Bez neierobežota patēriņa šī sabiedrība nevar pastāvēt. Tādēļ ir jācenšas cilvēkus novest līdz ārprātam, atņemt viņu dzīvēm jebkādu nozīmi – lai tie kompensētu iekšējo tukšumu ar bezjēdzīgu un nepārtrauktu mantu un pakalpojumu patēriņu.
Hēdonisms – tas ir īpašs dzīvesveids, indivīda vai cilvēku grupu pastāvēšanas veids. Īpaša eksistence.
Vadims Sluckis
Psihologs, pedagogs, rakstnieks
Hēdonisma būtība ir specifisku vērtību hierarhija. Tās virspusē ir labpatika (viss, kas ir patīkams un ko var iemantot bez fiziska darba un piepūles), fiziskā un materiālā labklājība un komforts. Citas vērtības ir otršķirīgas.
Hēdonisms – tas ir Rietumu civilizācijas kodols. Tā kā Rietumi ir spējuši izplatīt savu ietekmi visā pasaulē, tad globālā mērogā hēdonisms šobrīd ir vadošais “zīmols” – visizplatītākais normatīvais pastāvēšanas veids.
Mūsdienu hēdonisma galvenās iezīmes:
- Mērķis – bezgalīga savas labklājības palielināšana.
- Personīgā brīvība (piemēram, pārvietošanās brīvība), kas tiek saprasta kā cilvēka personības pamattiesības.
- Drošība un pacifisms, kas tiek saprasts kā apdraudējuma (jebkura) un karu (arī jebkuru) antitēze, turklāt vienmēr ir jātiecas pēc miera un drošības – un vienmēr jāizvairās no jebkādām briesmām.
- Jo vieglāk un ērtāk cilvēkam ir dzīvoties, jo labāk: tajā ir galvenais cilvēka labums.
Šīs ir labi izprotamas iezīmes. Cits jautājums, vai mūsdienu cilvēki saprot to patieso nozīmi – un paša hēdonisma patieso nozīmi? Ja saprastu, es nepublicētu šo rakstu. Toties viņi lieliski zina, ka tiecas pēc miera (lai gan arī neapzinās, kāpēc), viņiem patīk komforts, utt.
Tomēr hēdonismam ir arī citas ne mazāk būtiskas iezīmes, par kurām gandrīz neviens nenojauš. Pagaidām es tās nenosaukšu.
Lielākā daļa tā saucamo “attīstīto” valstu iedzīvotāju (tas nozīmē – ekonomiskā un tehniskā attīstība, daļēji sociālā (sociālo pamatpakalpojumu) attīstība) ir hēdonisti. No viņu skatu punkta raugoties, hēdonisms ir norma, nevis patoloģija. Tas ir kaut kas diezgan pozitīvs. Hēdonismu viņi saprot kā pozitīvu dzīvesprieku un cilvēcību pretstatā drausmīgajam tā sauktajam totalitārisma necilvēciskumam. Hēdonisms, pēc viņu domām, ir pilnīgi normāla attieksme pret normāli attīstītas personas dzīvi. Hēdonisms ir ļoti noderīgs, veicina progresu, utt.
Mēģināšu atbildēt uz jautājumu, vai tā ir.
* * *
Pirmais portrets – Roza
Kāda mana paziņa – saukšu viņu par Rozu – uzauga labvēlīgā mūsdienu ģimenē. Gan tēvs, gan māte labi pelnīja. Roza bija viņu vienīgais bērns. Tomēr vecāki izšķīrās, kad Rozai bija 14 gadu. Tas nozīmē, ka viņa uzauga ģimenē, kurā nebija patiesas mīlestības un draudzības.
Meitenes mamma, lai kompensētu vientulības sajūtu, kuru izjuta, būdama precējusies, ārkārtīgi lutināja meita. Roza pierada, ka māte rada viņai īpašu eiforiskas baudas un prieka pasaulīti. Lai saglabātu šo bērnības paradīzi, viņai vajadzēja tikai vienu: vienmēr darīt to, ko grib mamma.
Kaut arī ārēji viņas mamma pret meitu izturējās it kā ļoti nesavtīgi un altruistiski, patiesībā, viņa centās pilnībā pakļaut meitu sev: māte bija despote un egoiste attiecībās ar meitu. Maigums un gādība nenāca par velti, bet gan apmaiņā pret pilnīgu pakļaušanos.
