Spēja atšķirt labo no ļaunā, pareizo no nepareizā, skaisto no neglītā piemīt saprātīgam cilvēkam, bet trūkst zemākajiem instinktiem un egoistisku kaislību plosītām būtnēm. Liberastu mērķis ir vardarbīgi iegūt varu pār cilvēku sirdīm un prātiem, lai bērnos neveidotos, bet pieaugušajiem tiktu atņemta šī spēja, kas ir evolūcijas pamatā. Par patiesas kultūras “uzspridzināšanu”, par skolas uzdevumiem un spējām tos īstenot uz sarunu aicinājām pedagogu un mūziķi Andreju Mūrnieku
Saruna ar LU vadībzinātņu doktoru Andreju Mūrnieku
Attīstības pamatā – gara diženums
DDD: Ģimenē un skolā bērniem vajadzētu apgūt spēju atšķirt labo no ļaunā, pareizo no nepareizā, derīgo no nederīgā un glīto no neglītā. Vai, jūsuprāt, skolas bērniem palīdz apgūt šīs spējas, vai gluži pretēji – sabojā dabisko skaistuma izjūtu?
Andrejs Mūrnieks: Nu, tik kategoriski nekad nevar pateikt – jā vai nē! Es domāju, ka vairumā gadījumu tomēr palīdz. Ir taču vēl daudz skolotāju, kuri māca, piemēram, latviešu klasisko literatūru, tautas mūziku. Starp citu, muzikālā izglītība ir samērā labā līmenī arī vispārizglītojošās skolās. Manuprāt, skolās bērniem pārāk maz piedāvā zināšanas par pasaules procesiem. Arī vēsturi diemžēl māca nepietiekoši labi – joprojām saglabājusies padomju laika ekonomiskā determinisma pieeja. Tiek apgalvots, ka vēsturē galvenais ir ekonomiskie procesi vai politiskie notikumi, taču tas tā ir tikai daļēji. Vēsturi virza idejas un cilvēki. Un par personībām, turklāt izcilām, skolēniem māca vismazāk.
Bez pienācīgās vērības tiek atstātas vairākas gan Latvijas, gan pasaules vēsturē nozīmīgas personības. Piemēram, vai vēstures grāmatās atradīsim kaut ko par pēdējā laikā popularitāti ieguvušo Franci Trasunu? Cik daudz par viņu māca skolās – tikpat kā neko! Cik daudz māca par pasaules lielajiem ģēnijiem, arī politiķiem, kuriem bijusi pozitīva ietekme uz valstu un civilizācijas attīstību? Cik daudz māca par Robēru Šūmanu, cik par Mahātmu Gandiju, Kalkutas Terēzu, Asīzes Francisku, Luiju Pastēru, Albertu Šveiceru, Martinu Luteru Kingu, Blēzu Paskālu un citiem cilvēkiem, kas bija ne tikai sava aroda meistari, bet – arī izcili cilvēcības, humānisma paraugi?! Toties māca par slepkavām, neliešiem, noziedzniekiem: par Hitleru, Staļinu, Mao Dzedunu – tie ir vārdi, kurus skolēns atceras no vēstures grāmatām.
DDD: Ja arī māca par cilvēces dižgariem, tad uzsverot, ka viņi jau bija tikai cilvēki ar dažādām cilvēciskām vājībām, novirzēm un noslieci uz dīvainībām. Tikko bija Raiņa gads. Ja es neko nebūtu zinājusi par šo latviešu dižgaru, tad no medijos izskanējušā saprastu, ka nekāds dižais gars jau viņš nebija – jocīgs īpatnis ar visādām neparastām, reizēm pat murgainām nosliecēm. Jautājums – ar kādu mērķi, jūsuprāt, tas tiek darīts?
A.M.: Jā, šis ir labs jautājums. Mūsdienās visu grib reducēt uz materiālo un augstāka līmeņa parādības izskaidrot ar zemākām. Fizikā varbūt šāda metode iederas, bet ne sociālajās zinībās un vēsturē.
Vai talants šķiet būtisks?
Andrejs Mūrnieks: Nav iespējams visu izskaidrot vai nu tikai ar ekonomiskiem apstākļiem, vai ar iedzimtību, vai ar psiholoģiskām traumām bērnībā, vai ar kaut kādu novirzi, vai ar slimību, kas bijusi dižiem cilvēkiem. It kā neviļus veidojas priekšstats – nu, kā tad, skaidrs, tie ģēniji ir slimi cilvēki vai tādi kā dīvaiņi. Tiek mēģināts atrast pēc iespējas nekrietnākas lapaspuses šo cilvēku dzīvēs. Protams, godīgi analizējot, arī vājībām nevar paiet garām, bet vai tas ir galvenais, vai tas viņus ir padarījis par ģēnijiem? Ir jāpievērš uzmanība viņu idejām!
