Saruna ar traumatoloģi-ortopēdi Ditu Danosu
Sods par runāšanu valsts valodā
DDD: Pagājušajā nedēļā internetā parādījās ziņa, ka esat zaudējusi darbu MFD Veselības centrā “Dziedniecība”, jo atteicāties runāt krievu valodā.
Dita Danosa: Pēdējā gada laikā saņēmu aizrādījumus no vadības par to, ka es ar pacientiem runāju valsts valodā. Apmēram pirms astoņiem mēnešiem veselības centra direktore Natālija Točiļenko man skaidri un gaiši teica (saruna bija aci pret aci, tādēļ nav nekādu juridisku pierādījumu – tikai vārds pret vārdu): “Ja jūs, daktere, nerunāsit ar pacientiem krieviski, mums būs jāšķiras.” Man lika izvēlēties – vai nu runāt krieviski, vai arī pamest darbu veselības centrā. Pēc tam sarunas gaitā viņa gan mainīja izteiksmes formu un ļoti diplomātiski norādīja, ka ar pacientiem ir jārunā viņiem saprotamā valodā. Uz manu jautājumu, vai man būs jārunā arī ķīniski, viņa atbildēja krieviski, “ka nevajagot ņirgāties”.
DDD: Vai tad viņa ar jums runā krieviski?
D.D.: Viņa ar mani runā gan krieviski, gan latviski – kā ienāk prātā. Šīs pārrunas ar MFD vadību nekādi nemainīja manu attieksmi un pārliecību, ka, runājot ar pacientiem latviski, es nepārkāpju ārsta ētiku.
Tajā laikā ar mani strādāja medmāsiņa latviete, un ļoti diplomātiski tikām ar to galā. Ja viņa redzēja, ka pacientam kļūst sarkanas acis no niknuma, tad viņa pārtulkoja. Bet es turpināju runāt latviski. Psiholoģiskais spiediens no kolēģiem, kuri pārsvarā bija nelatvieši, bija ļoti spēcīgs un neatlaidīgs.
Būtībā vadība pret mani vērsa psiholoģisku vardarbību, tādēļ pēc nesenas sarunas ar MFD galveno ārsti, kuras laikā viņa tieši jautāja, kādēļ es nerunāju ar pacientiem krievu valodā, uzrakstīju atlūgumu – nevēlējos graut savu nervu sistēmu. Šo faktu pieminēju arī, rakstot atlūgumu.
DDD: Kāds bija jūsu pacientu kontingents? Vai tiešām cilvēki, kuri nāca pie jums, nesaprata ne vārda latviski?
D.D.: Saprata! Viņi man krieviski stāstīja savas sūdzības, es izmeklēju un latviski uzdevu jautājumus, uz kuriem viņi man atbildēja krieviski. Kāpēc ir jāiet pie galvenā ārsta un jāsaka – ja ņičevo ņepoņimaju –, ja tad, kad es, pacientu izmeklējot, pajautāju, vai sāp šur vai tur, viņš to lieliski ir sapratis un atbild, bet, protams, krieviski.
Šīs sūdzības nav tādēļ, ka pacienti patiešām nesaprata, ko viņiem saku. Sūdzības nebija tādēļ, ka viņi nesaprata, jo uz visiem maniem jautājumiem, kurus uzdevu latviski, viņi lieliski varēja atbildēt krieviski – tātad viņi saprot. Paradokss ir tas, ka tieši astoņdesmitgadīgie mēģināja runāt latviski – ļoti slikti, bet viņi to darīja. Un neprasīja, lai runāju ar viņiem krieviski. Ja redzēju, ka viņi tomēr nesaprot, ko saku, pārjautāju, vai ir visu sapratuši. Kad piedāvāju, ka varu izstāstīt krieviski, viņi bija ļoti priecīgi, bet tā nebija kategoriska prasība runāt ar viņiem krieviski.
Lai nāk ar tulku!
DDD: Kuri ir tie nekaunīgākie – četrdesmitgadnieki?
Dita Danosa: Nē. Nekaunīgi uzvedas jau trīspadsmitgadīgie krievvalodīgie.
DDD: Tie, kurus esam veiksmīgi “integrējuši”, kuri skolās mācās latviešu valodu – kuriem tā ir jāzina?
