Īsi pirms savas nāves, 1958. gadā Eižens Finks pareģoja: “Tad – es nevaru pateikt, kā tas iznāks – bet viņi būs spiesti atdot visu atpakaļ latviešiem. Būs milzīgs spiediens – krievi un visi svešie dabūs braukt prom.”
Jau 2005. gadā Saeima pieņēma konstitucionāla ranga tiesību aktu – Deklarāciju par Latvijā īstenotā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu, kurā Ministru kabinetam tika uzdots noslēgt starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju speciālu nolīgumu, kas noteiktu savstarpējās saistības materiālo izdevumu segšanā, kā arī palīdzības sniegšanā pārceļotājiem, tāpat arī viņu ģimenēm, kas pārceļas uz savu vēsturisko vai etnisko dzimteni. Kā jau laikraksts “DDD” vairākkārt ir rakstījis, šis dokuments nodevīgā kārtā ir ticis noslēpts dziļajās valdības rakstāmgaldu atvilktnēs un tiek ignorēts vēl joprojām. Tādējādi Latvijas politiķi rada situāciju, ka pat tie kolonisti, kas to vēlas jau tagad, nespēj atgriezties savā etniskajā dzimtenē Krievijā.
Tomēr šis process, iespējams, tiks iekustināts no citas – daudziem lasītājiem negaidītas – puses. Februāra vidū krievu presē parādījās ziņa, ka Rīgā tiek dibināts “Krievu Nams”, kuru vadīs līdz šim kaismīga “antifašista” slavu ieguvušais Jānis Kuzins, lai palīdzētu Krievijas tautiešiem atgriezties Krievijā. Bet latviešu prese par šo ieceri atkal klusē…
Reaģējot uz krievu preses ziņojumu, sociālajā tīklā “Facebook” izvērtās diskusija un tika publicēta atsauksme:
“Būtu mums normāls ārlietu ministrs, šis process beidzot varētu sākties – arī no Latvijas puses atbalstīts – mierīgi, civilizēti un draudzīgi.”
Ēriks Baurs: Nekur viņi nebrauks – tajā Maskavas namā var tikai saņemt instrukcijas un atalgojumu piketētājiem, mājvieta lērumam organizāciju, kuras strādā pret Latvijas valsti.
Ērika Bindemanis: Bet protams, ka nekur nebrauks. Tik labi kā Latvijā viņiem nebūs nekur – saņem 2 pensijas, brauc par velti un nav jāpiepūlas runāt valsts valodā!
Līga Muzikante: Ja mēs, latvieši, nepiepalīdzēsim, tad nebrauks. Mums vajadzētu mainīt attieksmi – sākt ar to, ka ikdienā visur runāt tikai latviski, aicināt viņus braukt prom. Bet, protams, daudz varētu paveikt latviešu politiķi, žurnālisti u.c.
Григорий Дроздов: Ja Jūs zinātu cik nepatīkami runāt latviešu valodā pēc jūsu komentāriem. Cik viņa ir naidīga.
Ēriks Baurs: Григорий Дроздов, nekas ne no kā nerodas – visām darbībām ir kāds pamats, un tas ir tautas sociālajā atmiņā kā akmenī iecirsts, un šī sociālā atmiņa lieliski zina, kas ir kas un ko no kā gaidīt…
Григорий Дроздов: Es to zinu. Jūs dzīvojat vienā naidā. Kad nomirsiet, zārkā apgriezīsaties.
Iļja Dūmiņš: Григорий Дроздов, varbūt jūs – cīnītāji pret fašismu – 1941.–1945. gadā vienā mīlestībā dzīvojāt?
Aivars Garda: Grigorij Drozdov, latviešiem ir tiesības nīst savus iebrucējus, gluži tāpat kā krievi nīda vācu nacistus. Tomēr domāju, ka latvieši neizmanto šīs tiesības. Tagad krievi vāciešus nenīst. Kāpēc? Tāpēc, ka vācieši aizvācās no Krievijas. Ja padomju okupantu pēcteči aizvāksies no Latvijas, tad arī Drozdovam latviešu valoda neliksies naidīga. Ja tomēr liksies naidīga, tad taču ir lielā varenā Krievija, kur var dzīvot un nedzirdēt nīstamo valodu. Kāpēc tāda vēlme ar savu ustavu līst svešā baznīcā?