Rainim bija domas vēriens, augsti ideāli, varbūt arī dažas idejas bija kļūdainas. Savas milzīgās enerģijas un radīto vareno mākslas tēlu dēļ viņš ir kļuvis par Raini – latvietības simbolu. Iespējams, viņš ir paslīdējis, sperot kādu sānsoli, bet svarīgākais ir viņa veikums. Taču mūsdienās Raini mēģina novilkt mūsu līmenī, pat zemāk, iegrūžot tenku dūksnājā. Lai katra viduvējība varētu teikt: “Tik traks kā Rainis jau nu es neesmu.”
DDD: Iespējams, tas tiek darīts tādēļ, lai varētu bez sirdsapziņas pārmetumiem netiekties uz Raiņa diženumu, kurš uzsvēra, ka dzejniekam jābūt vismaz soli priekšā visai pārējai sabiedrībai. Vienkāršāk padarīt viņu smieklīgu, lai mūsdienu dzejnieki, literāti, mūziķi un mākslinieki spētu attaisnot savu netalantīgumu.
A.M.: Es negribētu absolutizēt. Es domāju, ka arī mūsdienās ir talantīgi dzejnieki, mākslinieki un mūziķi. Parasti modernā mūzika mani neuzrunā, bet reiz aizgāju uz Andra Dzenīša operu “Dullais Dauka”, kas ir diezgan sarežģīta, bet tajā bija kaut kāds garīguma nervs, kas ļoti uzrunāja. Ērika Ešenvalda mūzika un Riharda Dubras garīgās mūzikas skaņdarbi, domāju, ir pasaules līmenī.
DDD: Izskatās, ka sabiedrībai tomēr talants vairs neliekas tik svarīgs, būtiskāk šķiet – kā tu sevi pārdosi, kā iepakosi. Nav svarīgi, ka tā saucamā māksla var saindēt cilvēku dvēseles, galvenais, lai to var pārdot.
A.M.: Jā, tas gan. Tas izriet no valdošās masu kultūras konteksta. Ja runājam par opermūziku, vēl viena lieta. Mēs uztraucamies par mūsdienu autoru tiesībām, bet vajadzētu izrādīt cieņu un neizvarot arī pagātnes dižgaru veikumu, piemēram, ar nebaudāmām operu režijām. Protams, var būt arī modernas režijas, ar mūsdienīgu skatījumu tuvinot autora idejas mūsu pasaules realitātēm, bet nedrīkst necienīgi izturēties pret operas radītāju.
Savulaik man patika Alvja Hermaņa pirmais veikums uz operas skatuves, Jāņa Mediņa “Uguns un nakts”, kas tiem laikiem – deviņdesmitajos gados – bija moderna režija, bet tā bija sabiedriski aktuāla un lika padomāt par tā laika problēmām. Taču režisoram ir jāsaprot, ko viņš var atļauties, lai neizkropļotu cildenu mākslas darbu, kas bieži vien notiek, domājot tikai par vēlmi izrādīt savu varēšanu un iegūt skandalozu popularitāti. Tas ir nepieļaujami, ja režisors, lai eksponētu sevi, apzināti grauj skaņdarba autora ieceri un skatītājam, klausītājam liek izjust pretējas emocijas tām, ko patiesībā vajadzēja operai radīt.
DDD: Man ļoti patīk opermūzika, bet neeju uz operu tieši pretīgo režiju dēļ. Arī vokālais pedagogs Edgars Kramiņš intervijā mūsu laikrakstam atzina, ka mūsdienu režijas operu padara nebaudāmu.
A.M.: Jā, tā ir. Un tajā pašā laikā ir arī labas režijas. Nesen Londonā skatījos Riharda Štrausa “Rožu kavalieri” – ļoti krāšņa izrāde ar skaistu scenogrāfiju un tomēr ar moderniem akcentiem. Darbības pārcelšana tuvāk mūsdienām bija gaumes robežās, un priekšnesums radīja katarsi, pieliekot klāt dažas rozīnītes, kas ir iespējams ar mūsdienu režijas paņēmieniem.