D.D.: Es domāju, ka tā ir ģimenes audzināšana, nevis valodas nezināšana. Viņi noteikti saprot un var runāt latviski, bet tā ir attieksme. Ja mājās cilvēks visu laiku redz nievājošu attieksmi, tad, protams, viņam arī veidojas agresīvā attieksme pret apkārtējo kultūru un vidi, kurā viņš dzīvo. Man ir žēl bērnu, kas aug tādās ģimenēs. Izejot ielās, viņš jau ir agresīvs pret vidi, kurā dzīvo, un, ienācis jebkurā iestādē, izturas agresīvi. Un šādi bērni, es domāju, ir tās paaudzes vecākiem, kas Atmodas laikā bija pusaudžu gados. Protams, ir arī tādi nelatvieši, kas savus bērnus sūta latviešu skolās, mudina viņus iepazīt un cienīt latviešu kultūru. Taču tajā pašā laikā Rīgā ir mūzikas un mākslas skolas, kurās ir solfedžo klase gan krievu, gan latviešu valodā. Tātad paši to pieļaujam. Bet kāpēc?
DDD: Kad jūs stājāties darbā, vai jums teica, ka būs jārunā krievu valodā?
D.D.: Tas bija pirms desmit gadiem, un varu teikt, ka neatceros. Bet domāju, ka nē. Esmu strādājusi gan Valmieras slimnīcā, gan Rīgas Otrajā slimnīcā, gan Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā – tādas prasības nebija nevienā no tām.
DDD: Man ir zināmi jaunāki ārsti, kas skolā nemācījās krievu valodu un principā to nezina, bet, sākot strādāt, ir spiesti apgūt. Kas pie tā ir vainīgs? Vai paši ārsti, ka pakļaujas, vai tomēr tā ir kopēja politika no medicīnas iestādēm, kas to uzspiež?
D.D.: Es domāju, ka tā ir politika, taču ne jau medicīnas iestādes izdomā tādus noteikumus. Tā ir lielā politika. Medicīnas iestāžu vadība pakļaujas kādiem lielākiem spēkiem. Neviens nevēlas saņemt sūdzības par savu darbu. Kad zvanīju uz Veselības inspekciju, lai uzzinātu, vai gadījumā, ja pie viņiem nonāk sūdzība no pacienta par to, ka es nerunāju krieviski, – vai man kā ārstam varētu draudēt kaut kādas sankcijas. Man atbildēja ar pārsteigumu: “Kā var rakstīt sūdzību par to, ka jūs nerunājat krieviski?!” Tur nesaprot, kā vispār Latvijā var tādu sūdzību rakstīt.
Tas patiešām ir absurds. Vajadzētu uztraukties, ja kāds sūdzētos, ka es nerunāju latviski… Tomēr veselības centra vadības nostāja bija tāda, ka arī šādas sūdzības ir nepieļaujamas, ka ir jāpakļaujas pacienta prasībām. Un tādējādi Latvijai nelojāla vadība jebkurā medicīnas iestādē var manipulēt ar mediķiem – jums tomēr ir jārunā krieviski, lai mēs nesaņemtu sūdzības un jums nebūtu nepatikšanas.
DDD: Mums iepriekš bija saruna ar psihiatru, kurš skaidri pateica, ka kopš neatkarības atjaunošanas krieviski nav runājis nevienu dienu. Arī ar pacientiem viņš runā tikai un vienīgi latviski. Vai tiešām tas ir tik grūti izdarāms? Vai tiešām jābūt kaut kādai īpašai programmai, lai ārstus mudinātu runāt latviski? Kāpēc latviešu ārsti baidās no tā?
D.D.: Latviski visdažādākajās ikdienas situācijās nerunā ne tikai ārsti, bet liela daļa latviešu. 800 gadu jūgs ir arhetipiski izveidojis sakumpušo, iztapīgo stāju. Ja kāds cits teiks, ka viņam vajag pakāpties, lai tālāk redzētu, latvietis pielieks muguriņu un teiks – kāp, kāp augstāk!
