Latviešu dažādā izpratne

Diskusija sociālajā vietnē “Facebook”

 

Raimondas Pabrieža: Sarkanie fašisti = brūnie fašisti!!! Piemiņas dienās uz kapiem jāiet, nevis pie pieminekļiem jāzīmējas!

Līga Muzikante: Šī nu gan nav tikai piemiņas diena. Ja būtu veikta deokupācija un dekolonizācija, tas ir, pabeigta cīņa, par ko cīnījās Latviešu leģionāri, tad varētu pieminēt kapos. 16. marts ir Latviešu pretestības diena – tāpēc arī iederas pulcēšanās un vienots gājiens uz Brīvības pieminekli. Raimondas, par ko dusmojaties?

Raimondas Pabrieža: Līga Muzikante, muļķības, kāpēc lietuvieši negāja brūno fašistu armijā? Kāpēc lietuvieši vēl 60-tajos cīnījās par savu Valsti, ne fašistisko Vāciju. NEVAJAG AR DEMAGOĢIJU NODARBOTIES!

Tāpēc, ka scenārijs 16.03. kremlī tiek rakstīts!!!

Līga Muzikante: Raimondas, visu cieņu lietuviešu nacionālo partizānu cīņām! Latviešu cīņas notika līdz 1956. gadam, un par meža brāļiem kļuva 4000 leģionāru, kas spēja izbēgt no filtrācijas. Mūsu vēsture atšķiras no lietuviešu vēstures. Un latviešu leģionāri – arī mans tēvs – cīnījās nevis par brūnajiem fašistiem, bet pret sarkanajiem fašistiem. Absolūtais vairums tika iesaukts – gribēja to vai ne – un Kurzemi saglabāja neiekarotu, tādējādi dodot arī iespēju gan latviešiem, gan lietuviešiem emigrēt uz Zviedriju un paglābties.

Raimondas Pabrieža: Līga, abi okupanti, labāks, sliktāks, kāda starpība – OKUPANTS! Mūsu karavīru piemiņas diena ir 11.11.!!!

Līga Muzikante: Raimondas, Zviedrija izdeva latviešu leģionārus, bet daudzi bēgļi paglābās. To zinu ne vien no grāmatām, bet arī tādēļ, ka mans vectēvs aktīvi darbojās Latvijas Centrālajā Padomē un organizēja bēgļu laivas. Arī Konstantīna Čakstes ģimenei viņš palīdzēja pārcelties.

Raimondas Pabrieža: Līga, kāds sakars bēgļu laivām ar 16.03??? Kāds sakars Latviešu karavīriem ar fašistisko Vāciju? Tie latviešu karavīri, kas fašistus Nirnbergā konvojēja, malači. Gaidu, kad sarkanos fašistus Nirnbergā II konvojēs. Uz Zviedriju (vai mežā iet) varēja jau mukt, pirms vācieši leģionā sauca…

Līga Muzikante: Raimondas, vistiešākais sakars. Pateicoties Latviešu leģionāriem, kas noturēja Kurzemi, bija iespējamas bēgļu laivas. Kad vācieši iesauca leģionā, latvieši ieguva ieročus un cerēja uz sabiedroto palīdzību… piekrītu, naivi cerēja.

Raimondas Pabrieža: Līga, krievus iekšā nevajadzēja laist! Kā Somiem (un kopā) cīnīties!

Liene Apine: Raimondas, Līgas Muzikantes teiktais ir patiesība – nebūtu leģionāru, nebūtu iespēja daudziem latviešiem aizbēgt no okupācijas šausmām. Starp citu, arī V.Vīķe-Freiberga varēja paglābties, pateicoties leģionāriem. Viņa gan ļoti cēli viņiem pateica paldies, uzslienot 16. martā žogu ap Brīvības pieminekli un pieliekot pirkstu pie deniņiem. Nepateicība pasaules alga!

Līga Muzikante: Raimondas, Latviešu leģionā cerēja uz sabiedroto palīdzību – zinu to arī no mana tēva, kurš bija leģionārs, stāstītā. Bet tam, ka krievus nevajadzēja laist iekšā un cīnīties kā somiem – visiem baltiešiem kopā –, es pilnībā piekrītu. Kārļa Ulmaņa pavēli nepretoties uzskatu par nodevīgu. Jau Rībentropa-Molotova pakta noslēgšana bija zīme, ka Baltijas valstīm ar Somiju ir jāveido militāra koalīcija, lai aizstāvētu savu neatkarību.

Arī Smetona krievus ielaida un uzreiz uz ārzemēm aizlaidās. Ulmanis līdz ārzemēm netika, un viņu nogalināja ātrāk.

Raimondas Pabrieža: Līga Muzikante, A.Smetona rosināja pretoties krievu iebrukumam, kad Ulmanis (KGB aģents) un igauņu prezidents (arī KGB aģents) atteicās, viņš aizmuka uz ārzemēm. Ulmanim par pateicību krievi agronoma darbu iedeva.

Valdis Maksimovs: VAI ARĪ KOLHOZA PRIEKŠNIEKS KAZAHSTĀNĀ.

Līga Muzikante: Raimondas, nu, ja tā bija, tad Smetona ir malacis. Bet mums jāizpērk Ulmaņa sastrādātais un jācīnās par Latvijas atbrīvošanu no ārējā ienaidnieka iesūtītās piektās kolonnas. Jāturpina latviešu leģionāru cīņa pret sarkanajiem fašistiem.

Nebūtu Baigā gada, nebūtu arī latviešu leģionāru aktīvo cīņu. Līdz tam latviešiem derdzās vācieši ar savu augstprātību…

Raimondas Pabrieža: Līga, man derdzas sarkanie un brūnie fašisti.