Latvieša bailes no patiesības
DDD: Sarunas sākumā jūs atzināt, ka vēstures mācīšanas metodika varētu būt labāka. Nav noslēpums, ka tautu spēcīgu dara tieši vēsturiskā atmiņa. Ir nevis jāaizmirst, bet jāsaliedējas ap pagātnes sāpīgajām vēstures lapaspusēm. Manuprāt, patiesa vēstures izpratne liktu nevis samierināties ar piedzīvoto netaisnību, bet gluži pretēji – novērst vēstures netaisnības radītās sekas un iemācīties nepieļaut līdzīgas kļūdas nākotnē. Latviešiem nav jāskatās tālā pagātnē, jo padomju okupācijas radītās netaisnība joprojām nav likvidēta. Latvieši joprojām dzīvo kopā ar ārējo ienaidnieku, izdabā viņa kaprīzēm un bez pašcieņas cenšas šos krievvalodīgos integrēt. Kā liels sasniegums ir izglītības ministra Šadurska paziņojums, ka pēc trim gadiem visās vidusskolās Latvijā mācības notiks tikai latviešu valodā. Ir pagājuši 26 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, bet Latvijā joprojām valsts maksā par krievu skolu uzturēšanu. Vai tas nav pazemojoši?!
Andrejs Mūrnieks: Labāk vēlu nekā nekad.
DDD: Bet, vai jau nav par vēlu? Lielas daļas latviešu apziņa jau tik ļoti ir degradēta, ka viņi nespēj adekvāti uztver situāciju, viņi nesaprot, ka šie “mūsu krievvalodīgie” patiesībā ir ārējie ienaidnieki.
A.M.: Es domāju, ka ne visi viņi ir ienaidnieki. Man ir iespējas strādāt ar studentiem, kas nāk no visām aprindām. Novēroju, ka tieši daži cittautieši (krievi, ukraiņi), labi zinot latviešu valodu, ir pat ļoti patriotiski, iestājas par Latviju un ir ārkārtīgi darbīgi. Bet tradicionālais latvietis ar savu viensētnieka mentalitāti ir diezgan pasīvs. Cittautieša, kurš ir labi integrēts, mentalitāte, manuprāt, dod labu pienesumu.
Galvenā kļūda, es domāju, ir ne tik daudz valodā, cik vēstures interpretācijā. Te nu gadiem ilgi izglītības inspektori nav pietiekami sekojuši līdzi krievvalodīgajām skolām – kā tur māca vēsturi. Tur ir šī atslēga. Mēs nevaram tam krievam noņemt viņa valodu, viņš tik un tā runās krieviski, bet viņam var pasniegt normālu, labu vēsturi, tai skaitā Krieviju atmaskojošu. Profesors Andrejs Zubovs ir tikko izdevis labu grāmatu “Krievijas 20. gs. vēsture”. Par to viņu Krievijā lamā pilnīgi visi, jo monarhistiem slikti liekas uzrakstīta pirmā daļa līdz 1917. gadam, bet komunisti ir šausmās par to, kas rakstīts par laika periodu pēc revolūcijas. Taču būtībā viņš ir godīgi aprakstījis Krievijas objektīvo vēsturi.
DDD: To es saprotu. Runa nav par šiem krievvalodīgajiem, bet par mums, latviešiem, kas nevēlas, baidās saskatīt realitāti, neatpazīst, tēlaini izsakoties, par avīm pārģērbtos vilkus. Lojalitāti nosaka ne jau valodas zināšana, bet gan nostāšanās latviešu tautas pusē, aizstāvot tās intereses un pašaizliedzīgs darbs taisnīguma atjaunošanā. Vai esat pārliecināts, ka visi “lojālie” krievvalodīgie Krievijas militāra uzbrukuma gadījumā cīnīsies Latvijas un latviešu pusē?
A.M.: Visticamāk, ka nē.
DDD: Bet kā tad mēs varam viņus saukt par lojāliem, ja viņi ir gatavi šaut uz mums? Neesmu par karu, par kaut kādām vardarbībām, tomēr man liekas, ka mēs izturamies pārāk vieglprātīgi pret šo jautājumu. Augsti izglītoti un kulturāli cilvēki nesaprot pašas elementārākas lietas. Paskatāmies uz jūsu minēto Mahātmu Gandiju – kāds bija viņa uzdevums? Viņš atbrīvoja indiešus no angļu kolonizatoriem. Mums arī vajag tādu Gandiju, kurš latviešus atbrīvotu no padomju kolonizatoriem. Un tas bija intelektuāls darbs. Mēs nešaujam un kolonistu galvas Doma laukumā uz mietiem nespraužam, bet mums, latviešiem, ir jāizmainās, lai radītu Latvijā tādus apstākļus, ka šeit paliktu tikai tie, kas ir gatavi asimilēties.