Pusaudžu vecumā Roza kļuva skaista, viņai ar mammu sāka nemitīgi uzliesmot skandāli. Kad Rozai palika 20 gadu, viņu iemīlēja jauns cilvēks, ļoti gudrs, interesants, no labas ģimenes. Viņš izteica bildinājumu un atkārtoja to ne vienreiz vien, bet Roza sacīja, ka viņai vēl ir “par agru precēties” – viņa vēl vēlas padzīvoties brīvībā. Taču tad vienudien diezgan negaidīti piekrita. Viņi apprecējās. Rozas mamma lepni iekārtoja viņiem jauno dzīvokli. Tomēr četrus mēnešus pēc kāzām – arī pilnīgi negaidīti – Roza aizbēga no sava vīra pie mammas. Iemeslu neviens nespēja saprast.
Beigu beigās iemesls tomēr noskaidrojās. Mamma iepriekš bija nogurusi no skandāliem (kas raksturīgi atkarīgiem infantiliem pusaudžiem) un gribēja atpūsties no meitas, padzīvot viena, bet meita, to jūtot, kā vienmēr darīja to, ko gribēja mamma. Tas ir, viņa “apprecējās” nevis tāpēc, lai izveidotu savu ģimeni, bet lai iztaptu mammai un dotu viņai atpūsties no sevis. Meitene pati to neapzinājās, bet tas nav svarīgi. Tas bija viņas īstais galvenais motīvs.
Bet pēc tam māte atpūtās, un viņai sagribējās, lai meita atgrieztos, jo par viņu rūpēties, lutināt un tīksmināties sagādāja tai vienu no galvenajiem priekiem dzīvē. Un meita tūlīt atgriezās pie savas mātes.
Nesaprazdams neko, viņas vīrs juka prātā. Galu galā tas beidzās ar lielu skandālu un laulības šķiršanu.
Ap 30 gadu vecumu Roza apprecējās vēlreiz – un pēc gada izšķīrās. No šīs otrās laulības (līgavaini viņai atrada mamma) viņai piedzima dēls.
Māte bērnībā visādi mudināja Rozu uz mīlestību pret grāmatām un “radošām nodarbēm” (māte bija lepna, ka Roza ir tik talantīga), viņa tika mācīta spēlēt klavieres, viņa pat komponēja mūziku. Profesiju viņa izvēlējās ļoti radošu, interesantu, bet grūtu.
Tomēr 28 gadu vecumā pēc īsa darba specializācijā viņa pameta savu profesiju – un kopš tā laika strādā bankā. Tas nebija saistīts ar materiālām grūtībām. Tas nebija saistīts ar to, ka Rozai kaut kas nepadevās. Viņa ir spējīga, viņai patīk darbs. Gluži vienkārši mamma nolēma, ka meitai maz maksā.
Viņas ar mammu uzcēla greznu māju lielas pilsētas bagātā kvartālā, kurā dzīvo vēl joprojām.
Tagad Rozai ir gandrīz 50 gadi. Viņas darbs ir īsts vāveres ritenis. Tas atņem gandrīz visu darbdienas laiku. Bet šis darbs ir naudīgs un viegls. Vīra viņai nav, ģimenes nav. Dēlu audzina tā, kā mamma audzināja viņu. Viņa bija izklaidējoša rotaļlieta savai mammai, un arī viņai pienākas bioloģiski dzīva rotaļlieta – laika kavēklis. Tagad viņas dēlam ir gandrīz 20 gadu. Protams, tas ir dziļi infantils cilvēks, kurš nepazīst patiesu mīlestību un reālas cilvēku attiecības, bet ir diezgan patīkams.
Roza ir apmierināta ar savu dzīvi. Viņas kaimiņš bagātajā kvartālā nejauši kļuva par slavenu šaha spēlētāju. Pēc Rozas domām, tas nozīmē, ka viņas dzīves sasniegumi ir diezgan līdzīgi kaimiņa panākumiem, jo viņas vērtību sistēma tiek mērīta ar nekustamo īpašumu – tā ir dzīves sasniegumu mēraukla.
Viņai ir viss, kas vajadzīgs veiksmīgam mūsdienu cilvēkam: labs (t.i., viegls un augsti apmaksāts) darbs, dēls, māja, solīds stāvoklis (bankā viņa nav ierindas darbiniece), nauda.
Patiesībā Roza atteicās no visa, kas sniedz dzīvei jēgu un dara viņu laimīgu. No mīļotā cilvēka. No ģimenes iespējas. No bērniem (bet bērni var būt tikai no mīļotā cilvēka), no mīļotā darba, no tiesībām patstāvīgi veidot savu dzīvi (faktiski viņai to uzcēla mamma) un izaugt (50 gados Roza ir infantilāka nekā 18 gados).
