentu?

A.B.: Jā. Liela daļa no viņiem gluži vienkārši klusē, jo citādi tiem brūk virsū brutāli un neatlaidīgi – ja esi par Trampu, tu gluži vienkārši vairs neesi cilvēks! Galvenais, saki vai dari, ko gribi, opozīcija tevi kritizēs. Reti var atrast kopīgu valodu.

Labi, Tramps pārāk bieži arī saka ko tādu, kam es nepiekrītu. Ir kādreiz grūti saprast, kādēļ viņš tā runā, rīkojas. Es viņa vietā tā nedarītu. Man tādās reizēs ir ļoti žēl, jo Prezidents spētu panākt ļoti daudz laba, ja pie tā piestrādātu. Mums ir arī tik daudzas svarīgas problēmas, kuras jārisina. Sašķeltība nepalīdz nekam.

DDD: Bet vai tas nepierāda, ka Amerikas sabiedrība ir bijusi sašķelta jau pirms Trampa – un šis ir tikai ultraliberālās politikas rezultāts?

A.B.: Amerikas sabiedrība ir jau sen un varbūt vienmēr bijusi šķelta, bet šobrīd līmenis ir ļoti augsts. Sociālajos tīklos un presē to ļoti ceļ gaismā. Katrs var izteikties, un sanāk nemitīgi strīdi starp cilvēkiem. Cilvēki ir šķelti, bet arī ļoti neapmierināti ar visu, pirmkārt, ar politiķiem, kas gadu desmitus ir melojuši un nav strādājuši ar tautas interesēm pirmajā vietā. Šī neapmierinātība ir tā, kas ievēlēja Donaldu Trampu. Piemēram, Ilinojas un Čikāgas politikā ir ļoti spilgta neapmierinātība, jo nodokļi ir ļoti augsti un visādi likumi nomāc pilsoņus. Kļūstam arvien dusmīgāki. Nākamajās vēlēšanās Amerikā, arī Ilinojas štatā un Čikāgā, būs noteikti ļoti interesantas. Tautas neapmierinātība nav rimusi, kopš Trampu ievēlēja. Ir vēl daudzas pamatu maiņas nepieciešamas politikā.

Es pēdējos gados pats esmu uzrakstījis trīs vēstules, kuras iesniedzu Čikāgas lielākajai avīzei “The Chicago Tribune”. Visas bija pret toreizēju pilsētas mēru, demokrātu. Avīze visas trīs iedrukāja savā lasītāju sleju lapā. Par to biju ļoti lepns un priecīgs. Saņēmu daudz atbalstu no citiem. Daudzi man piekrita un līdz šai dienai tur uzkrātās dusmas pret valdību. Var pieminēt, ka Ilinojas štatā un arī Čikāgā mēs atrodamies dziļā bedrē Demokrātu partijas dēļ. Čikāgā tā valda jau daudzus gadu desmitus un ir izdarījusi traģisku skādi šai izcilajai pilsētai.

 

Pirms Trampa – ievainotie, mirušie, bēgļi…

Armands Birkens: Redzi, amerikāņi negribēja politiķi – viņiem bija apnicies, tāpēc ievēlēja nepolitiķi. Kas beigās no šī visa sanāks, es nezinu. Ir labas un ne tik labas lietas, kuras notikušas Trampa prezidentūras laikā, un ir lietas, par kurām varēsim spriest tikai kaut kad vēlāk. Viņam kā prezidentam vēl divi gadi atlikuši. Daudz kas var notikt tajā laikā. Piemēram, par muitas tarifiem – vairums nesaprot šos jautājumus. Atliek gaidīt un redzēt, kādas sekas vēlāk radīs Prezidenta lēmumi. Kā ar katru prezidentu – laiks rādīs visu. Prezidentus novērtē ne tikai pēc darbiem, bet arī pēc tēla, jo viņš ir arī simbols.

DDD: Manuprāt, ir briesmīgi, ka, izsakoties par savas valsts prezidentu pozitīvi, cilvēks nonāk uzbrukumu krustugunīs.

A.B.: Tāpēc, ka presē ir ļoti daudz liberāļu, kas visu šo ažiotāžu veicina. Sociālie mediji arī dod katram iespēju izteikties. Abas politiskās puses sīvi cīnās viena ar otru līmenī, kāds līdz šim nav redzēts vai vispār bijis iespējams. Agrāk jau nebija internets, feisbuks, tviteris… Cik savādāka dzīve bija agrāk….

DDD: Viņiem ir ietekmīgi sponsori?