A.M.: Jākļūst apzinīgākiem, atbildīgākiem. Bet Gandijs jau savu tautu pārveidoja uz nevardarbības ideoloģijas pamata. Bet, protams, ar savu patriotismu, garīgumu, uz indiešu garīgās kultūras pamata – viņš faktiski izveidoja no 300 ciltīm, tautām, reliģijām daudzmaz vienotu Indijas nāciju.
DDD: Vienojošais bija Indijas atbrīvošanās no angļu kolonizatoriem. Starp citu, Gandijam pieder vārdi: “Ja nebūtu citas izvēles kā starp gļēvulību un varmācību, es ieteiktu varmācību. Es izkopju klusu vīrišķību – mirt bez nonāvēšanas. Bet, ja kādam nav drosmes, tad es labāk gribu, lai viņš izkopj sevī mākslu nonāvēt un tikt nonāvētam nekā apkaunojoši bēgt no briesmām.”[1]
A.M.: Gandijs dzīvoja sarežģītā laikā, tomēr viņam izdevās tautas revolūciju savaldīt, viņš stājās pret savu tautu, kad tā bija paņēmusi ieročus un bija gatava rīkoties vardarbīgi. Viņš ir vairākkārt pieteicis bada streikus, protestējot nevis pret angļiem, bet – pret indiešiem, kuri neievēroja nevardarbības (ahimsas) principu.
DDD: Tauta parādīja gatavību, spēku un vēlēšanos – Gandijs šo enerģiju ievirzīja pareizā gultnē, lai tiktu atgūta brīvība. Mūsējie pat ieročus neņem, neredz, ka ienaidnieks tepat pa mūsu sētu maršē…
Par pretim stāvēšanu
Andrejs Mūrnieks: Ir vēl viena lieta ar to pretim stāvēšanu. Vienā portālā izlasīju kādas psiholoģes pārdomas – kāpēc latviešiem literatūrā māca tik daudz par tādiem līdzcietīgiem, pazemīgiem varoņiem kā Skalbes Kaķītis, Blaumaņa Kristīne, kas rūpējas par alkoholiķi Edgaru, Cibiņš u.tml. Te ir jautājums – kurā brīdī latvietis kļuva vardarbīgs. Nu, labi – cīnītājs par savu lietu, bet kurā brīdī tā cīnīšanās kļuva par pašmērķi. Mēs zinām, ka krietns latviešu pulks palika cīnīties par svešu lietu Krievijā. Iespējams, ja latvieši tur nebūtu iejaukušies, tad Krievijas liktenis būtu cits. Pilnīgi iespējams, ka lielinieki tur nebūtu noturējušies.
DDD: Latvieši kāvās Krievijā, jo Ļeņins viņiem bija apsolījis Latvijas valsti. Ļeņins deva vārdu un to turēja, parakstot 1920. gada Miera līgumu. Tas, ka pēc tam šis līgums tika vardarbīgi lauzts, ir cits jautājums. Bet to, ko Ļeņins strēlniekiem apsolīja, viņš izpildīja.
A.M.: Bet igauņi un lietuvieši tā nedarīja. Es domāju, ka tautu likteņos ir zināms taisnīgums. Lietuvā un Igaunijā mūsdienās nav tādas situācijas kā Latvijā, jo viņi nejaucās Krievijas lietās. Latvieši bija Krievijā un nostājās faktiski sātana – komunistu – pusē. Arī mans vectēvs tur piedalījās. Nožēloju, ka vectēvu iesaistīja sarkanajos strēlniekos. Viņu, protams, paņēma no ielas, viņš neko nesaprata un galu galā aizmuka no tās armijas, bet ne par to ir runa. Lietuviešiem un igauņiem nav tādas problēmas kā mums mūsdienās ar nepilsoņiem.
DDD: Pieņemsim – pieļāvām kļūdu un par to arī samaksājām.
A.M.: Tieši tā, samaksājām.
DDD: Bet jautājums – cik tad ilgi maksāsim un sevi šaustīsim: mana vaina, mana vaina? Kā iesim uz priekšu – vai uz taisnīguma principiem? Okupācija beidzās, bet pēc jebkuras okupācijas notiek dekolonizācija – okupanti aiziet. Pie mums tā nav noticis, latvieši joprojām nedzen prom okupantus un kolonistus. Latvieši brūk virsū latviešiem, bet ar ārējiem ienaidniekiem brāļojas. Kā varēja notikt tāds valodas referendums?! Cik gadus pēc neatkarības atjaunošanas tas viss – kur tā lojalitāte izpaužas?