Manī rit ne tikai latviešu asinis – jūtu sevī nelatvisko temperamentu, kas mani padara atšķirīgu no vairuma latviešu. Tas man ļauj stiprināt pārliecību, ka nedrīkst ļaut sevi pazemot. Ilgus gadus man bija Lielbritānijas ārsta sertifikāts – varēju braukt tur un strādāt. Toreiz manas angļu valodas zināšanas nebija tik labas, lai brīvi saprastos ar pacientiem, tādēļ nekur neaizbraucu. Tad vēl ticēju, ka Latvijā es kā jaunā speciāliste esmu ļoti vajadzīga, un, kādu laiku padzīvojusi Lielbritānijā, atgriezos mājās. Šobrīd man ir jāteic, ka tā nav – es kā speciāliste šeit neesmu vajadzīga. Tagad manas angļu valodas zināšanas ir krietni labākas. Atliek tikai atjaunot Lielbritānijas sertifikātu, lai atkal aizbrauktu. Tad vismaz zināšu, kāpēc runāju svešvalodā…
DDD: Anglijā un jebkurā citā valstī neviens ārsts neiedomātos, ka viņš varētu zaudēt darbu tādēļ, ka runā tikai valsts valodā. Latvieši Anglijā ļoti labi zina – ja nevari saprasties ar ārstu, ņem līdzi tulku, kurš palīdzēs.
D.D.: Patiesībā pie mums likums paredz tieši tādu pašu kārtību.
Bez dekolonizācijas risinājuma nebūs
DDD: Jūs teicāt, ka apsverat iespēju braukt strādāt uz citu valsti. Vai piekrītat, ka krievvalodīgā vide bieži vien ir galvenais iemesls, kādēļ latvieši – īpaši jaunieši – pamet Latviju un brauc strādāt uz ārzemēm?
Dita Danosa: Es pieļauju, ka jā. Šobrīd jaunieši angliski raksta, runā, skatās filmas…
DDD: Katrā ziņā latviešu jaunieši angļu valodu zina daudz labāk nekā krievu valodu – viņi nespēj konkurēt ar krievvalodīgajiem tad, ja darbā pieņem tikai tos, kuri runā krieviski. Kas cits atliek – jābrauc prom no Latvijas?
D.D.: Principā tā arī notiek. Ja man būtu grūtības sniegt medicīnisko izrakstu angļu valodā, jauniešiem tas nesagādā nekādas grūtības. Taču, ja viņiem būtu jāraksta kirilicā, tad tas radītu ļoti lielas problēmas. Un viņiem jau tas nav arī jādara!
Paradokss visā ir tas, ka pie manis ir nākuši arī ārzemnieki, un viņi nāk ar savu tulku.
DDD: Viņi apzinās, ka ir atbraukuši uz valsti, kurā valsts valoda ir latviešu valoda, un viņi to respektē. Bet šeit esošie krievvalodīgie ir okupanti un tā arī uzvedas.
D.D.: Un galvenais, viņi savu jauno paaudzi arī audzina ar šo pašu apziņu. Krievvalodīgā jaunatne nāk ar jaunu agresijas vilni. Arī padomju laikos pret sevi kā latvieti izjutu, piemēram, krievu pārdevēju agresivitāti, taču šobrīd agresivitāte ir krietni naidīgāka, izteikta ar draudiem – ja tebe dam, ti polučiš, ja tak neastavlu eto…
DDD: Kā mainīt šo absurdo situāciju? Mēs piedāvājam likumisku risinājumu – deokupāciju un dekolonizāciju. Tas nozīmē, ka visiem tiem, kas okupācijas laikā šeit iebrauca, un viņu pēctečiem ir jāaizbrauc. Atgriešanās etniskajā dzimtenē taču nav nekāds sods! Vai jūs varat iedomāties, ka bez šī likumiskā procesa varētu kaut kas izmainīties – uzlaboties latviešiem par labu?
D.D.: Tā kā neesmu ultraradikāla, cenšos tomēr nodarboties ar bērnu integrāciju mūsu sabiedrībā. Es aizvien vēl ticu, ka tas varētu izdoties. Tā, manuprāt, būtu agresija – iesēdināt vilcienos un aizvest. Un kas tad aizbrauks – viņi šobrīd ir Latvijas pilsoņi, ko nevaram notirgot Krievijai.