A.B.: Protams. Taču no sponsoriem viens otrs ir arī cietis. Amerikā ir restorāni vai veikali, kuru vadība ir izteikusi atbalstu konservatīvajiem spēkiem un tādējādi zaudējuši liberāli noskaņotos pircējus. Bet ir arī otrādi – tādi, kas atbalstījuši liberālo pusi un pazaudējuši konservatīvi noskaņotos. Tagad modē ir draudi un boikots. Taču tam ir arī otra puse. Piemēram, kāda restorānu ķēde, kas aktīvi atbalsta konservatīvos, – liberāļi tur neiet, taču konservatīvie iet divreiz biežāk. Un atkal – ir arī pretēji piemēri. Emocijas abās pusēs ir ļoti uzkurinātas, it sevišķi starp fanātiķiem. Tas, protams, ir labi, ka cilvēkiem rūp, kas notiek Amerikā un ko dara Prezidents. Kas nav vairs labi – tas, kā nepiekritēji abās pusēs uz to visu reaģē.

DDD: Vai redzi kādu risinājumu?

A.B.: Tas, kas vajadzīgs Amerikai, ir Dziednieks, kurš mēģinātu šo valsti nomierināt un vienot. Pārāk daudzi cilvēki tur dzīvo tādā stresā! Arī privātajā dzīvē viņi jūtas stresaini, jo ir jāstrādā, jāsitas uz priekšu… Tas vispār ir traģiski! Vai līdzīgas lietas nenotiek Latvijā?!

DDD: Šķiet, pie tā nav vainīgs Tramps, bet tās ir sekas politikai, kas ir bijusi pirms viņa prezidentūras?

A.B.: Jā, tā tas ir. Pēc maniem novērojumiem, Donalds Tramps šodien ir Baltajā namā, tikai un vienīgi pateicoties pēdējo ASV abu partiju prezidentu meliem. Viņi ir melojuši tautai, acīs skatīdamies, un paveikuši negudras lietas.

DDD: Piemēram?

A.B.: Te varētu runāt daudz. Piemēram, Klintons ar savu personisko dzīvi Baltajā namā un meliem. Visi prezidenti “modernajos” laikos ir melojuši un sastrādājuši daudz ko sliktu. Vecais Bušs, Klintons, jaunais Bušs, Obama… No Obamas prezidentūras nāk tādi darbi un meli, ka gluži vienkārši mati ceļas stāvus! Piemēram, par veselības apdrošināšanu – sanāca, ka dažas lietas, kuras prezidents teica, bija klaji meli. Bušs Jaunākais savukārt iebruka Irākā, kas prasīja šausmīgus upurus. Turklāt kopš tā laika tur sākās milzīga nestabilitāte. Sadams Huseins tur nodrošināja kaut kādu kārtību, saturēja tā reģiona valstis savā vietā, bet amerikāņi to visu izjauca. Tāpat Lībija – Hilarija Klintone, būdama tā laika valsts sekretāre, vadīja specoperāciju Muamāra Kadafi noslaktēšanai, kas izprovocēja vēl lielāku nestabilitāti tajā reģionā. Tas notika Obamas laikā. Un visšausmīgākās sekas šim visam ir mirušie, ievainotie un bēgļi no Sīrijas un citām Āfrikas valstīm.

Tas, kas ir noticies Amerikā pēdējos gadu desmitus, kā jau teicu, radīja konkrētu rezultātu – Trampa ievēlēšanu. Jo viņš, atšķirībā no “politiķiem”, saka, ko domā un rīkojas, kā grib. Ir skaidrs, ka viņš nebija un nav tradicionāls politiķis, un tas daudziem patīk. Bet liberāļi brūk Trampam virsū ārkārtīgi aktīvi, ļoti rupji. Viņi nekādi netiek tam pāri, ka Tramps pieveica vēlēšanās viņu iecerētu kandidāti Hilariju Klintoni.

DDD: Būtībā tieši pēdējie ASV prezidenti pirms Donalda Trampa izraisīja migrantu plūdus, kas slīcina arī Eiropu – vai tā?

A.B.: Jā.

DDD: Kurā pusē esi tu pats?

A.B.: Es personīgi neesmu ne republikānis, ne demokrāts – esmu neatkarīgs un meklēju ko labu, kur vien iespējams, abās politiskajās partijās. Man pirmajā vietā nav partijas, bet gan atsevišķi kandidāti. Katrai partijai ir uzskati, kuriem es varu piekrist.

 

Krieviskā vide grauj latviešus

 

DDD: Šķiet, pasaules politiskie šķēpi krustojas Amerikā. Bet kā tu jūties Latvijā?

Armands Birkens: Pirmkārt, atbraukt uz Latviju man ir īpaša sajūta. Visi mani senči – gan no tēva, gan no mātes puses – ir latvieši. Domājot par Latviju, man bieži ausīs skan Jāņa Norviļa komponētā dziesma “Svēts mantojums” ar Leonīda Breikša vārdiem. Man tā ir īpaši mīļa dziesma!

DDD: Vai reālā Latvija šobrīd piepilda šīs dziesmas vārdus? Vai redzi, ka latvieši ir gatavi vienoties, ka “par zemi šo mums galva jānoliek”?