Viņas dzīve ir pilnīgi tukša. Ir neiespējami bez šausmām domāt par to, ko viņa ir izdarījusi ar savu dzīvi. Tā ir garīga pašnāvība. Taču pati Roza, diezgan veiksmīgi hedonizējot, savu dzīvi uzskata par veiksmīgu. Viņa braukā uz slaveniem kūrortiem. Viņa vada dārgu automašīnu. Viņa ir apmierināta.
Tieši tad, kad cilvēks nomirst garīgi (ar Rozu tas notika apmēram 30 gadu vecumā), viņš sāk labi funkcionēt mūsdienu sabiedrībā.
Starp citu, visi Rozas paziņas, viņas draugi (lai gan viņai nav patiesu draugu, bet ir vairāki diezgan tuvi paziņas), uzskata viņu par pilnīgi normālu un cienījamu sievieti.
Otrais portrets – Igors
Šo cilvēku es saukšu īstajā vārdā…
Igors Špiļenoks – slavens savvaļas dabas fotogrāfs un vides ekoaizsargātājs. Viņš fotografē savvaļas dzīvniekus un ainavas. Strādā par inspektoru – par vienkāršu, ierindas inspektoru Kronockas rezervātā Kamčatkā. Tā ir viena no mežonīgākajām vietām uz mūsu planētas.
Igors Špiļonoks ir precējies ar mīļoto sievieti, viņa tāpat kā viņš ir ekoaizsardze, taču ne no Krievijas, bet no Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņas vārds ir Lora Viljamsa. Viņa jau sen kā dzīvo Krievijā, mazā ciematā Čuhrajā, dabas lieguma “Brjanskas mežs”, kuru dibinājis viņas vīrs, teritorijā. Igors Špiļonoks 27 gadu vecumā kļuva par šī rezervāta pirmo direktoru. Tagad viņam ir 54 gadi, un viņš ir vienkāršs inspektors.
Kāpēc? Viņš iemīlēja Kamčatku. Tas bija viņa sapnis – strādāt tur.
Viņš dzīvo būdiņā, kas vairāk līdzinās šķūnim. Tur nav nekādu ērtību. Ir jākurina krāsns, bet ziemā ūdens tējkannā tik un tā pret rītu sasalst. Gulēt nākas guļammaisā (tādus guļammaisus tūristi lieto gulēšanai sniegā). Ūdeni viņš nes no upes – tā nav tālu, ap 5 km no mājas. Apkārt – ne dzīvas dvēseles. Toties pilns bezbailīgo, brūno lāču: visbīstamāko zemes plēsēju uz mūsu planētas. Katru gadu Kamčatkā no lāčiem bojā iet daudz cilvēku. Pat nojumē (tas ir, protams, pagalmā), Igors neiziet bez ieroča. Ne vienu reizi vien bijis uz nāves robežas.
Kamčatkā viņš uzņēmis daudzas lieliskas fotogrāfijas. Igors Špiļonoks arī raksta. Viņa stāsti par savvaļas mežonīgo dabu ir nevis izdomājumi, bet gan patiesi notikumi. Tekstu papildina fotogrāfijas. Viņš ir izdevis vairākas grāmatas – tās galvenokārt sastāv no fotogrāfijām, bet arī viņa stāsti ir ļoti interesanti.
Kamčatkas klimats ir briesmīgs. Dažos gados vasaras nemaz nav. Ziemā plosās nemitīgi puteņi. Tomēr Igors fotografē jebkurā laikā.
Viņš ir laimīgs cilvēks. Lai gan mēnešiem viņš neredz sievu un dēlus (viņam ir četri dēli, kas izvēlējušies tādu pašu profesiju). Kaut arī dzīvo briesmīgos sadzīves apstākļos. Bet viņš katru dienu ir aizņemts ar mīļotu darbu, kurā redz jēgu atdot sevi.
Šis ir dīvains dzīvesveids mūsdienu cilvēkam. Būdams plaši pazīstams, pat slavens (Igora Špiļonoka dzīvajam žurnālam ir 200 000 abonentu: http://shpilenok.livejournal.com), viņš varētu dzīvot jebkurā pasaules galvaspilsētā. Bet Igors dzīvo pussabrukušā būdā, paša pielabotā, un velk ūdeni no upes. Un viņam ir 54 gadi!
Bet viņš nav mazohists. Viņš ir ļoti dzīvespriecīgs, jautrs un laimīgs cilvēks.
* * *
Tātad
Portreti bija nepieciešami, lai izprastu atšķirību starp hēdonistu (protams, Roza) un normālu cilvēku.