DDD: Atkal prasts skaidrojums – notirgot. Kā bija naturalizācija, tāpat var notikt arī denaturalizācija. Pārskatot visu, var pat ieraudzīt, ko tas saucamais “pilsonis” ir darījis – kaut vai balsojums par krievu valodu kā otro valsts valodu jau ir pārkāpums, kam arī jābūt atlases kritērijam.
D.D.: Ir jau arī latvieši, kas par to balsoja.
DDD: Protams, nodevēji vienmēr bijuši.
D.D.: Un mums ir diezgan daudz jaukto ģimeņu.
DDD: Par to jau ir daudzkārt runāts, ka jauktās ģimenes ir izņēmums. Tām ir pašām jāizšķir…
D.D.: Man tika arī uzdots jautājums – vai tu tiešām tik ļoti neieredzi krievus? Atbildēju, ka nav jau runa par krievu neieredzēšanu – krievi ir fantastiski cilvēki. Man ir draugi Maskavā, kas dzīvo savā etniskajā dzimtenē. Atbraukuši uz šejieni, viņi pat nesaprot, kā var uzvesties tā, kā uzvedas šejienes krievvalodīgie. Tā ka šie – Latvijā dzīvojošie krievvalodīgie – nav īstie krievi, bet kaut kāds padomju hibrīds.
DDD: Jūs pati tikko teicāt, ka likumīgs aicinājums atgriezties etniskajā dzimtenē nav nekāds sods, bet pēc tam, ka tas rada agresiju. Vai tiešām aicinājums atgriezties etniskajā dzimtenē ir agresivitāte? Varbūt agresīva ir krievvalodīgo cilvēku attieksme pret šo likumīgo un taisnīgo aicinājumu?
D.D.: Protams, cilvēku attieksme.
DDD: Tad, kurš ir vainīgs – mēs, kas likumīgi prasām atjaunot vēsturisko taisnīgumu?
D.D.: Mēs neesam agresīvi, bet galvenais ir tas, kas cilvēkiem arhetipiski ir iekšā. Latviešiem raksturīga pārspīlēta pazemība. Cauri gadsimtiem cilvēkiem, kas te dzīvo, šī pazemība ir augusi un augusi. Tā ir viena problēma visai nācijai – mūs vienmēr kāds ir apspiedis u.tml. Un cilvēks rod sev attaisnojumu – es necīnīšos, esmu pacietīgs, jo mēs, latvieši, tādi vēsturiski esam vienmēr bijuši. Bet okupācijas varas pēcteči visu laiku ir auguši sabiedrībā, kuru vada pārliecība – mēs atnācām, mēs atbrīvojām, šī ir mūsu zeme, un jūs nekas te neesat. Abu šo ideoloģiju sekas satiekas. Un tas, kurš nāk no tās okupantu ideoloģijas, protams, to uztvers kā agresiju no Latvijas pilsoņiem – sak, ko tu iedomājies, mans vectētiņš te visu atbrīvoja… Un jūs te tagad sakāt, ka mums ir jābrauc prom. Ja jums nav labi, brauciet paši.
DDD: Bet zināmā mērā jūs nonākat pretrunā pati ar sevi. Jūs ļoti skaisti raksturojāt divas pretējas, nesavienojamas un nesamierināmas puses – latviešu likumīgās tiesības būt saimniekiem savā zemē un okupantu šovinistisko izturēšanos. Jūs apsveicami iestājaties par latviešu valodu, aizstāvat savas tiesības runāt latviski pat tad, ja tas jums rada neērtības un liek zaudēt darbu. Tajā pašā laikā neuzskatāt, ka okupācijas laikā iebraukušajiem un viņu pēctečiem Latvija ir jāpamet. Bet nav cita loģiska un likumiska risinājuma šai situācijai. Ir tikai divas iespējas – vai nu latvieši kā tauta pazūd, vai okupanti mainās. Okupanti un viņu pēcteči nemainās un nemainīsies, mainās tikai latvieši – turklāt uz slikto pusi. Tātad ir jāmeklē cits risinājums, tas ir, jāmaina apstākļi, kuri latviešus kā tautu degradē; ir jāsamazina naidīgi, pretlatviski noskaņoto krievvalodīgo skaits.