A.B.: Diemžēl traģiskā veidā ir radušās diezgan nopietnas problēmas. Es vēroju tās jau daudzus gadus no Amerikas. Tam, kas notiek Latvijā un ar latviešiem, es sekoju līdzi ar lielu uzmanību. Un man ir jāatzīst, ka notiekošajā redzu maz pozitīva. Traģiski maz! Es dzirdu, lasu, redzu, ka Latvijā zagļi var zagt, viņiem par to nekas nedraud… Cik likumu nav pārkāpts! Vai politiķi rīkojas ar Latvijas un to pilsoņu interesēm pirmajā vietā? Es nespēju citādi secināt, ka šīs graujošās lietas tiek darītas speciāli – tikai ar vienu vienīgu nolūku gremdēt Latviju kā neatkarīgu valsti. Cita izskaidrojuma man nav.

Latvijā dzīvo, efektīvi strādā cilvēki, kuriem Latvija kā neatkarīga un latviska valsts nav svarīga. Gluži pretēji – viņiem ir citi mērķi, kas nav latviešu valstij labvēlīgi. Redzu un jūtu, ka ir draudošs ārējais un iekšējais ienaidnieks.

DDD: Pēc kā tu to spried?

A.B.: Pēc saviem novērojumiem klātienē. Uz Latviju es braucu kopš 1977. gada. Dažas reizes esmu bijis padomju okupācijas gados un redzējis drūmo Latviju tajā laikā. Pēdējos trīsdesmit gadus gandrīz katru vasaru, katru atvaļinājumu dodos uz šejieni. Vienmēr cenšos visu novērot un saprast, kas šeit notiek, tāpēc varu salīdzināt 1989. gada un 2018. gada Latviju. Lielā mērā daudz kas ir mainījies.

DDD: Uz kuru pusi?

A.B.: Diemžēl es nevaru iedomāties kādu problēmu, kas būtu veiksmīgi vai apmierinoši atrisināta, galvenokārt ekonomikas un politikas jautājumos. Protams, ir normāli uzlabojumi – jaunāki autobusi, slīdošās trepes un lifti veikalos, viesnīcas, restorāni… Latvija lielā mērā cēlusies šajā līmenī, tuvojoties Rietumiem. Bet kāds ir ekonomiskais un politiskais stāvoklis? Ir tie, kuri norāda uz pozitīvām ziņām ekonomikas jautājumos, bet, ejot pa Latviju un Rīgu, redz maz no tā. Latvija tukšojas, naudas daudziem nav, pensionāri izdzīvot nevar, ārstēšanās un zāļu jautājumi paceļas, utt.

DDD: Uzreiz jautāšu tieši – vai krieviskā vide Rīgā, tavuprāt, ir pieaugusi?

A.B.: Jā, šis apstāklis nekādā veidā nespēj pozitīvi ietekmēt latviešu tautu un valsti. Pārāk bieži es šeit satieku cilvēkus, kuriem latvietība – latviešu valoda, kultūra, zeme, valsts – nav īpaši vai vispār nav svarīga. Es jūtu, ka viņi vairs nav latvieši, viņos vairs nav latvietības.  Daļa no viņiem jau nekad nav bijuši latvieši.

Un vēl kas – daudzi latvieši ir bijuši spiesti atstāt Latviju ekonomisko apstākļu dēļ. Latviešu tautai un valstij ir uzlikts milzīgs ekonomiskais slogs. Esmu dzirdējis, ka daļa no latviešu jauniešiem nespēj atrast darbu Latvijā, jo nezina krievu valodu. Tas man ir gluži vienkārši nepieņemami! Es zinu vienu otru piemēru savu draugu un paziņu lokā, kad ļoti labi, patriotiski, izglītoti, spējīgi latvieši nevarēja dabūt darbu savā valstī. Lūk, tas nav prātam aptverami, ka latvietis paliek bez darba Latvijā tāpēc, ka nezina kādu konkrētu svešvalodu.

Ja es aizbraucu dzīvot uz citu valsti, tad mans pienākums ir pielāgoties tai valstij un tautai, nevis otrādi. Kad latvieši Otrā pasaules kara laikā, bēgdami no komunistiem, izklīda pa Eiropu, Ameriku, Austrāliju, viņi taču negaidīja, ka kāds runās latviski. Visi, ieskaitot vecākās paaudzes, iemācījās vietējo valodu un pielāgojās jaunajai dzīvei. Tāpat šeit visiem ir jāsaprot, kur viņi dzīvo. Ja kāds ekskluzīvi grib runāt citā valodā, tad lai brauc uz to valsti, kur šī valoda ir galvenā.

 

Par Latviju pārāk reti “vārās”…

 

DDD: Vēl par amerikāņiem – kāda ir šī nācija?