Steidzīte Freiberga: Aivars Garda visu ir pateicis tik izsmeļoši un saprotami, ka būtībā te vairs nav ko piebilst. Nenocietos vienīgi vēl no savas puses vērst Grigorija Drozdova uzmanību uz to, ka mūsu senči jau griežas savās atdusas vietās uz riņķi vien, jo tas ienaidnieks, pret ko viņi cīnījās, vēl joprojām bradā viņu zemīti, un okupantu aizgājēji Viņsaulē ir aizņēmuši milzīgas kapu vietas mūsu zemē. Lūk, viņiem būtu nevis jāgriežas zārkā, bet jāceļas augšā un savu piederīgo pavadībā jādodas uz kapavietām viņu pašu zemē. Latviešiem nav jābūt tolerantiem pret savas zemes ārējo ienaidnieku un nav jālūdzas, lai šis ienaidnieks mācītos latviešu valodu. Tieši pretēji – okupantiem un viņu pēctečiem ir nevis jāmācās valoda, bet jāsavāc savas paunas, savus pazemē ieraktos un jādodas beidzot projām – uz savu plašo roģinu. Un latviešiem stingri pie tā ir jāturas – bez kaut kādiem tur – ja nu tomēr, nevar utt. Kā jau iepriekš te runājām – nevarēšana nepastāv, ir vienīgi negribēšana. Un mazdūšīga stostīšanās pēc kaut kādiem tur stulbiem “argumentiem” ir nepieļaujama bezatbildība. Vai nu būs mūsu brīvības cīnītāju dibinātai Latvijai nākotne un būsim beidzot savas zemes saimnieki, vai arī izvēlēsimies mazdūšīgu nevarēšanu un nogrimsim, pat nepaspējot pacelt baltu karogu…
Jānis Rožkalns: Gan jau brauks… 
Steidzīte Freiberga: Tikai mums ir jāpalīdz piepildīties šim Finka pareģojumam, jārada spārni šai vīzijai. Ja neko nedarīsim un tikai gaidīsim, šī pozitīvā vēsts var nepacelties vajadzīgajā augstumā…
Gina Vieglina: Kā ienāca, tā aiziet!
Pēc nelielas publicitātes iegūšanas pie laikraksta “DDD” redakcijas vērsās krievu repatriācijas iniciatīvas autors Jānis Kuzins ar sīkāku informāciju.
Jānis Kuzins:
Ikvienam jābūt iespējai pārcelties uz dzīvi Krievijā, ja viņš jūtas tai piederīgs
Jau vairākus gadus Krievijas Federācijā pastāv programma tautiešiem – krieviem, baltkrieviem un arī ukraiņiem, latviešiem, ebrejiem un jebkuriem, kam Krievija liekas piederīga un tuva, kurus saista radniecīgas saknes ar PSRS un Krievijas Impērijā dzimušajiem, – pārcelties uz pastāvīgu dzīvi Krievijā. Šajā programmā piedalās vairākas Krievijas pilsētas un reģioni, izņemot galvaspilsētu Maskavu. Latvijai tuvākie reģioni ir Kaļiņingradas, Ļeņingradas un Pleskavas apgabali, kur piedāvā dažādu tautību “tautiešiem” pārcelties uz pastāvīgu dzīvi tur, kā arī tiek nodrošinātas darba iespējas, pārcelšanās pabalsti, pabalsti pirmajam periodam.
Katram reģionam ir savas vēlmes, kādu profesiju pārstāvjus tie vēlas uzņemt visvairāk. Piemēram, Tālajos Ziemeļos, kur Krievija kopā ar Francijas un Vācijas kompānijām attīsta gāzes terminālu, ir nepieciešami inženieri, Bašķīrijā – ārsti, bet precīzāk par to var iepazīties īpašā mājas lapā. Tālajos Austrumos plānots piešķir vienu hektāru zemes šo teritoriju apguvējiem. Līdz šim tāda iespēja bija tikai Krievijas pilsoņiem, bet tagad tas tiks piedāvāts arī tautiešiem, kas drīzumā varētu kļūt par Krievijas pilsoņiem. Šos jautājumus Rīgā plāno palīdzēt risināt un jau iepriekš sazināties ar Krievijas pilsētu administrācijām iedzīvotāju interesēs jaunizveidotais Krievu Nams.