D.D.: Un tas ir tas, ko es daru ārpus medicīnas – es strādāju arī pedagoģijā. Jau kopš pagājušās vasaras mēs organizējam nometnes, kurās viena no ievirzēm ir integrācija. Mēs veidojam nometnes, kurās vienlaikus piedalās gan latviešu bērni, gan bērni no ģimenēm, kur ģimenes valoda nav latviešu valoda. Mēs strādājam ar sākumskolas bērniem, cenšoties viņus integrēt, jo, manuprāt, tas ir vispiemērotākais vecums, lai parādītu, ka labprāt mēs viņus integrējam. Bērni ļoti ātri pieņem jaunu valodu un kultūru.
Integrēt? Asimilēt?
DDD: Jūs teicāt, ka strādājat pedagoģijā, cenšoties “integrēt” nelatviešu bērnus, mācot viņiem latviešu valodu un kultūru. Vai, jūsuprāt, latviešu valodas zināšana pierāda lojalitāti latviešu tautai? Es par to ļoti šaubos, jo, ja notiktu militārs konflikts ar Krieviju, “integrētie” jeb latviski runājošie krievvalodīgie, visticamāk, nenostātos latviešu pusē. Vai mums vispār tādi “integrētie” ir vajadzīgi? Jūs savā nometnē šiem bērniem iemācāt valodu, bet vai jūs viņiem varat iemācīt domāt un rīkoties saskaņā ar latviešu tautas interesēm?
Dita Danosa: Mūsu nometnēs latviešu valodas apguve nav svarīgākais faktors. Mēs cenšamies parādīt bērniem to, kas Latvijā ir labs, lai bērniem patiktu dzīvot Latvijā. Domāju, ka bērns savus pārdzīvojumus un redzējumu noteikti aiznes uz ģimeni, rosinot arī vecākus mainīt savu attieksmi pret Latviju un latviešiem. Var jau atvērt durvis un teikt: “Tinies no Latvijas!” – bet varbūt ar šo bērnu palīdzību varam daudz ko mainīt ģimenēs.
DDD: Manuprāt, centieni “integrēt” ārējos ienaidniekus ir noziedzīgi. Vai jūs tiešām ticat, ka krievvalodīgo pūli varam mainīt?
D.D.: Visu pūli ne, bet daļu – jā.
DDD: Jūs taču esat redzējusi, kas 9. maijā notiek pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa…
D.D.: Pietiek ar to, ko redzu televīzijā, bet zinu, kas tur notiek.
DDD: Tur tas pūlis visā savā krāšņumā parāda, cik “mīļa” tam ir latviešu kultūra. Viņiem ļoti patīk Latvija, tikai viena problēma – pārāk daudz te latviešu. Retorika ir tāda, ka viņiem tiek pārāk uzspiesta latviešu valoda, bet viņu valoda nomākta. Varbūt esat dzirdējusi etnologu atzinumu, ka, ja tauta savā etniskajā teritorijā krītas zem 75 procentiem, tad tā vairs neattīstās un tās pastāvēšana ir apdraudēta. Latviešu tautas pastāvēšana ir apdraudēta. Lai gan ir pagājuši tik daudz gadu pēc neatkarības atgūšanas, situācija neuzlabojas.
D.D.: Lielākā problēma, manuprāt, ir tā, ka latvieši brauc prom no Latvijas. Arī krievi, protams, brauc prom, bet ne tik lielā skaitā. Būtu jādomā, es pat teiktu – jācīnās, lai radītu apstākļus, ka latvieši brauc atpakaļ. Daudzi mani radinieki un draugi dzīvo ārzemēs (emigrējuši ekonomisko apstākļu dēļ pēdējos padsmit gados). Viena no tādām ģimenēm, kas šobrīd dzīvo Amerikas kontinentā (viņa sieva ir tās valsts pilsone). Vēl nesen viņi apsvēra iespēju pārcelties uz dzīvi Latvijā, bet, kad uzzināja par manu rūgto pieredzi, piedzīvojot represijas par nevēlēšanos runāt krieviski, viņš savas domas mainīja.