Līga Muzikante: Jautājumā par sarkano un brūno fašistu dergšanos mēs esam vienisprātis. Brūnie fašisti tika sakauti, bet sarkanie vēl joprojām vazājas pa Latviju. Kā jau esmu pacietīgi skaidrojusi, Latviešu leģionārus nevar pielīdzināt citiem Vācu armijas karavīriem, un viņu cīņu pret sarkanajiem fašistiem ir jāpabeidz un jāizcīna mūsu paaudzēm – šo cīņu simbolizē 16.marts. Pēc dekolonizācijas veikšanas jeb ārējā ienaidnieka kolonnas likumīgas izraidīšanas 16.marta gājiens varbūt pamazām zaudēs savu nozīmību, tad jau redzēs.

Juris Pavitols: Raimondas Pabrieža, mans precizējums: krievu tanki 40-tajā gadā Latvijā ienāca caur Lietuvu.

Raimondas Pabrieža: Juri Pavitol, un kāda starpība? Ko tas maina???

Ēriks Baurs: Juri Pavitol, tieši lietuviešu kašķis ar poļiem bija par iemeslu Baltijas Antantes neizveidošanai – jāatzīst, tur gan daudz pūļu pielika Kremļa aģenti. Tas tā – par kopīgas aizsardzības sistēmas neizveidošanu pirms 2. pasaules kara.

Juris Pavitols: Raimondas Pabrieža, nemaina neko! Toreiz nespējām vienoties, tagad nojaucam sliedes, šaursliežu tikai no poļiem līdz Kauņai, utt.

Raimondas Pabrieža: Ērik, poļus jau 39.g. okupēja, zināms tas arī ietekmēja. Piekrītu, zināms, GALVENAIS BIJA KGB (NKVD) aģenti Latvijā, Lietuvā, Igaunijā. Arī tagad situācija ar KGB aģentiem mūsu valstu valdībās neatšķiras.

Григорий Дроздов: 27 gadus valdībā Latvijas patrioti bez krieviem: rūpniecība, sagrauta, visa Latvija izzagta.

Dainis Straume: Григорий Дроздов, manu vectēvu krievi gribēja piespiest karot viņu pusē.

Līga Muzikante: Григорий Дроздов, 27 gadus valdībā nav Latvijas patriotu. Ja būtu, tad sarkanie fašisti – okupācijas laikā ārējā ienaidnieka iesūtītā kolonna – vairs nebradātu pa Latvijas pilsētu ielām un laukiem.

Arvids Vilks: Ja 16. marts ir kā “māneklis” 9. maija piekritējiem, bet vēlāk vairs nav vajadzīgs, tad vēl mazāk to atbalstu.

Līga Muzikante: Arvids Vilks, jūs neatbalstāt Latviešu pretošanos ārējam ienaidniekam? Pēc deokupācijas un dekolonizācijas nebūs tādu 9. maija piekritēju – mūsu, latviešu, cīņa pret sarkanajiem fašistiem jeb okupantiem, kuru aizsāka Latviešu leģionāri, būs izcīnīta.

Arvids Vilks: Līga, nebūt neesmu pret to, ka tiem jefiņiem jāpazūd no šejienes, bet nemaz nevēlos, lai leģionāri būtu putnubiedēkļa lomā.

Līga Muzikante: Tādi viņi arī nav. Gluži pretēji, 16.marta gājiens jau ir drosmes parādīšana.

Arvids Vilks: Labāk ir “izsist ķeblīti” no kājapakšas 9. maija ķēmiem. Viņiem vairs nebūs kur izrādīties, ja atzīmēsim leģionāru piemiņu kopā ar tādu pašu Latvijas patriotu piemiņu, kādi bija citi latvju kareivji. Kremlis paliks pie “sasistās siles”, bet mēs leģionārus nebūsim aizmirsuši.

Liene Apine: 11. novembris ir skaista latviešu Uzvaras diena, bet attiecas uz citu laiku – Latviešu Brīvības cīņām.

Arvids Vilks: Liene, nu ko. Kā tad ar Saules kauju un tamlīdzīgi? Varbūt atzīmējam visas un neatejam no pieminekļa vispār?

Liene Apine: Arvids, ja neizprotat būtību, tad žēl… Taisnīguma atjaunošana pēc okupācijas ir katras kādreiz okupētas tautas goda lieta.

Arvids Vilks: Vai tad 16. marta atzīmēšana ir “taisnīguma atjaunošana pēc okupācijas”? Muļķības. Tā ir tikai tāda “plika dibena parādīšana”. Pardon! No otras puses tāds pats pliks dibens arī tiek rādīts! Tas arī ir viss “sausais atlikums”. Ir JĀRADA APSTĀKĻI, lai situāciju atrisinātu, nevis jāstaigā ar plakātiņiem, jābļaustās un vecīšus jāvazā līdzi.

Liene Apine: Arvids Vilks, gaidīšu jūsu darbus, nevis “plikdibeņa” muldēšanu!

Arvids Vilks: Pagaidiet… No kā gan es to dzirdu? No darbu darītājiem, jeb reāliem “pliko dibenu rādītājiem”? Neko vairāk par otro tā arī neesmu ne dzirdējis ne redzējis. Pa šiem gadiem kaut vai kas ir izkustējies?

Aivars Garda: Arvids Vilks! Ja vien neesat interneta trollis, tad kaut kas ar loģisko domāšanu Jums tomēr nav kārtībā. Šīs divas varonīgās latviešu sievietes – Līga Muzikante un Liene Apine – ir to tik vien darījušas, lai iedrošinātu latviešus būt tikpat drosmīgiem kā viņas pašas. Tas, ka pa šiem gadiem nav izkustējies tik daudz, cik gribētos, nav vis viņu, bet tādu remdenu letiņu dēļ kā vilki, pāvulāni, pabriežas un citi. Viņas varētu uzdot jautājumu – kāpēc latviešu vīrieši ir tik gļēvi, ka nav atbrīvojuši Latviju no ārējiem ienaidniekiem? Varbūt teiksit, ka tas ir sieviešu uzdevums? Mēs, latviešu vīrieši esam parādā latviešu sievietēm un saviem bērniem un mazbērniem Latvijas atbrīvošanu no padomju iebrucējiem un to pēcnācējiem. Ja mēs nespējam atzīt pat to, tad esam graša vērti.