Hēdonists nekad brīvprātīgi nedzīvos sliktākos sadzīves apstākļos, ja ir iespēja izvēlēties vislabāko. Viņš nekad neizvēlēsies dzīvot grūtībās, bīstamību vidū, ja pastāv iespēja dzīvot viegli un drošībā.
Kāpēc? Tas ir ļoti vienkārši. HĒDONISTA DZĪVE IR CILVĒCISKI TUKŠA UN BEZJĒDZĪGA. Tāpēc viņš ir līdzīgs ubagam, kuram ir tikvien kā vara santīms, un viņš neparko nevienam neatdos šo dārgo grasi. Tieši šajā slēpjas hēdonisma būtība – tās cēlonis.
Hēdonisms ir KOMPENSĒJOŠAS UZVEDĪBAS PAVEIDS. Hēdonists cenšas ar baudu, labpatiku un komfortu kompensēt, apklusināt dzīves jēgas trūkumu un cilvēcisku laimi savā dzīvē.
Tikmēr normāls cilvēks (tāds, kurš ir atradis sevi, ir aizņemts ar mīļu radošu darbu, kuram nododas; kurš ir izveidojis īstu ģimeni, kur valda mīlestība, draudzība, sadarbība un izpratne) nebaidās no pārbaudījumiem, un komforts viņam neliekas īsta vērtība.
Normāls cilvēks neizvairās no briesmām it vienmēr. Un pat no kara nebaidās. Tas nenozīmē, ka viņš ir militārists. Bet viņš nav gļēvulis. Tikmēr mūsdienu hēdonisti ir kļuvuši par pacifistiem – gļēvulības dēļ. Ja nepieciešams, normāls cilvēks ir gatavs arī cīnīties.
Piemēram, Igors Špiļonoks, izveidojot rezervātu “Brjanskas mežs” un kļūstot par tā direktoru, atdeva sevi ilgtermiņa karā pret malumedniekiem. Uz viņu daudzreiz ir šauts. Kā redzat, šis cilvēks ir pacifists kaut kādā pavisam citā nozīmē.
Neapturamā cenšanās kļūt aizvien bagātākiem, palielinot tikai materiālo labklājību – tās arī ir tukšuma un bezjēdzīgas dzīves sekas. Šādi cilvēks, garīgi sevi sagrāvis, cenšas kompensēt savas esības bezmērķīgo tukšumu.
Tagad mēs varam nosaukt modernajiem cilvēkiem neapjaustas hēdonisma īpatnības.
- Tā sauktajās “attīstītajās” valstīs dzīvojošo cilvēku vairākumu, kas apspiež savas garīgās vajadzības, hēdonisms noved pie hroniskas frustrācijas. Puse no ASV iedzīvotājiem cieš no depresijas un neirozēm. Pārtikusī Šveice ir pasaules līdere jauniešu pašnāvību jomā.
- Hēdonisms sagrauj cilvēku: ļaužu masas kļūst infantilas un niecību pilnas, bezpalīdzīgas, nepatstāvīgas, nespējīgas dzīvē iztikt ar saviem spēkiem.
- Darbs atsvešinās no cilvēka (par to rakstīja pat Markss ‒ tā ir galvenā viņa pārdomu tēma), kļūst viņam bezjēdzīgs. Tā saucamajās “labklājības” valstīs gandrīz visi cilvēki darba stundas uztver kā laiku, kas tiek izsvītrots no viņu dzīves. Viņi strādā tikai tāpēc, lai uzturētu savu eksistenci.
- Hēdonisma ietekmē cilvēki pilnīgi pārtrauc iespaidot sociālos procesus. Elite kontrolē sabiedrību ar psiholoģisku manipulāciju un ekonomiskām metodēm, bez brutālas vardarbības, taču nebrīvības pakāpe šajā gadījumā tikai pieaug.
- Ar “attīstību” cilvēki ir sākuši saprast attīstītas mašīnas, nedaudzas lietišķās zinātnes, ražošanas, finanšu, sociālos un ekonomikas institūtus. Mašīnas attīstās, naudas kļūst vairāk – un cilvēki degradējas. To uzskata par “progresu”.
- Tiek iznīcinātas visas radošās profesijas. Īstā māksla jau vairs nav vajadzīga hēdonisma apsēstajai sabiedrībai. Vajadzīgs tikai tas, ko var pārdot. Bet “pērkamā māksla” nav māksla. Visa māksla tiek falsificēta, lai ērti un izdevīgi būtu pārdot bezvērtīgus surogātus, kas tiek pasludināti par šedevriem.
- Kopumā viss patiesais tiek aizstāts ar viltojumiem. Pat ēdiens. Atceros, kā es brīnījos, pirmo reizi nogaršojot biezputru, kas pagatavota uz atklātas uguns (uz malkas plīts). Biju pārsteigts, kad ciematā mani uzcienāja ar mājas biezpienu.
To, ko tagad cilvēki ēd, nevar pat saukt par samazgām: tas ir sliktāks par samazgām. Un tā ir it visā – visās dzīves jomās. Pilnvērtīgu komunikāciju aizstāj sociālie tīkli un skaips. Grāmatas aizstāj televīzija un internets. Viss kļūst sekls un sabrūk.
- Cilvēciskās saites tiek sarautas, ģimenes kļūst sīkas un nemitīgi sairst. Cilvēki ir bezgalīgi vientuļi.
Hēdonisms – tā ir VISDZIĻĀKĀ CILVĒKA PATOLOĢIJA
Normālam cilvēkam ir raksturīgi:
ö sevis ierobežošana ‒ cenšanās pakļaut savu dzīvi Augstam Mērķim un gatavība tādēļ samierināties ar daudziem zaudējumiem un grūtībām;
ö alkas nevis patērēt, bet atdot;
ö nepieciešamība pēc Kalpojuma (Dievam, Lietai vai cilvēkiem);
ö gatavība veikt bīstamus un sarežģītus darbus;
ö attieksme pret dzīves materiālo pusi kā pret līdzekli, nevis mērķi.
Šāda attieksme pret dzīvi cilvēkam ir dabiska.
Hēdonisms ir kaut kas mākslīgs.
***
Bezprātīgā patērētāju sabiedrība ir izauklējusi hēdonismu, lai sasniegtu savus specifiskos mērķus.
Hēdonisti tiecas pirkt-pirkt-pirkt – līdz bezgalībai. Ir viena jahta – vajag pirkt otru, dārgāku, greznāku. Ir viena automašīna – vajadzīga cita, dārgāka. Ir māja – nu, uzcelšu vēl vienu, lielāku. Aug patēriņš – aug ražošana. Aug peļņa.
Bez neierobežota patēriņa šī sabiedrība nevar pastāvēt. Tāpēc ir nepieciešams cilvēkus novest līdz saprāta zudumam, atņemt viņu dzīvēm jebkādu jēgu, lai viņi kompensētu iekšējo tukšumu ar bezjēdzīgu un bezgalīgu patēriņu.
Cilvēks ar savām garīgajām vajadzībām ‒ alkām atrast sevi, savu misiju, veikt mīļoto darbu un kontaktēties ar mīļotiem cilvēkiem, augt un attīstīties, būt neatkarīgam un pieaugušam – tiek upurēts.
Tieši garīgi miris cilvēks – tas ir personības normatīvais tips mūsdienu sabiedrībā.
***
Protams, ir bijuši arī briesmīgāki laiki par šiem. Mēra epidēmijas, drausmīgi kari, cilvēku masveida iznīcināšana. Daudz kas slikts piedzīvots pagātnē.
Pašreizējais laiks ir salīdzinoši veģetējošs. Bet tik niecīga cilvēce vēl nekad nav bijusi. Vēl nekad cilvēku dzīve nav bijusi tik pārtikusi. Bet arī tik tukša un bezjēdzīga tā vēl nekad nav bijusi. Parasts, primitīvs cilvēks dzīvoja daudz garīgāku dzīvi nekā mūsdienu “biroja planktons”.
Noziegums pret cilvēci, kuru katru dienu veic Patērētāju Sabiedrības barveži, nav visasiņainākais. Bet pēc savām sekām ir visbriesmīgākais.
***
Es nezinu, vai cilvēki kādreiz pamodīsies? Vai sagribēs cilvēcisku dzīvi?
Bet, ja tas tomēr notiks, Patērētāju Sabiedrība tiks uztverta kā murgains sapnis – prāta sapnis, kas dzemdē briesmoņus.
Hēdonisms – tas ir neprāts. Bet ārprātīgais tāpēc ir ārprātīgs, ka ir pārliecināts par savu racionalitāti. Viņš sapratīs, ka ir bijis traks tikai tad, kad izveseļosies…
Tulkoja Vita Ņikitina
https://rusmonitor.com/smysl-gedonizma.html
Raksts publicēts laikrakstā “DDD” Nr.19(393) (2017. gada 13.–26. oktobris) un Nr. 20(394) (2017. gada 27. oktobris–9. novembris)