DDD: Lūk, vēl viens spēcīgs arguments, kādēļ steidzami ir jāīsteno okupācijas seku likvidēšana, lai likumīgi repatriētu okupācijas laikā iebraukušos un viņu pēctečus. Jūs jau varat nometnēs palīdzēt cilvēkiem, kuri ļoti grib asimilēties, bet vairumam ir jābrauc prom no Latvijas. Vai arī aiz jūsu nostājas, ka varam viņus integrēt, kas pēc būtības nozīmē piekāpšanos, patiesībā neslēpjas latviešu bailes cīnīties par taisnīgumu?
D.D.: Tas jums ir jāsaka visiem citiem, ne man – es esmu mediķis un mākslas nozaru pedagogs. Es savu sūtību kā latviete, kā patriote redzu tajā, lai tiem cilvēkiem, kuri vēlas asimilēties, palīdzētu to izdarīt. Es zinu savas iespējas, pārējais – nav mans “lauciņš”.
DDD: Ja visi tā teiks, tad situācija kļūs tikai sliktāka, jo valdībā un Saeimā sēž tādi paši cilvēki. Valsts vadītāji ir tautas (drīzāk gan pūļa) spogulis. Gribai un iedrosmei atjaunot taisnīgumu ir jānāk no tautas – ikviena latvieša, vienalga kādā “lauciņā” viņš darbojas. Ikvienam latvietim sev ir godīgi jāatzīst, ko viņš īsteni grib – dzīvot krievvalodīgajā vidē vai kļūt par saimnieku savā zemē. Ja latvietis gļēvulīgi pakļausies, tad jau nekas uz labu nemainīsies.
D.D.: Tam es pilnīgi piekrītu. Tāpēc jau izdarīju labāko, ko varēju, nostājoties pret tiem, kas gribēja mani piespiest runāt krieviski. Es nepakļāvos un aizgāju.
DDD: Mums bieži vien uzdod jautājumu – ko darīt? Nav, protams, jāstāv uz ielas ar mikrofonu un jābļauj: “Brauciet prom!” Bet, ja mēs ikdienā katrs latvietis radītu krievvalodīgajiem nepatīkamus apstākļus, tad viņu dzīve kļūs aizvien grūtāka un viņi gribēs braukt prom. Bet latvieši baidās radīt tādus apstākļus, pat sākt runāt tikai latviski baidās.
D.D.: Es piekrītu, bet tajā ziņā eju kā vientuļnieks. Pirms vairākiem gadiem strādāju kādā rajona slimnīcā. Tās direktoram bija ļoti nelāga attieksme pret vidējo medicīnas personālu – medmāsu atalgojums bija smieklīgi niecīgs. Es medmāsām ieteicu rakstīt atlūgumu – VISĀM UZREIZ, nevis pa vienai. Iedrošināju medmāsas nepakļauties un visām vienlaikus iesniegt atlūgumus, jo biju pārliecināta, ka visas uzreiz nepadzīs. Kas notika? Parādījās latviešu bailīgums – medmāsas nobijās un nespēja apvienoties, lai cīnītos par savām tiesībām. Un tā ir visur.
DDD: Neatlaidīgi aicinām – nevis gaidīt kaut kādus brīnumus, glābējus, kaut kādu “X” stundu, bet nebaidīties un sākt rīkoties jau šodien.
D.D.: Jā, katram latvietim ir jāparāda sava nostāja jebkurā situācijā, lai arī kas viņš būtu. Strādājot poliklīnikā, pret krievu valodu mana attieksme bija pielaidīgāka – ļāvu pacientam runāt krieviski, kamēr pati turpināju runāt latviešu valodā. Ārpus poliklīnikas teikto krievu valodā ignorēju. Veikalā vai jebkur citur sabiedriskā telpā, kur ar mani runā krieviski, es aizeju, galvu pacēlusi, it kā tas uz mani neattiektos. Un to esmu apguvusi jau diezgan sen.
DDD: Kā, jūsuprāt, varētu latviešiem iemācīt refleksu Latvijā visur un vienmēr runāt tikai latviski?
D.D.: Es nezinu. Manuprāt, tas ir katra latvieša uzdevums – iemācīties dzīvot ar pašcieņu.
Par multikulturālismu
DDD: Kad feisbukā publicēju rakstu no “Latvijas Avīzes”, kur stāstījāt, ka esat zaudējusi darbu, jo atteicāties runāt krieviski, kāds mūsu lasītājs vērsās pie mums, raksturojot jūs kā sorosīti, tātad – Sorosa piekritēju. Vai tā ir taisnība?