Arvids Vilks: Aivar Garda… Acīmredzot tie vīrieši tā arī nav sapratuši, kur gan tā “varonība”. Tā būtu bijusi varonība padomijas laikos, bet tagad tas nedarbojās. Piedodiet – bet reāli nedarbojās. Acīmredzot kaut kas ir jāmaina taktikā un stratēģijā.

Līga Muzikante: Arvids Vilks, ko mainīsim? Vai lai es Jums atdodu savus brunčus un citus sieviešu atribūtus un dodos cīņā? Tā teikt – ja jau nav mums vīriešu, kas saprot varonību, tad sievietes pašas visu izdarīs: izraidīs ārējo ienaidnieku no Latvijas?

Arvids Vilks: Nu nezinu Līgiņ! Tas jau ir Jūsu lauciņš.

Līga Muzikante: Nē, tas ir mūsu visu lauciņš – mūsu tautas un valsts pastāvēšanas jautājums, tātad ikviena latvieša atbildība. P.S. Nesaukšu Jūs par Arvīdiņu.

Arvids Vilks: Jums vispār kā “karognesējai” ir kaut kādi REĀLI priekšlikumi, kas būtu jādara. Esmu krustām šķērsām lasījis DDD un tā arī neesmu pamanījis kaut vienu REĀLU priekšlikumu, kurš varētu darboties. Esiet sūtījuši krievus uz Krieviju, kur tos sauc Putins, piesolot naudu un tamlīdzīgi. Tas darbojās? Nedarbojās, tāpat kā gājiens leģionāru piemiņai. Kā jau teicu… Vienīgais panākums – ir tas, ka tiek vicināta lupata, lai šovinistu suņiem būtu vairāk iemesla riešanai… Un viss… Pat palielinot lupatu skaitu, palielināsies riešana, bet no tā nekāda labuma tā arī nebūs.

Aivars Garda: Jums tomēr ir jāatzīst, ka Līga un Liene ir gan galvas tiesu gudrākas, gan drosmīgākas. Var mainīt stratēģiju un taktiku desmit reizes, taču, ja gļēvi vīrieši nevēlas kļūt par varoņiem, tad nekāda stratēģija un taktika nav vainīga. Ar tādiem vīriešiem latviešiem brīvību no padomju iebrucējiem neredzēt kā savas ausis. Šīs drosmīgās sievietes to pilnīgi apzinās, tāpēc tā skumst par savas tautas gļēvuļiem, kuri vēl aiz bailēm tēlo pārgudrus spriedelētājus. Visi DDD priekšlikumi ir reāli, tikai tos neviens nepilda. Vai par to nepildīšanu atkal ir vainīgas sievietes? Starp citu, kas slikts ir riešanai. Ja latvieši “rietu” nepārtraukti un skaļi, tad varbūt arī gļēvie letiņu politiķi būtu spiesti kaut ko darīt!? Visus mūsu tautas mietpilsoņus ir pārņēmis remdenums, gļēvums un nodevīgums.

Arvids Vilks: Ak, Dies! Es Jums varu piekrist, bet, acīm redzot, kā jau teicu, tā ir tāda “ūdens kulšana ar dakšām” un augsnes gatavošana tam, lai Krievija varētu nēsāties pa ANO un EP ar savām rezolūcijām, kā arī rādīt savā TV iekšējai lietošanai “fašistu” gājienus. Lūk, arī viss atlikums. Pa pēdējiem 15 gadiem vīriešu drosmē nekas nav mainījies. Vai Jums nešķiet, ka gala rezultātā ir sanācis tikai tāds Dona Kihota gājiens uz dzirnavām. Neatlaidīgs, bet bezjēdzīgs, pat ja cēlsirdīgs, kā tas bija Kihotam. Kaut kas, kaut kur nedarbojas. Varbūt jāseko līdzi laikam un tomēr jāmaina paņēmieni?

Aivars Garda: Jūs tikko atzināt, ka pa šiem 15 gadiem vīrieši nav kļuvuši drosmīgāki. Tur jau ir tā nelaime. Lai Krievija nēsājas, pa kurieni grib, un taisa tračus, Taisnīgums ir latviešu tautas pusē. Tikai aprobežotus cilvēciņus tas var uztraukt. Ja jau mūsu paņēmieni nedarbojas mūsu vainas dēļ, lai nāk gudrais Arvids Vilks un maina paņēmienus pret derīgākiem. Ja tādi būs, šīs drosmīgās sievietes paies malā. Pagaidām es redzu vienīgi kritiku, turklāt nekonstruktīvu. Visdrīzāk, tās ir bailes. Neviens nav teicis, ka dekolonizāciju vienmēr var veikt ar baltiem cimdiem. Jūsu kritizētie DDD priekšlikumi visbiežāk paredz tieši balto cimdu metodi. Lai uzvilktu baltus cimdus un sāktu sarunas ar Krievijas valdību, izrādās, ir vajadzīga maziņa drosmīte, taču mūsu bāleliņiem pat tās kripatiņas nav. Ja tās nebūs, tad neviens gudrs Arvida Vilka priekšlikums arī nelīdzēs. Ja neticat, pamēģiniet!

Arvids Vilks: Jums pilnīga taisnība. Tā ir kritika, un nekā konstruktīva es tiešām nepiedāvāju, jo: 1) es sevi nebūt nepozicionēju kā cīnītāju par brīvību no okupācijas (atšķirībā no Jums), jo tas nav mans “lauciņš”, neesmu politiķis. Es protu savu darbu un radu pievienoto vērtību; 2) es tikai norādu, ka visai Jūsu darbībai nav NEKĀDU rezultātu, ko, es domāju, Jums nav pamata noliegt. Un “sausais atlikums” no Jūsu darbības ir tas, ka “suņi rej” (nav svarīgi, ar kādiem rezultātiem tā riešana)… un tas arī ir viss. Čušš…

Aigars Snikus: Arvids Vilks, iesaku apskatīties RT reportāžu 11. novembrī no Lestenes. Nav būtiski, kad atzīmēt, jo vienmēr tas būs iemesls mēslu uzliešanai mums. Liekas, ka daudzi lēnām vēlas arī 11. novembri izstrīpot tādā veidā. Saka jau VV-F.