Krievu Nams Rīgā palīdzēs tautiešiem saņemt informāciju par iespējām pārvākties uz dzīvi Krievijā.
Tas palīdzēs krievvalodīgajiem iedzīvotājiem jautājumos par Krievijas pilsonības saņemšanu un pārcelšanos uz vēsturisko dzimteni. Tāpat struktūra organizēs valodu kursus interesentiem, kultūras un svētku pasākumus – tā raksta avīze “Izvestija”: https://iz.ru/704970/dmitrii-laru-aleksei-zabrodin/v-rige-otkroiut-russkii-dom-dlia-sootechestvennikov
Krievu Nams atradīsies Brīvības ielā, kur 30. gados atradās Vācu Nams. Organizācija varētu tikt reģistrēta NVO statusā šī gada martā. “Latvijā dzīvo milzīga tautiešu diaspora, kam nepieciešams šāds centrs. Mēs sniegsim konsultācijas personām, kas interesējas par iespēju pārcelties uz dzīvi Krievijā un saņemt Krievijas pilsonību. Ar izklaides un piemiņas pasākumu palīdzību mēs vēlamies uzturēt interesi par krievu valodu un kultūru. Mēs vēlamies organizēt arī sagatavošanās kursus tiem, kuri vēlas iestāties universitātēs Krievijā.”
Krievija ir pozitīvi novērtējusi Latvijas aktīvista iniciatīvu. Krievijas parlamenta apakšpalātas NVS lietu komitejas priekšsēdētājs Leonīds Kalašņikovs atzīmēja, ka Krievija varētu atrast finansējumu šādam projektam un sekmēt organizācijas attīstību. “Tas ir ārkārtīgi svarīgi situācijā, kad Latvijas valdība īsteno politiku, kas diskriminē krievvalodīgos iedzīvotājus. Turklāt tas ir labs maigā spēka piemērs,” – uzsvēra deputāts.
Krievu Nams nodarbosies arī ar izglītības iespēju reklamēšanu Krievijā, jo Latvijas jauniešiem ir īpašas kvotas bezmaksas mācībām un stipendiju saņemšanai labākajās Krievijas augstskolās un universitātēs, tikai tamdēļ ir jānokārto iestājpārbaudījumi un jāiziet sagatavošanas kursi, kas varētu notikt Rīgā.
Citās Eiropas valstīs, īpaši Rietumeiropas valstīs, kas arī ir NATO un ES dalībvalstis, ar visiem šiem jautājumiem nodarbojas Krievijas Ārlietu ministrijas struktūra Rossotrudničestvo, bet Latvijā, Lietuvā un Igaunijā šai aģentūrai darbība ir liegta – un faktiski tā vietā, lai palīdzētu krievvalodīgajiem iedzīvotājiem pārcelties uz dzīvi Krievijas Federācijā, izmantojot valsts atbalsta programmas, tie, kas to vēlās, tiek spiesti iet grūtu ceļu caur Krievijas vēstniecību, par programmām Krievijas pilsētās interesējoties individuāli. Tādējādi Krievijas tautiešu entuziasms zūd, un bieži vien viņi uz Krieviju arī nepārceļas.
Ja Latvijas Ārlietu ministrija nav ieinteresēta, ka Latviju pamet krievvalodīgie cilvēki, tad viņus nav jātur nepilsoņa vai nelojālā statusā. Bet, ja tomēr vēlas dot Latvijas krievvalodīgajiem un tautiešiem izvēles iespējas, tad ir jāatļauj atvērt Rossotrudničestvo kā normālā Rietumeiropas valstī – šobrīd kā alternatīva ir mūsu NVO “Krievu Nams”, kas realizēs šīs izvēlēs iespējas vai nu palikt Latvijā un kopt savu kultūru šeit, vai pamest Latviju un pārcelties uz savu Tēvzemi.
Jānis Kuzins
“Krievu Nama” idejas autors, Apvienības pret nacismu līderis
Speciāli laikrakstam “DDD”
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 4(402) [2018. gada 23. februāris–8. marts]