A.M.: Tas acīmredzot ir nepareizas politikas rezultāts, ja tik ilgi pēc neatkarības atjaunošanas vēl bija jābūt tādam referendumam. Bet, paldies Dievam, viss daudzmaz tika nolikts savās vietās.
DDD: Nekas netika nolikts – divvalodība tikai nostiprinājās un vēl paplašinājās.
A.M.: Bet Krievijā notiek masveida ideoloģiskā kampaņa par to cilvēku dvēselēm, kuri dzīvo ārpus Krievijas. Varbūt mēs par maz cīnāmies ar to informāciju, kas nāk no Krievijas, un šajā gadījumā par maz izmantojam pašu krievu gudru un valdošajam režīmam opozicionāru viedokli, kas var būt lojāls Latvijai. Meklēt sabiedrotos var arī tajā pašā Krievijā.
Neaizmirsīsim, ka Latvijas neatkarība jau nebija iespējama, būsim godīgi, bez viena veca alkoholiķa lēmuma un Krievijas revolūcijas pret padomju totalitāro režīmu. Nekādā citā veidā mēs šo neatkarību nebūtu ieguvuši – ne ar ASV, ne ar kādu ārzemju ieroču palīdzību pie PSRS monolītās sistēmas Latvijā tas nebūtu iespējams. Neatkarību mēs ieguvām tikai tādēļ, ka arī Krievijā bija opozīcija tam režīmam, kas toreiz valdīja. Mēs to labi izmantojām, un, domāju, tas bija pareizi. Vai mēs vēlāk rīkojāmies pareizi, tas ir cits jautājums.
DDD: Un šajā sakarā mēs iekritām, kā jau jūs savā rakstā “Kultūra – kas tā tāda?!” atspoguļojāt, no vienas galējības otrā, paņemot ne to vērtīgāko, ko varējām paņemt no Rietumu civilizācijas, no Rietumu “kultūras”. Paņēmām bez jebkādas īpašās piepūles pirmo, kas skrēja pretī.
A.M.: Tieši tā.
Kultūras uzspridzināšana
DDD: Vai esat dzirdējis par Rēriha Miera paktu?
Andrejs Mūrnieks: Jā, protams. Tā ir viena no kustībām, kas nākusi tieši no Krievijas.
DDD: Rēriha Pakts ir Līgums par mākslas un zinātnisko iestādījumu un vēsturisko pieminekļu aizsardzību, ko ASV prezidents Rūzvelts un divdesmit Centrālās un Dienvidamerikas valstu vadītāji parakstīja 1935. gada 15. aprīlī Vašingtonā. Latvija diemžēl nav pievienojusies šim Paktam, lai gan atbalstu tam, parakstot 1937. gada memorandu, izteica daudzi no labākajiem tā laika inteliģences pārstāvjiem: Aspazija, Alberts Prande, Jāzeps Vītols, Kārlis Skalbe, Jānis Mediņš, Eduards Smiļģis, Jānis Zālītis, Alfrēds Kalniņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akurāters, Vilis Plūdonis, Pauls Stradiņš, Lūdolfs Liberts, Jānis Rapa, Zenta Mauriņa, Vilhelms Purvītis, bijušais valsts prezidents Gustavs Zemgalis un citi. Manuprāt, Rēriha Miera Pakts nav zaudējis savu aktualitāti, gluži pretēji – redzot ar kādu naidu tiek iznīcinātas patiesas kultūras vērtības visā pasaulē, tā svarīgums ir tikai palielinājies. Vai, jūsuprāt, tas ir nejauši, ka militārā pasaule vardarbīgi uzbrūk vispirms jau kultūras, mākslas un vēsturiskajām vērtībām?
A.M.: Es domāju, ka tas pieder pie kopējās masu kultūras ievirzes, kas orientē cilvēkus uz pliku patēriņu, uz egoismu un agresiju. Protams, tas vēršas arī pret pieminekļiem un citām kultūras vērtībām. Rietumu pasaulē vēl nespridzina baznīcas, kā tas bija franču revolūcijas laikā, bet Islāma pasaulē ir šī ļoti agresīvā attieksme pret citu kultūru pieminekļiem. Bet tas varbūt ir atsevišķs stāsts. Mēs aizmirstam tās vērtības, kas reiz bija Rietumu pasaulē. Neteiksim, ka tās mūsdienās spridzina, bet mazina to kultūrvēsturisko nozīmi. Ja spridzinātu, tad nekavējoties būtu pretreakcija, skandāls, kam tūlīt pievērš uzmanību.