Liene Apine: Arvids Vilks, varbūt vēlaties pievienoties tiem “gudriniekiem”, kuri frontes aizmugurē mizo kartupeļus, kamēr citi meklē iespēju pasargāt savu tautu no bojāejas?

Steidzīte Freiberga: Jā, Arvids Vilks jau varētu mizot kartupeļus frontes aizmugurē, bet kur viņš tajā reizē dabūs baltus cimdus, jo viņš taču iesaka mainīt paņēmienus. Tātad šis paņēmiens viņam nedarbosies pat tur, jo kartupeļi netiek mizoti ar baltiem cimdiem. Tātad šis kungs neder pat kartupeļu mizošanai, tad ko tur runāt vēl par leģionāriem, par cīņu pret ārējo ienaidnieku u.tml.? Leģionāri cīnījās pret krievu okupantiem – un ne jau ar baltiem cimdiem rokās, bet gan ar ieročiem. Bet tie vārgie, kuri meklē baltus cimdus, lai parādītu ienaidniekam, ka viņi nav tik prasti, bet ir smalki, lai nesmīdina normālus latviešus, bet iet kopā ar okupantiem 9.maijā pie viņu monstra apspļaudīt leģionārus un pasvinēt mūsu okupācijas faktu… Ja reiz nav kauna leģionāru cīņas dienu nonivelēt, tad kur vēl tālāk? Varbūt šis Arvids Vilks savu dzimšanas dienu varētu apvienot ar kādiem citiem svētkiem – kāpēc lieki tērēties? Varbūt var sarunāt kopā savas svinēšanas ar mūsu bijušo VV-F, ja reiz ir tik vienoti par šādu nozīmīgu datumu apvienošanu (leģionāru dienas izskaušanu) un cildenu ideālu pazemošanu…

Anita Mezinska: Līga Muzikante, kāda drosme vajadzīga, lai brīvā valstī ietu pie pieminekļa? Liene Apine, 11. novembra nozīmi nekas nevar pārspēt. Labākā diena svinēšanai.

Arvids Vilks: Vispār jau man šie “varoņi” tikai uzjautrina. Ja gribās izrādīties un būt varoņiem, tad aizbrauciet ar plakātu, piemēram, tādu: “Savāciet savus komunistu salašņas no Latvijas!”, uz Sarkano laukumu pie Kremļa, un izmetiet kādu līkumiņu. Ilgi nevajag… kādas 15 minūtes. Tad, tiešām, noņemšu cepuri!

Liene Apine: Anita Mezinska, nekad neesmu teikusi, ka 11. novembris ir slikts datums. Ļoti laba un varonīga diena! Bet kādēļ tas jānostata pretim 16. martam? Vai tad obligāti ir jāizvēlas viens no šiem datumiem – katram datumam sava nozīme un vērtība latviešu tautā. Ja jau tik ļoti cīnāties pret 16.martu, tad drosme, ir vajadzīga. Bailīgie ar lielu entuziasmu sēž mājās un pie datora mēģina attaisnot savas bailes ar visdažādākajiem un neloģiskākajiem argumentiem.

Anita Mezinska: Liene, kur Jūs rāvāt, ka es cīnos pret? Es neredzu jēgu demonstrēties pie pieminekļa, bet iet uz kapiem apliecināt savu cieņu, mums ir pārāk daudz piemiņas dienu un pārāk maz svētku dienu. Tāpēc vajag vienu, kas vieno visus un kuru atzīmē visas paaudzes.

Liene Apine: …kaut kur dzirdētas atrunas. Vīriem, kuri cīnījās, kuri bija gatavi un arī atdeva savas dzīvības par Latvijas neatkarību, šodien būtu kauns par latviešu izrādīto cieņu kapos, kamēr okupanti – ārējie ienaidnieki – nav padzīti no Latvijas. Par to esat padomājusi? Vai tiešām neesat sapratusi, ka 16.marts nav tikai leģionāru pieminēšana, bet arī viņu cīņas turpinājums, jo Latvija joprojām nav atbrīvojusies no tiem, pret kuriem cīnījās leģionāri. Krievvalodīgie kolonisti to vien vēlas, lai mēs staigājam pa kapiem, dziedam tautas tērpos Brīvdabas muzejā…

Anita Mezinska: Es ar Jums nediskutēšu, labāk turpināšu strādāt un darīt ko vērtīgu, nevis tukšus salmus kult.

Liene Apine: Anita Mezinska, ļoti laba doma!

Anita Mezinska: Solīju nediskutēt, bet ienāca prātā – kā Jūs tik labi zināt, ko tie kolonisti vēlas?! Par tukšajiem salmiem domāju attiecībā uz Jums, jo katru gadu tuvu vai vārds vārdā tas pats.

Dainis Straume: Aivar Garda, precīzi!

Aivars Garda: Anita Mezinska strādā par lektori Liepājas universitātē. Ja visu lektoru domāšanas līmenis ir Mezinskai līdzīgs, tad šai augstskolai ir ļoti zems līmenis. Turpretim, kad palasu DDD veidotāju Steidzītes Freibergas, kas nesen iesaistījās diskusijā, kā arī Lienes Apines un Līgas Muzikantes komentārus, tad mani pārņem lepnums, ka man ir tas gods pazīt šīs viedās sievietes un kopīgi veidot patiesāko un taisnīgāko laikrakstu DDD. Gan Anita Mezinska, gan Arvids Vilks, kā arī jebkurš cits latvietis ir spiests atklāt savu īsto seju. Ir jauki, ja šī seja ir daiļa, bet rodas slikta dūša, lasot gļēvos, nodevīgos letiņu komentārus. Tādi anitas un arvidi diemžēl ir vairākumā, tāpēc arī mūsu tautai ir tik smagi. Taču Dzīvās Ētikas Mācība teic, ka evolūciju virza cilvēces varonīgais mazākums. Patiešām, latviešu tautu var izglābt no bojāejas šis varonīgais mazākums.

Liene Apine: Domājot par visādu mezinsku, vilku, pāvulānu “prātuļošanu”, “gudro argumentāciju”, “jaunu un citu metožu nepieciešamību”, “par x stundas gaidīšanu”, gribu atsaukties uz Dzīvās Ētikas Mācību un tajā teikto par GATAVĪBU rīkoties:

“Šī kvalitāte ir jāiegaumē, jo tā ir grūti iegūstama. Cilvēki iedomājas, ka viņi ir gatavi rīkoties, taču pēdējā brīdī viņus pārņem visdažādākās šaubas un žēlums pret sevi. Savukārt tieši GATAVĪBA prasa enerģijas kāpinājumu. [..] Lai cilvēki pēc vēstures piemēriem pārliecinās, cik daudzreiz pašu lieliskāko rīcību ir apturējušas šaubas, kas uzradušās pēdējā brīdī. Neaizmirsīsim, ka cilvēka zemākie spēki ienīst jebkuru darbību un it īpaši LIETDERĪGA darbība allaž ir tumsas spēku apdraudēta. Viņi izvēlas pēdējo mirkli, lai apvaldītu drosmi. [..] Domātājs teica “Būsim gatavi dienu un nakti, tad arī tumsa izzudīs.”” (Pārpasaulīgais, 499.)

Tieši par šo GATAVĪBU un VĒLĒŠANOS cīnīties par latviešu tautas nākotni, par ārējo ienaidnieku (krievvalodīgo kolonistu) padzīšanu no Latvijas runā Aivars Garda, Līga Muzikante, Steidzīte Freiberga. Tieši uz šīs gatavības parādīšanu ik dienu un arī 16.martā pie Brīvības pieminekļa aicinām ikvienu latvieti.

Steidzīte Freiberga: Lai Anita Mezinska dzīvojas pa kapiem, ja tas viņai ir tas “vērtīgais” darbs, kad tanī pat laikā latviešu patrioti cīnās par taisnīguma atjaunošanu savā zemē – par okupantu izraidīšanu no Latvijas. Bet šī kundze jau tam neredz jēgu. Un kamēr viņa un viņai līdzīgie ar šādu gļēvulīgu sirdsapziņu vazājas pa kapiem, diezin vai mūsu varonīgie senči, kuri nolika galvas par latviešu tautas un Tēvzemes brīvību, var mierīgi nogulēt savās kapavietās… Paldies Jums, Aivars Garda, Līga Muzikante, Liene Apine u.c. latvieši, kuriem sirdīs ir taisnīguma jūtas un cildeni ideāli. Gļēvie un nespējīgie uz ko tādu vienmēr spļaus zilu un zaļu uz šiem cildenajiem patriotiem. Tumsa jau cīnās pret Gaismu – bet veltīgi…

Dainis Straume: Arvid Vilk, ja Aivars Garda, arī mēs citi vismaz “rejam” – pēc riešanas mēdz arī kost!!! – tad Jūs, cienītais, smilkstat…

Liene Apine: Daini, Vilkam jānomaina uzvārds uz “siekalzaķīts”…

Juris Švalbe: God. A.Vilk, traģiski ir, ja jāmirst jaunībā , bet vēl traģiskāk – ja kādai tautai nozog tās vēsturi (mēģina apzināti sakropļot). 11.novembris ir Latvijas Brīvības cīņas, kam nav nekāda sakara ar leģionāriem! Nevajag uzķerties uz masones VV-F SAPUVUŠĀS MAKŠĶERES!

Martins Grapmanis: Arvid Vilk, no Jums, “cienītais”, jau vispār neko, izņemot kunkstēšanu, nevar dzirdēt. Redzu, ka esat no tiem mazdūšīgajiem vārguļiem, kuri uztraucas par to, kas varētu tikt sarakstīts citas valsts presē. Viņi vienmēr sarakstīs to, kas viņiem attiecīgajā brīdī būs vajadzīgs. Neatkarīgi no tā, vai mēs godināsim savus varoņus vai ne. No jūsu ierakstiem secinu, ka esat gļēvulis, kas it kā rada pievienoto vērtību. Jūsu pievienotajai vērtībai pazudīs jebkāda vērtība, ja visi turpināsim smilkstēt tā kā jūs. Mūsu vēsturē jau bija viens tāds, kas aicināja palikt savās vietās. Ceru, ka zināt, kas no tā sanāca. P.S. ieliec savu bildi, nevis slēpies aiz sievietes atveidojuma akmenī!!!

Juris Švalbe: A.Vilka “pozīcija” ir akurāt kolaboracionistiska – kā vienai daļai šeit palikušo latviešu(?), “izdzīvojušo”, kas iesmērējušies, piesmērējušies, bij. brašo komjauniešu, kas pārkrāsojušies(?), kā LKP CK BRIGMAŅI, LEMBERGI, PRIEDĪŠI utt., u.c.) Saeimas deputātiem. Zaļgas sindroms – lūkosim tik visi sakāpt tai laivā! (igaunis saka – viis, t.i., pieci, bet uz ledus ir 8)… Ja, cien. A.Vilk, pie krieviem /komunistiem gribēji ērti dzīvot, tas nenozīmē, ka ar to tu esi nopircis indulgenci (neesi nemaz mēģinājis) arī tagad – brīvā(?) Latvijā atkal labsajūtā grozīties pa priekšu un labi dzīvot uz vecu cilvēku, mazu bērnu, savas(?) Tautas rēķina!

Aivars Garda: Jautājums ir – kādu pievienoto vērtību cilvēks rada? Gļēvulis, nodevējs, stulbenis rada attiecīgi stulbumu, nodevību un gļēvulību. Drosmīgais rada drosmi. Otrs svarīgs jautājums – kādas pievienotās vērtības sabiedrībai ir vajadzīgas? Ceru, ka neviens neatbildēs, ka gļēvulība, nodevība, stulbums, remdenums. Interesanti būtu zināt, vai tādi vilki un mezinskas apzinās savas īpašības, vai arī dzīvo ilūzijās?