Armands Birkens: Amerika ir milzīgs, kā angliski saka, “melting pot” – katls, kurā viss sakūst kopā. Tā tas ir. Te ir cilvēki no visām pasaules malām, no visām iespējamām rasēm un ticībām. Ir burvīgi un ir slikti cilvēki ar visām iespējamām ādas krāsām. Nevarēšu pateikt, kuri ir skaļāki: melnie, baltie, dzeltenie vai citas krāsas? Visās grupās ir ekstrēmas frakcijas, kas ienīst citu grupu. Šis jautājums ir ļoti atšķirīgs arī atkarībā no ģeogrāfijas. Ir vietas ASV, kur vai nu melnās, dzeltenās vai baltās ekstrēmistu grupas ir aktīvākas – parasti senu, vēsturisku iemeslu dēļ. Ir arī visāda līmeņa nīdēji. Ir tādi, kas ar vardarbību rīkojas pret citas rases cilvēkiem, un arī tādi, kuru darbība ir ne tik redzama vai manāma. Taču vidusmēra amerikānis grib sadzīvot un sastrādāties ar visiem mierā.

DDD: Vai jūti kādas nesaskaņas Latvijā?

A.B.: Jūtu rīvēšanos visvairāk starp latviešiem un krieviem. Esmu sastapis krievu izcelsmes iedzīvotājus, kas ir bijuši kaili agresīvi un ļauni noskaņoti pret Latviju un latviešiem. Nekaunīgi un aroganti bezmaz spļauj sejā! Secinu – tas tādēļ, ka lielā Krievija ir turpat blakus un nesalīdzināmi stiprāka par Latviju, un mums šķiet, ka maz izredžu un teikšanas. Taču esmu pamanījis, ka arī vienai daļai latviešu pašiem nav visnacionālākās noskaņas. Par to ir ļoti žēl, un varētu pētīt, kādi šai nostājai ir iemesli.

Kopš neatkarības atjaunošanas, ne viss ir uzlabojies. Pārāk bieži nopietni jautājumi nav apmierinošā līmenī. Daudzi latvieši ir varonīgi un neatlaidīgi centušies uzlabot Latviju – to nedrīkst nepieminēt. Nav jau viss tikai negatīvs un slikts. Taču – kas notiek jautājumos, kuri attiecas uz Latvijas attiecībām ar Krieviju, bijušo okupantu? Mani ļoti sadusmo, kad redzu, ka cilvēki, kas aktīvi darbojas, piemēram, ārpolitikā, izsakās par problēmām citās valstīs, komentē Trampu, bet pārāk reti esmu dzirdējis, ka kāds būtu kritiski izteicies par lietām, kuras saka politiķi Latvijā. Ja Tramps kaut ko pasaka, te uzreiz ir atskaņas, bet par Latvijā reāli notiekošo – ne vārda. Rodas aizdomas, ka daļa Latvijas politiķu baidās kritizēt Latvijas politiķus… Baidās no iespējamām sekām? Drošāk un modē ir kritizēt citu valstu politiķus, atskaitot, protams, Krievijas. Tur arī, liekas, ir pārāk liels klusums no mūsējiem. Trampu var kritizēt uz nebēdu, bet neatceros, ka būtu ko īpaši negatīvu lasījis par Putinu. Un cilvēki Latvijā vairāk uztraucas, “vārās” un kritizē to, kas notiek citās valstīs, nepievēršot uzmanību šejienei – par Latviju pārāk reti “vārās”, kaut gan te notiek nopietni draudošas lietas.

DDD: Var jau nekritizēt Putinu, taču galvenais – netiek risināts arī okupācijas seku novēršanas jautājums. Politiķi par to klusē, kā ūdeni mutē ieņēmuši.

A.B.: Pēc neatkarības atgūšanas deviņdesmito gadu sākumā latviešiem bija tāda kā eiforija. Cilvēki atplauka kā pumpuri pavasarī. Latvieši bija priecīgi, atraisīti, pozitīvi. Likās: nu mēs esam neatkarīgā Latvijā, viss būs lieliski! Sabiedrībā vēl darbojās toreizējie brīvības cīnītāji un aizstāvji. Bet tad vienā brīdī – tā pamazām, pamazām – šo gaismu it kā pārņēma tumsa. Pozitīvais sāka dilt. Man ir jājautā, kas visu šo nosaka, vada, kontrolē un atbalsta? Un es, katru gadu atbraucot, pamanu šīs izmaiņas. Tagad īpaši redzu, ka Latvija ir kļuvusi manāmi tukšāka, agrāk šeit bija daudz vairāk cilvēku. To var manīt laukos, mazpilsētās un pat Rīgā.

 

Reāls ienaidnieks mūsu valstī

 

DDD: Armand, pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā nav notikusi deokupācija un dekolonizācija. Ko tad pozitīvu latviešu tautai un valstij varam sagaidīt, ja neesam izcīnījuši pašu galveno? Mēs taču vēl joprojām neesam atguvuši reālu brīvību un nacionālās drošības garantu.

Armands Birkens: Jā, noteikti šeit ir pārāk daudz cilvēku, kuriem te nebūtu jābūt. Te atrodas tādi, kas uzstājas ļoti atklāti, krasi, bez jebkādas cieņas pret mūsu tautu un valsti. Viņu piederība atrodas ārpus Latvijas robežām! Ja kāds, kas dzīvo Latvijā, nerunā latviski, tad viņam ir vai nu inteliģences problēmas, vai arī gluži vienaldzīga šī valsts un latviešu tauta. Vai viņi skaidri saprot, ka latviešu valoda šajā valstī vienkārši nav vajadzīga. Iztikt var pilnībā ar krievu valodu. Kādēļ censties? Vai tā nav nicinoša un draudoša arogance? Visvairāk satrauc tas, ka valdībā ir bijušie komunisti, okupanti un valsts nodevēji. Kā tas viss beigsies? Vai jau tagad nevar redzēt lielo skādi, kas nodarīta valstij? Vai tad šie valdībā esošie nodevēji neiedvesmo savus sekotājus un neuztur pretvalstiskas aģitācijas?!

DDD: Okupantu klātbūtne ir reāls ārējais ienaidnieks Latvijas valsts teritorijā – vai piekrīti tam?

A.B.: Redzu un jūtu, ka ir draudošs ārējais ienaidnieks. Atcerēsimies, kā visi satraucās, ka Tramps pacēla problēmu, ka visas NATO valstis nemaksā savas nodevas. Visi krita panikā, ka NATO nenāks palīgā, kad Krievija uzbruks Latvijai. Tātad daudzi piekrīt, ka eksistē ārējais ienaidnieks, turklāt tiešais kaimiņš, ar kuru ir bijusi vissliktākā vēsturiskā pieredze. Jāskatās, kā identificēt ienaidniekus, kuri dzīvo šodien Latvijā, respektīvi, iekšējos ienaidniekus.

DDD: Tie, kas šeit ieradušies okupācijas laikā no okupētājvalsts un savairojušies, ir okupanti – ārējie, nevis iekšējie ienaidnieki! Ārējie ienaidnieki, kas atrodas mūsu valsts teritorijā. Iekšējie ienaidnieki ir mūsu pašu nodevēji – pie varas esošie kolaboracionisti, kas aprūpē okupantus, dod tiem pilsonību un neveic dekolonizāciju.

A.B.: Neviena valsts, kas bijusi padomju okupācijā, nav kļuvusi labāka nekā bijusi pirms tās. Vai tad nav mums jāuzmanās, ka okupācija varētu atkārtoties? Te mēs varam lietot internetu un sociālos medijus – netrūkst videoklipu, kuros var redzēt un dzirdēt, kā uzvedas Latvijas ienaidnieki. Kādā valodā viņi runā, kā posta Latviju! Izplatīsim šos videoklipus, lai citi to uzzina. Tur mēs redzam skarbo, draudošo realitāti.

DDD: Tu jautāji, kā viņus identificēt. Šis ir izplatīts jautājums, taču atbilde – gauži vienkārša. Ārējais ienaidnieks jeb okupanti, kolonisti ir tie, kas iebrauca okupācijas laikā, kad latviešu tautai bija liegta iespēja izteikt savu gribu, un viņu pēcnācēji. Dekolonizācija paredz, ka šiem cilvēkiem ir jāatstāj Latvijas teritorija, izņemot jauktās ģimenes un cilvēkus ar īpašiem nopelniem latviešu tautas un valsts labā.

A.B.: Ja kādam pirmā vietā ir krievu valoda un Krievijas politika – ļoti labi, tad brauc uz Krieviju! Tur vietas netrūkst. Krieviem Krievijā ir sava valdība, politika un kultūra. Kā gan lai tur trūktu?! Skolas, universitātes, darbi – viss krieviski…

Jau teicu, ka deviņdesmito gadu vidū Latvijā sāka notikt ļoti dīvainas lietas. Te ir redzama šī nemitīgā gaismas cīņa pret tumsu. Tas notiek visā pasaulē. Arī šeit, Latvijā, ir gan labi, gan slikti cilvēki. Ir tie, kuri cīnās par taisnību un par latviešu svētajām interesēm, un ir tādi, kas grib kaut ko citu – pretēju.

 

Problēma samilzt

 

DDD: Nespēju neredzēt, ka latviešu vairākums ir kļuvis nodevīgi vienaldzīgs pret okupantu klātbūtni Latvijā un apstulboti pieņem tos par “savējiem krieviem”. Vai arī tu to pamani?

Armands Birkens: Viena daļa latviešu ir kļuvusi vienaldzīga. Būtu jāmin, ka daļa ir arī kļuvusi dusmīga, jo neredz, ka valdība darītu ko īpašu parastā pilsoņa labā. Pēc katrām vēlēšanām reāli mazs kas mainās. Pilsonim dzīve kļūst arvien grūtāka. Vai tad šo vienaldzību tieši arī neveicina Latvijas ienaidnieki?! Vai viņi nejūsmo par katru pilsoni, kurš atsakās piedalīties valsts darbībā?! Vai Kremlī par mums pārāk bieži neņirgājas?!

Taču cerību uztur un iedvesmo tas, ka redzu – Latvijā tomēr ir patiesi patrioti. Par spīti visam, ir cilvēki, kuri runā atklāti un ceļ gaismā nepieciešamos jautājumus. Lūgums un cerība ir, lai katrs latvietis apzinātos, ka viņa nostāja un darbība var ietekmēt valsts nākotni. Nedrīkstam nodot un ar to atdot valsti citiem.

DDD: ASV ir līdzatbildīgas par Latvijas okupāciju. Mainoties politiskajām nostādnēm, vai redzi, ka Amerika varētu palīdzēt Latvijai veikt deokupāciju un dekolonizāciju?

A.B.: Ja ASV kaut ko nolemj darīt sadarbībā ar Latvijas valdību, tad maz ir kaut kā tāda, ko nevarētu paveikt. Taču Amerikas valdībai pirmais jautājums Latvijai būs: ko jūs gribat, lai mēs darām? Tas ir skaidri jāzina. Latvija ir maza valsts, un daudzi amerikāņi nemaz nezina, kur tā atrodas. Traģiskā veidā draud, ka mazās valstis vienkārši nav tik svarīgas kā lielvalstis, kuras ekonomiski, militāri un citos veidos noēno mazās valstis.

Svarīgi, nepieciešami ir, lai latvieši ASV iesaistītos politikā un cīnītos par to, ka ASV politiķi aizstāv Latviju. Tas jau notiek gadu desmitus un turpinas līdz šai dienai. Lomu te spēlē daudzas latviešu organizācijas, ar Amerikas Latviešu apvienību priekšgalā. Ļoti pozitīvs notikums ir tas, ka ASV prezidenti ir Latviju apciemojuši. Tas ir spēcīgs simbols uz pasaules politiskajās skatuves. Taču – vai Latvijas saitēm ar Rietumiem nav jābūt stiprākām un spēcīgākām?

DDD: ASV prezidenti ir apciemojuši Latviju, un Amerikas Latviešu apvienība darbojas, taču man atkal jāatkārtojas, ka netiek risināts pats galvenais – nacionālajai drošībai absolūti nepieciešamais dekolonizācijas jautājums. Tu uzdevi pamatotu jautājumu no ASV puses: ko jūs gribat, lai mēs darām? Es to saprotu tā, ka mums pašiem Latvijā ir jāformulē savas okupācijas seku problēmas un jārunā par tām ar lielvalstīm, kuras ir atbildīgas un spējīgas sniegt atbalstu. Vai pareizi?

A.B.: Pareizi. Šajā gadījumā ASV un citām lielvalstīm ir skaidri jāsaka, kas ir vajadzīgs.

DDD: Vai latvieši Amerikā vispār apzinās Latvijas dekolonizācijas nepieciešamību – vai šie jautājumi pie jums ir aktuāli un svarīgi?

A.B.: Viena daļa par tiem runā, bet nezinu, cik šī daļa ir liela… Varbūt tas nav pats svarīgākais, bet būtiski ir, cik šī daļa ir atklāta un aktīva. Viņi var pārliecināt citus un tādā veidā kļūt par lielāku grupu. Man ir aizdomas, ka laba daļa tautiešu ikdienā nedomā (jeb vairs nedomā) par dekolonizāciju. Viņi varbūt nedomā, ka tā ir iespējama. Viņi varbūt arī pilnībā nesaprot situāciju šodienas Latvijā. Cilvēki mēdz kaut kā klusībā cerēt, ka viss taču būs labi. Diemžēl draud, ka nebūs labi.

DDD: Vai redzi, ka latviešu tauta varētu aiziet bojā un pazaudēt savu valsti?

A.B.: Bojāeja nenotiktu! Esam izturīga tauta! Pazaudēt valsti – tas ir cits jautājums. Vai tad Latvijas valdībā un ES nestrādā bijušie komunisti un padomju ierēdņi?! Vai tad viņi visi patiešām ir kļuvuši par Latvijas kvēliem un patiesiem patriotiem?! Par to jau ir daudz runāts, spriests. Skatīsimies, ko viņi dara, nevis ko runā. Vai darbi nenorāda uz patieso cilvēku?!

Ja valdību Latvijā pārņems ienaidnieki, tad – vai kāds šaubās, ka valsts izstātos no NATO? Kur tad paliktu Latvijas drošība? Atkārtoju – nereti liekas, ka mēs tā kaut kā klusējam un ceram, ka nekas slikts nenotiks. Taču jau tagad, ejot pa Rīgas ielām, veikalos, tirgū ar aizsietām acīm, es kādreiz nezinātu, kurā valstī atrodos. Nespēju atcerēties, ka senāk šī problēma būtu bijusi tik spilgta. Pagājušajā nedēļā restorānā viesmīlis mani uzrunāja krieviski, un šis nav vienīgais tāds gadījums pēdējos gados. Tajā pašā restorānā, Rīgas centrā, gados jauna viesmīle nesaprata, ko gribam, kad palūdzām maizi. Kura viņai ir valsts valoda? Tā ir Latvijas nākotne?

 

Kā tas viss beigsies?

 

DDD: Tātad latvietim – gan Latvijā, gan Amerikā – ir jāatgūst vēlme atbrīvot savas tautas dzimteni no okupācijas sekām?

Armands Birkens: Tā ir. Man gribas atbrīvoties no cilvēkiem, kuri neciena Latviju. Man vienalga, kas viņi tādi ir un no kurienes nāk. Bet šeit dzīvo cilvēki, kas ir krasi un atklāti noskaņoti pret šo valsti. Vai Latvijas valdība dara visu likumīgi iespējamo lai ierobežotu, apturētu tos, kuri atklāti kurina naidu pret Latvijas valsti un tās pilsoņiem?

DDD: Nē, nedara.

A.B.: Vai šī vienaldzība un klusums tikai neiedrošina ienaidniekus?! Pēdējos gados man prātā bieži pacēlies jautājums: kā šis viss beigsies? Tas attiecas uz Latviju, runājot par tevis minētajām problēmām, un arī uz visu pasauli. Notiekošais Amerikā, Eiropā, it īpaši Vācijā, Zviedrijā, Francijā un Lielbritānijā, kur ir ļoti daudz visvisādu imigrantu no visādām valstīm, vedina man uzdot šo jautājumu. Jukas ir ļoti lielas, un mēs tās šobrīd piedzīvojam reāli. Cilvēki kādreiz rakstīs vēstures grāmatas par šo laiku. Šodien jau notiek lietas, kuras, manuprāt, izmainīs visu pasauli neatgriezeniski. Kā beigsies viss tas, kas notiek pasaulē, it īpaši Rietumos, ASV un mūsu Latvijā? Kāda būs Amerika, kāda pasaule un kāda mūsu mīļā Latvija? Kurā virzienā ejam? Kā tas viss beigsies? Lai katrs to pārdomā!

DDD: Varbūt mums, latviešiem un Latvijai, vēl ir iespēja paglābties no likteņa, kas gluži vienkārši noslaucīs citas Eiropas valstis un tautas?

A.B.: Es ceru. Mēs esam nonākuši pie tā, ka īstenībā vairs nav jākaro tradicionālā veidā kā agrāk. Tagad valsti reāli var iznīcināt jeb pārņemt citādi. Izjaucot konkrētās valsts struktūru. Iepludinot svešus cilvēkus, kas nav šai valstij uzticīgi. Labi, Amerikā arī ir sabraukuši latvieši, bet savas dzīves laikā neesmu saticis nevienu, kurš necienītu un nerespektētu Ameriku. Visa tā paaudze, kura Otrā pasaules kara beigās aizbēga no okupācijas, līdz savas dzīves pēdējai dienai ir bijusi pateicīga par to, ko Amerika tai deva. Bet Eiropā tagad, es redzu, plūst iekšā cilvēki, kuriem ir pilnīgi atšķirīga kultūra, reliģija, dzīvesveids. Bet, protams, kritiskākais tev un arī man ikdienā šķiet Latvija. Šī ir maza valsts ar maz iedzīvotājiem, un mums ir grūtāk sevi aizstāvēt. Blakus ir stipri lielāks kaimiņš ar imperiālistiskām ambīcijām.

DDD: Tāpēc mūs uztrauc, ka šeit atrodas reāla Krievijas piektā kolonna, bet latviešu politiķi, pat gatavojoties vēlēšanām, par to nodevīgi klusē.

A.B.: Jā, jau teicu, ka valsti var pārņemt arī bez tradicionālās karadarbības. Esmu pilnībā pārliecināts, ka tas šobrīd notiek. Latviju var izārdīt bez nevienas lodes šāviena. Tiek izdemolēta valsts ekonomika, lai vietējie tiktu sadzīti kredītos un brauktu prom atalgotāka darba meklējumos. Uzņēmumiem ir grūti vai neiespējami strādāt birokrātijas un korupcijas dēļ. Šī sistēma ir uzbūvēta ar aprēķinu. Latvijas ienaidnieki jūsmo par katru, kuram šeit ir grūti un kurš atstāj šo valsti. Trimdā devušies ļoti daudz labu, spējīgu, darbīgu latviešu, kuri ir ļoti noderīgi, pat nepieciešami vietējām sabiedrībām, un viņi ir labi un bieži vien dedzīgi latviešu patrioti, uzticīgi savai dzimtenei. Tas ir liels ieguvums citām valstīm, un tie latvieši turpina uzturēt latviešu kultūru un identitāti savās jaunajās mājās.