DDD: Tēlaini izsakoties, Rietumu pasaules patiesās kultūras un mākslas vērtības tiek morāli uzspridzinātas, sagrozot tās tik tālu, ka nav vairs derīgas.
A.M.: Jā, tās tiek pastumtas malā, tikpat kā izvarotas, līdzīgi kā runājām par operu režijām.
DDD: Tas ir, ne jau granātu uzmet, bet…
A.M.: …bet vērtības tiek “uzspridzinātas” ar zaimiem, ar puspatiesībām, vai vienkārši ar nerunāšanu, nostumšanu malā. Atgriežoties vēl pie latviešu literatūras. Tas ir nonsenss, ja psiholoģijas profesore ar “putām uz lūpām” stāsta, ka nevajag mācīt latviešu klasikas šedevrus, jo tie bojājot bērnu psihi, taču nenosauc neko, ko likt vietā.
Pieņemsim – nemācām par Cibiņu, mācām par Lāčplēsi, Kurbadu vai tamlīdzīgi. Tad būtu skaidrs, bet viņa neko nesaka. Nevajagot, jo tas, lūk, radot žēlumu, mazvērtības kompleksu utt. Bet daudzi klasiskās literatūras varoņi māca tieši godaprātu, taisnīgumu, uzticību, ziedošanos citu labā. Var piekrist, ka mums vispār ir par maz varoņu. Tos, kuri ir, vajag vairāk izcelt! Ja literārie tēli vairs neaizkustina, tad jāizceļ vēstures varoņi, kas mums ir.
Sabiedrības vairākums ir ārkārtīgi svārstīgs
Andrejs Mūrnieks: Mūsdienās ir arī labas kustības, kas atrod un godina mūsu laikabiedrus – ikdienas varoņus! Diemžēl mēs par viņiem domājam tikai reizi gadā – TV apbalvošanā. Bet vienlaikus braši metamies veidot kaut kādu Likteņdārzu, slavinot nolemtību, atdzīvinot mirušo kultu, turklāt pēc arhitekta, kurš ir sveštautietis, veidotas skices. Vai tad latviešiem nebūtu savu dārzu arhitektu? Un kāpēc Likteņdārzu, nevis Varoņdārzu, ja jau kaut ko jaunu sagribējās? Pats nosaukums jau apliecina, ka lemjam sevi noteiktam liktenim. Un to dara it kā inteliģenti kultūras cilvēki! Kā viņi paši to nesaprot?
DDD: Vai tiešām nesaprot? Jūs jau šīs aprindas pazīstat labāk.
A.M.: Domāju, ka daudzi arī nesaprot. Skrien modei līdzi. Bet šai parādībai apakšā, protams, ir arī tādi, kas tos procesus virza. Nebūsim naivi. Klasiskās kultūras paradigma traucē izplatīties tai mentalitātei, kas viegli ir nopērkama ar lētām sensācijām, ar egoismu, ar tukšiem solījumiem, ar seksa tematiku masu medijos u.tml. – ar ko viegli manipulēt. Cilvēki, kuri zina, kas ir uzticība, kas ir ziedošanās, kas ir varonība, nepakļaujas morālā pagrimuma straumei.
Sabiedrības vairākums ir ārkārtīgi svārstīgs, manipulējams, pērkams. Politiķi labprāt atsaucas un ir gatavi ratificēt visādas konvencijas – vienalga, kas tur sarakstīts. Piemērs ir Stambulas konvencija, kas drīzumā tiks skatīta Saeimā.
Valsts līmenī trūkst stingras stājas, patriotisma un savas vērtības apzināšanās. Ar ko tad mēs varam kļūt pasaulē interesanti? Ne jau ar aklu atdarināšanu. Kaut ko, protams, vajag mācīties, bet ne pliki atdarināt. Nereti pārņemam to, kas citās valstīs ir izmēģināts un jau radījis sliktas sekas. Pēc tam nožēlosim, bet neko vairs nevarēs darīt. Mēs nemeklējam to oriģinālo, kas šeit Latvijā ir. Bet, ja kas labs ir, tad sākas nozākāšana, dažādu šķēršļu radīšana. Piemērs – kaislības ap Latvijā radītajiem medikamentiem – Mildronātu un Rigviru. Neesmu mediķis un nezinu juridiskos smalkumus, bet skaidrs ir viens – ja kaut kas Latvijā ir radīts, bet varbūt līdz galam nav pabeigts, tad vajag atbalstīt, lai tas tiktu pabeigts. Taču daudzi to vien gaida, kā savu kolēģi pazemot, kā atrast kaut ko, lai varētu pateiktu – nekā vērtīga tur nav.
DDD: Viena no latviešu tautas kultūras vērtībām, kas, manuprāt, tiek uzspridzināta, ir Dziesmusvētki.
A.M.: Kādā ziņā?
DDD: Dziesmusvētki visiem saistās iedvesmojošiem tautas vienotības svētkiem, bet tautas kopība tiek pārvērsta, manuprāt, par diezgan grūti baudāmu. Arī ap gaidāmajiem Latvijas simtgades Dziesmusvētkiem ir daudz kaislību, dziedātāji un dejotāji ir neapmierināti ar pārāk sarežģītajiem repertuāriem un modernajiem risinājumiem. Jūs tam nepiekrītat?
A.M.: Es negribētu atkal absolutizēt. Jebkurš var pieteikties un piedāvāt labāku koncepciju. Es teiktu, ka ir viena tāda līnija, pret ko arī es esmu cīnījies. Runāju par pārmērīgo repertuāra sarežģītību. Man bija diskusija ar mākslinieciskajiem vadītājiem par kādu grūtu dziesmu, kas bija paredzēta vīru koriem un, pēc manām domām, varētu arī nebūt. Savukārt mūsu mūzikas kultūras patriarhs Andrejs Jurjāns bija aizmirsts – iedomājieties, ka Latvijas simtgades Dziesmusvētkos neizskanētu neviena Andreja Jurjāna dziesma! Tagad, cik zinu, ar “Lūk, rozes zied” Jurjāns būs pārstāvēts. Tā bija cīņa, apmēram, gada ilgumā! Tomēr beidzās pozitīvi.
Aizķert dziļākos apziņas slāņus!
DDD: Jums bija jācīnās par Andreja Jurjāna iekļaušanu Dziesmusvētku repertuārā. Tikmēr vairāki komponisti, diriģenti, mūziķi slēptākā vai atklātākā formā sarunās par Dziesmusvētkiem lieto tādus vārdus kā bizness, nauda, gandrīz vai tādas mafiozas intereses.
Andrejs Mūrnieks: Kam uzticēt sarakstīt labu dziesmu, ja vajag ko jaunu? Protams, cilvēkam, kuru organizatori labi pazīst, jo zina, ka viņš kaut ko tādu iepriekš jau ir radījis. Ir jau arī dziesmu konkursi, bet… Bet simtgade ir simtgade! Prieks, ka organizatori ir mācījušies no iepriekšējo svētku kļūdām, jo koncerts būs īsāks un dziesmas būs labas. Piemēram, būs Lūcijas Garūtas “Dievs, Tava zeme deg!” fragments, turklāt ne tikai ar lūgšanu, bet ar vareno finālu, ar ērģelēm.
Profesorei, kas kritizēja skolu obligāto literatūru, ir daļēja taisnība, ka esam mazliet tādi kā nostalģiski un ir par daudz to skumju. Tāpēc arī Dziesmusvētku repertuārā es gribētu redzēt un dzirdēt mazliet spriganākas dziesmas. Tomēr nevar jau tā uzreiz izmainīt tautas mentalitāti.
DDD: Mums ar to ir jārēķinās, bet tas jau nenozīmē, ka tādiem arī jāpaliek – tautas raksturs ir jāveido.
A.M.: Jā, ar to ir jārēķinās – mēs, latvieši, tādi esam. Kaut kādā veidā tas atspoguļojas arī šajā dziesmu izvēlē. Citām tautām būtu cita izvēle. Arī trijotnē – Lietuva, Latvija, Igaunija ‒ Latvija ir vairāk virzījusies spoža demonstratīvisma virzienā. Dziesmusvētku koncepcijas vienmēr ir ar skaidriem sākumiem, izstrādātu scenāriju un hronometrāžām – tā ir koncentrēšanās uz ārējo. Mums vienmēr gribas paspīdēt.
Bet, no otras puses, teikšu, ka Dziesmusvētki zināmā mērā ir arī tāds kā politiskās demonstrācijas veids. Mēs uz tiem saņemamies, jo esam latvieši, nodziedam, un nevienu kļūdu mums nevar atrast. Zināmā mērā tas ir no vāciešiem mantotais perfekcionisms, kas tomēr parāda gara spēku. Un tas varbūt ir tāpēc, kā jau jūs teicāt, ka mums blakus ir cilvēki, kas to tikvien gaida, lai kaut kas izjuktu… Bet Dziesmusvētkos mēs, latvieši, jūtamies vienoti. Es attaisnoju to ārišķīgumu ar šo, var teikt, sava veida cīņas situāciju. Lai gan citādāk, protams, gribētos, lai viss būtu jautrāk, lai vairāk iesaistītu tautu un arī dziedātājam būtu patīkamākas šīs dziesmas.