Arvids Vilks: Aivar Garda, es ļoti labi redzu, kāda “pievienotā vērtība” ir no Jums visiem. Jau sen kā biju pārtraucis šeit komentēt, bet riešana turpinās… Ļoti produktīvi.

Aivars Garda: Es nerunāju par darbā radīto pievienoto vērtību. Mēs visi strādājam katrs savā profesijā un kaut ko radām. Es runāju par pievienoto vērtību, ko rada personība, tēlaini izsakoties, ar katru savu ieelpu un izelpu. Redzu, ka vilkiem kārtīgu latviešu pievienotā vērtība nepatīk. Tas arī nav nekāds brīnums. Ļaunajos cilvēkos varonība izraisa pretīgumu, gluži tāpat kā gaišajos cilvēkos pretīgumu izraisa remdenuma un gļēvuma radītais ļaunums. Ja man jautātu, kāpēc es tomēr ar tādiem vilkiem un mezinskām uzturu dialogu, es atbildu: pirmkārt, tāpēc, ka šo diskusiju lasa daudzi latvieši, kuriem tā palīdzēs ieņemt vienu vai otru pusi, otrkārt, remdenie, gļēvie var ar stipru gribas piepūli mainīt virzienu no ļaunuma uz labumu. Gluži tāpat kā tagadējie kārtīgie latvieši var nenoturēties savos augstumos un pārvērsties par remdenajiem un gļēvuļiem.

Atcerēsimies, ka varonīgums, drosme, taisnīguma izjūta, skaistums brīnišķīgi smaržo, bet remdenums, nodevība, gļēvulība – pretīgi smird. Šo smaržu vai smaku sevišķi spēcīgi jūt Augstākie Spēki, kuri nemitīgi vēro mūsu evolūciju. Sagādāsim viņiem prieku ar skaistu smaržu, līdzīgi brīnišķīgiem ziediem.

Arvids Vilks: Pieredze rāda, ka tad, kad pienāk tā diena, kad vajadzīga reāla darbība, tad visi plakātu vicinātāji pazūd pagrabos un kaut ko “vada un organizē”. Es par sevi nešaubos, ka būšu pirmajā līnijā, bet tie, kuriem jāiet un uz veco vīru rēķina jāizrādās, būs “trimdā”. Es 16. marta gājienu uzskatu tikai par ikgadēju PR akciju, nevis “varonību”. Varonība vajadzīga tad, kad lodes lido. Un es to esmu pieredzējis… Tas nav “gudri muldēt”. Ar Dievu!

Līga Muzikante: Arvid, vai varētu minēt kādus konkrētus piemērus Jūsu pieredzei?

Arvids Vilks: Līga, nevēlos…

Aivars Garda: Līga, Arvidam Vilkam tādu piemēru nav. Protams, jebkurš cilvēks briesmu brīdī var nobīties. Drosmes galējs pārbaudījums ir nāves briesmas. Taču tādi kā vilki, stībeļveidīgie, pāvulānveidīgie savas bailes slēpj aiz šīs it kā zināšanas par savu drosmi nāves briesmu brīdī. To tādi gļēvuļi var zināt vismazāk. Tad nu viņi var nebūt drosmīgi ik dienas, jo, lūk, nāves briesmu brīdī viņi būšot drosmīgi, bet tādi kā mēs sēdēšot pagrabos. Dzīvojot šādās ilūzijās, gļēvumā un nodevībā, visdrīzāk paies dzīve, tā arī nesagaidot nāves briesmu brīdi, kur sevi parādīt. Turklāt drosme nāves priekšā ir pavisam cita veida drosme nekā drosme nostāties par Taisnīgumu, aizstāvot to, nostājoties pret sabiedrības viedokli.

Apustulim Pēterim bija drosme Jēzu aizstāvēt fiziski ar zobenu, riskējot ar savu dzīvību, bet pietrūka drosmes nenoliegt viņu trīs reizes, kad par to viņam draudēja sabiedrības nosodījums. Lai cik tas nebūtu smieklīgi, bet demokrātiskajā Latvijā, lai ietu 16. marta gājienā, ir vajadzīga drosme. Pajautājiet, kāpēc tās nav mūsu valsts vadītājiem? Vai ne tāpēc, ka baidās no citu valstu nosodījuma? Ja tās nav bailes, tad kas tās ir? Protams, viņi pārgudri atrunāsies, ka neatzīst leģionārus par varoņiem. Turklāt galvenā šī gājiena jēga ir protests pret neveikto dekolonizāciju. Tās pieminēšana vien mūsu politiķos izraisa bailes.

Arvids Vilks: Vai Jums vispār ir kāda sajēga, kas ir “drosme”? Es nekad sevi neesmu uzskatījis par drosmīgu. Tikai darīju to, kas jādara. Pirmajās briesmās es piečurāju bikses, jo neviens nepabrīdināja, ka pirms tam vajag pačurāt. Izklausās smieklīgi, vai ne? Tā nu tas bija. Vēl šodien – 30 gadus pēc notikumiem – neuzskatu, ka biju drosmīgs, bet to, kas bija jāizdara, to izdarīju. Bet Jūs par drosmi tagad uzskatiet iešanu pie pieminekļa. Ja es biju tikai Lestenē, tad kā – biju drosmīgs vai tomēr ne? Jefiņi… Visu labu!

Aivars Garda: Vai bijāt drosmīgs vai tomēr ne, to precīzi zina vienīgi Dievs. Kritērijs varētu būt tas, vai Jūs negājāt pie pieminekļa tāpēc, ka pie tā neiet vadošie politiķi aiz savām bailēm. Princips, darīt to, kas ir jādara, un lai notiek tas, kam ir jānotiek, ir pareizs. Protams, starp manu un Jūsu sajēgu par drosmi ir bezdibenis. Ja jau Jums ir tik augsta sajēga, kā pats par to domājat, tad kāpēc neesat drosmīgs cīnītājs par dekolonizāciju? Mēs, Jūsuprāt, esam gļēvi cīnītāji – tad nāciet, atšķaidiet mūsu gļēvulību ar savu izcilo drosmi, ja tāda ir. Un tukši nepļāpājiet kā jefiņš.

Steidzīte Freiberga: “…tā diena, kad vajadzīga reāla darbība”, par ko te raksta Arvids Vilks, ir jau pienākusi. Un latviešu patrioti, kuriem ir taisnīguma apziņa un veselais saprāts, nav “pazuduši pagrabos”, bet aktīvi darbojas, aicinot cilvēkus apzināt šo mūsu tautai draudīgo situāciju un pieprasīt ārējā ienaidnieka izraidīšanu no mūsu zemes. Un šī cīņa ir jāizcīna – jāatmodina tauta, lai tā vienotā prasībā spiestu atjaunot taisnīgumu Latvijā.

Runājot par leģionāriem, te nenotiek nekāda izrādīšanās “uz veco vīru rēķina”, bet gan tiek atgādināts, ka šie mūsu varonīgie senči nenolika savas galvas par šādu okupantisku Latviju. Godinot 16.martu, mēs apliecinām, ka viņu cīņu turpināsim, līdz okupanti no mūsu zemes tiks padzīti. Tad, lūk, šī (mūsu varoņu) cīņa būs galā. Bet par to jau ir runāts daudzkārt – ja tādi vilki un viņiem līdzīgie to joprojām vēl nav sapratuši, tad tādiem jāpiestrādā pie savas apziņas līmeņa…

Pieminēšu Platona teikto: “Muļķi var atpazīt pēc divām pazīmēm: viņš daudz runā par lietām, no kurām viņam nav nekāda labuma, un stāsta to, ko neviens viņam nav lūdzis darīt.”

Liene Apine: Arvid Vilk, manuprāt, tieši spēja saskatīt patiesību, ka latviešu tauta ir uz iznīcības robežas, ka aiziešana 16.martā pie Brīvības pieminekļa pretēji valdošo vēlmei ir tautas pašcieņu un drosmi apliecinoša rīcība, ir PATIESĀ DROSME. Visticamāk, tieši aiz bailēm vairums runā par nepieciešamu “integrēt” kolonistus, saliedēties ar ārējiem ienaidniekiem, tikai pamazām pāriet uz mācībām latviešu valodā… Drosme savukārt liek nosaukt lietas īstajos vārdos un saprast, ka pat tāds sīkums kā aiziešana pie Brīvības pieminekļa šobrīd var būt izšķirīgi svarīgs. Gan Dainis Straume, gan Martins Grapmanis, gan Aivars Garda, gan Līga Muzikante, gan Steidzīte Freiberga pat, jūsuprāt, sīkumos spēj parādīt drosmi, tādēļ nešaubos par viņu drosmi un izlēmīgu rīcību ārkārtas situācijās.

Dainis Straume: Liene Apine, neesmu daiļrunīgs, un ļoti bieži nesanāk savu domu izteikt rakstiski. Nebiju pievērsis uzmanību, kā bija agrāk, bet tagad ir lieta, kas plešas platumā! Tas attiecas arī uz “mūsu Vilka k.”. Tā ir vienaldzība pret pārējiem līdzcilvēkiem. Ja ir pabijis nedaudz tuvāk “silei” vai vienkārši dzīvē ir paveicies vairāk nekā citiem, tiek automātiski ieslēgta aizsargčaula pret apkārtējiem. Valstī viss ir kārtībā, valdība ir super, utt. Man šajā mirklī arī nav bads! Ir, kur dzīvot, ir darbiņš, ir auto un pat veselība!!! Vai tāpēc man jāpiever acis, ka vairākumam tā nav un arī man var beigties?! Esmu daudz dzīvē zaudējis ar savu taisnības meklēšanu, bet nekad to nenožēlošu, tikai žēl, ka savējie tik bieži kož…

Steidzīte Freiberga: Bija arī tādi, kuri brīvprātīgi aizgāja Leģionā, lai cīnītos pret krievu okupantiem, un tos arī godinām. Bet lai vai kā, 16.martu šodien atzīmējam kā protesta dienu tam, ka šodien vēl joprojām mūsu zemi bradā šie okupanti, kas ir mūsu zemes ārējais ienaidnieks, un ka leģionāru cīņa ir jāturpina, Ja to nedarīsim, tad veltīgi mūsu, latviešu, zēni nolika savas galvas par šo mērķi. Bet par to jau te ir runāts un runāts – bez sava gala, lai nebūtu no jauna jāmaļ un jāmaļ viens un tas pats.

Normunds Pāvulāns: Kad vienreiz liks mierā sirmos onkuļus, kuri vēl dzīvi ? Tie, kuri jau aizsaulē, kapā riņķī griežas no šitām politiskām spēlītēm!

Līga Muzikante: Tas būs tad, kad arī Normunds Pāvulāns būs kļuvis tik drosmīgs, ka iestāsies par Latvijas dekolonizāciju, to veicinās un arī panāks.

Liene Apine: Runa nav par politiskajām spēlītēm – tās spēlē politiķi. Es un mani domubiedri 16.martu uztveram kā latviešu tautas protesta dienu – protestu pret ārējo ienaidnieku klātbūtni, pret nenovērstajām okupācijas sekām. 16. marts būs aizvien aktuālāks līdz brīdim, kad tiks veikta deokupācija un dekolonizācija.

Vita Ņikitina: Tāpēc Latvijas valdības pienākums ir: 1) prasīt no okupētājvalstīm un to tiesību pārņēmējām valstīm, lai tās saskaņā ar starptautisko tiesību normām samaksātu Latvijas pilsoņiem, to ģimenes locekļiem un mantiniekiem kompensācijas par zaudējumiem, kas viņiem radušies sakarā ar prettiesisku mobilizāciju okupētājvalstu armijās; 2) rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs. (Saeimas priekšsēdētājs A.Čepānis, Rīgā, 1998.gada 29.oktobrī.)