DDD: Ar kādiem vārdiem tu uzrunātu latviešus?

A.B.: Nepadodieties! Nekļūsti vienaldzīgs, latvieti. Viss nebūt vēl nav sabrucis, sapuvis. Vienalga, kādās problēmās šobrīd esam, mēs nedrīkstam padoties. Vai ienaidnieks domā par padošanos? Ja paši neticēsim latviešu tautas spējām – gan Latvijas robežās, gan arī ārpus tām –, tad neviens mums nespēs palīdzēt. Latviešiem ir jāsaņemas, mēs nedrīkstam atdot mūsu valsti citiem. Lai katrs latvietis uzdod sev jautājumu: kā tas beigsies un kāda ir mana loma Latvijas nākotnē?

Padomāsim, kas būs pēc pieciem, pēc desmit, pēc divdesmit gadiem… Vai mums nav jābūt modriem, gudriem, vienotiem un ar mugurkaulu? Kādu mēs gribam Latviju? Kādu mēs gribam latviešu sabiedrību visā pasaulē? Vai mēs ejam pareizā virzienā? Vai tas viss šodien nav mūsu rokās?

Kad gāju bērnu nometnē Garezerā, ASV vidienē, rakstnieks, vēsturnieks un skolotājs Hermanis Kreicers mums mācīja dziesmu “Kalnā kāpu lūkoties (kas ar manu tēvuzemi)”, kuru atceros vēl tagad. Cik šai dziesmai nozīmīgi vārdi, it īpaši: “Dārga mana tēvuzeme, pirkta tā ar asinīm.” Neaizmirsīsim to! Lai tas, kas mūs vieno, vienmēr ir stiprāks par to, kas mūs šķeļ!

 

Svarīgi ir cīnīties

 

DDD: Tu jau pāris gadus, dzīvodams ASV, regulāri lasi laikrakstu “DDD” – esi to abonējis. Kādēļ? Kas tevi piesaista mūsu avīzē?

Armands Birkens: Cenšos darīt visu iesējamo, lai palīdzētu Latvijai un latviešiem gan Latvijā, gan ārzemēs – protams, it īpaši Čikāgā, kur dzīvoju. Vispirms katram ir jāuzdod sev jautājums: vai Latvijai ir ienaidnieks? Ja ir, tad kā mēs uz to reaģēsim? Es uzskatu, ka ir ienaidnieks, un tāpēc meklēju patriotus, ar kuriem varētu stāties ierindā. Tādus es atrodu “DDD” avīzē. Es labāk turos pie dedzīga patriota, nevis vienaldzīga pilsoņa. Vai absolūti vienmēr piekrītu katram vārdam, kuru lasu “DDD” – droši vien, nē; bet tādi gadījumi ir izņēmumi, un uzskatu, ka avīzes darbs ir nepieciešams un pozitīvs. Domu izmaiņa par šiem kritiskajiem jautājumiem ir nepieciešama, un to šī avīze arī pasniedz. Esmu pateicīgs redakcijai par pašaizliedzīgo darbu Latvijas labā!

DDD: Kas, tavuprāt, būtu nepieciešams, lai “DDD” rakstītais sasniegtu arvien vairāk dzirdīgu ausu un dedzīgu siržu ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē?

A.B.: Lielu lomu šodien spēlē internets. Es avīzi pats pamanīju sociālajā vietnē “Facebook”. Daudzi “dzīvo” internetā un tur smeļas ļoti daudz informācijas. Pa vienam lasītājam “DDD” var augt un kļūt arvien pazīstamāks. Ja katrs lasītājs aicina savus draugus un paziņas lasīt “DDD”, tad lasītāju skaits var tikai pieaugt.

Vai katrs latvietis visā pasaulē nav svarīgs? Ja skaitliski mēs būtu biljons, tad varbūt viss būtu citādāk, bet mēs neesam. Mazām tautām ir kritiski svarīgi cīnīties par pastāvēšanu, it sevišķi, ja ir reāli ienaidnieki jau valstī un pie robežas. Ausīs allaž skan dažas no man vismīļākajām dziesmām: “Svēts mantojums (šī zeme mūsu)”; “Tev mūžam dzīvot Latvija”; “Mēs gribam būt kungi”; “Nevis slinkojot un pūstot”; “Par mani, draudziņ, nebēdā!”… Lai arī dziesma nāk mums palīgā – iedvesmo, iepriecina, atgādina, vieno un stiprina!

 

Intervēja Līga Muzikante

Publicēta laikrakstā “DDD” Nr.13(411) [2018. gada 13.–26. jūlijs], Nr.14 (412) [2018. gada 27. jūlijs–9. augusts] un Nr. 15 (413) [2018. gada 10.–23. augusts]