Dita Danosa: Man jājautā, kas “sorosīts” ir par zvēru? Jā, es zinu, kas ir Soross, bet…
DDD: …viņš atbalsta multikulturālismu, Stambulas konvenciju utt. Vai esat dzirdējusi par Sorosa stipendiātiem?
D.D.: Kā ārste esmu braukusi uz semināriem, kurus apmaksā Sorosa fonds, bet, manuprāt, daudzi mediķi pirms padsmit gadiem ir izmantojuši šādu iespēju.
DDD: Sorosa fonds atbalsta un veicina atvērtās sabiedrības veidošanos – ar visām no tā izrietošajām sekām: nacionālo valstu, tautu, ģimeņu iznīcināšanu.
D.D.: Par to neesmu pat domājusi. Biju pateicīga, ka man pirms vairākiem gadiem bija iespējas ar Sorosa fonda un Amerikas–Austrijas fonda finansiālu atbalstu aizbraukt uz Zalcburgu, kur notika apmācības onkoloģijā un torakālajā ķirurģijā. Liela daļa ārstu par Sorosa un Amerikas–Austrijas fonda naudu ir bijuši šādos semināros, un tobrīd tas tiešām bija aktuāli, jo mums bija iespēja satikties ar kolēģiem gan no Eiropas, gan no bijušām pēcpadomju valstīm.
DDD: Piemēram, žurnālistikā, sociālajās un politikas zinātnēs Sorosa stipendiāti ir tie, kas pēc šādiem semināriem un mācību kursiem ar putām uz lūpām propagandē ultraliberālismu, homoseksuāļu “laulības”… Tieši Sorosa stipendiāti fanātiski uzskata, ka nacionālisms ir kaitīgs, ka nākotne slēpjas nacionālo īpatnību izzušanā un dzimumu noteikto robežu nojaukšanā. Cilvēki, kas atbalsta šādus uzskatus, tiek saukti par sorosītiem jeb Sorosa ideoloģijas īstenotājiem.
D.D.: Tas nekādā gadījumā neattiecas uz mani. Mums, ārstiem, nebija nekāda sakara ar ideoloģiju, par kuru tikko stāstījāt. Tie bija tikai medicīnas semināri, kādus mēs šeit tobrīd nevarējām dabūt.
Pret multikulturālismu man nav nekādu iebildumu. Bet tas ir naža asmens, pa kuru varam nobraukt kā vienā, tā otrā pusē. Jo, kā jau teicu, – nevaru iedomāties Rīgu bez Krievu drāmas teātra. Nacionālā bibliotēkā taču arī neglabāsim tikai Latvju Dainas. Multikulturālisms mums dod intelektuālu iespēju attīstīties, kļūt par augsti intelektuālu sabiedrību.
DDD: Multikulturālisms Sorosa izpratnē nav kultūru sadarbība, bet gan tautu sajaukšanās un nacionālas kultūras izzušana. Kā jūs saprotat vārdu “multikulturālisms”?
D.D.: Manā uztverē multikulturālisms ir tas, ka mēs pazīstam un vēlamies iepazīt visas tās nacionālās kultūras, kas mums ir līdzās. Piemēram, mēs no ukraiņu biedrības iepazīstam ukraiņu dejas. Manuprāt, šāda dažādo kultūru iepazīšana paplašina cilvēka redzesloku. Jo mēs vairāk iepazīstam citu tautu kultūras, jo skaidrāk atklājas dažādo tautu kopīgais. Es esmu latviete, runāju latviski, bet varu būt arī multilingvists un pārzināt vēl citas valodas.
DDD: Tas, ko jūs tikko raksturojāt, nav multikulturālisms – tā ir tautu sadarbība. Arī Nikolaja Rēriha Miera pakta devīze ir “Miers caur Kultūru”. Tas nozīmē, ka dzīvojam katrs savā valstī, savā zemē, bet mums ir šī saikne, kas ir draudzība caur kultūru.
Cilvēka izvēle?
DDD: Ja jau ierunājāmies par Sorosa ideoloģiju, ko jūs domājat par dženderisma agresīvo ideoloģiju?