DDD: Manuprāt, kamēr nav pilnībā likvidētas padomju okupācijas sekas gan tautas apziņā, gan ikdienas dzīvē arī Dziesmusvētkiem būtu jāiedvesmo tauta uz varonīgumu. Ir dziesma “Dziedādami, spēlēdami no kariņa mājās nāca”, nevis “Uzdziedājām, lai nebūtu jāiet karā”. Jūsuprāt, kur ir palicis šis spēks? Latvieši taču ir karotāju tauta, kas ir pierādījusi spēju aizstāvēt savu Tēvzemi. Kur palicis šis spēks un varonīgums? Šodien ir tā – labāk padziedāsim, lai nav jādomā…
A.M.: Nu, kaut kādā mērā, jā. Ko lai te saka? Patriotisma, es domāju, nekad nav par daudz. Tikai tas ir jāvirza pareizā gultnē. Bet, kad mūsējie (Porziņģis, Briedis, hokejisti u.c.) cīnās, tad taču mēs esam visi kopā un “fanojam” par viņiem un Latviju…
DDD: Un, kad mums uz ielas kādam krievvalodīgam jāpasaka: “Es runāšu tikai latviski!” ‒ tad nez kāpēc tas patriotisms kaut kur pazūd.
A.M.: Protams, es priecājos par sportistiem un populāro mūziku, bet šis segments rada vairāk urrā patriotismu, jo neaizķer dziļākus apziņas slāņus. Klasiskā māksla un mūzika izraisa nopietnākas pārdomas, vairāk iedvesmo rūpēties par savu dzimteni, savu ģimeni un vedina apzināties savu personisko dzīves misiju.
DDD: Esam vairākkārt vērsušies pie dzejniekiem, dramaturgiem, komponistiem ar rosinājumu radīt mākslasdarbus, kas aicinātu latviešus atjaunot taisnīgumu, kas atgādinātu par pienākumu padzīt no Latvijas ārējos ienaidniekus. Tautā mīlētais Ziedonis pat neuzskatīja par vajadzību atbildēt…
A.M.: Šis tiešām ir labs ierosinājums mūziķiem, teātra cilvēkiem, māksliniekiem, dzejniekiem – radīt mākslas darbus un mūziku, kas uzrunātu latviešus un liecinātu par Latviju, par kopējo labumu. Es piekrītu jums, ka šajā virzienā ir par maz darīts. Šķiet, arī man būs jārada kāda patiesi patriotiska dziesma.
DDD: Vēlu jums radošu iedvesmu varonīgumam! Paldies par sarunu!
Intervēja Liene Apine
[1] “Ja nebūtu citas izvēles kā starp gļēvulību un varmācību, es ieteiktu varmācību. Es izkopju klusu vīrišķību – mirt bez nonāvēšanas. Bet, ja kādam nav drosmes, tad es labāk gribu, lai viņš izkopj sevī mākslu nonāvēt un tikt nonāvētam, nekā apkaunojoši bēgt no briesmām. Jo tas, kas bēg, veic varmācību domās: viņš bēg tāpēc, ka viņam trūkst vīrišķības, nonāvējot citu, tikt nonāvētam pašam. Tūkstošreiz labāk es riskēju pieļaut varmācību nekā veselas tautas apkaunojošu gļēvulību. Es labāk redzu Indiju (bet mēs, latvieši, – Latviju) ķeramies pie ieročiem, lai aizstāvētu savu godu, nekā kļūstam par sava kauna gļēvu liecinieci. Es nedomāju, ka Indija būtu bezspēcīga. Spēks nav fiziskajos līdzekļos, tas slēpjas nelokāmā gribā (vai tas jo lielā mērā neattiecas arī uz latviešu tautu?) Nevarmācība (tas ir, spēka jeb varas lietošana bez naida un atriebības jūtām – red.piez.) nav lēnīga padošanās ļaundarim. Nevarmācība visiem gribas un gara spēkiem pretojas tirāna gribai. Viens vienīgs cilvēks var tādējādi stāties pretī impērijai un sekmēt tās krišanu. Bet par kādu maksu? Par paša ciešanām. Ciešanas – lielais likums.”
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 20(394) (2017. gada 27. oktobris–9. novembris) un Nr.21(395) (2017. gada 10.–23. novembris)