Steidzīte Freiberga: Mēs zinām, pret ko cīnījās leģionāri. Un par to arī godinām tos, kuri nolika savas galvas. Bet skumji, ja dzīvie palikuši, tagad jau “sirmie onkuļi”, to ir aizmirsuši un šodien mīļā miera labad samierinājušies ar šo krievvalodīgo okupantu sērgu, kas bradā mūsu zemīti. Un “tie, kuri jau aizsaulē kapā riņķī griežas,” diezin vai to nedara tieši šī iemesla dēļ.

Vita Ņikitina: T.s. atjaunotās (4. maija) Latvijas Republikas valdība pieņēma Deklarāciju par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā (https://likumi.lv/doc.php?id=218706). Uzdosim retorisku jautājumu: Vai tas, ka kopš 2002. gada tiek reāli vajāti un nozākāti latviešu leģionāru godinātāji, nozīmē, ka būtu mainījies valsts režīms? (Deklarācija joprojām ir spēkā, ja kas…) Deklarācija par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā

Juris Švalbe: ai Līga, Līga… met cerības prom reiz tumšajā kapā!…

Līga Muzikante: ai, Juri, Juri… nāc laukā no metāla zārka!…

Juris Švalbe: kļūda, kļūda, tu pārprati – šitie vairs nav izmācāmi…

Steidzīte Freiberga: …Līgas cerības ies uz mērķi – uz taisnīguma atjaunošanu – ārējā ienaidnieka padzīšanu no mūsu Tēvzemes, tātad uz tās cīņas turpinājumu, par ko savas dzīvības atdeva mūsu Brīvības cīnītāji. Ikviens normāls latvietis ar nesamaitātu apziņu to saprot un ir gatavs pievienoties ceļā uz šo cildeno mērķi. Ja kādam gribas sēdēt pagaldē, lai viņš to dara, bet lai nemaitā gaisu ar “pārgudro spriedelēšanu” – lai met to “tumšajā kapā”… Bet, mīļie latvieši, lai Jums gaiša šī Leģionāru diena – 16. marts! Šī diena vienmēr mums atgādinās, ka, kamēr mūsu zemi vēl bradās; okupanti – cīņā nav galā un nebeigsies!

Juris Švalbe: …Ed. Veidenbauma citāts tika lietots kā metafora, lai Līga nesacerētos ar “demokrātiskiem” līdzekļiem, tā sakot, sadarboties ar velnu! Nu, nekas tur nebūs un nesanāks no tādiem bordāniem, kuri kā m… ir izvārtījušies pa visām sīku savtīgu interešu grupeļu “partiju” gultām, bijuši valdībā, u.c. pašlabumu meklētājiem, “aktīvistiem” “strīķēm, potapovām”, “naivajiem juristiņiem”… No kurienes tad tiem kārtējiem Jaunajiem tā nauda tā ālēties?

Līga Muzikante: Juri Švalbe, ne jau mēs uz JKP likam cerības. Bet šī diskusija tiešām ir domāta tiem, kas cer uz tādu Strīķi, Bordānu, Jurašu kā uz saulvežiem. Juri, gluži vienkārši nākamreiz raksti skaidrāk, lai neviens nepārprastu…

Arvīds Krievs: Karavīru mērķis bija noturēt Latviju, bet ne dot iespēju tautai izklīst uz rietumiem, kā iepriekšējā karā – pa galvu pa kaklu mesties uz austrumiem; šai sakarā Ulmaņa vārdi: palieciet savās vietās.

Jānis Svikliņš: Nevaru saprast, kāpēc šis jaunveidotais grupējumiņš ir pārliecināts par savu uzvaru nākošajās Saeimas vēlēšanās? 16. marta pasākumā pie Brīvības pieminekļa Jutu nemanīju!

Ināra Randere: Lestenē bija…

Anita Mezinska: Jums liekas, ka tie, kas 16. martā tur nav, nav Latvijas patrioti? Tas nav nopietni. Vēl kas – ultimatīvas prasības nu gan neatbilst demokrātijai.

Ruta Andersone: Jā. Konservatīvie 16.martu nepiemin.

Jānis Bordāns:

 

 

Līga Muzikante: Ļoti jauki, Jāni Bordān (redzu bildi ar Jums un Jutu Strīķi Lestenē). Un tomēr Juta Strīķe nav paskaidrojusi, kādēļ pirms 16 gadiem 16.martā bija tik agresīva? Vai paštaisnums neļauj viņai runāt par “tik senu vēsturi”? Kādēļ šogad nepiedalījāties gājienā uz Brīvības pieminekli – vai politkorektums to neļauj? Jāni Bordān, savulaik Jūs sniedzāt brīnišķīgu interviju laikrakstam “DDD” – labi runāt pratāt un protat, solījāties iedzīvināt Saeimas deklarāciju par okupāciju un deklarāciju par Latvijā īstenotā PSRS komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu… taču tie palika tikai vārdi. Vai man ir pamats domāt, ka attieksmē pret šiem nopietnajiem jautājumiem neesat liekuļi un divkoši?

Ruta Andersone: Un – nevaru cienīt un dot savu balsi par cilvēku, kurš LV televīzijā runā krievu valodā.

Līga Muzikante: Šo Rutas Andersones teikto pati neesmu redzējusi, tāpēc vēlētos Jāņa Bordāna atbildi: vai Ruta Andersone un Jānis Rožkalns raksta taisnību, ka TV runājat krieviski? Un, ja raksta, tad kādi Jums, Jāni, ir motīvi tā rīkoties?

Jānis Rožkalns: Jānis B. nesen arī LV7 diskusijā runāja krieviski – Latvijā, kur ir viena valsts valoda!? Motīvi tam jau it kā ir saprotami – liela vēlme iegūt krievu publikas atbalstu rudenī…

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 6(404) [2018. gada 23. marts–12. aprīlis]