Dita Danosa: Neesmu iedziļinājusies, tādēļ nevaru to komentēt.
DDD: Vai tas jums šķiet normāli, ka cilvēks var izvēties dzimumu?
D.D.: Tā kā nezinu, kas ir teikts Stambulas konvencijā, neuzņemos atbildēt uz šo jautājumu. Bet, ja runājam tīri no medicīniskā viedokļa, tad cilvēkam var būt savi iemesli, ka viņš savā ādā nejūtas labi. Taču to izlemj mediķi, psihologi, psihiatri, psihoterapeiti – un tad, ja tāda nepieciešamība ir, lai viņš dara, kā grib. Kad padomju laikā dakteris Kalnbērzs (nu jau akadēmiķis) veica Maskavā dzimuma maiņas operāciju, tad, cik zinu (no grāmatās lasītā un paša akadēmiķa stāstītā), tam klientam bija jāiziet ļoti daudzas pārbaudes gan pie psihiatriem, gan citiem mediķiem.
DDD: Nesen redzēju bildes, kur kāds vīrietis, kurš sauca sevi par sievieti, nav juties labi savā ādā, tādēļ savu ķermeni pārveido par sieviešu dzimtes reptili ar šķeltu mēli. Neticami, bet atrodas ārsti, kas viņam tās operācijas veic. Vai tiešām šāds ārsts dara labu darbu?
D.D.: Tur jau ir ārsta ētika – to mēs nevaram pacelt politiskā līmenī.
DDD: Jautājums par dzimuma maiņas operācijām ir līdzīgs. Vai te nebūtu jārunā vienkārši par cilvēka psihiskām novirzēm?
D.D.: Kā jau es teicu – tas ir jālemj mediķiem. Un, ja kāds sevi pārtaisa par reptili, tad tur jau ir jāpievēršas ārstu ētikai. Protams, tas varētu būt zinātniskais pētījums – izpētīt, kā jūtas cilvēks, kurš sevi pārtaisījis par reptili, bet šaubos, vai tas attiecināms uz gadījumu, par kuru stāstījāt. Starp citu, Otrā pasaules kara laikā arī taisīja visādus briesmīgus eksperimentus ar gūstekņiem, tikai tolaik pasaule šausminājās, kā vācieši ņirgājās par cilvēkiem.
DDD: Bet tagad tā jau kļuvusi par normu – ar to lepojas.
D.D.: Jā, tur jau tā lieta, ka tagad tā ir norma. Ļaut cilvēkam pašam lemt savu likteni un šajā lēmumā iesaistīt mediķi… Bet tas noteikti ir citas sarunas temats – ētika, mediķa ētika un jebkura cilvēka tiesības pieņemt lēmumu.
DDD: Kā latvietim, jūsuprāt, saglabāt savu latvietību, izjust piederību latviešu tautai?
D.D.: Vienkārši palikt latvietim. Vispirms jau cilvēkam jāsaprot, kas viņš patiesībā ir savā dziļākajā būtībā. Ja skatāmies ģenētiski, neesmu tīra latviete, jo mamma ir latviete, bet tēvs nāk no Rietumu pasaules. Un tad ir jautājums – kā es sevi izjūtu. Ja kādam varbūt senčos ir čigāni, ukraiņi vai vēl kaut kas – kas tad tu esi, būdamas šeit, Latvijā, jau trešajā paaudzē? Ja tu jūties kā latvietis, tad, ko tu kā latvietis vari darīt, lai Latvija būtu latviska? Bet, ja tu nejūties kā latvietis, tad jājautā – ko tu te dari?
Intervēja Liene Apine
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.5(403) [2018. gada 9–22. marts] un Nr.6 (404) [2018. gada 23. marts–12. aprīlis]
Atsauksme pēc publicētā
Vēlos izteikt savas domas par dakteres Ditas Danosas vēlmi runāt latviski. Viņa jau to nedara, mīlot mūsu valodu, bet cenšoties kolonistus INTEGRĒT. Uzskatu, ka tas ir “galīgi garām”. Mums viņi nav jāintegrē, bet jāpalūdz doties mājās.
Ar sveicienu,
Valters Rudzītis
Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks